Laetare svētdienā

“Bet, pirms nāca ticība, mēs bijām turēti ieslēgti bauslības važās, līdz parādītos ticība, kurai bija jānāk. Tātad bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti. Bet, kad ticība ir nākusi, tad audzinātājai nav vairs varas pār mums. Jūs jau visi, ticēdami uz Jēzu Kristu, esat Dieva bērni. Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū. Bet, kad jūs piederat Kristum, tad jūs esat Ābrahāma dzimums, mantinieki pēc apsolījuma.” [Gal.3:23-29]

Arī šī ir Sv. Pāvilam ļoti raksturīga vēstule, kas runā par ticību un vēršas pret darbiem; iepriekšējā vēstule ļauj mums to viegli saprast. Tas, kas tajā sacīts par kalpu, šeit attiecināms uz skolnieku. Sv. Pāvils rāda mums divas līdzības, lai mācītu, ko dara bauslība un kādēļ tā vajadzīga. Tā nu atkal jārunā par bauslību un tās darbiem, proti, ka pastāv divu veidu darbi: vieni tiek uzspiesti ar soda draudiem vai izvilināti ar atalgojuma un gaidāmā labuma palīdzību, otri – darīti brīvi, ar prieku, bez atlīdzības, bez bailēm no soda un tiekšanās pēc sava labuma, bet no tīras labvēlības un vēlēšanās darīt labu. Pirmie ir kalpu un mācekļu darbi; otrie ir bērna un brīva mantinieka darbi.

Jo zēns, kas pakļauts audzinātājam, nedara to, ko grib, bet ir spiests darīt pēc sava meistara prāta – baidīdamies no rīkstes; neviens nevar zināt, kas slēpjas aiz šiem mācekļa darbiem, jo viņš tos dara, būdams meistara varā. Bet, ja viņš būtu brīvs, kļūtu redzama viņa paša daba, viņš darītu pats savus darbus. Tādēļ darbi, kas tiek darīti nebrīvē, audzinātāja uzraudzībā, nav viņa īstie darbi – tie drīzāk ir audzinātāja darbi, ko viņš savam audzēknim uzspiedis un no viņa pieprasījis, jo, ja audzinātāja nebūtu, skolnieks nedarītu neko no tā, ko dara tagad, bet drīzāk gan rīkotos gluži pretēji.

Ar šo vienkāršo, labi saprotamo piemēru Sv. Pāvils paskaidro bauslības un brīvās gribas jeb cilvēka dabas savstarpējās attiecības; šeit tās tiek attēlotas tik skaidri, cik vien tas iespējams, un no šiem vārdiem katrs var gūt izpratni par bauslības nozīmi, uzdevumu un mērķi, kā arī par cilvēka dabai piemītošajiem tikumiem. Šajā zēnā varam saskatīt divas lietas: pirmkārt, ar bijības un audzinātāja uzraudzības palīdzību viņš tiek atturēts no daudziem ļauniem darbiem, ko citkārt būtu darījis, tā ka viņš nevar brīvi nodoties nekrietnai dzīvei un kļūt pavisam mežonīgs; otrkārt, jo vairāk audzinātājs apspiež viņa gribu, jo lielāka pretestība tam rodas viņa sirdī. Un notiek tā: jo stingrāk viss ļaunais tiek aizliegts ar ārēju noteikumu palīdzību, jo negribīgāk sirds pakļaujas šādam aizliedzējam. Zēna dzīve šķiet sadalīta divos svaru kausos; cik ārējais grēks iet mazumā, tikpat iekšējais pieaug – viens svaru kauss paceļas, otrs slīd lejup. Arī no savas pieredzes zinām, ka visstingrāk audzinātie zēni, ieguvuši brīvību, bieži kļūst daudz ļaunāki nekā tie, kas nav tik stingri audzināti. Tā nu cilvēka dabai nav iespējams palīdzēt ar pavēlēm un sodiem – tai vajadzīgs kas vairāk.

Tā tas ir ar ikvienu cilvēku – kamēr viņš vēl dzīvo dabisko dzīvi, ārpus Dieva žēlastības, viņš nevar rīkoties pēc savas gribas, bet ir spiests darīt to, ko prasa bauslība, viņa audzinātāja. Un katram nākas atzīt: ja nebūtu elles un bauslība nedraudētu ar sodu, neviens nedarītu neko labu. Tā kā bauslības prasītie darbi nav brīvprātīgi darbi, tie nav paša cilvēka, bet prasību uzstādītājas un piespiedējas – bauslības darbi; tādēļ apustulis tos sauc nevis par mūsu, bet par bauslības darbiem. Ko nedarām labprātīgi, to neesam darījuši mēs paši, bet tas, kas mūs piespiedis.

Gluži kā, ja kāds ar lielu spēku sagrābtu manu roku un ar to kādu nosistu vai arī dotu nabagajiem žēlastības dāvanas – tie nebūtu mani darbi, lai gan tos darījusi mana roka; īstenībā šīs lietas ir paveicis tas, kas piespiedis mani tā rīkoties. Un tādēļ šie darbi man nevar ne kaitēt, ne palīdzēt. Tā arī bauslības darbi, lai gan tie tiek paveikti ar mūsu rokām, nevienu nevar darīt dievbijīgu. Tas tādēļ, ka mūsu griba šos darbus dara tikai baiļu un bauslības soda dēļ – ja bauslība nedraudētu un nepiespiestu, mēs daudz labprātāk rīkotos pavisam citādi – tādēļ bauslības darbi nav mūsu darbi. Lai tiktu pestīti, mums jādara pašiem savi darbi.

Savukārt tad, ja kāds šādus bauslības darbus nedara baiļu dēļ – vai vismaz viņam tā šķiet –, viņš tomēr būs tos darījis bauslības apsolījumu un pamudinājumu dēļ. Šādi motīvi ir tikpat ļauni un aplami kā iepriekš minētie, ja pat ne vēl ļaunāki – ja šo darbu darītājiem nebūtu apsolītas debesis un viņi zinātu, ka dara savus darbus par velti, tie rīkotos pavisam citādi. Te nu atkal redzam, ka šādi darbi nepieder vis mums, bet bauslībai, tās apsolīto labumu un atlīdzības vilinājumam un aicinājumam. Šie darbi jāatzīst par bīstamākiem nekā iepriekšējie, jo tie ir daudz smalkāki un ļoti līdzīgi brīviem, godīgiem, prieka pilniem darbiem.

Taču, kad cilvēkam jānes krusts, kad šie darbi netiek atzīti un tos nākas darīt bez atlīdzības, tikai Dievam par godu un tuvākajam par labu, kļūst redzams, ka cilvēka daba šādās lietās ir bezspēcīga – tā pati no sevis nedara nevienu labu darbu, bet tikai svešus, bauslības darbus, gluži kā nesaprātīgs dzīvnieks skrien un strādā bailēs no sitieniem vai, gribēdams nopelnīt barību. Kā tev šķiet, cik daudz pie mums tagad būtu dievbijīgu cilvēku, ja viņi neredzētu gaidāmo kaunu, sodu, elli vai debesis? Nebūtu vairs itin neviena dievbijīga: ļaudis savā dzīvē dara labu baiļu vai atlīdzības dēļ; tādēļ bauslības darbi ir viena vienīga aplamība un meli, kā Raksti saka: “Visi cilvēki ir meļi” (Ps. 116:11). Šīs divas lietas saskatām visos cilvēkos. Pirmkārt, viņi ar audzinātājas – bauslības palīdzību tiek atturēti no kaunpilnas, pārgalvīgas, mežonīgas dzīves; viņi savalda sevi un ievēro bauslības darbu tikumus, dzīvodami ārēji godājamu dzīvi. Otra lieta: iekšēji, savās sirdīs šādi cilvēki kļūst patiesi naidīgi pret bauslību un tās sodiem – jo bargāks sods viņus apdraud, jo naidīgāki tie kļūst. Kurš gan neienīst nāvi un elli? Bet kas cits tas ir, ja ne naids pret bauslību, kas cilvēkam uzkrauj šādu sodu? Un vai naids pret bauslību ir kas cits kā naids pret taisnību? Bet kas ir naids pret taisnību, ja ne naids pret pašu Dievu? No tā visa kļūst skaidrs, ka mēs ne vien esam netaisni, bet ienīstam taisnību, mīlam grēku un ar visu savu sirdi esam naidīgi pret Dievu, lai cik jauka un godājama mūsu ārējā dzīve izskatītos paveikto bauslības darbu dēļ.

Dievs grib, lai mīlam Viņu no visas sirds, kā bauslis saka (5. Moz. 6:5): “Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds..”. Viņš grib, lai visi labie darbi būtu mūsu pašu, nevis audzinātājas – bauslības darbi, kas paveikti nāves, elles vai debesu dēļ, tas ir, lai mēs tos būtu darījuši nevis bailēs no nāves vai elles, nedz arī, cenzdamies iemantot debesis, bet ar brīvu garu, mīlēdami taisnību un priecādamies par to. Jo, kas dara labu darbu, baidīdamies no nāves vai elles, tas to nav darījis Dievam par godu, bet veltījis savu darbu nāvei un ellei, tā ka tas ir nāves un elles darbs, ko nāve un elle no cilvēka pieprasījusi un panākusi; citādi viņš to nebūtu darījis. Tā nu šāds labo darbu darītājs paliek nāves un elles kalps – ar visiem saviem darbiem. Bet tam, kas paliek nāves un elles kalps, ir jāmirst un jātiek pazudinātam. Ar viņu notiek tā, kā mēdz sacīt: kas bīstas no elles, tas tajā nokļūst; tāpat arī: nāves priekšā drebēšana nevienam nepalīdz.

Tu saki: kas tad nu iznāk? Kurš var tapt pestīts? Vai tad kāds ir brīvs no šādām bailēm un drebēšanas nāves un elles priekšā? Kurš gan dara savus darbus un dzīvo krietnu dzīvi bez šādām bailēm? Es atbildēšu: vai tas, kas slēpj savā sirdī tādas bailes un naidu pret Dieva bauslību un Viņa taisnību, var Dievu mīlēt? Kur tad nu paliek cilvēka daba? Kur brīvā griba? Tomēr tu negribi ticēt tam, cik nepieciešama ir Dieva žēlastība; tu negribi atzīt, ka visu cilvēku dzīve ir tikai grēks, aplamība un meli; tevi taču nav iespējams pārliecināt, ka darbi nevienu nespēj darīt dievbijīgu!

Te tu redzi, kādēļ bauslība ir laba un vajadzīga un ko Dievs ar to vēlas panākt, proti, divas lietas: pirmkārt, Viņš grib uzturēt tikumību un likt mums dzīvot ārēji godājamu dzīvi – lai mēs savā starpā spētu sadzīvot un cits citu neaprītu; jo tas itin viegli varētu notikt, ja nebūtu bauslības – nekādas bijības, nekādu sodu. Tādas lietas senlaikos dažu pagānu vidū tiešām ir notikušas. Šā paša iemesla dēļ Dievs arī Jaunajā Derībā nav gribējis atcelt laicīgo varu, jā, Viņš to ir apstiprinājis, lai gan pats šādu varu nav izmantojis un Viņa ļaudīm tā nav nepieciešama. Taču laicīgā vara ir vajadzīga, lai novērstu pārgalvīgu, mežonīgu dzīvi, lai ļaudis dzīvotu mierā un varētu sevi uzturēt un vairoties; citādi visas zemes tiktu izpostītas, tās būtu laupītāju un slepkavu pilnas, tā ka neviena sieva, neviens bērns nepaglābtos no ļaundariem. Bet ar laicīgās varas zobena un likuma palīdzību cilvēki tiek pasargāti un ir spiesti dzīvot klusu, mierīgu, godājamu dzīvi. Tomēr ar to viņi nekļūst dievbijīgi, viņu sirdis netop labākas. Tikai rokas ir sasaistītas un savaldītas, tā ka viņu darbi jeb taisnība nav viņu pašu, bet zobena, kas šādas lietas no viņiem pieprasa un ar savu sodu un draudiem viņos paveic.

Tā arī Dieva bauslība ar bailēm no nāves un elles piespiež mūs atteikties no daudzām ļaunām lietām; kā mūsu audzinātāja tā uztur mūs ārēji godājamā dzīvē. Tomēr ar šādu dzīvi neviens nekļūst dievbijīgs un taisnots Dieva priekšā; cilvēka sirds joprojām paliek naidīga pret šo audzinātāju un ienīst tās uzlikto sodu, vēlēdamās kļūt brīva.

Otrkārt, Dievs grib, lai cilvēks no bauslības mācītos, cik aplama un netaisna ir viņa sirds, cik tālu viņš vēl ir no Dieva, cik nicināma ir cilvēka daba – lai viņš nelepotos ar savu godājamo dzīvi, bet atzītu, ka tā nav nenieka vērta un nespēj piepildīt bauslību. Tā cilvēkam jāiemācās pazemība un jāsteidzas pie krusta, lai piesauktu Kristu un dedzīgi lūgtu pēc Viņa žēlastības, necerot uz sevi, bet vienīgi uz Kristu. Tad Viņš dod cilvēkam jaunu, citādu Garu, kas pārvērš sirdi, lai tā vairs nebaidītos ne no nāves, ne elles, necenstos nopelnīt ne dzīvību, ne debesis, bet brīvi, labprātīgi un bez atlīdzības pakļautos bauslības prasībām, dzīvojot ar drošu un mierīgu sirdsapziņu, vienalga, vai nāktos dzīvot vai mirt – itin kā elle, debesis un visas lietas tai būtu vienlīdz labas. Vēstulē ebrejiem 2:15 apustulis saka: Kristus ir atsvabinājis mūs, kas nāves baiļu dēļ visu mūžu bijām verdzībā. Tā viņš skaidri rāda, ka mums jākļūst brīviem no nāves bailēm un ka visi, kas dzīvo nāves bailēs, ir vergi, kas nekad neiemanto pestīšanu. Bet no šīm bailēm mūs nevar atbrīvot ne mūsu daba, ne bauslība – jā, tās abas tikai vairo bailes. Vienīgi Kristus mūs no tām ir atbrīvojis. Ja mēs Viņam ticam, Viņš dod mums brīvu, bezbailīgu garu, kas nebīstas ne nāves, ne elles, nemeklē ne dzīvību, ne debesis, bet brīvi un svētīgi kalpo Dievam.

