Labā augsne Dieva vārdam

Bet, kad daudz ļaužu bija sanākuši un cilvēki no visām pilsētām pie Viņa sanāca, tad Viņš runāja līdzībā: “Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda. Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To sacījis, Viņš sauca: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!” Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja, ko šī līdzība nozīmējot? Bet Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot. Bet šī ir tā līdzība: sēkla ir Dieva vārds. Bet, kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai tie netic un netop izglābti. Bet, kas uz akmens, ir tie, kad tie vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic, un pārbaudīšanas laikā tie atkāpjas. Bet, kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird un tomēr noiet, un iegrimst rūpēs un bagātībā, un pasaules kārībās, un noslāpst, un nenes nekādus augļus. Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību. [Lk.8:4-15]

“Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma”. Un gaisma tapa”. Šie vārdi ievada virkni Dieva izteikumu, kas, atskanot no Viņa mutes, rada un izveido materiālo pasauli. Neviens Dieva vārds nepaliek tikai tukša skaņa, bet tie piepilda, ko tie saka. Tas notiek tādēļ, ka Dieva vārdiem piemīt bezgalīgs radošs spēks, par ko dziesminieks 33. psalmā izsaucas: “Ar Tā Kunga vārdu ir radītas debesis.. Jo Viņš runāja un tā notika, Viņš pavēlēja, un viss radās”. Mozus mums stāsta, ka tūdaļ pēc tam, kad Dievs radīja debesis un zemi “zeme bija neiztaisīta un tukša”. Un atkal Dieva vārdi bija tie, kas no haosa radīja kosmosu, no nekārtības kārtību un piešķīra visumam pilnības formu. Ne tikai zeme, bet arī zvaigznes, planētas un kosmosa spēki nostājās katrs savā vietā un sāka saskaņotu, harmonisku kustību.

Atšķirībā no Dieva svētajiem un visvarenajiem vārdiem, cilvēka valoda – vārdi, kuros mēs ietērpjam savas domas- ir nepastāvīga, mainīga un ierobežota. Īpaši pēc grēkā krišanas, kad velns, atdalīja valodu no patiesības un izgudroja melus, cilvēka vārdiem vairs nevar pilnībā uzticēties. Lai glābtu cilvēku un viņa valodu, Dievs atkal izmantoja savu visvareno Vārdu, apsolīdams cilvēkam pestīšanu. Un, “kad laiks bija piepildīts” pats mūžīgais Vārds, “mūsu pestīšanas labad” kļuva par cilvēku – Jēzu no Nācaretes. Viss, ko Jēzus paveica mūsu labā, joprojām tiek mums sniegts ar vareno Dieva vārdu, kas “ir dzīvs un spēcīgs, un asāks par katru abpusēji griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” Tāpat kā agrāk ar savu vārdu Dievs no nekā radīja visumu, tā tagad Viņš no nekā rada arī ticību grēka iztukšotajā sirdī.

Lai glābtu pašu cilvēku un arī viņa samaitāto valodu, Dievs ir radījis patiesības avotu – Svētos Rakstus. Tajos Dievs ir apvienojis savu svēto vārdu ar vienkāršiem cilvēku vārdiem, tā šķīstot cilvēku vārdus no jebkādiem meliem, kļūdām, maldiem vai nepatiesības. Turklāt līdz ar Svēto Rakstu vārdiem Dievs dod arī savu Garu, kas Rakstu vārdiem piešķir glābjošu un svētījošu spēku. Tādējādi Dieva vārds ir neiznīcīga un dzīva sēkla, kas cilvēku atdzemdina un rada no jauna. Šīsdienas evaņģēlijā mēs lasām, ko miesu pieņēmušais mūžīgais Vārds- Dieva Dēls māca par šā Dieva vārda spēku un darbību pasaulē.

Jēzus, tāpat kā Jesaja un Pēteris, Dieva vārdu salīdzina ar sēklu. Tāpat kā mazā dabiskā sēkliņā ir apslēpts liels radošs spēks, tāpat arī Dieva vārdā. Taču tāpat kā ne visas dabiskās sēklas uzdīgst, aug un nes augļus, tāpat arī notiek ar Dieva vārdu. Jēzus māca, ka Dieva vārda spēks neizpaužas maģiskā veidā. Tāpat kā dabiskajai sēklai ir vajadzīga laba augsne, tā arī Dieva vārda sēklai ir vajadzīga laba sirds. Savā līdzībā par sējēju Jēzus atklāj, kas notiek ar Dieva vārdu, kad tas krīt dažādās sirdīs.

