Lai Dieva valstība ir Tava galvenā rūpe!

Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu. [Mt.6:24-34]

Šīsdienas evaņģēlijs ir neliels fragments no plašā Kristus sprediķa, ko kristīgā draudze pazīst kā mūsu Kunga Kalna sprediķi. Ja mums vajadzētu īsumā formulēt šā Sprediķa centrālo tēmu, tad Jēzus tajā nesniedz pamācības dažādu priekšrakstu un normatīvu veidā par to, kā cilvēkam kļūt par mācekli jeb kā viņam ir jāiesāk ticības ceļi. To Kalna sprediķī, neizkropļojot Dieva vārdu, atrast nevarēs. Tajā Jēzus liek savus mācekļus, proti, tos, kas ir atdzimuši un atjaunoti caur ticību, tās izvēles priekšā, kurā nu viņiem, atrodoties šajā pasaulē, būs jāatdod un jāvelta visa sava dzīve

Domājams, ka hronoloģiski Sprediķis sakrīt ar Jēzus Kristus kalpošanas sākumu, tas ir, pirms divpadsmit mācekļu aicināšanas. Tas arī paskaidro mācekļu aicināšanas nozīmi. Tā sekoja tikai tad, kad kļuva skaidrs, ka Israēls kā Dieva tauta atstūma Jēzu Kristu, savu Mesiju. Tāpēc Jēzus izvēlējās šos divpadsmit mācekļus no lielāka sekotāju pulka, lai Viņa vārds skaidri un nesagrozīti tiktu nests citās tautās arī tad, kad Viņa gaitas virs zemes būs jau beigušās, lai arī pēc tam, kad Viņš būs aizgājis pie Tēva debesīs, Kristus kalpošana nepārstātos. Tāpēc Kalna sprediķī Jēzus runā par mācekļu aicinājumu un šā aicinājuma uzdevumu un mērķi.

Skaidrai un nešaubīgai ticībai ir ļoti svarīga un nepieciešama vieta cilvēka pestīšanā. Taču tā rodas un pieaug vienīgi tad, kad cilvēks sāk atzīt, ka viņam šī pestīšana ir nepieciešama, jo, vienīgi atrodoties šādā ticībā, cilvēks sāk spēt pareizi novērtēt Dieva žēlastības līdzekļus, kas ticīgajam tiek pasniegti Evaņģēlijā un sakramentos Svētajā Kristībā un Svētajā Vakarēdienā. Tāpēc vispirms cilvēkam ir jāatklāj viņa patiesi bezcerīgais stāvoklis iepretim tai mūžībai, kuru Dievs apsola ticīgajiem, tas ir, savai draudzei. Šo uzdevumu veic bauslis, kas ir Dieva vārds. Tas atklāj grēku, nosoda to, satriekdams grēcinieka sirdi līdz pat nāves bailēm, lai grēcinieks patiesi stāvētu Dieva priekšā kā Israēls toreiz pie Sinaja kalna, lūkotos un ilgotos pēc tās žēlastības, pēc tās pestīšanas un mūžīgās dzīvošanas, ko Dievs Kristus nopelna dēļ ir apsolījis visiem tiem, kas uzticas nevis saviem nopelniem, bet Evaņģēlija apsolījumam un arī to neatraida.

Lai šī Jēzus sniegtā izvēle būtu mācekļiem skaidri saprotama, Matejs Jēzus sludināšanu Kalna sprediķī attēlo tā, lai būtu skaidri redzama atšķirība starp taisnību, ko prasa Jēzus, un to taisnību, kuru mācīja un sludināja farizeji, kas raudzījās vienīgi uz likuma burtu, bet ne uz baušļa patieso saturu. Patiesībā te tiek runāts par prasmi atšķirt Dieva taisnību no pasaules taisnības, proti, to taisnību, kas patiesi rūpēsies par ikvienu cilvēku, no tās taisnības, kas, tieši pretēji, centīsies ievainot, sāpināt, dzīt izmisumā un bezgalīgās bailēs.

Sniegdams piektajā nodaļā sīku patiesās taisnības izklāstu pretstatā farizeju liekulībai, Jēzus sprediķa turpinājumā atklāj, ka Dieva taisnības esamība cilvēkā atspoguļojas viņa attieksmē pret Dieva gribu. Pēc tam, kad atšķirība starp šīm abām taisnībām tiek izskaidrota, Jēzus māca [Mt.6:19-23] par lietām, kas attiecas tieši uz kristiešu dzīvi šajā pasaulē. Tas ir jautājums par to, kādām attiecībām ir jāvalda ne tikai mācekļu vidū, bet arī attieksmē pret tiem, kas nav draudzē, un kā kristiešiem jāattiecas pret tām vērtībām, kuras atrodas mums visapkārt un ar kurām mums ik dienas ir jāsastopas. Arī to Jēzus parāda kā patieso gādību un rūpestību pretstatā tai liekulībai, ar kuru farizeji maldināja Dieva tautu.

