Laiks…

Mūsdienu cilvēkam ir zudusi saikne ar mūžību, tādēļ arī laika izpratne tam sagādā grūtības.

“Līdzīgi degošai sveces liesmai laiks aprij un izdzēš cilvēka dzīvi. To raksturo nebeidzama steiga un nemiers sejas pauž trauksmi un saspringtu aktivitāti.. Mums vienmēr trūkst laika, taču, savā skrējienā apstājoties, attopamies, ka nezinām, kādēļ un uz kurieni traucamies,” secina Maija un Rihards Kūlis.

Jā, laiks iet un atstāj pēdas visā jaunas skaistas meitenes seju, kuru katrs centās uzlūkot, laiks pārvērš par tādu, ka cilvēki no tās vairās un novēršas; laikam ritot viss noveco, viss, kas atrodas šajā pasaulē, virzās pretī iznīcībai, sabrukumam un nāvei. Tomēr ir arī optimistiskāka laika izpratne. Ir cilvēki, kas laiku redz kā cerību īstenotāju nākotnē un ir stingri pārliecināti par progresa nenovēršamību. Gan pesimisti, gan optimisti šīs pasaules haosā un neskaidrībā laiku uzskata par enkuru, par spēku, kas vai nu rada, vai arī palīdz atrisināt problēmas.

Par šādu laika izpratni liecina arī veids, kā mēs runājam un domājam ikdienā. Mēs sakām idejas dzimst, nobriest un mirst; sabiedrība veidojas, attīstās un atkal krīt un iet bojā. Tādējādi cilvēki laika gājumā cenšas ieraudzīt noteiktu struktūru un mērķtiecību. Piemēram, marksisti bija pārliecināti, ka laiks nenovēršami atrisinās visas sociālās problēmas, radot jaunu, glābjošu šķiru proletariātu. Lai tas arī būtu, cik savādi būdams, līdzīgi domā arī mūsdienu kapitālisti: ir vajadzīgs tikai zināt un ievērot ekonomikas likumus, pareizi sakārtot visas lietas, un laika gājumā visi pelnīs vairāk, kļūs bagātāki un dzīve kļūs labāka. Liela daļa vēsturnieku domā, ka mūsdienu problēmu atrisinājums slēpjas pagātnē. Cilvēki vaicā: Kā mēs varam to zināt? Un saņem atbildi: To rāda vēsture. Tas ir, visam, kas notiek šajā pasaulē ir kāds cēlonis, un ja mums būs pietiekoši daudz laika, mēs izzināsim visus cēloņus un tādējādi uzzināsim, kādēļ lietas notiek tā, kā tās notiek, un kas būtu jādara, lai tās mainītu. Atkal laiks ir tas, kas nosaka visas lietas. Tādējādi mēs redzam, ka laiks ir dziļi reliģisks jēdziens tas viegli kļūst par elku un stājas Dieva vietā gan tiesājot, gan atpestījot.

Bet tomēr kas tad īsti laiks ir? Cenšoties izprast laiku, vispirms nākas secināt, ka laiks ir mistērija noslēpums, kas nepakļaujas cilvēka prātam un valodai. Mēs visi it kā ļoti labi zinām, kas laiks ir, bet pateikt to nespējam. Tādēļ, atbildot uz jautājumu kas ir laiks? baznīctēvs Augustīns saka: “Kamēr neviens man par to nevaicā, es to pavisam labi saprotu; taču, tiklīdz gribu sniegt atbildi, nonāku pilnīgā bezizejā.” Problēma ir tā, ka mēs esam pārāk cieši saistīti ar laiku un nespējam no tā distancēties. “Lai izprastu Laiku, būtu jāapstājas un jānoskatās uz tā plūsmu no krasta. Bet mēs nevaram izkāpt no laika upes un paraudzīties uz to no malas. Kamēr mēs domājam par Laiku, tas aiznes mūsu domas līdzi savai plūsmai. Mūsu domas ir nesaraujamām saitēm piesietas Laika plūsmai. Plūstoša Laika būtība, šķiet, ir tieši tā, ka to nevar apstādināt.” raksta zinātnieks un domātājs Dr. Edgars Siliņš. Laika jautājumu, protams, ir mēģinājuši atrisināt arī zinātnieki. Krievu fiziķis Iļja Prigožins uzskatīja, ka laiks virzās no pagātnes uz nākotni, un viss noveco. Turpretī dižais Einšteins bija pārliecināts, ka tā ir tikai ilūzija. “Kuram no abiem domātājiem taisnība?” jautā E. Siliņš un tūdaļ arī atbild “Uz to laikam varētu atbildēt tikai pats Dievs.”

