Laiks kurā mēs dzīvojam

Cilvēks dzīvo nepilnīgā pasaulē, steigā veic savus ikdienas darbus, cīnās ar problēmām, brīvajā laikā cenšas atpūsties, un parasti viņam neatliek laika filozofiskām refleksijām. Turklāt cilvēki, kuriem domāšana nav saistīta ar profesiju, bieži vien pret gremdēšanos pārdomās jeb dzīves apceri izturas pat ar nicinājumu, savu dzīves piepildījumu galvenokārt atrodot praktiskā darbībā.

Šāda attieksme pret dzīvi arvien biežāk ir vērojama arī kristiešu vidū. Arī baznīcā arvien lielāka vērība tiek pievērsta dažādām praktiskām aktivitātēm, teoloģiskas un cita veida pārdomas atstājot novārtā vai pat atmetot pilnīgi. Taču kristiešiem būtiski ir ne tikai veikt mīlestības darbus, bet arī zināt savas ticības saturu. Pat vairāk, jo ticībai arvien ir jābūt pirms mīlestības. Lai mīlētu cilvēkus, vispirms ir jāmīl cilvēku radītājs Dievs, taču mīlēt Dievu nav iespējams, neko nezinot par viņu. Tomēr tas vēl nav viss. Kristietim nepietiek tikai ar to, ka viņš zina kristīgo mācību, bet viņam ir jāizprot arī laikmets, kurā tas dzīvo, un šā laikmeta domāšanas veids (Lk.12:56; Mt.16:3).

Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, kristiešiem jāatpazīst sava laikmeta maldīgie, pretkristīgie uzskati, lai varētu pasargāt sevi un brīdināt citus. Otrkārt, sava laikmeta domāšana ir jāpazīst, lai varētu adekvāti sludināt bauslību, palīdzot saviem laikabiedriem saprast, ka viņu nams ir būvēts nevis uz klints, kā tie bieži iedomājas, bet drīzāk uz smiltīm. Pazīstot savu laiku un tā domāšanu, kristieši pasargātu sevi arī no nevajadzīgas cīņas ar uzskatiem, kuri jau sen ir novecojuši. Tā, piemēram, šodien vairs nav tik liela uzmanība jāpievērš modernisma ateistiskajiem uzskatiem, kas īpaši izteikti valdīja Padomju valsts laikā. Šodien ticība Dievam netiek noraidīta tādēļ, ka tā tiktu uzskatīta par tumsonību, kurai jāizzūd zinātniskās apgaismības priekšā. Drīzāk kristīgā ticība tiek noliegta, tādēļ ka tā apgalvo, ka tai pieder patiesība pēdējā instancē. Tātad kristietība šodien tiek noliegta nevis tādēļ, ka tai trūktu zināšanu, bet tādēļ, ka tā apgalvo to, ka tai pieder tādas zināšanas, kuras mūsdienu cilvēki uzskata par neiespējamām. Pievērsīsimies tagad mūsdienu domāšanas un pasaules izpratnes jautājumiem, apskatot postmodernismu no kristīga redzes viedokļa.

Pievēršoties modernā laika domāšanai, mēs uzreiz saduramies ar paradoksu izrādās, ka modernais vairs nav moderns un šodienas pasaule dzīvo vairs nevis modernajā, bet gan postmodernajā laikā. Lai gan pats laika periods par sevi vēl neko nenozīmē, tomēr tāpat kā modernisms, arī postmodernisms ir izstrādājis savu specifisku domāšanas sistēmu ar noteiktiem filozofiskiem pieņēmumiem, ideāliem un vērtībām. Mūsu pārdomu objekts tātad ir postmodernisms kā pašreiz dominējošā domāšanas sistēma. Tās galvenā atšķirība no modernisma un arī no kristietības ir tā, ka postmodernisms netic absolūtu patiesību eksistencei. Patiesības relativitāti pavada arī relatīvas dzīves jeb morāles vērtības:

