Labklājības mācības raugs pie Luterāņiem
Patiešām, – labklājības “teologi” ir Kristus Krusta ienaidnieki, kas nicina vai pat noliedz vienu no neatņemamajām kristīgas dzīves sastāvdaļām – svēto Krustu, kurš tiešām nes bagātīgas garīgas svētības ticīgā dzīvē. Šie maldu mācītāji no Krusta teoloģijas ved pie godības teoloģijas, kas raksturīga pentakostāļiem.
Apustuļi gan labprāt māca un mudina kristiešus ciešanas uzņemties un panest, nevis no ciešanām izvairīties vai uzskatīt tās par neticības vai mazticības liecību.
Ja radikālie pentakostāļi paši būtu līdz galam konsekventi, tie pilnā balsī apsūdzētu pat apustuli Pāvilu mazticībā, jo viņš, kā mēs lasām 2.Kor.12:7-10, raksta, ka savas smagās slimības dēļ ir trīs reizes (!) lūdzis Dievu, lai Dievs viņu no šīs kaites atbrīvo, bet Dievs to nav darījis, tikai teicis: “Tev pietiek ar manu žēlastību; jo mans spēks nespēkā varens parādās.”
Pēc šiem notikumiem Pāvils raksta: “Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani. Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.”
Bet pentakostāļi grib būt vienīgi veseli, spēcīgi, bagāti un augstā godā.
To apustuļi mums nav mācījuši, neskatoties uz to, ka viņi tiešām no paša Kunga ir saņēmuši brīnumainus spēkus un pilnvaras [Lk.4:18,19; Mt.10:7; Lk.10:9; Mr.16:15-20]. Tieši otrādi, apustuļi pastāvīgi atkārto katram kristietim mierinošo mācību par Krusta svētību [1.Pēt.4:1; Rom.5:3-5; Rom.8], zinādami, ka “šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums” [Rom.8:18].
Misūri Sinodes teoloģijas komisijas ziņojumā par šo jautājumu rakstīts: “Ticība uz Kristu obligāti neizslēdz slimības un ciešanas no kristieša dzīves. Luterāņi tic, ka slimības, sāpes, ciešanas un nāve ir ienākušas pasaulē kā cilvēka grēkā krišanas rezultāts.
Mēs arī ticam, ka Kristus ir mūs atbrīvojis no mūsu kaitēm: “Ka piepildītos Jesajas vārdi, kas saka: ‘Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas'” [Mat.8:17]. Tomēr tas nenozīmē, ka Dievs būtu izņēmis visas slimības no Dieva bērnu dzīves un ka, ja cilvēkam būtu pietiekama ticība, viņš varētu Gara spēkā atbrīvoties no visām slimībām.
Tāpat tas nenozīmē, ka slimības ir vienīgi ļaunums un vājas ticības zīme [Ebr.12; 2.Kor.12:7].
Bieži vien ciešanas ir Dieva darbs, kas ir domāts mūsu labumam. Tādēļ, lai gan kristieši lūdz pēc izdziedināšanas ar pilnīgu pārliecību, ka viņu lūgšanas ir dzirdētas un uzklausītas, un lai gan viņi ar visu nopietnību cer uz izveseļošanos, tie tomēr pacietīgi pakļaujas Dieva gribai, jo viņi zina, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu [Rom.8:28].
Kristieši pat nedomā manipulēt ar Dievu vai to kontrolēt, arī savās lūgšanās ne. Viņi nesteidzas pārņemt savās rokās dzīvības un nāves varu. Gan priekos, gan bēdās kristieši zina, ka Dievs ir uzticams. Tādēļ Dieva bērni lūdz uzticīgi un neatlaidīgi, bet ar piebildi: ‘Kungs, ja Tu to gribi.'”[31]
Protams, reizēm var sastapt arī tādus pentakostāļus un harizmātus, kuri apliecinās, ka viņiem nav gandrīz nekāda sakara ar iepriekšminētajiem radikāļiem, tomēr jāatzīst, ka tā pa daļai ir pilnīgi lieka “kautrība”. Šie mērenie pentakostāļi un harizmāti savās sirdīs lolo tās pašas radikāļu entuziastiskās idejas.
Ar šādiem “kautrīgajiem” harizmātiem man diemžēl ir iznācis sastapties arī LELB mācītāju un draudžu darbinieku vidū. Protams, viņi ir vēl tikai harizmatizācijas un pentakostalizācijas procesa sākumā, ko varētu arī nosaukt par “inkubācijas periodu”, taču šis radikālā pentakostālisma nelāgais raugs viņos jau ir iekšā.