Šeit redzam, pirmkārt, to, cik bīstamas ir mācības, kas liek cilvēkiem domāt, ka ar likumu un bauslības palīdzību viņi kļūs dievbijīgi. Ar šādām mācībām ļaudis tiek vesti arvien tālāk projām no Dieva, no Kristus, jā, arī no bauslības un taisnības; tās tikai padara sirdsapziņu bailīgu, nedrošu, šaubīgu un nožēlojamu, māca baidīties no nāves un elles, līdz sirds ir pilnīgi izmisusi, tā ka cilvēks galu galā kļūst par īstu velna mocekli.

Otrkārt, redzam, ka bauslībai ir trejāds pielietojums jeb ka cilvēks pret to izturas trijos dažādos veidos. Pirmie to atstāj pilnīgi neievērotu un brīvi rīkojas pretēji bauslības prasībām; tie dzīvo, it kā bauslības nebūtu. Otros bauslība attur no šādas izlaidīgas dzīves un liek tiem dzīvot godīgi; tā viņi ārēji paklausa audzinātājai – bauslībai, iekšēji kļūdami tai naidīgi; viņi visu dara bailēs no nāves un elles. Tā viņi ievēro bauslību tikai ārēji, un arī bauslība viņus savalda ārēji; turpretī iekšēji viņi neturas pie bauslības prasībām, un tā iekšēji viņus nesaista. Trešie ievēro bauslību kā ārēji, tā iekšēji; viņi ir kā Mozus bauslības plāksnes, uz kurām no ārpuses un iekšpuses rakstījis paša Dieva pirksts.

Tā nu pirmie nav dievbijīgi ne ārēji, ne iekšēji, savukārt otrie, būdami ārēji dievbijīgi, sirdī nav dievbijīgi. Bet trešie ir labi caurcaurēm. Par to runā Sv. Pāvils 1. Tim. 1:8, sacīdams: “Bet mēs zinām, ka bauslība ir laba, ja lieto to pareizi..”. Bet kā tad bauslība pareizi jālieto? Atbilde: ir jāzina, ka bauslība nav dota taisnam, bet netaisniem un nepaklausīgiem. Ko tas nozīmē? Neko citu kā to, ka, sludinot bauslību, ir jāatšķir šie trīs dažādie cilvēku veidi; trešajiem nekādā ziņā nav jāsludina bauslība tā, it kā caur to viņiem vajadzētu kļūt dievbijīgiem. Tā būtu maldināšana. Bet pirmajiem gan bauslība jāsludina tieši šādā veidā – viņiem tā ir dota, lai tie atstātu savu pārgalvīgo dzīvi un ļautu, lai audzinātāja viņus pasargā. Taču ar to vien nepietiek, ka viņi tiek sargāti un uzturēti bauslības varā; viņiem ir jāmācās ievērot bauslības prasības. Te nu vairāk un pāri par bauslības pasludinājumu ir jātiek sludinātam Evaņģēlijam, kurā tiek sniegta Kristus žēlastība bauslības pildīšanai. Tā nu turēt jeb ievērot bauslību ir pavisam kas cits nekā būt bauslības uzturētam un pasargātam. Pirmie neievēro bauslību un netiek pasargāti; otrie un trešie tiek pasargāti.

Šie trīs bauslības pielietojuma veidi iezīmējas Mozus darbos. Pirmkārt, viņš salauza plāksnes, 2. Moz. 32:19, kad jūdi pielūdza teļu. Tas, ka plāksnes tika salauztas un nenonāca līdz jūdu tautai, norāda uz pirmajiem no minētajiem triju veidu cilvēkiem – uz tiem, kas bauslību neuzņem un nedomādami to salauž. Otrkārt, kad Mozus nonesa plāksnes tautai, 2. Moz. 34:30-33, viņa vaigs bija tik spožs, ka Ārons un visi Israēla ļaudis nespēja raudzīties tā mirdzumā. Mozum nācās aizsegt savu seju, runājot ar ļaudīm. Tas norāda uz otrajiem – tiem, kas bauslību uzņem, taču ievēro to tikai ārēji; iekšēji tā viņiem ir pārāk spoža, viņi no tās bīstas.

Tādēļ liekuļi darina sev aizsegu – kā Sv. Pāvils paskaidro 2. Kor. 3:13-15 – pārgalvīgo paļaušanos uz saviem darbiem un ārēju svētumu; viņi negrib raudzīties bauslībai tieši acīs un atzīt, ka viņu pašu taisnība nav pilnīgi nekas. Tā nu apsegs paliek pār viņu sirdīm līdz pat šai dienai – kā saka Sv. Pāvils. Arī Mozus savu tautu neveda tālāk kā līdz Jordānas upei; viņš nonāvēja tikai divus ķēniņus – Sihonu un Ogu; zemi viņš sadalīja Israēla ciltīm. Tas viss norāda uz ārējās taisnības nepilnīgumu, uz to, ka tā ir tikai neliela daļa. Mozus mirst Moāba zemē. Tālāk bauslības vara un palīdzība nesniedzas.

Pēc tam nāk Jozua un ved tautu pāri Jordānai uz apsolīto zemi; tur nav vairs ne Mozus, ne bauslības, bet Jozua, Kristus, kas tautu vada caur ticību un piepilda visu, kas caur Mozu ticis pavēlēts. Šī tauta ir tie, kam – kā Sv. Pāvils saka – nav dota nekāda bauslība, kas kļūst dievbijīgi ne ar darbiem, bet no žēlastības, tas ir, tie, kas dara labu bez bauslības spaidiem. Te Mozus vairs nav. Es domāju, ka viss sacītais ļauj mums itin labi saprast, ko Sv. Pāvils raksta šajā vēstulē; aplūkosim to.

“Bet, pirms nāca ticība, mēs bijām turēti ieslēgti bauslības važās, līdz parādītos ticība, kurai bija jānāk.”

Apustulis neapgalvo, ka, pirms nākusi ticība, mēs būtu bijuši dievbijīgi un pildījuši bauslības prasības; gluži otrādi – bauslība ir turējusi mūs, mēs tajā bijām ieslēgti un pasargāti, lai neizkļūtu brīvībā un nekļūtu pārgalvīgi, nododamies savam ļaunumam; tomēr, bauslības važās ieslēgti, paši vēl nebijām dievbijīgi. Mēs bijām ieslēgti ne tādēļ, lai tādi paliktu, – tas bija darīts nākamās ticības dēļ: tai vajadzēja mūs darīt brīvus. Nevis dot brīvību darīt ļaunu – bauslība taču mūs saistīja tieši tādēļ, lai mēs to nedarītu –, bet brīvību darīt labo – to, ko agrāk bauslība bija uzspiedusi. Bauslības spaidi un važas mums māca tiekties pēc šīs ticības un atzīt, ka mūsu cilvēciskā daba vēršas uz ļaunu; šī atbrīvošana ir garīga un atbrīvo tikai sirdi.

Tā, ja kāds kungs tevi turētu ieslodzītu cietumā, kur tu neparko negribētu atrasties, tu varētu atgūt brīvību divos veidos: pirmkārt, miesīgi – ja kungs nojauktu cietumu un ļautu tev iet, kur gribi; otrkārt, ja viņš tev turpat cietumā darītu tik daudz laba, ka ieslodzījuma vieta tev kļūtu jauka, gaiša, plaša un tik bagātīgi izrotāta, ka pat ķēniņa valsts un istabas nebūtu tik brīnišķīgas. Tā viņš būtu mainījis tavas domas, un tu pat visu pasaules labumu dēļ vairs negribētu nākt ārā no cietuma, bet lūgtu, lai vari tur palikt un lai šis cietums nezūd un nemainās, – tad jau cietums nav vairs cietums; tev tas ir kļuvis par paradīzi. Saki man, kurš atbrīvošanas veids ir labāks? Vai nav tā, ka labāks ir šis – garīgais? Miesīgi atbrīvots, tu tā arī paliec nožēlojams ubags, bet šeit iegūsti brīvu prātu un visu, ko vien vēlies.

Redzi, tā Kristus mūs atbrīvojis no bauslības garīgā veidā. Viņš nav iznīcinājis, nedz atcēlis bauslību, bet pārvērtis mūsu sirdis, kas nelabprāt pakļāvās bauslībai; Viņš darījis mums tik daudz laba, ka bauslība kļuvusi patīkama; mūsu sirdis nekur nevar rast vairāk prieka kā bauslībā, tās vairs negribētu zaudēt ne burtu no bauslības noteikumiem. Ieslodzītais ar savu nelabprātību pats padara cietumu šauru un nepanesamu; tā arī mēs esam naidā ar bauslību un izjūtam pret to nepatiku tādēļ, ka pret savu gribu tiekam atturēti no ļauna un esam spiesti darīt labu.

Te apustulis savos vārdos skaidri parādījis abas lietas – bauslības augļus un noderīgumu. Ja es vaicātu: kāds no bauslības labums? Viņš atbildētu: tā gan nedara cilvēku dievbijīgu, bet vairo grēku un izaicina cilvēka dabu ar pavēlēm un aizliegumiem; tomēr bauslībai ir divējādi augļi: pirmkārt, tā mūs sasaista un neļauj bezrūpīgi nodoties kaunpilnai, atklāti grēcīgai dzīvei, kādu dzīvo tie, kas neļauj bauslībai sevi sasaistīt un pasargāt. Tādēļ ir daudz labāk, ka bauslība ir, nekā, ja tās nebūtu. Kā tad citādi mēs varētu glābties cits no cita? Arī Sv. Pāvils Rom. 13:4 māca, ka laicīgā vara nes zobenu, lai no tās bītos – ne dievbijīgie, bet tie, kas dara ļaunu.

Otrais auglis, ko nes bauslība, ir tas, ka šāda sasaistīšana virza uz ticību – tādēļ, ka cilvēkam nākas atzīt savu ļaunumu un nevēlēšanos darīt labu, tikt skaidrībā par sevi pašu un, pazemīgi atzīstot savu ļauno dabu, to nožēlot un ilgoties pēc Dieva žēlastības, kas nevis atceļ bauslību, kura acīmredzami ir pareiza, laba un svētīga, bet dod cilvēkam jaunu sirdi, kas mīl šo pareizo, labo un svētīgo bauslību. Redzi, tāda ir bauslības pareizā izpratne un tās labākais pielietojums. Bauslība ir vajadzīga tieši tādēļ, lai cilvēks šādi iepazītu pats sevi un meklētu Dieva žēlastību.

Taču šeit rodas strīds starp patiesajiem un viltus svētajiem. Viltus svētie negrib iet tālāk par pirmo bauslības pielietojuma veidu. Tie pārgalvīgi iedomājas, ka, būdami saslēgti bauslības važās un pasargāti, ir jau kļuvuši dievbijīgi. Viņi negrib ar bauslības palīdzību mācīties atzīt savu ļauno dabu, bet apgalvo, ka viņu daba pati par sevi esot laba un tā arī pati spējot mīlēt bauslību. Patiesi svētie to – gluži pamatoti – noliedz, jo ikdienas pieredze rāda pavisam ko citu, un tā saskan ar Dieva Svētajiem Rakstiem. Kas negrib to noliegt, nedz liekuļot, tam jāatzīst, ka viņa daba ir nelabprātīga pret Dieva baušļiem un, vēl jo vairāk, pret sodu par grēkiem – nāvi un elli, ar ko bauslība draud. Šo lielo, dziļo un briesmīgo cilvēka dabas nešķīstību viltus svētie aizbildina un slēpj ar savu bauslības darbu vīģes lapām; gluži kā Ādams un Ieva slēpa savu kaunu, taču šāds aizsegs viņos pašos neko labāku neradīja. Tāpat arī ar darbu darīšanu un sevis taisnošanu bauslībā neviens nekļūst labāks, bet tikai vēl sliktāks. Šīs nešķīstības dēļ Kristus ir izpostījis un nosodījis jūdu sinagogu.

Tā nu ir skaidrs, kam Sv. Pāvils saka šos vārdus, proti, darbu svētajiem, kas grib kļūt dievbijīgi ar bauslības un tās darbu palīdzību un uzlūko bauslības pirmo pielietojumu kā taisnošanas ceļu; tā rodas tauta, kuru varētu dēvēt par absalomistiem. Kā Absaloms palika karājamies starp debesīm un zemi ozola zaros (2. Sam. 18:9), tā arī šie ļaudis karājas starp debesīm un zemi. Jo bauslības važu dēļ tie neatrodas uz zemes – tas ir, nerīkojas atbilstoši savai ļaunajai dabai; taču bauslība nespēj viņus darīt labākus, bet tikai izaicina un apgrūtina, tā ka tie sāk izjust naidu pret bauslību; tādēļ viņi nav dievbijīgi un nevar sasniegt debesis.

Arī Caharija (Cah. 5:9) raksta, ka redzējis divas sievas, kas aiznesušas labības mēru starp debesīm un zemi, uz Bābeli; mērā sēdējusi sieva, kuras vārds bijis Impietas – bezdievība jeb neticība. Šis mērs ir tauta, kas, turēdamās pie savu darbu svētuma, karājas starp atklātu ļaunumu un patiesu svētumu; tādēļ mērā sēž Impietas – neticība. Divas sievas, kas aiznes mēru starp debesīm un zemi, ir bailes un atalgojuma tīkojumi. Tas tādēļ, ka visus savus darbus šie ļaudis dara bailēs no soda vai arī, tiekdamies pēc atlīdzības. Šīs divas lietas paceļ, nes un tur viņus šajā viltus svētumā. Tādēļ arī Caharija raksta, ka sievām bijuši spārni kā svēteļiem. Spārni Svētajos Rakstos apzīmē sludināšanu, tāpēc ka vārdi lido un steidzas. Tā nu visa šo svēto sludināšana nāk tikai no bailēm un atalgojuma kāres, tie vēlas darīt ļaudis dievbijīgus tikai ar iebiedēšanu un vilināšanu; tas dara viņus vēl sliktākus – šo baiļu dēļ viņi kļūst vēl naidīgāki pret bauslību un vilināšana liek tiem tiekties pēc sava labuma vēl dedzīgāk nekā iepriekš. Tādēļ tie ir tikai putnu spārni, kas nes viņus pakaļ kārtējam kumosam un ļauj aiziet bojā viņu dvēselēm.