Savu skaidrojumu Jēzus iesāk ar vārdiem: “Neviens nevar kalpot diviem kungiem.” Tātad mācekļu aicinājuma saturs ir kalpošana Dievam. Pretstatā šai kalpošanai otrs veids ir kalpošana mantai mūsu īpašumam, naudai. Kalpojot vienam, tas būs augstāks vai lielāks par otru. Jēzus uzsver kā neiespējamu notikt abām kalpošanām vienlaikus, jo tās ir vērstas viena pret otru. Tātad ja kāds grib kalpot gan Dievam, gan naudai, tad garīgā ziņā tāds ir nevis Dieva kalps, bet gan mantas vergs. Teiktais nenozīmē, ka būt bagātam un turēt īpašumā mantu, ēkas, lopus ir grēks. Taču te tiek runāts par to, lai neviena no šīm lietām nekļūtu par tavu kungu, kas valdītu pār tevi. Tieši pretēji: šīm lietām ir jākalpo tev un tev ir jābūt kungam pār tām. Materiālās vērtības var iegūt negrēkojot, tomēr nedrīkst pieļaut, ka šīs vērtības valda pār tevi, apgrūtinot sirdi, un šā iemesla dēļ tu aizmirstu par Debesu valstību. Sekas šādai nevērībai var būt ļoti bīstamas.

Reiz kāds vīrs, kas bija studējis politiskās zinātnes, stāstīja, kā un kāpēc tiek dibinātas partijas. Vispirms tiek meklētas tādas lielākas ļaužu grupas, kuras varētu apvienot ar līdzīgām interesēm, definējot tās kādā noteiktā apzīmējumā teiksim: “Apkrāpto pensionāru asociācija” vai “Pievilto noguldītāju biedrība” u.tml. Jo pompozāks titulējums, jo lielākas ļaužu grupas ir iespējams apvienot zem viena “karoga”. Pēc tam tiek meklēta nauda, nevis lai apmierinātu šo ļaužu intereses, bet gan tieši pretēji tās uzturētu un vajadzīgajā brīdī atkal un atkal uzkurinātu kaislības ap šīm interesēm. Dīvainā kārtā šie žēlsirdīgie naudas avoti nelabprāt dāvā līdzekļus bērnu audzināšanai, izglītības uzlabošanai, vecu ļaužu aprūpei, dievnamu celtniecībai vai kādiem citiem cēliem mērķiem. Turpretim dvēseļu uzpirkšanai gan netiek žēlotas milzu summas. Dažkārt notiek pat tāds šķietams paradokss, ka viens un tas pats finansu avots nekautrējas atbalstīt intereses, kas ir krasi atšķirīgas. Cēlonis šādai rīcībai ir viens tiekšanās pēc varas. Cilvēks iedomājas, ka vara spēj darīt viņu brīvu. Taču šāda brīvība ir mānīga. Tāda cerība aizvien liek vilties, jo tas, kas tiek cerēts, proti miers un brīvība galu galā nekad netiek iegūts. Vergi paliek gan tie, kas naudu dod, gan tie, kas uz to gaida. Pirmie tāpēc, ka aizvien paliek saniknoti, ka ir spiesti zaudēt milzu summas pret savu gribu un šķiest savus spēkus un laiku, lai atgūtos; otrie lai atbrīvotos no rūpju sloga savu materiālo vajadzību apmierināšanai. Tādējādi nauda valda pār šiem cilvēkiem un ir viņu kungs. Tomēr tā nav nauda, bet gan iekāre, kas izmanto naudu kā līdzekli, lai šo iekāri apmierinātu.

Kāpēc iepriekšteiktais mums šajā brīdī ir jāzina? Vai šīs lietas neattiecas uz laicīgo pasauli, nevis uz kristīgo draudzi? Šis jautājums ir jāuzdod Jēzum Kristum, un Viņš arī atbild: “Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai arī viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” Jēzus pats noliek abas šīs lietas taisnību un liekulību krasā pretstatā vienu otrai, lai tu, kad pasaules rūpestība gribēs ielauzties slepeni tavā draudzē un tavā sirdī, spētu atšķirt vienu no otras un zinātu, kur ir patiesība un kur ir meli, kādi ir ticības augļi, ko tev Svētais Gars grib dāvāt mīlestība, prieks, miers un kādi ir liekulības augļi naids, dusmas, skaudība, lielība, uzpūtība, mēlnesība utt.