To parāda šo nomaldināto ļaužu lielā atvērtība visa veida pentakostālajām maldu mācībām, sajūsma par dažādajiem pentakostāļu un harizmātu garīgo eksperimentu rezultātiem un nelabprātība un neieinteresētība pret skaidro Evaņģēlija mācību, ko brīnišķīgi māca mūsu luteriskās ticības apliecības.
Jāatzīstas, ka man, luterāņu mācītājam, ir sāpīgi reizēm dzirdēt no viena otra harizmātiski orientēta sava amata brāļa jautājumu: “Ko par šo lietu tā jūsu luteriskā mācība māca?”
Pentakostālisma nelāgais raugs ir viņus jau saraudzējis tā, ka viņi ar skaidro Evaņģēlija mācību ir palikuši uz “jūs”, proti, – jūtas tai sveši.
[Pārpublicēts no LMF]
ieraudzinjs… :)
Katram domājošam cilvēkam skaidrs, ka bagātība, veselība un labklājība neizslēdz ciešanas un krustu, jo tas ir dvēseles stāvoklis, kas pēc būtības visbiežāk nav atkarīgs no naudas vai tml. Drīzāk tam ir vistiešākais sakars ar grēku mūsu dzīvēs un atšķirtību no Dieva kā vispārēja labuma avotu, kā tādu, kas piešķir jēgu, sajēgu, mieru, prieku, cerību vienmēr un uz visu labu, bet pirmkārt uz pestīšanu . Tādēļ, domāju, ka nevar novienkāršot – ja gribu būt vesels, tad negribu nest krustu. Manuprāt, primārais, ko Kristus uzstāda – iekšējā brīvība no grēka Dieva mīlestībā un tad visas citas lietas. Ja cilvēkam primārais ir nauda, karjera, vara, tad tā nav tikai harizmātu problēma, bet ikvienam no mums sirds būtu jāpārbauda ikdienu. Domāju, ka veselīga vēlme pēc tā, lai lietas risinātos, lai miesa netraucētu pilnasinīgi dzīvot, lai nebūtu lūdzējiem, bet devējiem nav nekas peļams, vēl vairāk mūsu Kungs apstiprina, ka „ES ESMU” tas, kas tev vajadzīgs visai tavai dzīvei – patiesība, dzīvība, ceļš, dienišķā maize…… Jēzus vienmēr ir licis noprast, ka galvenais ir tavas sirds motivācija un prioritātes, tad tu sapratīsi, kas ir būtisks vai nebūtisks. Vai Augustīns nemin, ka „Jo ir lepnības pilni ubagi un ir bagātie, kas nožēlo savus grēkus.” Tātad, kā jūs zināt, ka tas harizmāts ar savu ticība Dieva žēlastībai un palīdzīgai rokai viņa grūtības ir sliktāks par vienu luterāni, kurš neuzdrošinās lūgt pēc palīdzības (varbūt savā neticībā, varbūt lepnībā…)
Domāju, ka krusta nešana ir vairāk otra un savu nepilnību panešana, aizlūgšana, kalpošana par spīti nepateicībai u.tml.
Vispār kristieša dzīve atrodās dinamiskā mijiedarbē, kā Pāvils raksta:>
10 kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas.
12 Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu.
meja šķiet ne gluži par to ir runa, jo negatīvā tendence ir visos grēciniekos. Runa ir par to, ko šī konkrētā mācība kultivē, kādus augļus tā nes. ja mūsos ir kāda grēcīga tieksme, vai tad mēs tīšuprāt to vēl pastiprināsim ar bezdievīgu mācību?
es tik par to, ka pastāv tendence mētāties pa grāvjiem – vai nu ne uz ko necerēt, samierināties ar savu slimību, nabadzību, tātad krustu (kas, manuprāt, ir “krusta” jēdziena primitīva skaidrošana, kas raksturīga luterāniem, ar degunu braukt pa zemi, kaut kāds prieka un dzīvas cerības deficīts), vai tikai alelūja, uzvaras, nekādu problēmu.. tādēļ ieminējos, par par to, ka pēc būtības jautājums ir par prioritātēm jebkura cilvēka dzīvē. Protams, sludinot vārdu mācītājam būtu jāredz tendence, lai draudze nenosliektos uz vienu vai otru pusi, bet turētos veselīgā līdzsvarā, proti, nezaudēt cerību uz Dieva palīgu un lietot visas lietas, lai pieaugtu Kristū, arī grūtības un pārbaudījumus (kā tad var izturēt grūtības, ja atņem cerību uz Dieva palīgu?).