Turpretī īsti svētie nepaliek karājamies starp debesīm un zemi. Viņi gan arī dzird bauslības draudus un vilinājumus, taču apzinās, ka šos draudus un vilinājumus ievēro vairāk nekā pašu bauslību, un redz, ka sirds dziļumos nav nedz godīgi, nedz arī šķīsti. Tas liek viņiem mesties ceļos un grēksūdzē saukt: apžēlojies, apžēlojies, Kungs Dievs! Pie viņiem nāk Kristus, atnesdams viņiem patiesu brīvību – caur savu Garu, tā ka tie kļūst par debesu iemītniekiem.

Redzi, to nozīmē vārdi: “.. mēs bijām turēti ieslēgti bauslības važās, līdz parādītos ticība, kurai bija jānāk.” Tā bija ieslēgti ne tikai jūdi, bet arī šodien un visos laikos ir ieslēgti tie, kas, pirms iemantojuši ticību, mēģina kļūt dievbijīgi ar darbiem, bauslību, draudiem, bailēm, nopelniem vai vēl kādām citām lietām. Ja visas šīs lietas neved viņus pie ticības vai arī ja ticība visbeidzot nenāk pie viņiem, tie kļūst arvien sliktāki un galu galā krīt izmisumā vai nocietinās savā pārdrošībā, tā ka viņiem vairs nav iespējams palīdzēt. Tik bīstami ir nepareizi lietot bauslību – nenākt caur bauslību pie ticības.

“Tātad bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti.”

Redzi, kā jau sacīts – neviens nekļūst taisns caur bauslību un tās darbiem. Ja mēs varētu tikt taisnoti ar bauslību, ticība nebūtu vajadzīga; turklāt izrādītos aplami vārdi, ko Sv. Pāvils šeit saka: mēs kļūstam taisnoti ticībā. Attiecībā uz taisnošanu ticība un darbi viens otru izslēdz. Ja tu taisnošanu piedēvē ticībai, tev šis gods jāatņem darbiem, bauslībai un cilvēka dabai. Ja tu taisnošanu uzlūko kā atkarīgu no darbiem, tu nevari to piedēvēt ticībai. Vai nu mūs dara taisnus ticība, vai arī darbi – abi šie apgalvojumi nevar būt patiesi; ja viens ir patiess, tad otrs – aplams. Tādēļ bauslībai nav citāda spēka, nedz spēju kā vien darīt cilvēkus par grēciniekiem vai arī ļaut viņiem tādiem palikt. Kas nedara cilvēku taisnu, tas dara viņu par grēcinieku vai ļauj viņam palikt grēciniekam. Tālāk: tā kā bauslība darbojas ar grēkiem un grēciniekiem, tai viņos jāpaveic kas vairāk nekā tikai jāļauj palikt grēciniekiem, kādi tie bijuši iepriekš. Kas gan tā būtu par rīcību, ja bauslība visu atstātu tieši tā, kā tas bijis iepriekš?

Ko tad īsti bauslība paveic, ja tā nedara cilvēku labāku, nedz arī taisno viņu, taču arī neatstāj visu tā, kā bijis iepriekš? Tam gan jābūt brīnumainam darbam, kas nedara cilvēku taisnu, nedz arī atstāj viņu tādu, kāds tas bijis; te nākas secināt, ka bauslība dara grēku vēl lielāku, kā Sv. Pāvils Rom. 5:20 saka: “.. bauslība ienākusi starpā, lai pārkāpums vairotos..”. Tas notiek tā, kā iepriekš sacīts: sasaistīdama un atturēdama cilvēka rokas no ļauniem darbiem, bauslība modina sirdī vēl lielāku naidu un pretestību tās prasībām. Gluži kā zēns izjūt lielāku nepatiku pret savu audzinātāju, ja tiek bieži sodīts vai piespiests rīkoties pret savu gribu. Šis naids un nelabprātība nav nekas cits kā cilvēka ļaunās gribas pieaugums, kas rodas tad, kad tiek aizliegts rīkoties atbilstoši šādai gribai; ja cilvēka griba nesastaptu šo pretestību, nekas tāds nebūtu noticis.

Tātad pirms bauslības nākšanas cilvēks, viņa ļaunā griba grēko pati no sevis, nedomājot par bauslību. Bet, kad nāk bauslība ar saviem aizliegumiem un draudiem, cilvēka daba kļūst nelabvēlīga pret bauslību un sāk ne vien mīlēt grēku, bet arī ienīst taisnību. Redzi, tāds ir bauslības darbs attiecībā uz grēcinieku un grēku. To Sv. Pāvils nosauc par pārkāpuma vairošanos bauslības dēļ – te nu nekādi nav iespējams runāt par to, ka ar bauslības palīdzību kāds varētu kļūt taisnots. Bet svētīgs ir tas, kas šīs lietas saprot un atzīst; darbu svētie tās nesaprot, tie noraida domu, ka cilvēka dabai piemīt šāds ļaunums un naids pret bauslību – viņi tajā atrod daudz laba. Tādēļ šādi ļaudis nesaprot ne burtu Sv. Pāvila vēstulēs, kur apustulis arvien runā par bauslību pavisam citādi; ja būsim godīgi, tādu pašu liecību atradīsim arī savā sirdī.

Apustulis saka: “līdz Kristum” vai “.. bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja..”, lai neviens nedomātu pieņemt kādu citu ticību kā vien ticību Kristum. Bauslība sniedzas līdz Ābrahāma pēcnācējam, Kristum, kam kopš pašiem pirmsākumiem ticējuši visi svētie – kā sacīts iepriekšējā vēstulē.

Tādēļ turkiem un jūdiem viņu ticība Dievam, kas radījis debesis un zemi, neko nevar palīdzēt – kas netic Kristum, tas arī netic Dievam. Un pat tad, ja Kristus nebūtu Dievs (kas gan, protams, nav iespējams), viņi tomēr nebūtu ticējuši Dievam, ja netic Kristum, jo Dievs ir apsolījis savu žēlastību Ābrahāma pēcnācējā. Un šis pēcnācējs ir Kristus – to atzīst gan jūdi, gan turki, gan arī visa pasaule. Tādēļ – kas netic Kristum, tas netic arī Dieva apsolījumiem; tādēļ šāds cilvēks netic arī Dievam, kas radījis debesis un zemi. Tas tādēļ, ka tas nav kāds cits Dievs, kas devis apsolījumu Ābrahāmam; tāpat Dieva svētība un ticība ir nākusi un pasludināta visā pasaulē tikai un vienīgi šā Ābrahāma pēcnācēja – Kristus vārdā.

Tādēļ ārpus Kristus nav ne svētības, ne taisnošanas – tās nav nedz bauslībā, nedz arī kādā citā ticībā. Dievs grib pildīt apsolījumu, ko devis Ābrahāmam – viņa (un neviena cita) pēcnācējos svētīt visas pasaules tautas. Tādēļ Dievs arī nedos un neapstiprinās kādu jaunu un īpašu ticību; Viņš neatmetīs un neatsauks Ābrahāmam doto apsolījumu. Tādēļ tieši ticība Kristum dara cilvēku taisnu, kā Sv. Pāvils Rom. 10:4 saka: “Jo bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic.” Ko tas nozīmē? Neko citu kā to, ka visi, kas tic Kristum, caur savu ticību top taisnoti, saņem Viņa Garu un žēlastību. Te bauslība beidzas, tā ka neviens Kristum ticīgais bauslībai vairs nav pakļauts; tas arī ir bauslības mērķis, – kā tālāk lasām:

“Bet, kad ticība ir nākusi, tad audzinātājai nav vairs varas pār mums.”

Lai gan no iepriekš sacītā ir labi saprotams, ko nozīmē būt audzinātājas – bauslības varā, tomēr, tā kā šāda mācība un vārdi mums kļuvuši gluži neierasti, nav viegli paskaidrot tos pietiekami plaši. Būt bauslības jeb audzinātājas varā – tas, īsi sakot, nozīmē būt liekulim, darīt daudz labu darbu un tomēr nebūt dievbijīgam, dzīvot nevainojamu dzīvi, tomēr nebūt taisnotam, vienmēr mācīt un sludināt, tomēr pašam neko neiemācīties un nesaprast. Tas tādēļ, ka ikviens šāds cilvēks nevienu no saviem labajiem darbiem nedara brīvprātīgi un ar mīlestību, bez bailēm vai atlīdzības kāres. Tādēļ šie ļaudis ir kalpi, kurus dzen un valda bauslība, kas arvien paliek viņu kungs un uzraugs; tā nu viņi arvien ir tās parādnieki un padotie. Bauslība prasa brīvu, priecīgu un labprātīgu gribu, bet tās viņiem nav – un cilvēkam pašam no sevis tās arī nevar būt –, to dod vienīgi ticība Kristum. Kur tā ir, tur bauslība beidz uzstādīt savas prasības un ir apmierināta – un bauslībai ir sniegts gandarījums, tā ir piepildīta. Skolnieks nu zina to, ko audzinātāja viņam uzdevusi, tādēļ tā atkāpjas un vairs neko nepieprasa; bauslība vairs nav viņa audzinātāja, bet laba draudzene un sabiedrotā.

Tā ticība atraisa mūs no bauslības važām ne miesīgā veidā – ne tā, ka mēs no tās aizbēgtu tālu projām un tādēļ vairs nebūtu tai pakļauti; nē, tas notiek tā, ka bauslības prasībām caur mums tiek sniegts gandarījums; mēs zinām un varam to, ko bauslība mums uzdevusi zināt un varēt, proti, mums ir Svētais Gars, kas iemāca mīlēt bauslību. Bauslība nevēlas tikt pildīta ar darbiem, jā, ar darbiem vien tai nepietiek; tā grib būt mīlēta un piepildīta ar mīlestību. Bez mīlestības bauslība nebūtu mums ļāvusi kļūt brīviem, nedz pieņēmusi tai sniegto gandarījumu; mēs ar visiem saviem darbiem vēl joprojām būtu tās parādnieki, paliktu tās varā, un mūsu sirdsapziņai nebūtu miera no bauslības prasībām; tā vēl arvien mūs apsūdzētu kā grēciniekus un pārkāpējus, draudētu ar nāvi un elli – kā tas bija līdz brīdim, kad nāca Kristus un caur ticību, kas sludināta Evaņģēlijā, deva mums savu Garu un mīlestību; tā esam kļuvuši brīvi no bauslības; tā vairs neko no mums neprasa, neapsūdz un nenosoda, ļauj sirdsapziņai saglabāt mieru, nebiedē ar nāvi un elli; bauslība kļuvusi mums par laipnu draugu un sabiedroto.

Audzinātājs dod zēnam brīvību nevis nomirstot vai aizbraucot, bet garīgā veidā – tad, kad zēns ir kļuvis citāds un zina to, ko tēvs vēlējies ar audzinātāja starpniecību viņam iemācīt. Tā arī bauslība atkāpjas no mums ne tādēļ, ka tā beigtu pastāvēt vai tiktu atcelta, bet dod mums brīvību garīgā veidā – tāpēc ka mēs esam kļuvuši citādi un nu mums ir tas, ko Dievs caur bauslību no mums prasījis.

Tādēļ esmu sacījis, ka šī līdzība ar zēnu un audzinātāju ir skaista, skaidra norāde, kas māca pareizi saprast, ko mūsos paveic bauslība un ko žēlastība. Pirmais bauslības lietojums ir tas, ka tā mūs sasaista un dara ārēji dievbijīgus; tā mūsos ir dziļi ieaudzināta, visi skolotāji un grāmatas mums to ir mācījuši, turklāt cilvēciskajai dabai ir raksturīgi tas, ka mums ir grūti un nepatīkami saprast otro bauslības pielietojumu – ka tā vairo iekšējo grēku. To varētu salīdzināt ar svariem, kam viens kaus ir tukšs, bet otrs – pilns. Tā bauslība, ārēji darīdama mūs dievbijīgus, vairo iekšējo grēku – iekšēji naids un nelabprātība rada tik lielu smagumu, cik ārēji varam izņemt no svaru kausa ar daudziem labiem darbiem; tā Rom. 7:13 Sv. Pāvils saka: “Ultra modum peccans peccatum per legem”, – caur bauslību grēks atklāti parādās, kļūdams pārpārēm grēcīgs. To katram nākas atzīt arī no savas pieredzes.

“Jūs jau visi, ticēdami uz Jēzu Kristu, esat Dieva bērni.”

Viss, kas darīts bauslības varā un nelabprāt, pieder kalpa dzīvei – kā sacīts iepriekšējā vēstulē; turpretī viss, kas paveikts ticībā un ar prieku, piederas bērnam, jo viņš caur Kristu saņēmis Dieva Garu. Bet apustulis norāda uz Kristu un runā par tādu ticību, kas turas un paliek Jēzū Kristū – nekāda cita ticība nav pareiza un pietiekama, lai arī cik dažādos veidos cilvēki ticētu Dievam.

Ir daži – īpaši jauno augsto skolas vīru vidū –, kas apgalvo, ka grēku piedošana un taisnošana žēlastībā esot pilnīgi atkarīga no dievišķās imputatio, tas ir, no tā, vai Dievs cilvēkam pielīdzina vai nepielīdzina viņa grēkus; tikai tas vien nosakot, vai viņš tiks vai netiks attaisnots, – kā Ps. 32:2 un Rom. 4:7-8 viņiem šķiet sakām vārdos: “Svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēku.” Ja tā būtu, visa Jaunā Derība kļūtu nevajadzīga un veltīga; Kristus, ciezdams par mūsu grēkiem, būtu paveicis muļķīgu un nevajadzīgu darbu; arī pats Dievs ar šādu rīcību būtu tikai bez vajadzības ākstījies, ja jau arī bez Kristus ciešanām grēki varētu tikt piedoti un netikt pielīdzināti; tad arī citāda ticība – ne tikai ticība Kristum – varētu cilvēku taisnot un atpestīt, proti, vajadzētu tikai paļauties uz šādu Dieva žēlsirdību, ka mūsu grēki netiks mums pielīdzināti.

Šai briesmīgajai, aplamajai izpratnei un maldiem svētais apustulis stājas pretī, arvien saistīdams ticību pie Jēzus Kristus un tik daudz reižu pieminēdams Jēzu Kristu, ka ir jābrīnās, kam gan šie svarīgie pamatojumi vēl nebūtu zināmi. Varētu sacīt: vairāk par visiem citiem vārdiem Sv. Pāvila vēstulēs sastopams Jēzus Kristus vārds; jā, viņa vēstulēs ir tikai Jēzus Kristus. Bet pagāniskie skolotāji mums šo vārdu ir tik noziedzīgi izdeldējuši un noklusējuši, mācīdami savus pazudinošos, šausmīgos un ellišķīgos murgus!