“Cilvēki nevērīgi atmet laiku laikos cienītas absolūtas morāles vērtības vienā jautājumā pēc otra. Mātes miesās esoša bērna nogalināšanu mēdza uzskatīt par šausmīgu, prātam gandrīz neaptveramu ļaunumu. Šodien aborts ir ne vien legalizēts, bet pat pārvērsts par kaut ko labu par konstitucionālām tiesībām. Kādreiz nespējīgo, slimo un veco cilvēku nogalināšanu uzskatīja par neiedomājamu zvērību. Šodien eitanāzija tiek uzskatīta par līdzjūtības izpausmi… Kaut arī cilvēki ir grēkojuši vienmēr, tomēr agrāk viņi savu grēcīgumu vismaz atzina. Pirms gadsimta cilvēks, spītējot Dievam un ļaudīm, iespējams, būtu skandalozi pārkāpis laulību, taču viņš būtu atzinis, ka ir grēkojis. Mūsdienas raksturo ne vien amorāla uzvedība, bet arī morāles kritēriju zudums. Tas attiecas arī uz baznīcu. Mēs novērojam ne tikai morāles, bet arī jēgas sabrukumu. “Absolūtu patiesību nav.””

Tā raksta amerikāņu posmodernisma pētnieks Eduards Vīts. Tātad, lai cik tas savādi arī izklausītos ,šodienas cilvēki tic tikai vienai patiesībai, proti, ka patiesības nav. Protams, jau pats apgalvojums, ka patiesības nav, rada loģisku pretrunu, tomēr cilvēkus tas vairs neuztrauc. Postmodernais cilvēks spēj savā galvā bez pūlēm apvienot no loģikas viedokļa pilnīgi nesavienojamas un pat vienu otru izslēdzošas domas. Lai labāk saprastu kā cilvēce ir nonākusi pie šādām atziņām nedaudz ieskatīsimies vēsturē.

Neapšaubāmi, ka postmodernie uzskati nav radušies kā kāda pēkšņa atklāsme. Postmodernismam ir savi cēloņi un vēsturē ir atrodami arī postmodernisma prototipi. Jau pieminētais amerikāņu pētnieks Vīts savu vēstures ekskursu iesāk ar seno Grieķiju:

“Senie grieķi sāka ar mitoloģisku pagānismu, un tikai prāta spēks ļāva tiem sasniegt citu pasaules uztveres veidu … Grieķu kultūrā izaugušajiem bija priekšstats par dvēseles nemirstību, garīgās pasaules realitāti un tikai viena transcendenta Dieva esamību. Atēnās Pāvils atrada altāri “Nezināmam Dievam”. Grieķi bija sākuši aptvert, ka Dievs ir, taču viņi to nepazina. Viņu augsti attīstītajam saprātam bija jāatkāpjas atklāsmes priekšā. “Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu” (Ap.d. 17:23). Pievēršoties kristietībai, grieķi iepazina Bībeli. Ebreju Raksti tiem atklāja jaunus priekšstatus par Dievu, radīšanu, cilvēkiem un morālo patiesību… Lai gan bibliskais un klasiskais pasaules uzskats ne vienmēr saskanēja, taču tie arī nebija pilnīgā pretrunā. Minēto uzskatu atzinēji bija vienisprātis, ka aiz šīs pasaules robežām ir augstāka realitāte, kas dod jēgu šai pasaulei. Viņi bija vienisprātis, ka fiziskā pasaule ir sakārtota un līdz zināmai robežai izzināma. Viņi bija vienisprātis par patiesības objektivitāti un intelektuālām absolūtām vērtībām.”

Taču, kā to norāda Dr. A. Freijs, grieķu filozofiskajā domā bija pazīstams arī subjektīvisms, kuru vislabāk raksturo Protagora izteikums: “Cilvēks visa mērs”. Freijs raksta, ka šī tēze

“apliecina, ka nav objektīvu patiesību, bet ir tikai subjektīvas patiesības. Nav vispārnozīmīgu zināšanu, ir tikai individuālas domas. Cik kāda lieta cik kādam ir individuāla, kādam indivīdam patiesa, tik tā arī ir patiesa. Viss mērojams pēc cilvēka. Visu, ko cilvēks atzīst, nosaka cilvēka būtības robežas. Ne lietas nosaka cilvēku viņa atzīšanā, bet cilvēks, katrs atsevišķais cilvēks nosaka lietas. Tādēļ nav absolūtas patiesības, bet patiesību ir tik, cik ir dažādu cilvēku.”

