Lai nāk Tava valstība

Cilvēks jau pēc savas būtības nemeklē to, kas pieder Dievam, bet to, kas pieder viņam pašam sava vārda slavu, savu godu, savu prātu. Turpretim caur atdzimšanu Dievs grib pamudināt cilvēku aizmirst un ienīst pašam sevi un meklēt To Kungu, Viņa vārda slavu, Viņa valstības pieaugšanu, Viņa prātu. Tāpēc svarīgākās svētajā lūgšanā ir pirmās trīs lūgšanas. Būdamas tik tālu no visa, kas pieder cilvēkiem, tās ar ilgošanos sauc: “Svētīts lai top Tavs nevis mans vārds”, “Lai nāk Tava valstība!”, “Tavs nevis mans prāts lai notiek!” Un tikai tad, kad dvēsele kvēlā dedzībā lūgusi šīs lūgšanas, mēs sakām: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien!” utt. Lūk, cik ļoti žēlīgais Dievs vēlas cilvēku atraut no sevis paša, cik ļoti Viņš grib mūs pietuvināt sev, lai nabaga radībai būtu daļa pie mūžīgi bagātā Dieva.

Tādā pašā nolūkā Tas Kungs svētajā lūgšanā mūs māca vispirms lūgt “Svētīts lai top Tavs vārds!” un tikai tad “Lai nāk Tava valstība!” Cilvēks nedrīkst otro lūgšanu lūgt tāpēc vien, lai viņa dvēselei klātos labāk, bet lai caur šo lūgšanu piepildītos pirmā lūgšana. Viņam tikai tāpēc jālūdz pēc Dieva valstības, ka Dieva vārds tajā ir augsts, liels un svēts pēc savas būtības. Īsts Dieva bērns nemeklē sevis paša godu, bet Debesīs gan ir kāds, kas to meklē, proti mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs. Dieva bērns tiecas pēc Debesu valstības, nevis mīlēdams pats sevi, bet savu Debesu Tēvu. Un tad nāk Viņa valstība, tā nāk par labu arī visiem Viņa bērniem, jo stāv rakstīts: “Dzenieties papriekšu pēc Debesu valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” (Mt.6:33) Redzi, kā kalps dara viņš apstrādā kunga druvu un vēlāk no ražas ņem savu daļu kā algu. Kristīgs un dievbijīgs cilvēks meklē Dieva godu, tāpēc kāds Kunga godības stariņš krīt arī uz viņu, viņš staigā sava Kunga gaismā un upurē savu pateicību. Mēs strādājam un gādājam, un esam Viņā, kā Viņš, tā arī mēs ciešam un valdām kopā ar Viņu. Tas Kungs ir mūsu prieks un bēdas, mūsu labums, mūsu ļaunums, mūsu nievas, mūsu bruņas un mūsu lielā alga. Tagad jūs redzat pirmās un otrās lūgšanas sakaru svētajā lūgšanā. Kad lūdzam: “Lai nāk Tava valstība!”, mēs rādām, ka vēl tā nav nākusi, jo to, ko cilvēks lūdz, viņš cer saņemt un nepriecājas tā, it kā tas jau būtu saņemts. Jā, par nožēlu mēs vēl ar visu miesu un dvēseli nedzīvojam tanī Valstībā, kas pieder mūsu Tēvam. Valstība, kurā mēs mītam un kurā mums vēl jādzīvo, ir ļoti bēdu pilna valstība, jo tanī par ķēniņu ir uzmeties sātans un varu, vārdu un taisnību ir piesavinājušies viņa varmāku pulki, tādēļ Dieva bērniem šeit jāstaigā kā apspiestiem, nievātiem svešiniekiem. Jā, viņus šī Valstība ir apņēmusi tik ļoti, it kā arī viņi būtu tās bērni un pavalstnieki. Tomēr gods un pateicība mūsu Tēvam Debesīs, ka vēl joprojām ir liela starpība starp šiem nabaga svešiniekiem un tiem, kas īstās mājas ir atraduši šajā pasaulē. Tādi cilvēki labprātīgi dzīvo zem velna varas, izrāda viņam savu laipnību, kalpo tam no visas sirds, ar visu miesu un dvēseli, tie atrodas viņa valstībā. Turpretim Dieva bērni ar nepatiku dzīvo šīs velna valstības robežās, viņi ar riebumu sirdī ienīst tās priekus, godu un grēkus, nezinādami, kā no šīm verga važām atbrīvoties un aizbēgt kalnos, kur būtu īsta brīvība un kur mājo viņu palīgs. Mīļās dvēseles, vai no tā viņiem ir kāds labums? Grēki rauj un triec viņus aizvien dziļāk bezdibens dubļos! Sevi aplūkojot gaismā, viņi neatrod ne mazākā miera, jo stāv rakstīts: “Bezdievjiem” tas ir tiem, kas no Dieva atkrituši un kalpo svešam kungam “turpretī nav miera.” (Jes.48:22) Arī ārpus sevis tie neredz daudz klusuma un miera.

