Laetare svētdienā

Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tiberijas, jūrai. Bet Viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko Viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar Saviem mācekļiem. Bet Pashā, jūdu svētki bija tuvu. Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. Filips Viņam atbildēja: “Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.” Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: “Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” Jēzus sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās – vīru vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: “Salasait atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!” Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši. Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: “Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet, Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai Viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā. [Jņ.6:1-15]

Šīs svētdienas evaņģēlija teksts beidzas ar vārdiem: “Bet, Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai Viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā .” (Jņ.6:15) Tomēr, kad Poncijs Pilāts Viņam jautāja: “Tad tu tomēr esi Ķēniņš?” – Jēzus atbildēja: “Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš.” Arī austrumu gudrie meklēja jaundzimušo jūdu ķēniņu, kas ļoti izbiedēja toreizējo jūdu ķēniņu Hērodu un viņa augstmaņus. Un, protams, viss muļķīgāk lieta Jeruzālemes ļaudīm šķita uzraksts virs Jēzus krusta, kuru tur bija licis pienaglot Poncijs Pilāts – “Jēzus Nācarietis, jūdu Ķēniņš.” Tātad Jēzus tomēr bija ķēniņš.

Vai šis ir tas ķēniņš, kurš žēlsirdīgi rūpējas par saviem pavalstniekiem, lai tie būtu paēduši? Nē, Viņš ir ķēniņš, kurš pazemīgi noliecies, mazgā un slauka savu mācekļu netīrās kājas. Vai šis ir ķēniņš, kurš sēž goda krēslā, tiesājot un vadīt savus pavalstniekus? Nē, šis ir Ķēniņš, kur, pats tika tiesāts, atzīsts par vainīgu, nolādēts un sodīts ar krusta nāvi. Vai ķēnišķīgais Dāvida Dēls bija sastopams Jeruzālemes pilī, kur reiz valdīja Dāvids? Nē, bet Dāvida pilsētā gan, mazajā Bētlemē, kas sen bija zaudējusi savu agrāko spožumu un tad uz Golgātas kalna ārpus pilsētas, vietā, kur romieši varēja parādīt visu savu nežēlīgumu. Nekas no tā, ko mēs varētu sagaidīt no ķēniņa, neatbilst Jēzum no Nācaretes. Viņš brīnumainā veidā vientuļā vietā paēdina 5000 cilvēku, dodot tiem dienišķo maizi, lai tie varētu remdēt savu izsalkumu, bet tad, kad tie vēlas viņu atzīt par savu ķēniņu, viņš apvainojas un dodas prom.

Par šo Ķēniņu apustulis Jānis rakstīja: “Mēs skatījām Viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” Bet kur mēs varam atrast un redzēt šo godību? Pavisam noteikti ne tur, ka Viņš paēdina tik daudz cilvēkus ar piecām maizēm un divām zivīm, bet lai to ieraudzītu mums jādodas uz Golgātas kalnu.

Šī svētdiena latīņu valodā tiek saukta – Laetare – Priecājieties, uz ko mūs aicina šīs svētdienas introits. Bet par ko lai mēs priecājamies? – mēs varētu jautāt. Par to, ka Viņš dodas uz Jeruzālemi, lai ciestu un mirtu pie krusta?

Viņa valdīšana un ķēnišķīgums neslēpjas neslēpjas tajā apstāklī, ka Viņš mūs apgāda ar dienišķo maizi, lai cik varena un spēkpilna nebūtu šī Viņa žēlsirdīgā gādība pār mums un visiem ļaudīm. Ne tur atrodama Viņa godība un ne tur slēpjas mūsu lielais prieks Jeruzālemē. Šis ķēniņš nevalkā purpura drēbes un zelta kroni, bet Viņa galvu rotā ērkšķu vainags. Viņa ķēnišķība neparādās žēlsirdīgajā zivju un maizes izdalīšanā, ap Viņu sanākušajiem ļaudīm. Viņa kēnišķīgums patiesi atklājas Viņa krusta nāvē.

Ja mēs Jēzū meklējam ķēniņu, kas rūpētos par visu to, ko mēs sagaidām no laicīgās dzīves, visu. kas redzams un taustāms, tad mēs neatradīsim ne patieso Godības Kungu, nedz prieku Jeruzālemē, Jēzus visā savā godībā ir atrodams pie krusta. Un ticēt tam, ka krustā sistais ir jūdu, eņģeļu, Godības un Debesu Ķēniņš, ir lielais ticības darbs, kas saista mūs ar Viņu kā brāļus un māsas.

Savu ceļu pretī krustam Viņš iesāka Marija klēpī, kļūdams par cilvēku, lai varētu visu cilvēku vietā izciest elles sodu pie Golgātas krusta. Viņa ķēnišķā godība atklājas tieši krustā un nekur citur. Dzirdot par brīnumaino 5000 cilvēku paēdināšanu, mēs patiesi varam priecāties, ka mūžīgais Dievs tik žēlsirdīgā veidā palīdz mums cilvēkiem. Bet mēs nebūsim īsti sapratuši, ko šīs svētdienas evaņģēlijs mums vēsta, ja mēs par Jēzu domājam, kā par vīru, kurš spēj pabarot tūkstošiem cilvēku ar dažām maizēm un zivīm. Tikai tad mēs esam izpratuši šis dienas tekstu, ja redzam Jēzū Godības Kungu, kas atklājas Viņa krusta nāvē, Viņa ciešanās un nāvē mūsu dēļ un mūsu vietā.

Un tas ir tas, kas Viņu padara par patieso maizi. Manna, kuru Dievs deva no debesīm glāba Israēla bērnu vēderus, bet šī maize ir dota mūsu dvēseļu glābšanai. Un tas ļauj mums priecāties pat Viņa krusta ēnā. Mēs godājam krustu, jo pie tā Viņš iznīcina grēka, elles un nāves varu. Tādēļ mēs priecājamies kopā ar Jeruzālemi par šo krustā sisto godības Ķēniņu.

Bet mēs nemeklējam Viņu vairs tagadējā Jeruzālemes pilsētā, jo jaunā un patiesā Jeruzāleme ir šeit, mūsu vidū, un šeit ir arī krustā sistais Godības Ķēniņš – savā vārdā, Kristībā, Absolūcijā un Vakarēdienā, kur Viņš mazgā mūs no grēkiem, padzirda ar savām dzīvību nesošajām asinīm, kas remdē elles slāpes un paēdina ar maizi, kas glābj no mūžīgas nāves. Tādēļ priecājaties kopā ar Jeruzālemi, ar visu svēto Kristus baznīcu, kas pilnīgā vienotībā un šķīstumā spoguļojas sava Kunga godībā. Āmen.