Tādēļ arī mūsu mācītie vīri augstajās skolās nezina, kas ir Kristus un kālab Viņš mums ir vajadzīgs; tāpat tie arī nezina, kas īsti ir Evaņģēlijs un Jaunā Derība. Viņi uzskata, ka Kristus ir tikai Mozus, tas ir, skolotājs, kas devis likumus un baušļus, lai parādītu, kā cilvēkam kļūt dievbijīgam un dzīvot krietnu dzīvi. Tālāk viņi runā par brīvo gribu un dabiskiem darbiem, gribēdami ar tiem sagatavoties Dieva žēlastībai un kļūt tās cienīgi – tie dodas uzbrukumā, lai iekarotu debesis.

Un, ja jau Dievs šādiem darboņiem dod savu žēlastību viņu pašu čaklās gatavošanās dēļ, tad Kristus zaudē savu nozīmi. Kāpēc gan Viņš būtu vajadzīgs tiem, kas paši ar saviem vārdiem un darbiem spēj iemantot Dieva žēlastību? To viņi ne vien atklāti māca, bet vēl arī aizstāv ar pāvesta bullām un visiem spēkiem nolād mācības, kas ir pretrunā ar viņu izdomājumiem, nosaukdami tās par lielākajām un briesmīgākajām ķecerībām. Tādēļ esmu brīdinājis un brīdinu ikvienu: ziniet, ka pāvests līdz ar savām augstajām skolām Kristu un visu Jauno Derību ir padzinuši no visas pasaules – tālāk nekā jūdi un turki. Tādēļ pāvests ir īsts antikrists un augstās skolas – paša velna krogi un netikļu nami. Kam man vajadzīgs Kristus, ja Dieva žēlastību varu iemantot pats ar savu gatavošanos? Vai arī – kas vēl man būtu vajadzīgs, ja esmu jau saņēmis Dieva žēlastību?

Tādēļ sargāsimies no šādas ellišķīgas indes un nepazaudēsim Kristu, Pestītāju un mierinātāju. Kristus ir svarīgāks par visām lietām. Ir patiesi 32. psalma 2. pantā un Sv. Pāvila vēstulē romiešiem 4:8 sacītie vārdi – svētīgs ir tas, kam Dievs nepielīdzina viņa grēkus. Taču Sv. Pāvils paskaidro, ka šāda dievišķa nepielīdzināšana notiek tikai tiem, kas tic Kristum – tā nenotiek brīvās gribas vai cilvēka dabas paveikto darbu dēļ. Apustulis norāda uz Ābrahāmu – viņam ticība Dieva apsolījumam tika pielīdzināta par taisnību. Lai gan Dievs tikai no savas tīrās žēlastības nepielīdzina mums mūsu grēkus, tomēr Viņš tā nebūtu gribējis rīkoties, ja Viņa bauslībai un tās taisnībai nebūtu sniegts pilnīgs gandarījums. Šo žēlastības pilno grēku nepielīdzināšanu mūsu labā bija jāatlīdzina un jāiegūst Kristum. Mēs paši to nespējām, tādēļ Dievs sūtīja Viņu mūsu vietā uzņemties visu sodu, ko bijām pelnījuši, un mūsu labā piepildīt bauslību, lai novērstu no mums Dieva dusmas un Viņa tiesas bardzību. Tā nu žēlastība mums gan ir dota bez atlīdzības – tā mums nemaksā neko; taču kādam citam tā mūsu dēļ ir maksājusi ļoti dārgi un ir atlīdzināta ar nenovērtējamu dārgumu, ar pašu Dieva Dēlu. Tādēļ Viņš mums ir nepieciešams vairāk par visām lietām – Viņš, kas mūsu labā paveicis tādu darbu. Un nav iespējams iemantot Dieva žēlastību citādi kā vien caur Viņu.

Redzi, tādēļ arī no Ādama līdz Ābrahāmam neviens nav ticis pestīts citādi kā vien caur ticību sievas dzimumam, kas samīs čūskas galvu; tāpat pēc Ābrahāma – vienīgi caur ticību apsolītajam Ābrahāma pēcnācējam. Un arī tagad neviens nevar tapt pestīts citādi kā vien caur ticību šim pašam Ābrahāma pēcnācējam, kas nu ir atnācis. Pestīšana nav panākama, ja mēģina bez šā starpnieka, pats saviem spēkiem nokļūt pie Dieva, kā māca jūdi, turki un pāvesta piekritēji. Kas tevi iepriekš samierinās ar Dievu? Jņ. 14:6 Kristus saka: “.. neviens netiek pie Tēva kā vien caur mani.” Ēģiptieši trūkuma laikā gribēja doties pie faraona, paša ķēniņa, lai sūdzētos viņam; taču faraons tos sūtīja pie Jāzepa, sacīdams: “Ejiet pie Jāzepa, darait, kā viņš jums teiks” (1. Moz. 41:55). Tāpat Dievs nevienu neuzklausa un nevienam nepalīdz iegūt pestīšanu citādā ceļā kā vien, aicinot nākt pie Kristus; Viņš ir iecelts par visu lietu Kungu, pie Viņa ir žēlastības tronis – Viņš iemantojis žēlastību mūsu labā, tādēļ ir veltīgi meklēt to kur citur. Jā, ja mēs būtu bez grēka kā Ādams pirms grēkā krišanas, tad Kristus mums nebūtu vajadzīgs, mēs paši varētu nākt pie Dieva. Bet šajos posta laikos, pēc grēkā krišanas, mums vajadzīgs Jāzeps, kas būtu bez grēka, tomēr uzņemtu mūs, grēciniekus un trūcīgos, kas nāk pie Viņa un ilgojas pēc Viņa.

No tā varam secināt, ka pāvesta ļaudis par cilvēka dabu runā un tic tā, it kā tā vēl joprojām būtu nesamaitāta – tāda, kāda tā bijusi pirms Ādama grēkā krišanas. Viņi netic, ka ir savos grēkos pilnīgi samaitāti un kļuvuši par Dieva ienaidniekiem; bet grēks ir naidā ar Dievu, kā Sv. Pāvils māca Rom. 5 un 8. Viņi noteikti netic tam, ko Mozus raksta par grēkā krišanu (1. Moz. 3), vai arī uzlūko šo krišanu tikai kā negodu, kas tomēr nav mainījis cilvēka dabu, nav darījis to grēcīgu un pakļautu Dieva dusmām. Tā kā viņi netic Mozum, Kristus viņiem nav vajadzīgs, tie atmet gan Jauno, gan Veco Derību, noliedz visu dzīvo Dieva vārdu – Dievs arī ir izturējies pret viņiem taisnīgi, tā ka tie kļuvuši par mirušā un nolādētā pagāna Aristoteļa skolniekiem un paša velna atejas vietu, kas ar lielo pāvesta likumu un cilvēku mācību daudzumu plūst pāri malām, piepildīdama ar savu netīrību un smaku visu pasauli; tomēr viņi arvien paliek savā tumsonībā un cenšas bez ticības Kristum tikt pie Dieva ar savām lūgšanām, gavēšanu, misēm, studēšanu un sludināšanu.

Lai arī tie piesauc Kristus vārdu un apliecina Viņu, tomēr viņu izpratne ir tāda, ka Dievs Kristus personā devis viņiem tādu Kungu, kam viņiem jāparāda sava paklausība Dievam un jāizturas pret Viņu kā pret Kungu; citādi gan brīvā griba ar savu dabisko centību itin labi varētu iemantot Dieva žēlastību arī bez Kristus varas. Tā Kristus valstība viņiem kļuvusi par mazsvarīgu lietu; tiem šķiet, ka Dievs vienkārši ir blēņojies, likdams godāt Kristu kā Kungu, radīdams it kā vēl vienu ķēniņvalsts varu, kam cilvēkam jāpakļaujas; tie netic, ka šāda valstība ir nepieciešama mūsu pestīšanai un ka bez tās neviens nevar tikt pestīts, bet domā, ka vienīgi Dieva griba un pavēle prasa paklausību šim Ķēniņam. Tā nu Kristus viņu sirdīs ir nevis Pestītājs, bet tirāns un uzraugs, kas nebūt nav nepieciešams cilvēku dabai, lai tā iemantotu pestīšanu, bet rada tikai liekas grūtības – tādēļ, ka nu tai ir jāpakļaujas ne vien Dievam, kā tas bijis agrāk, bet arī jāklausa Kristum kā Kungam un jāpilda Viņa pavēles.

Jau senlaikos daudzi ir sludinājuši, ka, antikristam atnākot, ķeceru bari pārpludinās visu pasauli; tas tagad, pāvesta un turku valdīšanas laikā, notiek pilnā sparā. Jo, ja Kristus līdz ar visiem Svētajiem Rakstiem tiek atmests un nolādēts, tā ka no Viņa nav palicis pāri nekas vairāk kā tikai vārds, ir viegli pierādīt, ka visas ķecerības, kādas vien pastāvējušas kopš pasaules pirmsākumiem, visi maldi un tumsonība tagad iegūst tādu varu, ka mani bieži pārņem bažas: šajos laikos visi cilvēki ir zem lāsta, izņemot vienīgi tos, kas nomirst vēl šūpulī; un neviens neatzīst, neraud un nesūdzas par briesmīgajām Dieva dusmām, kas pār mums ir nākušas.

Redzi, tāds ir iemesls un nepieciešamība, kuras dēļ Sv. Pāvils arvien saista ticību pie Kristus. Viņš ir skaidri paredzējis šādu indīgu mācību rašanos nākotnē, visus pārdrošos mēģinājumus sastapties ar Dievu bez Kristus starpniecības, it kā Dievs un mūsu daba būtu labi draugi, it kā taisnība varētu mīlēt grēku un uzklausīt grēka vēlmes. Tādēļ, mīļie draugi, būsim gudri un pareizi atzīsim Kristu, proti, vairāk par visām lietām uzklausīsim Evaņģēliju un tajā ticēsim Kristum – ne vien tam, ka Viņš ir Kungs, bet arī – ka Viņš ir tas Vīrs, kas mūsu grēcīgās dabas vietā uzkrāvis sev un pārvarējis visas Dieva dusmas, ko mēs esam pelnījuši ar saviem darbiem. Šo uzvaru Viņš nav paturējis pats sev, bet devis mums par īpašumu, tā ka visi, kas Kristū un uz Kristu šādi tic, noteikti caur Viņu tiks atpestīti no Dieva dusmām un uzņemti Dieva žēlastībā. No sacītā mācāmies, cik ļoti vajadzīgs un nepieciešams mums ir Kristus un ka tikai meli un velna izdomājumi apgalvo, it kā cilvēks ar saviem dabiskajiem spēkiem spējot darīt pietiekami daudz, lai saņemtu Dieva žēlastību. Ja cilvēka daba spētu iemantot žēlastību, Kristus kā Starpnieks un Vietnieks nebūtu vajadzīgs. Bet, ja Viņš ir vajadzīgs, tad cilvēka daba nespēj iemantot neko citu kā vien nežēlastību; šīs divas lietas nav savienojamas – vai nu cilvēks pats ir starpnieks, vai viņam vajadzīgs cits Starpnieks – Kristus.

“Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū.”

Cik jauki apustulis parāda šo notikumu secību: “.. kad ticība ir nākusi, tad audzinātājai nav vairs varas pār mums.” Kādēļ? Tādēļ, ka “jūs .. visi, ticēdami uz Jēzu Kristu, esat Dieva bērni”. Bet kā mēs kļūstam par Dieva bērniem? Jūs “visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū”. Kristus ir Dieva Bērns, tādēļ ikviens, kas tērpjas Dieva Bērnā, arī pats kļūst par Dieva bērnu. Viņš dzīvo, ietērpies dievbērnībā, kas viņu noteikti dara par Dieva bērnu. Bet tas, kas ir bērns, vairs nav pakļauts bauslībai, kurai pakļauti tikai kalpi. Un, ja bērns atkal tiek pakļauts bauslībai kā audzinātājai, viņš kļūst līdzīgs kalpam – tik ilgi, kamēr paliek tās varā; to redzam Sv. Pāvila vārdos un esam aplūkojuši jau iepriekšējā vēstulē.

Bet ko izsaka vārdi “tērpušies Kristū”? Neticīgie te nekavējoties atbild, ka tas nozīmējot sekot Kristum, Viņa piemēram. Bet tad jau es līdzīgā veidā varētu tērpties arī Sv. Pēterī, Sv. Pāvilā un visos svētajos; tad nebūtu vajadzības īpaši runāt par Kristu. Tādēļ ļausim, lai runā ticība, ko Sv. Pāvils jauki apraksta ar šo vārdu “tērpties”. Ir skaidrs, ka tie, kas tiek kristīti, iepriekš nekad vēl nav sekojuši Kristum – viņi sāk sekot Kristum līdz ar Kristības saņemšanas brīdi. Tā nu tērpšanās Kristū notiek, pirms vēl sākam Viņam sekot; un “tērpties Kristū” nozīmē pavisam ko citu nekā “sekot Viņa piemēram”. Tā ir garīga tērpšanās Kristū, kas notiek sirdī – cilvēka dvēsele saņem savā īpašumā Kristu līdz ar Viņa taisnību un visu labo, priecīgi paļaudamās uz to, itin kā pati visu būtu darījusi un pelnījusi, – gluži tāpat, kā cilvēks mēdz pieņemt drānas, kurās ir tērpies. Šāda pieņemšana ir garīga ietērpšanās: tāda ir ticības daba un būtība.

Protams, Kristus mums ir dots tā, ka visa Viņa taisnība un viss, kas Viņš ir un kas Viņam pieder, nolikts mūsu priekšā un darīts par mūsu īpašumu. Kas tam tic, tam notiek pēc viņa ticības, – kā Sv. Pāvils Rom. 8:32 saka: “Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas”, un 1. Kor. 1:30: Kristus Jēzus “mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu”. Redzi, kas tā tic Kristum, tas ietērpjas Viņā. Tāpēc ticība ir tik liela lieta, ka tā cilvēku taisno un atpestī; jo ticība dāvā cilvēkam visus Kristus dārgumus. Tajos sirdsapziņa rod mierinājumu un uz tiem tā paļaujas. Tā sirdī rodas prieks par Kristu, tā labprāt dara visu labo un izvairās no ļaunā, nebīstas vairs nedz elles, nedz nāves, nedz arī visu nelaimju; Kristus to ir ietērpis un apklājis. Tāda ir bauslības prasību apmierināšana un izkļūšana no bauslības varas; jo šāda cilvēka dvēselē ir Svētais Gars ar šo ietērpu, kas rada gluži citādu cilvēku. Viņa dvēsele dzīvo, tērpusies dievbērnībā; tādēļ šāds cilvēks ir Dieva bērns.

