Labi darbi var dot ticību, ka tapsi pestīts, bet…
Darot labus darbus nav iespējams kļūt labākam (paradoksāli, bet fakts). Visi tie, kas mēģina gandarīt Dievu ar Bauslības darbu palīdzību, joprojām ir pakļauti dievišķās Bauslības lāstam. Proti, visi, kas dzīvo bauslības darbos, ir zem lāsta; jo ir rakstīts: ,,…nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā” (Gal.3:10).
Pamata uzstādījums ir pareizs, ka labs ar labu atmaksājas (vismaz teorētiski jābūt tā, ka labi darbi arī labi jāatalgo). Taču realitātē cilvēks pēc savas dabas ir tik akls un grēka samaitāts, ka tā dabiskais stāvoklis ir “būšana naidā ar Dievu”. Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara, jo tas viņam ir ģeķība – viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams (1.Kor.2:14). Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos (Ef.2:1); …Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu – tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj (Rom.8:7).
Cilvēki nav spējīgi Dievu atbilstoši mīlēt un Viņam kalpot; …ja ko tie ko upurē, tie upurē ļauniem gariem un ne Dievam (1.Kor.10:20). Un Cilvēki nespēj izglābties no tāda stāvokļa (nespēj glābt ne sevi ne citus). Gluži, kā ir rakstīts – nav neviena taisna, it neviena; …Nav neviena, kas saprot; …neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi; …Nav neviena, kas dara labu, it neviena.
Darīt labu? Pat kristītie (ciktāl tas skar viņu miesas prātu) bieži vien aizmaldās no skaidrās izpratnes. Tie cenšas darīt pareizi, runāt godīgi; svinēt skaisti utt.; Grib skandēt dziesmas par mīlošo Dievu, tomēr uzvedas līdzīgi pasaulīgiem pamuļķiem, kas nedz izprot Dieva vareno dusmu spēku, nedz saredz Viņa bardzības niknumu (Ps.90:11-12).
Tikai svētā Kristība ir tā robežšķirtne, kas mūs atšķir no pagāniem. Ticīgam šis te vienmēr jāatceras (pretējā gadījumā pastāv reāli draudi krist apgrēcībā). Nekas cits (pat ne tas labais, ko tu dari pirms vai pēc Kristībām) ir ko vērts – tikai Kristus nopelns. Šo mācību par kristīgo ticību Pāvils māca visās savās vēstulēs, piemēram: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana, ne ar darbiem, lai neviens nelielītos” (Ef.2:8-9).
Ambrozils darbā “Par pagānu aicināšanu” raksta:
Atpirkšana ar Kristus asinīm kļūtu nevērtīga un arī cilvēku darbu priekšrocības nomāktu Dieva žēlastību, ja taisnošana, kas notiek žēlastībā, būtu panākama ar iepriekš iegūtiem nopelniem tā, ka tā no Dieva dāvanas kļūtu par pelnītu atalgojumu.
Kristietis un viņa šaurā taka uz debesīm, kas ved caur bēdu ieleju… Šo prātulu bieži uztver kā kādu alegoriju. Kāpēc tas tā?; Vai maz kas to atrod? Iespējams ka būtību pārprotam, jo mēģinām to saistīt ar labklājību, laicīgiem upuriem vai ar sējas vai pļaujas likumiem.
Modernā pasaule gluži vai mudina mūs lutināt savus bērnus (katram savu iespēju robežās). Par “labo toni” tiek saukta prakse maksimāli apdāvināt savas atvases; – nemitīgi dot tiem daudz vairāk kā tiem vajadzīgs vai tie būtu pelnījuši. Protams, tas ir aplami – tā pat kā otra galējība – liegt savam bērnam nepieciešamo tikai tāpēc, ka nabags nav spējis attaisnot vecāku cerības. Lai vai kā, runa nav par to. Kristiešiem šajā jomā nav īpašu norāžu un tiem nav aizliegts darīt labus savējiem un svešiem, taču būsim uzmanīgi, lai šāda rīcība neiesēj mūsos aplamu priekštatu par Dieva dabu.
Vienkārši mēs mēdzam spriest par citiem pēc sevis. Mēs mēram citus pēc sava mēra. Pat par Dievu (kā Tēvu) mums veidojas savs priekštats iz mūsu pieredzes. Taču nepievilsimies! Dievs ir tas, kas mūsu dzīves gājumu vēro (Ps.11:5-6) un nevis mēs Dievu. Kristieša garīgās dzīves taka met līkločus starp izmisumu un liekulību (un laimīgs tas, kurš nevienā no šiem grāvjiem neiekrīt).
Tad nu ļausimies lai Dievs dara vai turpina savus labos darbus, bet mēs darīsim savējos. Kalposim un mācīsim saskaņā ar Rakstiem un nekļūsim lepni, ja Dievam labpaticies caur mūsu sludināšanu daudzus pagānus darīt ticīgus. Un nešaustīsim sevi, ja mūsu sludinātais negūst atsaucību, izraisa nepatiku vai izsauc neadekvātu agresiju pat no kristīgās pasaules klausītāju puses.
Ieskaties