Kultūrvēsturnieks Andris Rubenis, aprakstot grieķu skepticismu, papildina Freija teikto:

“Ne jutekliskā uztvere, ne loģiskā domāšana nevar būt pamats jebkuru izteikumu patiesīgumam (izņemot vienīgi tīro konstatāciju jomu). Katrai jutekliskai uztverei var pretstatīt citu, katram izteikumam var formulēt pretējo, kas atrodas pretrunā ar pirmo. No diviem pretējiem izteikumiem tikai viens var būt patiess, otrs maldīgs. Lai to noteiktu, ir jābūt drošam patiesības kritērijam. Taču šāda kritērija nav. Skepticismā tiek noliegta paša šāda kritērija iespējamība.”

Protams, ka šāda attieksme pret patiesību nosaka arī ētiskos principus. Freijs norāda, ka šo grieķu filozofisko relatīvismu neglābjami pavada egoisms. Tur, kur labais ir atkarīgs no subjektīvas iedomas vai noskaņas, arī ētika kļūst subjektīva. Līdz ar to nav iespējamas kopīgas ētiskās un tikumiskās normas. Šāda domāšanas un dzīves izpratnes sadalītība un pretrunīgums ir raksturīgs arī postmodernisma filozofiskajiem pamatiem, eksistenciālajai filozofijai.

Pēc eksistenciālistu domām dzīvei nav ne jēgas, ne mērķa. Viņi atdala cilvēku no dabas, atzīstot, ka tās kārtība ir akla, mehāniska un tāpat kā loģiskie racionālisma secinājumi necilvēcīga. Apkārtējā pasaule ir bezjēdzīga, un cilvēka dzīvei tajā nav nekādas jēgas, nozīmes. Tā kā pasaulei nav kādas iepriekš noteiktas jēgas, cilvēkam tā jārada pašam. Ar savu brīvo izvēli un apzinātu rīcību viņam jārada savas dzīves jēga, ko nosaka tikai un vienīgi viņš pats. Šī pašradītā dzīves jēga neder nevienam citam, jo cilvēks nevar piešķirt jēgu kāda cita cilvēka dzīvei. Katram pašam ir jānosaka savas dzīves jēga un personas nozīme. Tā arvien būs personiska un individuāla, nesaistīta ar jebkādu vispārēju, objektīvu patiesību. Šāda domāšana ir izteikti raksturīga mūsdienām, Vīta vārdiem sakot:

“Eksistenciālisms ir mūsdienu relatīvisma racionālais kodols. Tā kā katrs pats rada savu jēgu, tad jebkura jēga ir vienlīdz laba. Reliģija kļūst pilnīgi privāta lieta, ko nevar “uzspiest” nevienam citam. Jēgas saturs nav svarīgs, svarīga ir vienīgi personiska nodošanās. Lai piešķirtu dzīvei jēgu, Sartrs izvēlējās komunismu, Heidegers nacismu, Bultmans kristietību. Katrs mājo pats savā privātā realitātē. “Kas ir patiess tev, var nebūt patiess man.” Arī morālās vērtības, tāpat kā cita veida jēgu, rada cilvēks pats.”

Viegli ir ievērot, ka Freija un Rubeņa aprakstītās grieķu skepticisma pazīmes, īpaši morālais relatīvisms, gandrīz pilnībā sakrīt ar Vīta minētajiem eksistenciālās filozofijas uzskatiem. No tā mēs viegli varētu izdarīt secinājumu, ka postmodernisms ir senā grieķu skepticisma produkts. Taču tā ir tikai daļēja patiesība. Daļēja tādēļ, ka grieķu skepticismam un postmodernismam vienkārši ir kopīgas saknes, un tātad tās ir jāmeklē ārpus grieķu filozofiskajiem uzskatiem.