Meja ja arī kādā draudzē ir pārspīlēta krusta teoloģija, tas pavisam noteikti nav luteriskā garā. Tāds pārspīlēts mazohisms nāk no pareizticīgajiem un katoļiem, kur sevi jāšausta, kur vajag gandarīt utt.
Nu, arī saprātīgā harizmātu baznīcā noteikti pieminēs vārdus – Es tevi pārbaudīšu, vai tu esi Manis cienīgs, ļoti skaidri pateikts. Vēl, ka caur uguni un ūdeni tas notiks. Kā arī katram pašam būtu jāsaprot – Kalps nav lielāks par savu Kungu Ja Mani vajāja, vajās arī jūs. Kā arī – jūs būsiet šai pasaulei par kāju pameslu. Tāpēc ir neveselīgi un nelīdzsvaroti dzīvot tikai labklājībai, taču – tas tik un tā ir atzīmēšanas vērts – cilvēks dzīvo velna kontrolētā pasaulē, ir visiem kāju pamesls, viņu vajā, lai gan viņš to ne būt nav pelnījis, taču par spīti tam, Tas Kungs ir apsolījis, ka viņš dzīvos pārticībā, kā arī noteiktos gadījumos viņam būs iespējama laba veselība, vienvārdsakot, vispārēja labklājība, prātā paturot arī Pāvila gadījumu, kā arī to, ka slimības var būt kāda grēka dēļ.
Tajā pašā laikā tā viennozīmīgi ir taisnība, ka to nedrīkst stādīt kā dzīves galveno mērķi, lai cik tas būtu cilvēcīgi tiekties uz komfortu, patiesībā ir tā, ka ja cilvēkam klājas ļoti labi un neviens viņu nevajā, viņš vienkārši ir tālu no Dieva, jo īstus mācekļus gan vajā, gan viņi ir pasaulei par kāju pameslu (vismaz pasaule tā izturās, lai gan tā īsti objektīvi zinu arī tādus kristiešus, kuru mazais pirkstiņš nereti sver vairāk kā dažs labs cilvēks no pasaules)
Vienvārdsakot, man liekas, harizmāti dara ļoti lielas un svarīgas lietas un sen kādam jau tā vajadzēja. Nu, ja luterāņiem tieši tādā pašā garā kā harizmātiem ir tikpat biežas dziedināšanas, cilvēku kādā mērā labklājības uzlabošanās, es viņus tikai apsveicu – viņi ir atraduši līdzsvaru. Jo kad tādas lietas notiek, cilvēki reāli redz, ka Dievs ir dzīvs, darbojas, palīdz.
Šī ir mana liecība par desmito tiesu:
Ziedošana arī, liekas, tiek uzskatīta par daļu no labklājības mācības. Ziedoju, jo Vārds ir kārtējo reizi pierādījis, ka ir dzīvs un darbojas. Tīri cilvēciskā aspektā es pat tīri psiholoģiski baidos neziedot. Cik man pēc tam ir bijušas problēmas, es pat nevaru lāgā sev kurpes nopirkt, vienmēr neveicas. It kā tā nauda ir par desmito daļu vairāk, taču pietiek nenoziedot, kā pēkšņi tā pazūd no dzīves, nereti daudzkārt lielākā mērā. Desmitās tiesas došana ir kā svētība, pat ja uzreiz man neatnāk atpakaļ ar plakātu rokās ‘Es esmu feedback pēc tavas desmitās tiesas’. Svētība ir nereti nepieciešama pat pērkot kurpes. Liekas, pat piemērītas, der, pēc tam izrādās – neder. Desmitā tiesa vienmēr atnāk atpakaļ, nereti ļoti brīnumainos un īpašos veidos. Nereti izdodas nopirkt kaut ko lēti un kvalitatīvi. Cilvēkam vienkārši būtu jāpievērš tam uzmanība.