Izrādās, ka laika jautājums patiešām ir ārkārtīgi sarežģīts un cilvēce vēl joprojām atrodas tālu no laika mīklas atrisinājuma. Protams, ir ļoti daudz dažādu domātāju, kas ir mēģinājuši izprast laiku. Tomēr ko gan mums varētu palīdzēt viņu domas? Vai tās tikai nenogurdinātu mūsu prātu un mūsu neziņa šajā jautājumā nekļūtu vēl dziļāka? Varbūt patiešām arī šajā jautājumā vajadzētu vērsties pie Dieva? Tiesa, sakot, ka atrisināt laika mīklu spēj tikai Dievs, E. Siliņš diezin vai to domāja nopietni. Viņš vienkārši vēlējās pateikt, ka ar cilvēku spēkiem šis jautājums pašreiz vēl nav atrisināms. Tomēr, kā jau tas bieži mēdz būt, tieši šajā it kā jokā zinātnieks ir nonācis daudz tuvāk patiesībai nekā savā nopietnībā. Dievs patiešām nav cietis klusu jautājumā par laiku un atklājis daudz kā interesanta. Pats pirmais Bībeles vārds ir saistīts ar laiku “IESĀKUMĀ”.

Te ir runa par visa, arī laika sākumu. Tālāk mēs lasām: “Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa. Un Dievs redzēja gaismu labu esam, un Dievs šķīra gaismu no tumsas. Un Dievs nosauca gaismu: diena, un tumsu nosauca: nakts. Un tapa vakars un tapa rīts viena diena.. Tad Dievs sacīja: “Lai top spīdekļi debess velvē, lai šķirtu dienu no nakts, un tie lai ir par zīmēm un laikiem, un dienām, un gadiem..” (1. Moz. 1:3-5, 14).

Šajos vienkāršajos vārdos Dievs atklāj, ka Viņš nav radījis pasauli jau eksistējošā laikā, bet laiku radījis reizē ar pasauli. Laikam ir konkrēts iesākums un jēga nevis vēsture, bet Dievs kontrolē laiku un dāvā to cilvēkam, kurā tam darboties. Turpat tālāk mēs lasām par grēkā krišanu un līdz ar to laiks iegūst negatīvas iezīmes: “lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas.” (1.Moz. 3:19)

Tomēr laikam vēl arvien ir arī pozitīva nozīme. Vispirms tas ir nākamās pestīšanas apsolījums 1. Moz. 3:15, kas vairākkārtīgi tiek atkārtots praviešu grāmatās. Otrkārt, ar laiku ir saistīta arī Dieva žēlastības pilnā pasaules uzturēšana jeb providence:”Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.” (1. Moz. 8:22)

Arī Bībelē jau atklājas cilvēka vēlme kontrolēt laiku. Pēc izziešanas no Ēģiptes zemes Dieva tauta nevēlas turpināt savu ceļu, bet atgriezties atpakaļ Ēģiptē. Viņi vēlas apstādināt laiku, pagriezt to atpakaļ. Līdzīga aina vērojama arī Apskaidrošanas kalnā, kur mācekļi vēlas palikt, bet Kristus saka ir jādodas tālāk. Laiks atrodas Dieva rokās. Kad mācekļi tam vaicā, kādas būs pastarā laika zīmes, Kristus atbild: “Bet dienu un stundu neviens nezina, ne debesu eņģeļi, ne Dēls, kā vien Tēvs” (Mt. 24:36). Tātad, laiks ne tikai atrodas Dieva rokās, tam ir ne tikai sākums, bet arī gals. Tā Ījabs saka, ka Dievs “nospraudis galējo robežu, kur saskaras gaisma un tumsa” (Īj. 26: 10).