Redzi, Dieva priekšā nav iespējams šādā veidā ietērpties kādā svētajā; jo katram cilvēkam ir nepieciešams tērpties Kristū – viņam nav pašam savu drānu, kurās varētu ļaut ietērpties otram. Pēc šīs ietērpšanās Kristū cilvēks sāk sekot Kristum un darīt savam tuvākajam to, ko Kristus ir darījis viņam – viņš dod un dara tuvākajam visu labo, cik vien tas ir iespējams, tērpdams viņu visā, kas pašam pieder. Taču viņš nevar atdot savam tuvākajam tās drānas, ar kurām viņš pats ir tērpies Kristū, jo neviens nevar atdot projām savu ticību vai sniegt to savam tuvākajam. Viņš gan var lūgt par to, lai arī otrs tiktu tā ietērpts Kristū, taču katram pašam ir jātic un vienīgi Kristus ir tas, kas sevī mūs visus ir ietērpis.

Kam nav šādas ticības – ka viņam pieder Kristus līdz ar visiem Viņa dārgumiem –, tas vēl nav nācis pie patiesas ticības un arī nav kristietis; tāda cilvēka sirds netop priecīga, nedz labprātīga, jo vienīgi šī ticība spēj darīt cilvēku par kristieti – priecīgu, drošu, labprātīgu, atpestītu Dieva bērnu, kurā mājo Svētais Gars. Cik skaistas, greznas un krāsainas ir šīs drānas, kas rotātas ar tik cēlām rotām un dārgakmeņiem – visdažādākajiem tikumiem, žēlastību, gudrību, patiesību, taisnību un visu, kas vien ir Kristū; Sv. Pāvils saka: “.. paldies Dievam par Viņa neizsakāmo dāvanu” (2. Kor. 9:15), un Sv. Pēteris: “.. Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus..” (2. Pēt. 1:4). Tie ir Jāzepa krāsainie svārki, ar ko Jēkabs parādīja Jāzepam lielāku ievērību nekā viņa brāļiem (1. Moz. 37:3); jo vienīgi Kristus ir žēlastības un patiesības pilns. Tās ir arī augstā priestera Ārona skaistās drānas, kurās viņš kalpoja Dievam – par to varētu sacīt vēl daudz. Sv. Pāvils ar saviem vārdiem norāda uz šiem notikumiem.

Kā mēs tērpjamies Kristū un uzņemam Viņu, tā Viņš ietērpjas mūsos un uzņem mūs līdz ar visu, kas pieder mums – itin kā tas viss būtu Viņa īpašums. Mūsos Viņš neatrod nekā laba, bet tikai un vienīgi grēku. Kristus uzņemas mūsu grēku, atvairīdams to no mums kā netīrumu no savām greznajām drānām. Turklāt Viņš arī lūdz par mums, lai nesaņemam mūžīgu sodu, kā Sv. Pāvils saka Rom. 8:34: “.. Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv.” Un Ps. 41:5 sacīts: “Kungs, esi man žēlīgs, dziedini manu dvēseli, jo es esmu grēkojis pret Tevi!” Un 69. psalma 6. pantā: “Dievs, Tu zini manas aplamības, un mani pārkāpumi nav Tev apslēpti.” Tas viss ir sacīts mūsu vārdā – kā Sv. Pāvils paskaidro Rom. 15:3 un kā tas atklāts šā paša psalma 10. pantā; Kristus ir nesis mūsu grēkus un nav mūs nicinājis, nedz dižojies ar savu svētumu, kā mums trūkst, bet, kā ir rakstīts: “.. Tavu zaimotāju zaimi ir krituši uz mani.”

Redzi, mēs labprāt klausāmies, ka Kristus ir mūsu drānas un kā šīs drānas mūs sargā, bet, kad Kristus grib šķīstīt savas drānas – tas mums gan nepatīk. Ja gribam būt Viņa drānas, mums arī patiesi pienākas panest, ka Viņš tās dara šķīstas – Viņš negrib un nevar staigāt netīrās drānās. Asinsliecinieku laikā, uzvilcis jaunās drānas, Viņš tās šķīstīja nāvē un visās ciešanās – kā Maleahija grāmatā 3:3 sacīts, Viņš pārkausēja Levija bērnus, šķīstījot tos kā zeltu un sudrabu. Tā Viņš šķīstīja savas drānas. Tādēļ tā ir laba zīme, ka Kristus ļauj pieredzēt ciešanas, un visur, kur ir Viņa drānas, Viņš tās šķīstī šajās ciešanās; kur Viņš to nedara, tur Kristus drānu nav.

“Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū.”

Skaidrs, ka Sv. Pāvils nav gribējis sacīt, ka cilvēks kā persona, pēc savas dabas nu vairs nebūtu ne jūds, ne grieķis, ne vīrs, ne sieva – tas attiecas uz konkrētu lietu, par ko apustulis šeit runā. Par ko tad viņš runā? Ne par miesu vai dabu, bet par ticību, par taisnošanu, par Kristu – par to, kā mēs caur ticību Viņam kļūstam Dieva bērni. Šīs pārmaiņas notiek cilvēka dvēselē un sirdsapziņā, nevis ar miesu un asinīm, rokām vai kājām, bet ar Dieva vārdu un Evaņģēliju. Šajā ziņā nav atšķirību dažādu personu starpā, visi ir vienādi – ir vienalga, vai esi jūds, pagāns, kalps, brīvs cilvēks, vīrs vai sieva. Cilvēku priekšā un laicīgajā dzīvē jūdam ir citādi likumi un dzīvesveids nekā grieķim, kalps dzīvo citādi nekā brīvs cilvēks, vīrs citādi nekā sieva. Jūds ir apgraizīts, pagāns neapgraizīts; vīrs staigā neapklātu galvu, sieva valkā plīvuru. Turklāt katrs citādi kalpo Dievam, un ir tā, kā mēdz sacīt: cik zemju, tik tikumu. Taču laicīgā dzīve un visas ārējās lietas, kas nav saistītas ar ticību, Dieva priekšā nedara cilvēku ne taisnu, ne dievbijīgu; tās arī netraucē taisnošanu, jo ticība paliek nemainīga neatkarīgi no visdažādākajiem paradumiem, tikumiem un cilvēkiem.

Bet, ja cilvēks pieķeras šādām ārējām lietām un turas pie tām, gribēdams ar to palīdzību kļūt dievbijīgs un taisns, palīdzēt savai dvēselei kļūt brīvai no grēkiem un iemantot pestīšanu, – tas viss ir aplami, tā ir Kristus noliegšana, Dieva, ticības un Evaņģēlija zaudēšana. Te nu atkal sāk valdīt darbi un bauslība; cilvēka sirdsapziņa jau ir aizvilināta projām no pareizā ceļa, ja tā iedomājas, ka, neievērojot šādus paradumus, cilvēks varētu nonākt mūžīgā pazušanā, turpretī, tos ievērojot, varētu ar šādu ārēju palīdzību tikt atpestīts. Tie ir visapkaunojošākie maldi, kādi vien virs zemes ir sastopami – pret tiem apustulis tik stingri vēršas. Ar šādiem maldiem sirdī nav iespējams saglabāt kristīgu ticību, jo tā negrib un nevar panākt taisnību un pestīšanu ne ar kādu lietu palīdzību – vienalga, vai tās būtu debesīs vai virs zemes –, bet vienīgi Kristū. Visi pārējie likumi, darbi, tikumi, paradumi un personas ticībai noder tikai miesas vingrināšanai un, lai kalpotu tuvākajam.

Kā tad pietrūkst jūdiem, kādēļ viņi netop pestīti? Sv. Pāvils Rom. 9:32 atbild: viņi grib panākt taisnību ar darbiem, nevis ar ticību. Tiem šķiet, ka tikai jūdi nokļūs debesīs; turpretī Dievs grib, lai tur nokļūtu tikai kristieši, vienalga, vai tie būtu jūdi vai pagāni, vīri vai sievas. Jūdi domā, ka, pildīdami bauslību, viņi taps pestīti, bet, to nepildīdami, taps nolādēti. Savukārt Dievs domā tā: kas tic Kristum, tas taps atpestīts, kas netic – taps pazudināts (Mk. 16:16). Turklāt bez ticības neviens nespēj pildīt bauslību – kā jau iepriekš sacīts un kā Sv. Pāvils apliecina, Gal. 6:13 rakstīdams: tie, kas ir apgraizīti, paši netur bauslību. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi to ievēro nevis labprātīgi, bet bauslības draudu un pamudinājumu dēļ. Tā kā viņi uzskata, ka bauslību nepieciešams ievērot tieši tā, kā to dara jūdi, un nekā citādi, viņu sirdsapziņas tiek sagūstītas, cieši turēdamās pie jūdaisma un jūdu likumiem, viņiem nāksies pieredzēt mūžīgo pazušanu; jo ir sacīts, kā Sv. Pāvils apliecina: nav ne jūda, ne pagāna, bet ir tikai Kristus un kristieši.

Ja viņi visupirms būtu ticējuši Kristum, bet pēc tam palikuši pie savas jūdu dzīves un rīkotos, kā paši vēlas – vai nu apgraizītos, vai neapgraizītos, ievērotu savus likumus, ja paši to vēlētos darīt, taču nedomātu ar šo savu dzīvi kļūt dievbijīgi un panākt pestīšanu, bet gribētu to saņemt tikai caur Kristus žēlastību, kā to darījuši viņu tēvi – kā Sv. Pēteris Ap. d 15:11 saka –, tas viņiem nebūtu bīstami. Taču viņi tā nerīkojas. Jūdi pārāk cieši turas pie saviem darbiem, bauslības draudiem un aicinājumiem; viņi pat nolād un vajā visus tos, kas māca viņiem ko citu un sludina ticību. Šā iemesla dēļ arī viņu priekšteči ir vajājuši un nonāvējuši visus praviešus, bet pēc tam teikuši, ka ir iznīdējuši tautas maldinātājus un bauslības zaimotājus, pildīdami Mozus pavēli, Dieva un Viņa bauslības dēļ.

To pašu redzam arī pie mūsu jūdiem, tikai viņi to dara daudz neprasmīgāk. Toreizējie jūdi tomēr dzīvoja šķietami godīgu dzīvi, jo viņus saistīja bauslības prasības; mūsu jūdi – pāvests un viņa piekritēji – piespiež mūs klausīt pašizdomātām cilvēku mācībām, saviem sagudrojumiem, ko Dieva ir aizliedzis. Viņi klaigā par cēlo paklausības tikumu, teikdami, ka bez tā neviens nevar tapt pestīts un ka tieši ar to panākama pestīšana. Taču viņi šo paklausību attiecina nevis uz Dieva bauslību, bet uz saviem likumiem un noteikumiem. Uzlūko viņu dzīvi, un tu noteikti redzēsi, ka viņi grib kļūt dievbijīgi un pestīti nevis caur ticību kā kristieši, bet caur saviem darbiem un likumiem – kā kartēzieši, sludinātāji, baskāji, augustīnieši, benediktīnieši, kanoniķi, vikāri utt. Arī viņi paši apliecina, ka uzlūko šos ordeņus un kārtas kā pareizo dievbijības un pestīšanas ceļu; tā redzam, ka viņu sirdsapziņas turas pie darbiem, nevis pie Kristus žēlastības. Un, lai gan viņi lasa šos Sv. Pāvila vārdus – ka nav ne jūda, ne grieķa utt. –, tie tomēr saka: ja nav ne jūda, ne grieķa, tad tomēr ir kartēzietis, baskājis, sludinātājs, benediktīnietis, augustīnietis, tāda vai citāda kārta.

Bet, ja ar viņiem runā par Kristus ticību, tie saka: mēs labi zinām, ka ir nepieciešams ticēt Kristum. Taču tam, ka tikai caur Viņu vien panākama dievbijība un pestīšana, – tam šie ļaudis netic un saka: “Kam tad būtu vajadzīgi labie darbi? Tad jau ordeņiem un kārtām nebūtu nekādas nozīmes! Tu gribi izpostīt labos darbus un kalpošanu Dievam! Projām, projām, tu, nolādētais ķeceri! Šurp uguni, uguni! Ķeceris, ķeceris, ķeceris! Vai tad Sv. Francisks, Dominiks, Benedikts, Bernards, Antonijs būtu tā maldījušies? Ko gan tu iedomājies? No kurienes tu nāc ar savu velna ticību?” Vai mūsu svētie un jūdi nerīkojas tieši tā? Ko tad nu lai ar viņiem darām? Mums jāizturas pret viņiem tā, kā Sv. Pāvils izturējies pret galatiešiem, divas reizes iesaukdamies: “Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” (Gal. 1:8-9).

Arī mēs sakām: mūsu pasludinājums un ticības pamats ir tas, ka vienīgi caur ticību, neatkarīgi no bauslības un darbiem, ir panākama taisnošana un pestīšana, kaut arī visā pasaulē nebūtu neviena cita kā vien kartēzieši, kas saka ko citu, – lai tie visi ir nolādēti! Ja visa pasaule būtu pilna baskāju mūku, sludinātāju, augustīniešu un benediktīniešu un tie visi mācītu ko citu, – lai viņi ir nolādēti! Es vēlreiz saku: ja viena pasaule būtu svēto Augustīnu pilna, otra – svēto Francisku, trešā – svēto Dominiku, ceturtā – svēto Benediktu, piektā – svēto Antoniju, sestā – svēto Pāvilu pilna, bet septītajā dzīvotu tikai eņģeļi Gabriēli – kas tad būtu? Ja tie visi mācītu ko citu, arī viņi būtu nolādēti. Turpretī Dieva vārdam ir jāpastāv – paliks tikai Kristus. Ko gan vairāk tu gribi?