Pirmkārt, Jēzus stāsta par sēklu, kas krīt ceļmalā. Šeit zeme ir nomīdīta un cieta, un sēkla nespēj uzdīgt. Tādēļ to vai nu samin cilvēku kājas, vai apēd putni. Diemžēl tāds ir arī Dieva vārda liktenis daudzu cilvēku sirdīs. Pati Dieva vārda sēkla ir nevainojama un laba, bet šīs sirdis ir pilnībā pārņemtas ar pasaulīgām domām un tieksmēm. Brīnišķīgais un dārgais Dieva vārds atsitas pret šādu cietu sirdi kā visaugstākās kvalitātes sēkla pret nomīdītu ceļmalu. Šadas cietas sirdis rodas no tā, ka grēks nemitīgi bradā pa tām. Tādi ļauni ieradumi kā lādēšanās, meli, iekāre, dzīšanās pēc miesas iegribu apmierināšanas padara sirdi aukstu, nejūtīgu un cietu. Kad nu atskan Kristus Evaņģēlijs, tas gan sasniedz sirdi, bet tam nav kur iesakņoties. Tūdaļ arī ļaunās domas un tieksmes sabradā Dieva vārdu, tāpat kā smagi gājēja zābaki samin ceļmalā nokritušu graudu. Tā velns, zinādams lielo Evaņģēlija spēku, rūpējas lai Dieva vārda sēkla ilgi neatrastos cilvēka sirds tuvumā. Papildus smagajiem ļauno ieradumu zābakiem, velns sūta savus putnus – ļaunās domas, lai tās uzlasa un apēd Dieva vārda sēklu. Proti, tiklīdz cilvēks dzird, ka viņa grēki tiek nosodīti, tā šie ļauno domu putni sarosās viņa galvā: jā, bet vai tad visi cilvēki nav tādi paši grēcinieki kā es? Vai Dievs tiešām ir tik dusmīgs pret grēku, kā to stāsta mācītājs? Vai tad mēs nedzīvojam šodien pavisam citos laikos? Vai tad šodien uz mums varētu attiekties tas pats, ko Bībele mācīja pirms divtūkstoš gadiem? Vai šodienas cilvēkam Bībeli vajadzētu ņemt tikpat nopietni kā toreiz? Vai tad paši mācītāji šodien vairs īsti tic tam, ko tie sludina? Un beigu beigās, kas gan ar mani notiks, ja es visu, ko saka Bībele ņemšu nopietni? Šādas un līdzīgas domas burtiski aprij Dieva vārdu, kas sasniedzis nocietinātu sirdi, un neļauj tam iesakņoties un nest augļus.

Otrkārt, Jēzus stāsta par sēklu, kas krīt uz akmens. Palestīnā augsne ir klinšaina, lielu akmeņu pilna. Bieži milzīgu akmens bluķi sedz tikai plāna zemes kārtiņa. Kad sēkla krīt šādā augsnē, tā ātri uzdīgst, jo akmens pavasara saulē sasilst un uztur siltumu. Taču vasarā, kad saules stari kļūst karsti, arī akmens stipri sakarst un uzdīgušais stādiņš izžūst un sakalst. Šādu akmeņainu augsni Jēzus pielīdzina cilvēka sirdij, kas, izdzirdējusi Evaņģēliju, ar prieku izsaucas: “Lūk, tieši tas, kas man vajadzīgs!” Tie ir cilvēki, kas pēc dievkalpojuma patiesā saviļņojumā sirsnīgi pateicas mācītājam par sprediķi, taču, aizgājuši mājās, tie turpina dzīvot savu veco grēkpilno dzīvi, it kā nekas nebūtu noticis. Jēkabs par šādiem cilvēkiem saka, ka tie “līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī .. un aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija.” Tātad tie ir cilvēki, kas ar prieku uzklausa Evaņģēliju, bet kad tie dzird, ka citi par to smejas, ka pret to vēršas nicinājuma, naida un vajāšanu karstums, tad viņu ticība ātri izplēnē. Tā izkalst tieši tāpat, kā akmeņainā augsnē uzdīdzis stāds, kam trūkst dziļu sakņu.