Kā tu to zināsi, kad tavā draudzē vai tevī pašā gribēs ielauzties svešais kungs iekāre, kuras vienīgais mērķis ir aptumšot Evaņģeliju ar bezgalīgām ikdienas rūpēm? Kā tu rīkosies tagad, kad Dievs ir atvēris savu bezgalīgo žēlastību pret tevi? Vai ļausi, lai tavs žēlīgais Kungs atņem no tevis savu mīlestu? Pirms dažiem gadiem kādā no Latvijas kristīgajām konfesijām, lemjot kādu svarīgu jautājumu, apspriešanas vispirms tika izvirzīts cits, mazāk svarīgs jautājums, proti, mācītāju atalgošana. Tika saņemti vienīgi lieli solījumi, bet būtiskais jautājums par Svēto Vakarēdienu itin žigli tika atrisināts tā, kā to vēlējās mamons. Ir vēl arī cits, vēl senāks gadījums, kas risinājās deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvijā notika sīvas cīņas par varu un ietekmi. Tajās dienās dievnamus apmeklēja ļoti daudz ļaužu. Tāpēc Dieva kanceli par tribīni gribēja izmantot dvēseļu uzpircēji. Daudzu pilsētu draudzēs šie pūliņi mamonam vainagojās ar panākumiem. To redzēdami, daudzi novērsās no kristīgās ticības, līdz tai pat nenokļuvuši.

Tātad lai gan liekulība grib uzdodoties par Dieva kalpu, taču patiesībā tā kalpo mantai jeb mamonam. Tas notiek, liekot uzsvaru uz saviem darbiem, dižojoties ar tiem. Par šiem saviem īpašajiem darbiem liekuļi grib saņemt atalgojumu. Šis atalgojums nenozīmē materiālas vērtības vien. Drīzāk tas, pēc kā viņi visvairāk ilgojas, ir atzinības un cildinājumu iegūšana no saviem sekotājiem, pār kuriem viņi grib valdīt. To viņi vērtē daudz augstāk nekā uzslavu, kas nāk no Dieva, jo no Dieva viņi nevēlas saņem nekādu atalgojumu, viņi neilgojas pēc Dieva un Viņa dāvanām, nedz arī meklē Viņu. Tāpēc Jēzus šajā evaņģēlijā arī māca savus mācekļus prast atšķirt patieso rūpestību no liekulīgās. Tagad ar Kristus gādību mēs arī pazīstam kā ticības, tā arī neticībs augļus. Ticība allaž vedīs tur, kur ir Kristus Viņa Evaņģēlijā un svētajos sakramentos Svētajā Kristībā un Svētajā Vakarēdienā, jo ticībai ir sadraudzība ar Svēto Garu. Turpretim neticībai nav šīs sadraudzības. Tāpēc tā nemeklēs pie Kristus grēku piedošanu, Evaņģēlijs un Dieva žēlastības līdzekļi tai būs vienaldzīgi. Tā vietā neticība centīsies sevi izcelt ar kādām īpašām aktivitātēm, lai varētu arī saņemt attiecīgu atalgojumu vai nu mantu, vai uzslavu un cildinājumu, vai abus kopā. Tie ir varas, nevis žēlsirdības līdzekļi, ar kuriem varētu valdīt pār saviem sekotājiem. Tādējādi liekuļu darbi ir nevis ticības, bet gan neticības augļi, jo neticība pieķeras un liek visaugstākā godā to, ko Dievs ir nosodījis, proti, redzamās lietas, kam var pieskarties un noguldīt bankā vai kādā citā izdevīgā veidā materializēt, un šie augļi izpaužas cilvēku attieksmēs kā pret citiem, tā arī pret sevi.

Tagad mēs zinām šīs liekulības vārdu. Tas ir farizejisms. Kaut arī šim vārdam varētu arī būt senatnīguma garša, tomēr tas arī šodien ir pletis plašu soli ne tikai nekristīgajā pasaulē, bet diemžēl arī kristīgajā draudzē. Farzejiskā taisnības izpausme atspoguļojas viņu viltīgajā, kaitīgajā un pat bīstamajā gādībā pār citiem ļaudīm. Šī izpausme tiek saistīta ar atsevišķām mūsdienu farizeju aktivitātēm, lai galu galā gūtu kādu noteiktu atalgojumu vai nu naudā, vai uzslavā un cildinājumā. Dieva vārdā nepamatots svētums ir mānīgas ticības rezultāts un rada vienīgi liekulību un bezdievību.

Taču tas, ko prasa Jēzus, ir pilnīgi pretējais. Debesu valstība nāk ar savām dāvanām: ar taisnību, mieru, prieku Svētajā Garā dāvanām, ko nekādas materiālās vērtības nespēj sniegt. Jēzus mums māca, cik lielā mērā cilvēkam ir nepieciešams krāt neiznīkstošās bagātības, kas arī atklāj patieso sirds attieksmi.