Par šīm sektām Kristus Mt. 24:24 sacījis: “Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos.” Ir divi iemesli, kas tik ilgu laiku nav ļāvuši man attiecināt šos vārdus uz mūsu sektām un ordeņiem. Pirmais ir tas, ka viņu šajā pasaulē ir tik ļoti daudz. Ja viņu būtu maz, es nebūtu vilcinājies. Man šķita, ka Dievs nevar ļaut maldīties tik daudziem, un es neredzēju, ka Raksti runā pavisam skaidri: viņu būs daudz, tā ka pat izredzētie, kuru ir nedaudz, var viņiem līdzi nonākt maldos. Otra lieta ir tā, ka viņu vidū sastopami daudzi svēti cilvēki, tādi kā Benedikts, Bernards, Augustīns, Francisks, Dominiks un daudzi viņu sekotāji. Man šķita, ka viņi nevar maldīties, jo nesaskatīju, ko saka Kristus: izredzētie tiks aizrauti līdzi un kārdināti ar šādiem maldiem; taču viņi tajos nepaliks.

Arī Gideons (Soģu 8:27) bija vīrs ar lielu ticību. Tajā viņš paveicis diženus darbus, tomēr viņš tika maldināts un darināja efodu, tas ir, ieviesa īpašu dievkalpojumu un savas ceremonijas. Tas izraisīja daudz nelaimju, tā ka viņa dzimums tika iznīcināts – kā Raksti tajā pašā vietā saka. Kāds tad brīnums, ka arī Sv. Benedikts, Francisks un Dominiks ir maldījušies? Kurš mums var droši apgalvot, ka viņi nav maldījušies? Te, iespējams, bieži notiek tā, kā dzirdam senās leģendās par svētajiem: ļaudis atstāj neievērotu pašu labāko, kas bijis šo cilvēku dzīvē, pareizo ceļu, ko tie rādījuši, bet pieķeras vienīgi lietām, kurās viņi, būdami tikai cilvēki, ir paklupuši. Tā svēto trūkumi tiek uzlūkoti kā viņu spēks, savukārt viņu patiesais spēks paliek neievērots; jo ikviens tiecas sekot vājākajiem, necienīgākajiem, sliktākajiem, nevis labākajiem.

Un tomēr, – ja viņi pret šiem saviem ordeņiem un kārtām izturētos kā pret brīvprātīgām lietām, nedomādami, ka ar tiem panākama dievbijība un pestīšana, ja šīs lietas tiktu izmantotas tikai miesas vingrināšanai un kalpošanai tuvākajam, Dievam par godu un ja dievbijība un pestīšana tiktu atstātas tikai ticības ziņā – visas šīs lietas būtu panesamas un viņiem nekaitīgas; lai gan arī tad tās varētu kļūt par piedauzību vienkāršiem cilvēkiem, kas domā, ka šāda mūku dzīve ir pareizais ceļš; ja arī tas neiznīcina viņu ticību, tomēr dod tai spēcīgu triecienu. Jo ticība ir cēla un trausla lieta, kuru itin viegli var sapostīt – it sevišķi ar šādiem spožiem, ārišķīgiem darbiem un īpašu izturēšanos.

Tā nu ir skaidrs, ka svētie tēvi un viņu mācekļi pret šādām kārtām izturējušies saskaņā ar kristīgo brīvību, tā, lai ticība tiktu vairota; citādi viņi patiešām nebūtu svēti. Turpretī šis aklais pūlis, gribēdams tiem sekot, pazaudē svarīgāko, pašu kodolu, paturot tikai čaumalas: tie dara tēvu darbus, bet aizmirst par viņu ticību. Tomēr šie aklie sekotāji grib lielīties un izlikties, it kā ievērotu svēto tēvu kārtas, ordeņus un piemēru, lai gan viņiem nav nekā vairāk kā vien šo lietu ēna – tas ir īsts mērkaķu bars, kas atdarina it visu, ko ierauga, tomēr ir un paliek tikai mērkaķi, kas neko nedara šādā kristīgā brīvībā. To viņi apliecina, sacīdami: vai tad es ar savu kārtu, ordeni un darbiem nekļūšu dievbijīgs un netikšu pestīts? Ja jau pestīšana atkarīga tikai no ticības, kas ir ikvienam, – ko tad lai meklēju klosterī? Kādēļ esmu kļuvis par mūku? Kādēļ esmu priesteris? Ko tad spēj panākt visas manas mises un lūgšanas? Tad jau es drīzāk būtu varējis palikt laja kārtā. Te nu no viņu vārdiem noproti, ka tie ir neticīgi ļaudis un nav kristieši; viņi negrib būt vienoti ar visiem pārējiem kristiešiem – kā Sv. Pāvils šeit raksta, norādīdams, ka visi kristītie ir tērpušies Kristū un ka viņi visi ir viens Kungā Kristū. Bet viņi meklē paši savus, īpašus ceļus, gribēdami būt pārāki par visiem kristiešiem; Kristus tiem nešķiet pietiekami labs, lai varētu Viņā ietērpties, lai Viņā iemantotu taisnību un pestīšanu.

Tā viņi sagroza Sv. Pāvila vārdus un saka: visi kristītie nav viens Kristū; ir ne vien jūdi un grieķi, bet vēl arī kartēzieši, baskāji un sludinātāji mūki, priesteri un vēl citas līdzīgas kārtas, kas arī ir īstais ceļš uz pestīšanu. Tā nu pestīšanu un dievbijību viņi grib sasniegt ar savu dzīvi; bet tai taču jābūt saņemtai jau Kristībā – līdz ar ticību, tā, kā to saņēmuši citi kristieši; tie aizmirst savu kristieša dzīvi un vārdu, aizstādami to ar cilvēcisku dzīvi un vārdu: viņi arī paši sevi dēvē ne vairs par kristiešiem, bet par kartēziešiem, benediktīniešiem, baskājiem mūkiem utt.

Sv. Pāvils šeit runā par kalpiem un brīvajiem cilvēkiem – pēc sena paraduma (kas tagad vairs nav izplatīts, īpaši vācu zemēs), kas radies tad, kad kalpi bija savu kungu īpašums; kungs drīkstēja kalpus pārdot un rīkoties ar tiem pēc savas patikas – gluži tāpat kā ar lopiem. Tie, kas nebija šādi atkarīgi kalpu ļaudis, tika saukti par brīvajiem. Tagad par šādiem kalpiem un nebrīviem ļaudīm varētu saukt klostera iemītniekus, kas nodod sevi citu cilvēku īpašumā. Kaut Dievs dotu, ka viņi paši sevi uzlūkotu kā šādus kalpus un ļautu savai garīgajai dzīvei būt labprātīgam ieslodzījumam, kurā tie censtos nevis kļūt dievbijīgi un iemantot pestīšanu, bet ļaut izpausties dievbijībai un pestīšanai, kuru tie iemantojuši caur ticību.

Cik maz pestīšanai var palīdzēt vai traucēt tas, ka esi vīrs vai sieva, tikpat maz tai palīdz vai traucē arī tas, ka esi kartēzietis vai priesteris; tas pats jāsaka par visām ārējām lietām, ko tu dari savā dzīvē – par visiem darbiem, ordeņiem un kārtām. Tas, ka esi sieva, nedara tevi dievbijīgu, nedz ļaunu, kaut arī tu dari visus darbus, kas atbilst sievas dabai; tavu dievbijību rada ticība, kas pastāv ārpus un pāri tavai sievas dabai, dzīvei vai darbam. Tāpat arī tas, ka esi mūķene, nedara tevi ne garīgu, ne dievbijīgu, nedz arī var tevi atpestīt, kaut gan līdz pēdējam sīkumam izpildi visus noteikumus, likumus un darbus, ko prasa pildīt mūķeņu ordenis; tu nepanāktu neko vairāk arī tad, ja viena padarītu visu mūķeņu darbus; vienīgi Kristus ticība sniedz dievbijību un pestīšanu, un tā neko nezina ne par mūķenēm, ne mūkiem, ne par lajiem, ne priesteriem, ne par kurpniekiem, ne skroderiem, ne par gavēņiem, ne lūgšanām – tieši tāpat, kā tā nešķiro jūdus un grieķus, vīrus un sievas, kalpus un brīvos. Tā ir visos un pāri visiem, bez kādas kārtu, ordeņu, personu, izturēšanās, darbu, apģērbu, ēdienu, dienu, vietu, amatu šķirošanas, īsi sakot, dievbijība un pestīšana ir atkarīga tikai no ticības, nevis no šādām lietām.

Visi var turēties pie dievbijības un pestīšanas, tas ir, ticēt Kristum un Viņā kļūt vienoti, lai cik daudzveidīga būtu viņu ārējā dzīve, – kā Sv. Pāvils saka: “.. jūs visi esat viens Kristū Jēzū.” Par to pašu lasām 68. psalma 7. pantā: “Dievs vada viņu mājās vientuļos..”, dara vienprātīgus sava nama iemītniekus; 133. psalma 1. pantā lasām: “Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi!” Tas tādēļ, ka ticība visiem ir viena; tā dara dievbijīgu tiklab vienu, kā otru. Sektas un ordeņi gan to nedara – tur katrs dzīvo savu īpašu dzīvi, tādēļ tie visi staigā maldu ceļus. Ja klosterī prelāti nemāca šādu izpratni, tad labāk būtu klosterus nopostīt līdz pamatiem, jo tie ir īsti elles vārti; no šādām vietām būtu jābēg, lai mācītos ticību kur citur. Tā nu klosterī nevajadzētu palikt ne mirkli; lai gan ir labi ievērot šķīstību. Ak, šīs neskaitāmās saites un piedauzības! Cik daudz cēlu dvēseļu šajos klosteros tiek sagūstītas un nožņaugtas; bet tik viegli būtu bijis tām palīdzēt! Bēdas, bēdas pāvestiem, bīskapiem un visiem, kam pavēlēts uzturēt šādus namus! Šeit īsti vietā ir Kristus vārdi (Mt. 24:19): “.. vai grūtajām un zīdītājām tanī laikā!”

Apustulis saka: “.. jūs visi esat viens..”, itin kā runādams par vienu cilvēku. Tas ir kā pretstats lielam ļaužu daudzumam, un ar to ir pateikts: jūsu nav daudz; jūs esat viens. Un, ja arī ārējā dzīvē esat daudzi un atšķirīgi, nepiederat vienai kārtai un nedarāt vienu un to pašu darbu – no kā jūsu dievbijība un pestīšana nav atkarīga –, tomēr iekšēji, tajās lietās, kas nosaka jūsu dievbijību un pestīšanu, esat viens. Tādēļ cilvēku priekšā lajs atšķiras no priestera, mūks no mūķenes, vīrs no sievas, bet Dieva priekšā nav ne laja, ne priestera, ne mūka, ne mūķenes, ne vīra, ne sievas, bet visi ir vienādi ticībā. Tas ir Rakstu izteikums: Non est prospolepsia; apustuļi bieži vien lieto šādus vārdus, kas nozīmētu: persona nav jāuzlūko.

Te piepildās vārdi, kas sacīti 2. Moz. 16:18, kad Israēla bērni bija salasījuši mannu, cits vairāk, cits mazāk, un pārmērīja to ar gomeru, tas ir, cik viens cilvēks dienā var apēst, izrādījās, ka visi ir saņēmuši vienādu daudzumu – katrs savu gomeru, un, kā Raksti saka: “.. nepalika pāri tam, kas daudz bija salasījis, un nepietrūka tam, kas maz bija salasījis..”. Tā tam vajadzētu būt arī tagad – ne vien ticībā, kurā saņemam visi vienu Kristu savā ticības “gomerā” (lai gan viens klausās Evaņģēliju vairāk nekā otrs), bet arī mīlestībā, tā ka visu kristiešu miesa un manta būtu kopīga, kā to redzam apustuļu piemērā 2. Kor. 8:15: tas, kam bija daudz un palika pāri, palīdzēja trūcīgajam, un tas, kuram bija par maz, saņēma no tā, kam bija daudz. Tā mēs visi nestu vienādu nastu, kā tas bijis iesākumā, apustuļu laikā.

Jo, ja gribam būt kristieši, mums ar savu mantu jāizturas pret mūsu tuvāko tāpat, kā Kristus ticībā izturas pret mums, parādīdams visiem savu mīlestību un izliedams pār mums visiem savu laipnību, darīdams mūs līdzīgus sev un tapdams mums līdzīgs. Tur, kur ir īsta ticība, tas arī tiek darīts – nešaubīgi un no sirds; jo viss ir viens un visi kristieši ir kā viens cilvēks. Tā arī bauslība tiek piepildīta. Tas, kas tā nerīkojas, nav ieguvis īstu ticību un nav kristietis. Nav grūti saskatīt, ka tagad visā pasaulē ticība ir panīkusi un kristiešu vairs nav; tomēr visos kaktos tiek noturētas mises un dievkalpojumi, kas ir viena vienīga elku kalpošana.

Tu saki: šādi tu izposti visus klosterus un dod ikvienam iemeslu bēgt no tiem projām un pamest savu kārtu; es atbildēšu: kā redzi, tie taču nav mani vārdi, nedz mana mācība. Runā ar Sv. Pāvilu, jā, ar Kristu un Dievu, jautā, kādēļ viņi posta šos iestādījumus un klostera dzīvi! Arī Israēla tautā bija savādnieki, kas sauca sevi par Baala un Moloha ļaudīm – kamēr visu zemi un pilsētu pārpludināja šādi īpaši dievkalpojuma veidi. Jeremija (Jer. 2:28) un Hozeja (Hoz. 10:1) raksta, ka Israēla zemē ļaudis, gribēdami kalpot Dievam, cēluši elku altārus un svešu dievu tēlus katrā pilsētā, ik vietā, kur vien zeme bijusi labāka; tādēļ arī Dievs ir ļāvis, lai šī zeme tiek izpostīta. Svētais ķēniņš Josija atcēla elku priesterus un neļāva notikt šādiem dievkalpojumiem (2. Ķēn. 23:5). Viņš nebaidījās no pāvesta lāsta vai arī no tā, ka viņu sauks par dievkalpojumu postītāju, kā Rab-Šaks pārmeta svētajam ķēniņam Hiskijam līdzīgu darbu (2. Ķēn. 18). Tomēr šāda mācība klosterus neizposta, bet māca tajos pareizi un kristīgi dzīvot.