Pasaules bērnu, gluži tāpat kā Dieva bērnu, nospiež bēdas, mokas, dusmu pilns naids, slimības, nelaimes, nāves briesmas, taču vēl daudz smagāk, jo viņam trūkst tā spēka visu paciest, ko kā dāvanu Dieva bērns saņem no sava Kunga. Pasaulīgs jeb šīs pasaules cilvēks savam faraonam kalpo ar tādu pašu piespiešanos, kā toreiz Ēģiptē Israēla bērni kalpoja savējam. Bet kādu pateicību viņš par to saņem? Jau šeit, virs zemes sātans tam nedod vairāk kā trausliem rožu ziediem apklātus ērkšķus, bet pēdīgi sniedz asu ērkšķu kroni visai garajai mūžībai, to tārpu, kas mūžīgi nemirst, to neizdzēšamo uguni. Patiesi, nožēlojami ir tie, kas nodevušies pasaules kalpībai un tādējādi nelietīgi iztērē savus spēkus, jo tie nekad nedabūs baudīt īstu prieku tikai tumšas jūtas, bez gudrības, bez klusuma. Ne Dieva vārds, ne Dieva žēlastība, ne nākamā svētlaime viņiem nav gaidāma.

Dieva bērnu dzīvošana zemes virsū tomēr ir labāka. Jā, arī viņi dzīvo pasaulē, sātana valstībā, arī viņus bieži kārdina bailes, grēku vilinājums. Viņi savā vājumā reizēm paklūp cilvēciskos priekos un grēkos, saņem daudz ciešanu un vaimanu. Un, ja vēl tad viņi ar savu prātu kalpo Dievam, tad tie no pasaules saņem naidu un ciešanas.