(Es ļoti atvainojos, ka runāju par kaut kādām kurpēm un naudu, taču – tāda nu ir mana liecība, cits caur kurpēm, cits caur ziediem)
Taču – šeit realizējas katra cilvēka PERSONISKĀ izvēle – koncentrēties uz šīm uzvarām vai arī atcerēties, ka Dievs viņu vēl tikai pārbauda un izlemj, vai atzīt par Sevis vērtu. Tas ir cilvēciskais faktors, tas ir tikai cilvēciski, ka cilvēks skatās uz labklājību un negrib domāt par sāpēm. Jauni cilvēki nereti laiž gar ausīm, ko viņiem saka. Kuram gan gribas domāt par nepatīkamām un smagām lietām. Par harizmātu līderiem (un viņu baznīcām) nevar spriest tikai pēc viņu baznīcēniem, kuri to vien dara, kā vienā laidā koncentrējas uz uzvarām, kas ir forši, viennozīmīgi arī nepieciešami un tas ir jāpraktizē. Dažreiz ir vērts piefiksēt, vai viņi arī piemin ciešanas un citas lietas, tā kā ja viņi ir izpildījuši savu uzdevumu, tālāk tas jau ir KATRA MĀCEKĻA PERSONISKAIS PIENĀKUMS realizēt Vārdu savā dzīvē un stādīt pareizas prioritātes.
Īsts harizmātu sirms kristietis vienmēr atgādinās – Tikai nedomā, ka dzīvē būs tikai prieki un viss būs viegli. Pēc tam pastāstīs savu personisko stāstu, kad viņam Dievs ir teicis, ka viņš ir pārbaudīts un atzīts Dieva vērts. Un – kādiem pārbaudījumiem viņam ir nācies iet cauri.
Es arī atvainojos, ka mazlietiņ skaidroju cilvēku psiholoģiju, taču – runājot par vienkāršību – man viņa ļoti simpatizē un patīk, arī tīri psiholoģiski esmu uz viņu vērsts (starp citu), arī luterāņiem, kas man ļoti patīk tieši vienkāršības dēļ. Taču – vai to var nosaukt par vienkāršību – sapratne par Kristus piesišanu pie krusta. Kristus tiek piesists pie krusta un viņš saka : “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis?” Cik daudz ir tādu cilvēku, kuri var prātā sakombinēt ne vienu vien Rakstu vietu – neauglīgu tuksnesi, kuram ir jāiet cauri, ciešanas, pirms tiek sasniegta apsolītā zeme, to, kāpēc pilnīgs Dieva Dēls var teikt kaut ko tādu, kurš nekad nav grēkojis, tātad arī nevar melot, tātad tas, ko Viņš saka, tik tiešām ir taisnība, tas, ka tajā brīdī Dievs Viņu ir atstājis, ka Viņš ir Kungs, mēs esam kalpi, kalpi nav lielāki par savu kungu, ja Viņu tik tiešām Dievs pameta, tad pametīs arī mūs, kā arī salikt to kopā ar iziešanu caur uguni un ūdeni, kamēr tiec atzīts Dieva vērts? Es nekādi nevaru iekļauties mazāk kā 6-8 Rakstu vietu pilnīgu un detalizētu izpratni. Es nevarētu atļauties koncentrēties tikai uz vienkāršību, tad neko nesaprastu (vai arī varbūt es vārdu ‘vienkāršība’ ne tā izprotu). Visa sarežģīšana, protams, ir kaitīga, lielākoties notiek, kad cilvēkam kaut ko ir sāpīgi vai nekomfortabli pieņemt, tad viņš sāk izdomāt vai meklēt apvedceļus. Tāpēc arī parasti saku, ka kristietim uzreiz labāk ir pierast pie nepatīkamām pārmaiņām, kas rada diskomfortu, sava egoisma atmešanas, tas vienmēr ir grūti. Lai gan – man ir psiholoģiska tendence meklēt, kur ir vienkāršība. Dievs neko tādu gan nav man apsolījis, daudzas atbildes manā dzīvē ir atrodamas tikai lietu dziļā un daudzpusīgā izpratnē.
(Protams, es negribu nevienu aizvainot, it sevišķi luterāņu mācītājus, kuri paši ir mani garīgi barojuši un spējuši vienkāršotā veidā izskaidrot arī nevienkāršas lietas, esmu atradis mieru un arī daudzas atbildes)
Ko var izpētīt pie labiem harizmātu līderiem – viņi ar daudzām atsaucēm spēj parādīt visu Vārda dziļumu, tāpēc Vārds arī darbojas, gan mācība par desmito tiesu, gan arī par dziedināšanu. Tas ir, manuprāt, labs piemērs, kā vajadzētu skaidrot Vārdu – visā dziļumā, daudzslāņaini, izvērsti, plaši, tad Vārdu arī reāli var sākt pielietot dzīvē un viņš sāk darboties.
:) resume: jāiet klausīties harizmātu līderi un neaizmirstiet ziedot desmito tiesu.:)