Ievēro Sv. Pāvila vārdus – kā viņš mums neļauj novirzīties ne uz vienu, ne uz otru pusi, lai uzturētu uz pareizā vidusceļa. Viņš saka: nav ne jūda, ne grieķa utt. Jūds varētu sacīt: nu, ja jau jūds Dieva priekšā nav nekas, tad kļūšu grieķis, nostāšos pretējā pusē. Bet Sv. Pāvils arī te aizsteidzas priekšā: nē, viņš saka, arī grieķis nav nekas. Ja grieķis sacītu: es atkāpšos no savas kārtas, lai kļūtu jūds, Sv. Pāvils atbildētu: nē, arī jūds nav nekas. Ja sieva vai kalps teiktu: es labāk kļūšu vīrs vai brīvs cilvēks, ja jau sieva un kalps nav nekas, Sv. Pāvils atkal saka: nē, nav ne vīra, ne sievas. Kas tad ir? Nav jābēg ne uz vienu, ne otru pusi, bet jātiek pāri visām kārtām – pār jūdiem, grieķiem, kalpiem, brīvajiem, vīriem, sievām – ticībā un Kristū. Tas ir debesu ceļš atšķirībā no visiem šiem pasaulīgajiem ceļiem. Tā arī 1. Kor. 7:18 apustulis saka: “Ja kāds aicināts, būdams apgraizīts, lai to neslēpj. Ja kāds aicināts kā neapgraizīts, lai netiek apgraizīts.” Tas nozīmē, ka jūdam neklājas sacīt: tā kā manai apgraizīšanai nav nozīmes, labi, es gribu tikt uzskatīts par neapgraizītu un tā kļūt dievbijīgs. Savukārt pagānam neklājas sacīt: tā kā es gribu tikt pestīts, bet tas, ka neesmu apgraizīts, neko nedod, labāk apgraizīšos. Nē, Sv. Pāvils saka, neviena no šīm domām nav pareiza. Viņš saka: nav vajadzīga ne apgraizīšana, ne neapgraizīšana, bet ir jātur Dieva baušļi. Tas nozīmē: visupirms nepieciešama ticība Kristum; ticot tiek piepildīti Dieva baušļi; visupirms jātop dievbijīgiem un pestītiem, pēc tam varat apgraizīties vai neapgraizīties, būt jūdiem vai pagāniem, vīriem vai sievām, kalpiem vai brīvajiem, darīt, ko vien gribat – tas viss būs vienlīdz labi.

Tātad arī mūķenei, priesterim vai mūkam te neklājas jautāt: vai tad manai dzīvei nav nozīmes? Tad es no tās atsacīšos un kļūšu par laju. Nē, Sv. Pāvils saka, arī lajs nav nekas. Un, ja lajs savukārt sacītu: ak, kaut es būtu priesteris, mūks vai mūķene! Mana laja kārta ir laicīga kārta, kam nav svētības, Sv. Pāvils teiktu: nē, arī mūka, mūķenes vai priestera kārta nav nekas – tās ir tikpat pasaulīgas kārtas kā tava laja kārta, arī šīm kārtām nav vairāk svētības. Kas tad ir svarīgi? Tas, kas sniedzas pāri visam – pāri tev, pāri lajiem, mūkiem, mūķenēm, pāri garīgām un laicīgām lietām. Ticēt Kristum un darīt tuvākajam tā, kā tu tici, ka Kristus ir darījis tev – tas ir vienīgais pareizais ceļš uz dievbijību un pestīšanu; citi ceļi turp neved.

Aplūkosim vienkāršu piemēru. Ja kāds jauns zēns mācītos kurpnieka amatu un viņa meistars būtu tāds neprātis vai blēdis, ka mācītu viņu, apgalvodams, ka šis amats ir dievbijības un pestīšanas ceļš, un, ja zēns viņam ticētu – darītu kurpnieka darbu ar nodomu šādā ceļā panākt pestīšanu un atstātu novārtā visus pārējos ceļus, arī ticību un mīlestību, domādams, ka bez kurpnieka darba neviens nevar tikt pestīts – ko tad tu darītu? Vai tu neiežēlotos par nabaga zēnu? Vai tava sirds neiedegtos naidā pret šo meistaru un nenovēlētu viņam visas nelaimes? Un kā tu palīdzētu zēnam? Vai sacīsi: mīļais dēls, kurpnieka amats tev nesniegs pestīšanu – debesīs kurpnieks nav vajadzīgs, tādēļ kļūsti par skroderi? Tā tu viņu no vienas elles ievedīsi otrā un pats būsi tikpat dievbijīgs kā nekrietnais kurpniekmeistars. Tieši tā rīkojas tie, kas priesterim iesaka kļūt par mūku, mūkam dod padomu pievienoties citam, stingrākam ordenim, tā sviežot dvēseles un sirdsapziņas no vienas karstas pannas uz otru. Tev zēnam jāpalīdz citādi. Saki viņam: mīļais dēls, te nav ne kurpnieka, ne skrodera; tev jātic Kristum un pēc tam jādara tuvākajam tas, ko tu tici, ka Kristus ir darījis tev. Tad vari palikt kurpnieks vai kļūt par skroderi – kā pats vēlies. Redzi, tad būsi atraisījis viņa dvēseli; viņa sirdsapziņa kļūs priecīga un apmierināta, viņš pateiksies Dievam un tev. Viņam arī nevajadzēs pamest savu amatu, jā, viņš tagad to varēs pildīt priecīgāk un brīvāk nekā iepriekš. Jo Kristus atpestī nevis rokas no darba, cilvēku no ordeņa vai miesu no kārtas, bet gan dvēseli no maldīgām iedomām un sirdsapziņu no viltus ticības. Viņš ir sirdsapziņas Pestītājs un dvēseļu Bīskaps, kā Sv. Pēteris saka 1. Pēt. 2:25; rokām Viņš ļauj palikt pie darba, cilvēkam – ordenī, miesai – atbilstošajā kārtā.

Tāpat dari arī tu, priesteri, mūk vai mūķene! Netici skolotājiem, kuri māca, ka tava kārta ir ceļš, kas ved uz dievbijību un pestīšanu. Tie ir tikai aklie, kas citiem aklajiem grib rādīt ceļu, velna sūtņi un dvēseļu slepkavas. Tev visupirms jāmācās ticēt Kristum un kalpot tuvākajam – tas ir pareizais ceļš; tad arī vari palikt, kur esi.

Bet, ja tu saki: es esmu pieņēmis garīgo kārtu ar nodomu, lai tajā iemantotu dievbijību un pestīšanu; citādi es to nebūtu darījis – un man šķiet, ka starp tūkstošiem garīgo kārtu pārstāvju neatradīsies pat viens, kas domātu citādi –, ja ļaudis zinātu patiesību, neviens laikam gan netiektos pēc garīgās kārtas, tā ka trīsdesmit gadu laikā klosteri iznīktu paši no sevis un nevienam tie nebūtu jāposta. Te es atbildēšu: vai tad tu arī domā, ka Kristus ir bijis piedzēries vai neprātīgs, Mt. 24:24 sacīdams, ka viltus kristieši maldinās visus, pat izredzētos? Un Sv. Pēteris savā 2. vēstulē 2:2 brīdina, ka daudzi sekos šīm nolādētajām sektām. Vai tad tas ir kāds brīnums, ka Kristus teicis patiesību? Vai tu savām iedomām ticēsi vairāk nekā Viņa vārdiem?

Redzi, tur, kur šāda garīgā kārta nedzīvo ticībā un mīlestībā – kā iepriekš sacīts –, tur es gribētu ne vien ar savu mācību radīt iemeslu klosteru postīšanai, bet labprāt redzētu, ka tie ir jau sagrauti un nodedzināti. Ja tu savu sirdsapziņu un dvēseli vari atraisīt ar šīs mācības palīdzību un palikt mūka kārtā, nemēģinādams savas kārtas dēļ kļūt dievbijīgs un panākt pestīšanu, bet gribi tikai vingrināties ticībā, savaldīt miesu un kalpot savam tuvākajam – paliec savā kārtā, tev no tās nav jābēg. Bet, ja tu to nevari un tava sirdsapziņa paliek sasaistīta, tad būs labāk, ja tu saplēsīsi mūka drēbes, atteiksies no misēm un lūgšanām uz visiem laikiem un kļūsi par cūkganu; jo atraisīt sirdsapziņu un dvēseli varēsi tikai tad, ja nebūsi pieķēries nevienai lietai – ne debesīs, ne virs zemes.

Ja tevi lamās par atkritēju, par izbēgušu un atkritušu mūku – panes šos vārdus un domā par to, ko Kristus sacījis Mt. 7:3: tas, kam pašam acī baļķis, tiesā otru, ja viņa acī ierauga skabargu. Tu esi atkritis no cilvēkiem, viņi atkrituši no Dieva; tu bēdz no cilvēkiem, lai nāktu pie Dieva, viņi bēg no Dieva, lai nāktu pie cilvēkiem un paši pie sevis.

Tomēr pielūko, ka nekļūsti viltīgs un nepamet savu kārtu kāda cita iemesla dēļ. Vecais Ādams mīl slēpties un izlikties – ja dosi viņam vietu pirksta platumā, viņš drīz vien prasīs, lai atļauj tam aizņemt veselu olekti. Cilvēkus tu vari piekrāpt, bet Dievu nepievilsi. Ja pametīsi savu kārtu tādēļ vien, lai varētu brīvi dzīvot un atbrīvoties no ordeņa, nevis meklēsi savas sirdsapziņas atbrīvošanu – zini, ka es tev šādu padomu neesmu devis un tu neesi man sekojis. Tu vari palikt ordenī un saskaņā ar šo mācību paturēt brīvu sirdsapziņu. Atceries piemēru par kurpnieka mācekli, ko iepriekš esmu pastāstījis. Bet, ja esi tik vājš, ka šādā veidā nevari saglabāt sirdsapziņas brīvību, tad labāk turēties tālāk no mūka kārtas.

Kopā saņemot, tev jādara viens no diviem – vai nu jāmaina aplamais nodoms, vai jāpamet mūka kārta; ticība nevar pieļaut, ka tu ar savu garīgo dzīvi vai kārtu gribētu kļūt dievbijīgs un pestīts. Bet, tā kā ticība ļauj tev dzīvot šajā kārtā, ir labāk atteikties no aplamā nodoma, nevis no kārtas. Citādi var gadīties, ka vēlāk tev nāksies ciest tādas sirdsapziņas mokas atstātās kārtas dēļ (tad, ja nebūsi mainījis savu nodomu), ka būs vēl sliktāk nekā, ja tu paliktu savā kārtā. Ir jāvēršas pret čūskas galvu, pret nodomu – ja tas ir nonāvēts, ja cilvēks atbrīvotos no maldīgās domas, ka spēs ar saviem darbiem un kārtu kļūt dievbijīgs un pestīts, – tad visas briesmas un rūpes būtu garām.

Taču čūska ir ļoti gudra; tādēļ Kristus mūs māca, lai arī mēs esam tikpat gudri – kā Mt. 10:16 lasām: “.. esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži.” Šī čūska ir gatava riskēt ar visu savu miesu, ar visu, kas tai ir, lai tikai paglābtu savu galvu, kurā mājo tās dzīvība. Tāpat mums jārūpējas par mūsu galvu – ticību, tās dēļ riskējot ar visu pārējo, ļaujot, lai visas citas lietas nāk un iet; ticībā ir mūsu dzīvība. Ļaunais gars ar saviem spožajiem ordeņiem un kārtām grib to satriekt. Turpretī tad, ja mēs saminam čūskas galvu, tas ir, aplamo nodomu, ticību darbiem, pārējās lietas mums vairs nevar kaitēt. Tādēļ Kristus Mt. 12:34 nosauc farizejus par odžu dzimumu – tie cieši turējās pie saviem darbiem un šāda nodoma. Bet, ja mēs prastu sargāt savu galvu tā, kā to prot čūska, un savā dzīvē būtu tikpat gudri kā pasaules bērni savā dzīvē, – baložu vientiesība rastos pati no sevis; mēs nepieņemtu nekādus ārišķīgus darbus, kārtas un dzīvi.

Tomēr vislielākā vaina te jāuzņemas nevis Pilātam, bet Kajafam, kas nodod Kristu Pilāta rokās, tas ir, pāvestam, bīskapiem un augsto skolu doktoriem, kam būtu vajadzējis novērst šādas lietas; viņiem būtu vajadzējis darīt to, kas tiek prasīts no ganiem, bet tie izturas pret avīm kā vilki un paši tās aprij. Viņiem vajadzētu uzturēt ļaudis ticībā, bet viņi ticību nomāc, ne vien ļaudami šādiem ordeņiem un kārtām sazelt pa visu pasauli, bet arī apstiprinādami un slavēdami šādas lietas, likdami čūskas galvu uz zīda spilvena, barodami nešķīsto radījumu ar pienu. Viņi pasaulē ieviesuši divus izteicienus un ļāvuši tiem tik dziļi iesakņoties ļaužu sirdīs, ka ticībai tur vairs nav vietas. Pirmais no šiem izteikumiem skan, ka garīgā kārta esot pilnības kārta. Tā viņi nošķīruši sevi no parastiem kristiešiem, tā ka par kristiešiem tiek uzskatīti gandrīz tikai viņi, turpretī pārējie tiem šķiet tikai necienīgi, neievērojami nabaga ļautiņi. Tādēļ katrs uz tiem tagad raugās ar sajūsmā ieplestu muti, katrs skrien pie viņiem, gribēdams kļūt pilnīgs; ikviens noniecina savu parasto kārtu kā kādu necienīgu lietu. Galu galā viss nonācis tik tālu, ka cilvēkiem šķiet: neviens nevar kļūt dievbijīgs un pestīts, nepiederēdams garīgai kārtai.

Redzi, tā ticība ir panīkusi, bet darbi un ordeņi celti godā, itin kā šādā “garīgā” dzīvē cilvēki kļūtu ne tikai dievbijīgi un pestīti, bet arī pilnīgi; bet kā dievbijība, tā arī pilnība taču ir atkarīga tikai no ticības. Ak, kādu karogu ir pacēlis sātans! Tā kā Sv. Pāvila vārdi ir aizmirsti un iznīkuši, viņš, bez šaubām, ir iekļuvis kristiešu galvenajā cietoksnī. Un aklā, neprātīgā tauta nāk, meklēdama pilnību, bet nezinādama ne burta no tā, kas sacīts par dievbijību, kur nu vēl – par pilnību. Viņi domā, ka šīs lietas saistītas ar darbiem vai kārtām.