Teiktais nebūt nenozīmē, ka mums ir jānicina materiālās vērtības. Tā ir daļa no mūsu dienišķā aicinājuma, ka savu maizi ēdam vaiga sviedros, ka mēs čakli strādājam, lai netaptu par apgrūtinājumu citiem, lai tādējādi varētu izglītot savus bērnus, lai tie kļūtu ne tikai par labiem draudzes locekļiem, bet arī par krietniem valsts pilsoņiem, lai mums posta dienās nekā netrūktu un laicīgajās lietās mēs varētu pilnībā uzticēt sevi mūsu Kungam, kam mēs arī no sirds kalpojam. Tomēr salīdzinājumā ar visaugstākajām lietām tām, kas mums tiek dāvātas no Debesīm, laicīgās lietas ir visniecīgākās, kaut arī mums piederētu pat visi pasaules dārgumi kopā. Debesu Tēvs mums ir apsolījis dāvāt vislielāko dāvanu mūžīgo dzīvošanu Debesu valstībā. Ja jau Dievam nav žēl mums dāvāt vislielākās lietas pat savu mīļoto Dēlu Viņš upurēja mūsu labad Viņš arī nežēlos niecīgās, jo Viņam pašam labāk par mums ir zināms, ka mums tās ir nepieciešamas un arī tas, cik lielā mērā mums tās ir vajadzīgas, lai mūsu sirdis netiktu tā apgrūtinātas ar ikdienas rūpēm, ka pat aizmirstam par savu Kungu, par mūžīgo dzīvošanu, par Debesu valstību, par Dieva žēlastību, par mūsu pestīšanu.

Te Jēzus grib teikt, ka rūpes un raizes par laicīgajiem labumiem tādējādi ir pilnīgi nepamatotas. Jēzus jautā, vai mūsu rūpes spēj kaut mirkli mūs aizkavēt tad, kad mums no šīs pasaules ir jāaiziet, vai tās spēj pagarināt kaut vai par mirkli mūsu dzīves gājumu šeit? Protams, ne. Turpretim Debesu valstības lietas spēj ne tikai paildzināt, bet pat sniegt mūžīgu dzīvošanu. Tāpēc visa mūsu cerība ir jāliek uz Dievu. Šī cerība nevis mudina mūs prom no darba, bet gan ir šā darba priekšnosacījums. Laiskums, kūtrums un pasivitāte darbā ir drīzāk Dieva kārdināšana. Tāpat arī zūdīšanās par ikdienas rūpēm, aizmirstot un atstājot novārtā Debesu valstības lietas, nav pamatota.

Tā Jēzus māca mums patieso kalpošanu Dievam, pats nolikdams ikvienu, kas piesauc Pestītāja vārdu, izvēles priekšā: vai nu kalpot Dievam, lai kā Debesu balvu saņemtu mūžīgo dzīvošanu, vai mamonam uz mūžīgo pazudināšanu. Taču Jēzus atklāj to, ka bez Svētā Gara neviens nevar sekot tai izvēlei, uz kuru aicina Dievs, savas ļaunās iekāres dēļ. Bez uzticības Dievam mūsu ikdienas raizēm nav gala. Tāpēc Jēzus parāda Dieva taisnību pretstatā cilvēku liekulībai, māca atšķirt patieso gādību pretstatā melīgajai, kā arī rāda visu lietu nobeigumu. Kad grēcinieks, redzēdams, ka neko no Jēzus mācītā ar saviem spēkiem nevar īstenot, dziļā satriektībā un bēdās sauc: ” Kungs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!” tad Kristus pats nāk talkā nabaga grēciniekam. Vispirms Viņš mazgā viņu ar savu Vārdu, likdams viņu kristīt Trīsvienīgā Dieva vārdā; dāvā Svēto Garu, kas turpmākajā dzīvē arī uztur ticību, neļauj pagurt šai ticībai, dēstot grēcinieka sirdī Dieva vārdu. To dara Svētais Gars, liekot dzirdēt Evaņģēlija apsolījumu par grēku piedošanu Kristus svētā upura dēļ un tā Kunga Svētajā Mielastā maizē un vīnā ienākot cilvēkā. Tikai tādā paļāvībā, kad Svētais Gars mūsos darbojas, Pāvila vārdiem runājot, mēs “nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim. Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem.”

Lūk, kāds Viņš ir apsolītais Pestītājs, cilvēku bēdu Remdētājs, patiesais dvēseles Mierinātājs, Atbrīvotājs no nāves, grēka un velna varas. Āmen!