Savukārt Jāņa Atklāsmes grāmatā mēs lasām, ka “laika vairs nebūs” (Atkl. 10:7). Laikam ir kāda savāda īpašība, uz kuru norāda antīkais satīriķis Lukians: “Laimīgajam pat visa dzīve būs par īsu, bet tam, kas cieš, viena nakts ir par garu.” Tomēr neatkarīgi no tā, vai mums klājas labi vai slikti, dzīve mums visiem šķiet ļoti īsa. Grēka dēļ Dievs tai ir nospraudis noteiktas laika robežas. “Visas mūsu dienas zūd Tavu dusmu kvēlē, mēs pavadām savus gadus kā pasaku. Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem” (Ps.90:9-10).

Šie poētiskie Mozus vārdi vēlreiz apstiprina dzīves īsumu un cilvēka atkarību no Dieva. Laiks neatrodas mūsu rokās. Tādēļ svarīgi ir atcerēties savas dzīves ierobežotību, pārdomāt tās jēgu, kā mēs to dziedam kādā dziesmā: “Laiks ar ātrumu skrien uz mūžību. Dienas, nedēļas drīz beidzas, Gads pēc gada spārniem steidzas. Svēta gudrība, Kas to apdomā!” (Dz. gr. 380. dziesma) Kristieša pārdomas par laika un dzīves jēgu nav tukšas, neauglīgas spekulācijas. Tās ir pārdomas un meklējumi, kas saistās ar Dieva atklāsmi Svētajiem Rakstiem. Šeit arī rodama skaidri formulēta atbilde uz jautājumu par laika jēgu. To dievišķā gudrībā sniedz apustulis Pāvils. Sarunājoties ar grieķu filozofiem, Pāvils saka, ka Dievs ir “nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem [cilvēkiem] dzīvot, lai tie meklētu Dievu” (Ap.d. 17:26).

Tātad cilvēka dzīves augstākais uzdevums, jēga un piepildījums ir sastapt savu Radītāju. Tam pats Radītājs ir devis noteiktu laiku. Laika pretstats, tā neesamība ir mūžība. Tomēr mēs, ierobežotie cilvēki, nespējam mūžību saprast. Mūsu prāts un domāšana ir saistīti ar laiku un telpu. Mūžības priekšā mūsu domas apstājas. Tomēr nav tā, ka mūžība būtu mums pilnīgi sveša. Katram cilvēkam ir mūžīga, nemirstīga dvēsele, kas ilgojas pēc sava mūžīgā Radītāja. Vēl vairāk mūžīgais Dievs tapa par cilvēku, un tādējādi mūžība ielauzās laikā. Notika prātam neaptveramais laiks uzņēma, ietvēra sevī mūžību. Pāvils raksta, ka tas noticis tad, kad “laiks bija piepildījies” (Gal. 4:4). Tātad līdz ar Kristus nākšanu laiks ir zaudējis savu nozīmi, un mēs vairs neņemam laiku vērā. “Mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs”, saka apustulis Pāvils un turpat tālāk piebilst: “Ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Kor. 4: 18; 5: 17)

Tātad kristietis ir jauns cilvēks viņš vairs nav laicīgs, viņa dzīvi nenosaka laiks, bet mūžība. Tuvojas diena, kad laika vairs nebūs. Jaunajā Dieva dāvātajā pasaulē “nebūs vairs nakts, ne sveces, ne saules gaisma tiem nebūs vajadzīga; jo Kungs Dievs izlies gaismu pār viņiem, un viņi valdīs mūžīgi mūžam” (Atkl. 22:5). Lai šajā ceļā uz mūžību mūs stiprinātu, Dievs ir ne tikai licis mūžību mūsu sirdīs, bet laiku pa laikam ļauj arī būt ar to tiešā saskarsmē. Šis brīnums notiek Svētajā Vakarēdienā. Tur paaugstinātā Jēzus miesa un asinis atkal atgriežas laikā un tiek dāvātas ticīgajiem kā mūžības ēdiens un dzēriens jeb pārlaicīga barība. Turklāt Vakarēdiens šodien ir tas pats Vakarēdiens, kurš tika svinēts pirms gandrīz 2000 gadiem Jeruzālemē, un tas pats Vakarēdiens, kuru svinēsim Debesīs kopā ar Kristu mūžībā. Tādējādi Vakarēdienā mēs tiekam izrauti no laika un piedzīvojam mūžības klātieni, kad laiks patiešām apstājas. Laika apstāšanās gan nav, kā E. Siliņš domā, psiholoģisks process, kas piedzīvojams meditācijā, reliģijā, mistiskā pārdzīvojumā, mūzikā, mīlas ekstāzē un darba apoteozē. Visos šajos gadījumos, gan aizgrābtajam cilvēkam var šķist, ka laiks apstājies, bet te drīzāk ir darīšana ar to tīri psiholoģisko parādību, kuru pieminēja antīkais satīriķis Lukians, sacīdams, ka laimīgajam pat vesela dzīve šķitīs par īsu, tas ir, viņš būs pazaudējis laika izjūtu. Kristietībā tas nav psiholoģisks process, pašsuģestējoša aizgrābtība, bet realitāte dāvana, kuru sniedz pats Laika Valdnieks Dievs, liekot laika straumei uz brīdi apstāties un ļaujot mums sastapties ar mūžību. Ikreiz, aizejot vecajam un pienākot jaunajam gadam, mēs gribot negribot domājam arī par nākamo laiku vai, pareizāk sakot, par nākotni par to, kā vēl nav, bet kas būs. Šādas domas ir ļoti dabiskas.