Turklāt šie viltus gani savā mācībā ir atstājuši lielu robu: tie apgalvo, ka pilnība un pilnības kārta esot divas dažādas lietas. Tas nozīmē, ka cilvēks var būt pilnības kārtā, tomēr nebūt pilnīgs, tas ir, viņš var būt garīgs cilvēks, tomēr ne svētais, tā ka no visiem, kas ir pilnības kārtā, neviens nav sasniedzis pilnību. Viņu pusē ir arī Akvīnas Toms, kas māca: neesot nepieciešams kļūt pilnīgam, pietiekot būt pilnības kārtā un gribēt kļūt pilnīgam. Tā nu viņi ir pieraduši domāt, ka iespējams būt pilnības kārtā, tomēr nebūt pilnīgiem un ka tas arī neesot vajadzīgs; pēc pilnības tikai jātiecas. Akli, akli, akli, muļķīgi, apmāti un neprātīgi ir šie ļaudis! Kurš tad nezina, ka mūks, valkādams tonzūru un kapuci, tomēr var būt blēdis? Viņš tiešām ir pilnības kārtā, bet nav pilnīgs; jo par pilnības kārtu tiek dēvēti mūki – kapuces un tonzūras. Lai šie aklie iet savu ceļu – saka Kristus –, tie paši ir akli un rāda ceļu citiem aklajiem. Ja Sv. Toms (Akvīnas Toms) ir svēts – par ko gan es šaubos –, tad viņš tiešām ir kļuvis svēts apbrīnojamā veidā, daudz brīnumaināk nekā jebkurš cits svētais; viņš ir svēts savas postošās, indīgās mācības dēļ.

Otrais izteikums ir viņu ieviestais Evaņģēlija dalījums – tie izšķir consilia et praecepta – padomus un pavēles. Visā Evaņģēlijā Kristus ir devis tikai vienu padomu, proti, par šķīstību, ko iespējams ievērot arī laju kārtā – tam, kam Dievs devis šādu žēlastību. Bet viņi izrīkojas ar Evaņģēliju pēc savas patikas un ir izveidojuši divpadsmit padomus. Viņi sadalījuši arī pasauli, paši savu dzīvi saistīdami ar Kristus padomiem, bet laju dzīvi – ar pavēlēm; tie uzskata, ka viņu dzīve ir augstāka par Dieva pavēlēm. Parasta kristieša dzīve un ticība tiem šķiet nevērtīga kā saskābis alus; nu jau ikviens nicina pavēles un skrien tikai pēc padomiem.

Un atskrējuši tie galu galā tiek pie cilvēku likumiem par apģērbiem, ēdieniem, dziedāšanu, lasīšanu, tonzūrām utt. Šādu lietu dēļ tiek iznīcinātas un aizmirstas kā Dieva pavēles, tā arī ticība, tā ka būt pilnīgam un īstenot dzīvē Kristus padomus tiem turpmāk nozīmē valkāt melnu, baltu vai pelēku tērpu ar kapuci, murmināt baznīcā, izcirpt tonzūru, neēst ne olas, ne gaļu un tomēr ēst vislabākos ēdienus un dzert vislabākos dzērienus, dzīvot labklājībā un laiskumā.

Redzi, to sātans grib panākt ar šiem diviem izteikumiem. Pirmais iznīcina ticību un visu Jauno Derību Kristū; otrais uzbrūk baušļiem un Vecajai Derībai, Mozum. Tie ir ļaudis, par kuriem viscaur Rakstos runāts, pravietojot antikrista valdīšanas laiku, pasaules galam nākot. Vēl nekad uz zemes nav dzirdēti postošāki, indīgāki vārdi par tiem, ko saka viņi. Tie tik veikli un ar tādu spēku padzinuši no pasaules visus Dieva Svētos Rakstus, ka tagad nevienam vairs nav zināms, kas ir bauslība un kas – Evaņģēlijs. Evaņģēlijs nedod pavēles, bet parāda, cik neiespējami ir pildīt Dieva baušļus, un māca Kristus ticību, caur ko tie tiek piepildīti. Teikšu vēlreiz: es vēlētos, kaut klosteros būtu īsti ticības sludinātāji; ja ne – tad labāk lai visi klosteri pārvēršas pelnos. Klostera dzīve nav tāda kā dzīve laju kārtā; laji nevienu no saviem darbiem nedara ar nodomu, lai šādā veidā kļūtu dievbijīgi un panāktu pestīšanu. Turpretī šie ļaudis nespēj dzīvot, nedz pastāvēt bez šāda nodoma; viņu darbiem ir jābūt darītiem vai nu īstā, vai aplamā ticībā – te vidusceļa nav. Te nu reiz pietiks runāt par sektām. Diemžēl esam tā iedziļinājušies, ka nākas sacīt daudz vārdu; tomēr nezinu, vai ar tiem pietiks, lai mēs atkal spētu saprast skaidros Sv. Pāvila vārdus.

“Bet, kad jūs piederat Kristum, tad jūs esat Ābrahāma dzimums, mantinieki pēc apsolījuma.”

Kā tas var būt, ka visi, kas tērpjas Kristū un pieder Viņam, ir arī Ābrahāma pēcnācēji un mantinieki? Mēs taču visi neesam cēlušies no jūdiem! No iepriekš sacītā ir skaidrs, ka visi, kas caur Kristību un ticību tērpjas Kristū, pieder Viņam un Viņš pieder tiem; tāpat arī – ka viņi visi ir viens Kristū, vienoti ar Viņu, tomēr ne miesīgā, bet garīgā veidā; tādēļ viņiem pieder viss, kas vien ir Kristus, viss, kas Viņam pieder. Bet Kristus ir Ābrahāma pēcnācējs, tādēļ arī viņiem visiem caur Kristu ir jābūt Ābrahāma garīgajiem pēcnācējiem. Ja viņiem ir Kristus, viņi ir šādi pēcnācēji, taču ne pēc miesas un asinīm, bet garīgi – ticībā; tādēļ viņi nevis miesīgi, bet garīgi ir Ābrahāma pēcnācēji.

Bet šeit jāievēro, ka apustulis izšķir trejādus Ābrahāma pēcnācējus. Pirmie ir tie, kas tikai miesīgi ir Ābrahāma bērni, kas no viņa saņēmuši tikai miesu un asinis. Tie ir viņa dabiskie pēcnācēji, kam Dievs nedara neko vairāk kā citiem pagāniem, kā Viņš to apliecina ar Ismaēlu, kurš, būdams Ābrahāma miesa un asinis, viņa pirmais dēls, tomēr Rakstos netiek pieminēts Ābrahāma pēcnācēju un bērnu vidū. Tāpat Ēsavs un Īzāks – Ābrahāma miesa un asinis. Vēl daudzi Israēla ļaudis, kas visi pēc miesas un asinīm bija Ābrahāma bērni, tomēr tika nonāvēti tuksnesī. Arī vēlāk, visos laikos ir bijis daudz tādu, kas tikuši nolādēti; lielākā daļa jūdu ir nolādēti vēl tagad.

Otrie Ābrahāma pēcnācēji ir tie, kas reizē miesīgi un garīgi ir Ābrahāma bērni. Tie saņēmuši ne vien Ābrahāma miesu un asinis, bet arī viņa garu un ticību – kā Īzāks, Jēkabs, tēvi, pravieši un visi Israēla tautas svētie. Tie ir viņa īstie pēcnācēji, pie kuriem Dievs dara savus darbus; šiem pēcnācējiem Viņš ir palīdzējis iziet no Ēģiptes, vedis viņus uz Kānaānu un darījis viņu labā neskaitāmus brīnumainus darbus, par kuriem runā Raksti. Šo pēcnācēju dēļ Dievs ir pieļāvis, ka arī tie Ābrahāma pēcnācēji, kas tikai miesīgi ir viņa dzimums, baudījuši šo pašu Dieva laipnību dažādās laicīgās lietās. Ābrahāms caur Kristus ticību ir bijis viņu garīgais tēvs; savukārt viņi visi arī garīgi bijuši Ābrahāma bērni, un tas ir kas vairāk nekā dabiskā radniecība. Šo pēcnācēju vidū pats galvenais ir Kristus; no Viņa saņēmis svētību pats Ābrahāms un visi viņa pēcnācēji, brāļi un līdzmantinieki. Par šiem pēcnācējiem sacīts 1. Moz. 12:3 un 1. Moz. 22:18: “.. tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas..”. Tas piepildījies Kristū, jo viņi visi līdz ar Kristu un Kristū, un Kristus ar viņiem un viņos ir viens dzimums. Kristus ir Dieva svētīts; tie, kas ir Ābrahāma pēcnācēji līdz ar Viņu, ir svētīti caur Kristu: pagāni caur apustuļiem, jūdi – Kristū, jo arī viņi līdz ar Kristu ir Ābrahāma pēcnācēji.

Trešie ir tie Ābrahāma pēcnācēji, kas pēc miesas un asinīm nav cēlušies no Ābrahāma, taču ir viņa garīgie pēcnācēji – Ābrahāma ticībā Kristum, Viņa pēcnācējam. Tie esam mēs un visi pagāni, kas kļuvuši par kristiešiem patiesā ticībā. Jo, gluži kā neticība ir tik stipra, ka nošķir no Ābrahāma dzimuma pat viņa īstos bērnus, kas cēlušies no viņa miesas un asinīm, tā ka Raksti tos nesauc par Ābrahāma pēcnācējiem un Dieva bērniem, – tā ticība savukārt ir tik spēcīga, ka dara par patiesiem Ābrahāma pēcnācējiem pat tos, kas nav viņa miesa un asinis, bet tikai garīgi ir viņa pēcnācēji, jo saņēmuši Ābrahāma ticību. Par viņiem Sv. Pāvils runā Rom. 4:13 un Rom. 9:8, kā arī Gal. 3. Šie ir Ābrahāma pēcnācēji viņam dotajā apsolījumā: “.. tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas..”.

Ja visām tautām jātiek svētītām, – tām visām jākļūst līdzīgām Ābrahāma pēcnācējiem. Jo Ābrahāms un viņa pēcnācēji nav šķirami no viņiem apsolītās svētības. Tā kā lielākais dārgums, mantojums un svētība ir tikai viens un kopīgs – gan Ābrahāmam, gan viņa pēcnācējiem un visām zemes tautām, tad arī visi Ābrahāma pēcnācēji un bērni – vienalga, vai tie pēc savas miesas ir cēlušies no viņa vai ne – uzskatāmi par vienlīdzīgiem mantiniekiem. Raksti pasludina savu spriedumu: Ābrahāma pēcnācējs nav neviens cits kā tikai tas, kas tic; tieši šos cilvēkus Raksti uzlūko kā Ābrahāma pēcnācējus. Uz to norāda Dieva apsolījums, ka Ābrahāma pēcnācēji tiks svētīti un svētīs visus pārējos. Ir jātiek svētītiem visiem, kas ir Ābrahāma pēcnācēji un mantinieki – kā to prasa apsolījuma vārdi. Bet svētīts tiek tikai tas, kas tic. Kas netic, tas paliek zem lāsta; tā Sv. Pāvils Rom. 4:13; 9:8 un arī šeit šādus Ābrahāma pēcnācējus sauc par mantiniekiem pēc apsolījuma, tas ir, nevis miesīgiem pēcnācējiem, bet pēcnācējiem ticībā, uz kuru norāda apsolījums, – kā redzam Rom. 9:8 vārdos: “.. nevis miesīgie bērni ir Dieva bērni, bet apsolījuma bērni tiek atzīti par Viņa dzimumu.” To pašu apliecina arī Jņ. 1:13: “.. kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.”

Nu tu saproti, ko apustulis šeit domā, sacīdams: “Bet, kad jūs piederat Kristum, tad jūs esat Ābrahāma dzimums, mantinieki pēc apsolījuma.” Itin kā viņš sacītu: jūs gan neesat dabiskie pēcnācēji, bet tas jums arī neko nepalīdzētu – kā nepalīdz tiem, kas tādi ir –, bet jūs esat viņa pēcnācēji pēc apsolījuma; tieši tas arī ir svarīgi. Jo Ābrahāmam ir tikai apsolītie, svētītie pēcnācēji – vienalga, vai tie nākuši no viņa miesas un asinīm vai ne. Vārdi “Ābrahāma pēcnācēji” jāsaprot tā, kā par tiem māca Raksti, bet nedrīkst attiecināt tos tikai uz dabiskajiem pēcnācējiem. Un Raksti par Ābrahāma pēcnācējiem uzskata visus, kas tiek svētīti un tic – gan tos, kuri ir dabiskie Ābrahāma bērni, gan tos, kas tādi nav. Dievs ir paredzējis, ka arī no Ābrahāma dabisko pēcnācēju vidus nāks svētības bērni, taču ne viņu dabas, bet izredzētības dēļ, no Dieva žēlastības.

Tā nu tev ir labi saprotami vārdi “Ābrahāma pēcnācēji un mantinieki” – kā iepriekšējā vēstulē sacīts, iebilstot darbu svētajiem un pamatojot to, ka taisnība nav iegūstama ar darbiem, bet saņemama jau iepriekš un ka tieši tai jāpaveic visi darbi. Jo tas, kas ir mantinieks, strādā ne mantojuma dēļ vai, lai saņemtu kādu algu, daļu no mantojuma; mantojums viņam jau pieder; tas redzams arī viņa darbos. Tāpat tas, kas tic, jau ir dievbijīgs un taisns, turklāt arī pestīts – bez darbiem, bet no žēlastības, kura viņam to visu dāvājusi; darbi, ko viņš dara, tikai parāda, ka viņš ir šo dārgumu mantinieks.

Un, ja tu tici, tev arī jājūt šis mantojums, jāuzskata sevi par Dieva bērnu un nav jāšaubās, ka tu tas esi. Ja šaubies, tad arī neesi ne bērns, ne mantinieks un tava ticība nav pareiza. Tev nav jāšaubās – ne dzīvojot, ne mirstot. Bet kas gan ir kristīga dzīve, ja ne mūžīgās dzīvošanas sākums? Bet, ja tu sauksi sevi par Dieva bērnu un apliecināsi šādu ticību, Kajafa savā varenajā dievkalpojumā saplēsīs savas drēbes un kliegs uz tevi: Blasphemavit (viņš zaimojis Dievu), un pārējie sauks līdz ar viņu: Reus est mortis (viņš pelnījis nāvi); “Mums ir savs likums, un pēc šā likuma Viņam jāmirst, jo Viņš sevi darījis par Dieva Dēlu”; sitiet viņu krustā! Sitiet viņu krustā! Viņš ir ķeceris un maldinātājs utt. (Jņ. 19:7-15). Tas sacīts arī tev; un nebīsties – tā tam jābūt.