Savā Stenfordas Universitātē aizstāvētajā disertācijā reformācijas pētnieks Roberts Rozīns norāda, ka skepticisms kā filozofiska, teoloģiska un gnozeoloģiska metode ir bijis nozīmīgs arī renesanses laikmeta domāšanā. Skepticisma izplatība ir bijusi tik liela, ka Romas katoļu baznīca ir jutusies no tā vairāk apdraudēta nekā no sekojošās reformācijas. Rozīns gan savā disertācijā analizē nevis Romas katoļu, bet Lutera, Melanhtona un Brenca reakciju pret skepticismu. Visi minētie reformatori skepticisma draudus saskatīja tajā apstāklī, ka skepticisma radītās šaubas iznīcina paļāvību uz Dieva žēlsirdības pilno savas radības uzturēšanu. Reformatori šeit ne tik daudz bija norūpējušies par savu evaņģēlisko mācību, ka par to, ka šādas paļāvības trūkums novestu pie pilnīga haosa laicīgajā dzīvē. Uzskatāms precedents bija radikālās reformācijas kustību izraisītie zemnieku nemieri. Vēršoties gan pret Romas katoļiem, gan luterāņiem, radikālās reformācijas pārstāvji izmantoja skepticisma sniegtos ieročus. Luters, Brencs un Melanhtons noraidīja skepticismu, pamatojoties Salamana Mācītāja grāmatā, kur Sālamans vēršas pret it kā acīmredzamo dzīves bezjēdzību, uzsvērdams Dieva labestību un rūpes par radīto pasauli.

Rozīns norāda, ka minētie reformatori labi apzinājās, ka skepticisms nav uzvarams, jo radikālas šaubas ir nesaraujami saistītas ar grēku. Izrietēdams no grēcīgās kritušā cilvēka dabas, skepticisms pastāvēs kā reāla problēma līdz pat pasaules galam. Tādēļ, būdami reālisti, reformatori savu pienākumu redzēja ne pilnīgā skepticisma iznīdēšanā, bet uzticības un paļāvības sludināšanā neredzamai, bet reālai dievišķi noteiktai ikdienas dzīves jēgai un modelim. Agrīnās baznīcas laikā grieķu filozofiskais skepticisms, kas neglābjami draud iznīcināt jebkuru kultūru, kura nav balstīta dievišķā atklāsmē, tika apturēts ar apustuļa Pāvila pagāniem nesto Kristus Evaņģēlija vēsti. Renesanses laikā atdzimstošais skepticisms tika apturēts ar reformācijas atjaunoto evaņģēlisko vēsti.

Šodien pēcapgaismības un pēcmodernisma laikā skepticisms, kā ticību noliedzošā modernisma sekas no jauna apdraud Rietumu kultūru. Vai šiem sabrukuma draudiem ir iespējams pretoties? Vai kristīgajai baznīcai ir vēl kas ko teikt postmoderni skeptiskajai pasaulei? Vēsture mums sniedz atbildi tas ir ne tikai iespējams, bet tas ir arī viens no kristietības pienākumiem. Balstoties dievišķajā atklāsmē, kristiešiem ir jānorāda Rietumu pasaulei, ka tā nav celta uz smiltīm, bet uz klints pamata. Ja tā tiks nocelta no šiem klints pamatiem, tā neglābjami sabruks. Šis klints pamats uz kuru norāda apustulis Pāvils, tas pats Pāvils, kura sludināšana lielā mērā apturēja antīko skepticismu, ir Jēzus Kristus. Un Pāvils brīdinādams piebilst, ka citu pamatu neviens nevar likt, kā tikai to, kas jau ir likts. Pret grēku un tātad arī pret skepticismu ir tikai vienas zāles bibliskā atklāsme ar tās kulmināciju Dieva Dēlu Jēzu Kristu.