Šajā pasaulē cilvēks ir apdraudēts. Viņu apdraud slimības, nabadzība, dabas katastrofas, karš, zagļi, laupītāji, slepkavas, un šo uzskaitījumu mēs varētu vēl turpināt un turpināt. Dabiski, ka cilvēkus uztrauc nākotne vai izdosies izvairīties no ļaunā, vai arī kļūsim par vienas vai otras nelaimes upuri? Tāpēc vecā gada vakarā cilvēki vairāk kā citreiz pēta horoskopus, lej laimes vai kā citādi vēlas noraut nākotnei noslēpumainības plīvuru. Tomēr ne tikai mēs ierobežotie cilvēki, bet pat eņģeļi Debesīs nespēj ieskatīties nākotnes noslēpumos. Viss, kas notiks uz zemes, ir Dieva rokās. Cilvēku nākotne guļ uz Viņa delnas, un nav neviena, kas spētu to izzināt. To skaudri apzinās gudrais ķēniņš Salamans: “Neviens cilvēks nezina, kas notiks, un neviens nevar pateikt, ko nākotne nesīs.” (Sal. 10:14) Mēģināt izzināt nākotni nozīmētu sadumpoties pret Dievu. Ne velti Atklāsmes grāmatas pēdējā nodaļā mēs lasām, ka cilvēki, kas mēģina paredzēt nākotni nekad neieies svētajā pilsētā Jaunajā Jeruzālemē.

Nākotne cilvēkam ir noslēpums. Mēs pētam cēloņsakarības, dzīves un dabas likumus, bet katru nākamo brīdi tomēr sedz noslēpumainības plīvurs, un mēs nezinām, ko nākotne nesīs. To zina vienīgi Dievs. “Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas,” mēs lasām 139. psalma 16. pantā. Dievs vēlas, lai savu nākotni uzticam Viņam. Tādēļ ticīgs cilvēks par nākotni neuztraucas, jo viņš ne tikai zina, ka Dievs pazīst viņu un izprot visos sīkumos, ka Viņam ir zināmi visi cilvēka ceļi, bet ticīgais var arī kopā ar Dāvidu arī sacīt: “Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani.” (Ps.139: 5) Un pat tad, kad uzmācas ienaidnieks un ticīgā “gars skumst izmisumā”, viņu nepamet atziņa, ka Dievam tomēr viņa “ceļš ir zināms” (Ps. 142: 4). Šādā paļāvības un brīnišķīga miera noskaņā svētā Kristus baznīca sagaida katru jauno Tā Kunga žēlastības gadu. Laiks Kristietim nav briesmīgs nezvērs, kas aprij viņa mūža dienas. Drīzāk kristietis pret laiku izturas kā strādnieks, kam maksā nevis par padarīto darbu, bet gan par nostrādātajām stundām katra ticībā nodzīvota stunda viņam ir ieguvums; jā, mēs varētu sacīt, ka kristietis pret laiku izturas kā mazs bērns, kurš gaida, kad beidzot būs pieaudzis; jā, pat kā ieslodzītais, kā cietumnieks, kas ar nepacietību gaida ieslodzījuma termiņa beigas katra stunda viņu nes tuvāk pilnīgai brīvībai mūžībai.