Kaut arī gars tiecas uz visu labu, viņu miesa ir vāja, tāpēc pašu sirds tos daudzreiz soda tā, ka Dievā viņi vairs nevar atrast nekāda prieka. Viņi žēlojas, ka ēduši pasaules samazgas laikā, kad debess manna bijusi redzama virs katras lapiņas. Tie domā par Tēva mājām un ilgās raud pēc tām. Vilkšanās cauri šim bēdu tuksnesim viņiem kļūst ļoti sāpīga, klejošanas gadi pa nāves ieleju ļoti gari. Kānaāna zeme likās vēl ir ļoti tālu, un varmāku slogi smagi guļ uz viņu pleciem. Un tomēr Dieva bērnu dzīve ir daudz laimīgāka par pasaules bērnu dzīvi. Sātans viņus gan kārdina, bet nevalda pār viņiem. Dieva bērni nepriecājas savās važās, tie allaž krata tās nost un mēģina no tām izkļūt. Viņi ir tikai ceļinieki un svešinieki šajā nepastāvīgajā pasaulē viņi dodas, tic un cer uz paliekamu pilsētu un vēlas to reiz sasniegt. Viņi ir ilgu pilni, jo šīs pasaules valstība viņus nespēj apmierināt. Viņi ir pilni nožēlas, bēdu un sāpju par saviem grēkiem, kas tos šķir no pilnīga Dieva miera. Viņi nenoguruši sauc un lūdz savu visur klātesošo Dievu Tēvu: “Lai nāk Tava valstība pie mums! Lai nāk Tava valstība!” Vai tādā nemitīgā Dieva piesaukšanā jau tagad nav saskatāma debešķīga savienošanās ar Tēvu un tādas svētas laipnības iesākums, kuru īsti sapratīsim tikai kādreiz, kad paši skatīsim Dieva ceļus un Viņa apslēpto vaigu? Vai Dieva bērnu cīņās un noskumšanā nav vairāk prieka un dzīvības, nekā ir pasaules bērnu līksmības pilnajās gaitās? Dieva bērnu raudu dziesmās ir tādas apslēptas dvēseli spirdzinošas skaņas, kādu pasaules bērnu dzīvē nav ne drusku. Vai Dieva bērns mainītu savu dzīvi pret pasaules bērna dzīvi? Tas, kurš skatās uz neredzamo, nevis redzamo, kurš stipri paļaujas uz to, ko gaida, tas arī nešaubās par neredzamo. Un Dievs? Vai Viņš neglābs savus izredzētos, kas dienu un nakti Viņu piesauc un pielūdz? Vai Viņš vilcināsies? Tas Kungs saka, ka tie taps izglābti visai drīz. (Lk.18:78) Jā, Viņš tos paklausīs! Viņš tiem piedod viņu vainas un grēkus un bēdu laikā iepriecina caur savu mīļo Dēlu, kas saka: “Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt Valstību!” (Lk.12:32) Vai tāds iepriecinājums tos nedara laimīgus cerībā? Vai viņu liktenis patiesi nav žēlastības pilns un tīkams?

Tā Valstība, kas apsolīta Dieva bērniem, pēc kuras tie lūdz un kuru tie arī saņems, nav Visvarenā varas valstība. Pēc tās nevienam nav jālūdz, tā jau ir visur. Visas lietas, it viss ir un pastāv Dieva spēkā: šī pasaule, elle un sātans. Ja tos nenestu Viņa vārds, tad tie visi izzustu kā pīšļi un nebūtu vairs atrodami. Šai varas valstībai neviens nevar izbēgt. Visvarenais Dievs saka tā: “Ja es kāptu Debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā, tad arī tur mani vadītu Tavs gara spēks un mani turētu Tava labā roka. Ja es teiktu: “Galīga tumsa lai mani apklāj, un par nakti kļūst ap mani gaisma” tad arī tumsība tev nebūtu tumša un nakts tev spīdētu kā diena, tumsība tev būtu kā gaisma.” (Ps.139:8-12) Tā Valstība, pēc kuras mēs lūdzam, ir tā, kuru Tēvs atdevis Jēram, tā Augstā Priestera valstība, par kuru Tēvs saka: “Bet Es Savu ķēniņu esmu cēlis Ciānā, savā svētajā kalnā.” (Ps.2:6) Tas Ķēniņš saka: “Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes.” (Mt.28:18) Un Viņa draudze gavilē: “Tu viņu esi pušķojis, esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu tu esi nolicis pie viņa kājām.” (Ps.8:7) Tu esi Viņu paaugstinājis pāri visam, Tu esi darījis Viņu par draudzes galvu. Tu esi Viņam tronis, kas “paliek mūžu mūžos, un taisnības zizlis ir Viņa valdnieka varas zizlis. Tu esi mīlējis taisnību un ienīdis netaisnību; tāpēc Dievs, tavs Dievs, ir svaidījis Tevi ar prieka eļļu vairāk par Taviem biedriem.” (Ebr.1:8-9).