Treškārt, Jēzus stāsta par sēklu, kas krīt starp ērkšķiem. Doma ir tāda, ka dziļi augsnē ir palikušas dadžu saknes. Virspusēji apstrādājot zemi, tās paliek neskartas. Taču pavasarī šīs dziļi iesakņojušās dadžu saknes strauji uzdīgst, aug un pilnībā nomāc labības sēklu. Šādā veidā Jēzus raksturo cilvēkus, kas gan dzird Dieva vārdu, kļūst ticīgi, bet nespēj ilgstoši ticībā dzīvot. Tie “iegrimst rūpēs un bagātībā un pasaules kārībās un noslāpst”. Tie ir cilvēki, kuru sirdis ir tā pārņemtas ar laicīgās dzīves rūpēm, ka Dieva vārdam tajās vairs nav vietas. Mazais ticības stāds pamazām noslāpst. Citi atkal kļūst bagāti, un bagātība tos padara uzpūtīgus un iedomīgus. Tie galvenokārt uzturas nekristiešu sabiedrībā, kas pamazām apslāpē viņu ticību un uzspiež savus tikumus. Tam klāt nāk vēl tieksme pēc šīs pasaules priekiem, kas sagūsta cilvēka prātu un ved to prom no patiesām garīgām vērtībām un dvēseles vajadzībām. Ja cilvēka sirds ir pilna ar šādām dadžu saknēm, tad ticības stādam ir maz cerību izdzīvot. Dadži ātri izaug un nomāc mazo, maigo ticības stādu.

Ceturtkārt, Kristus stāsta par auglīgu augsni. Sēkla tajā uzdīgst, iesakņojas un nes daudz labu augļu. Tā tas ir arī ar tiem, kas Dieva vārdu patur savā sirdī, to pārdomā un bēdās rod tajā iepriecu un priekos izplūst pateicībā un Dieva slavēšanā. Viņi līdzinās Marijai, kas sēž pie Jēzus kājām un klausās Viņā, vārdus paturēdama savā sirdī. Jēzus saka, ka viņai pieder labā daļa. Tomēr maldīgi būtu iedomāties, ka cilvēks pats var iegūt šādu sirdi ar saviem spēkiem. Jēzus līdzība mūs nemudina censties pašus ar saviem spēkiem pārveidot savu sirdi par labu augsni. Šajā līdzībā Viņš vienkārši paskaidro, kādēļ tikai daži cilvēki no tiem daudzajiem, kas dzird Evaņģēliju, nes ticības augļus. Proti, daži nekad neļauj Dieva vārdam ieiet savā sirdī. Citi neļauj tam ieiet pietiekami dziļi un iesakņoties. Citi savukārt neļauj tam netraucēti augt. Tā Jēzus mudina mūs saprast un pārdomāt, kas mūsu sirdīm ir nepieciešams. Proti, cietajai, nomīdītajai augsnei ir vajadzīgs bauslības arkls, kas to padarītu irdenu un mīkstu. Akmeņainajai augsnei ir vajadzīgs bauslības veseris, kas to sadrupinātu, sasmalcinātu un pārvērstu par auglīgu zemi. Savukārt augsnei, kas ir ērkšķainu dadža sakņu pilna ir vajadzīgs īpaši dziļš bauslības arkla arums, kas iznīdētu dziļi sirdī paslēptās grēka nezāles. Citiem vārdiem, Evaņģēlija sludināšana būs nesekmīga, ja bauslība nebūs sagatavojusi augsni. Mācītāja uzdevums ir ar bauslības palīdzību art un ecēt cilvēku sirdis, lai sagatavotu tās Evaņģēlija sēklai. Bauslības darbs arvien radīs mūsos sāpes un būs mums nepatīkams, taču, ja mēs tam pretosimies, tad sēja būs veltīga. Tātad mums ir jāpacieš bauslības arkls un veseris, lai brīnišķīgais dziedinātājs Evaņģēlijs varētu izārstēt mūsu sirdis un pildīt tās ar ticību un labiem darbiem.

Turklāt auglīgais siržu lauks arvien ir arī jāapsargā. Tādēļ Mārtiņš Luters kādā no saviem Ziemassvētku sprediķiem saka, ka bīskapam, mācītājam vai sludinātājam “Dieva vārds ir jālieto divējādi – kā maize un kā zobens- lai paēdinātu un lai cīnītos, kā miera, tā arī kara laikā. Ar vienu roku nepieciešams celt, mācīt, paēdināt, vadīt uz labu kristīgos cilvēkus, ar otru -stāties pretī velnam, ķeceriem un pasaulei. Jo tur, kur nav aizsardzības, velns drīz vien samaitā mūsu dvēseļu barību, ko viņš tik ļoti ienīst”. Tātad mums no Dieva ir uzticēts šis lielais uzdevums gatavot siržu tīrumus- art, ecēt, stādīt, laistīt, sargāt un gaidīt, lai Dievs audzē un nes labus augļus ar sava brīnišķīgā un radošā vārda spēku. Savukārt “jūs mīļie, to jau zinādami, sargaities, ka maldu līdzi aizrauti, nezaudējat savu stipro pamatu. Bet audziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā! Viņam lai ir gods tagad un līdz mūžības dienai!” Āmen.