Laime nesastāv no ārējām priekšrocībām

Pat komunistam ir jāatzīst, ka ārējā vienlīdzība nekādā gadījumā nedarīs cilvēkus laimīgus, jo cilvēku sirds vēlmes nav vienādas. Viens cilvēks ir laimīgs tikai šajā konkrētajā amatā; otrs tikai tādā amatā. Kas vēl nav samaitājies ar šīm iedomu vēlmēm, tam brokastīs ir kafijas tase, maize un sviests; kopīgas pusdienas uzticīgas sievas un paklausīgu bērnu klātbūtnē; kartupeļu zupa vakariņās un tad ģimenes dievkalpojums. Šāds cilvēks ne tikai uzskata sevi laimīgāku par karali, bet arī patiesībā viņš ir tūkstoš reižu laimīgāks.

Laime nemājo pilīs, tā mājo sirdī. Lai arī tu cilvēkam dotu visas pasaules bagātības, tu viņu nepadarīsi laimīgu. Mānija, kas skar gandrīz ikvienu, ir iedomāties: “Ja mums būtu tik pat daudz, cik tiem citiem, tad arī mēs būtu laimīgi.” Ar bagātību nāk rūpes. Dodieties no pils uz pili, ieejiet telpās, kur mīt prinči un imperatori, un jūs redzēsiet, cik viņi ir laimīgi. Jūs tad atklātu, ka, ja kristīgās ticības trūkst, tad viņi ir nelaimīgi, pat neskatoties uz visu savu varu, bagātību un godu, ko viņi bauda. Laime šajās lietās nav atrodama, mēs to vienkārši iedomājamies, ka tā tur ir. Laime ir atkarīga no prāta stāvokļa. Un, ja jūs piepildītu cilvēka māju ar zeltu un dimantiem, tas viss nekad nespētu apmierināt sirdi. Sirdij ir cita rakstura vēlmes.

Pat, ja mēs izsakām šos apgalvojumus, tie lielākoties tiek izteikti veltīgi, jo cilvēki mums neticēs. Viņi saka: “O, ja man tikai būtu daudz naudas, tad es justos laimīgs.” Viņi ir fanātiķi, kas pauž šādus apgalvojumus. Vienkārši veiciet iedomātu eksperimentu ar sevi, un jūs atklāsiet, ka jūsu sirdij tiek uzlikts šausmīgs slogs, kļūstot par liela zelta gabala īpašnieku. Gellerts šo lietu skaisti izklāsta dzejolī “Jānis, ziepju taisītājs”. Viņš runā par ziepju vārītāju, kurš jautri dziedāja dienu un nakti. Viņam bija dienišķā maize un viņš ar prieku veica savu darbu. Netālu no viņa dzīvoja bagāts epikūrietis. Viņš bija ļoti sašutis par to, ka Jānis traucē viņam rīta miegu. Viņš noslēdza līgumu ar Jānis, ka viņš viņam dos tūkstoš dolāru, ja viņš pārtrauks dziedāt. Jānis sev teica: “Es varu atļauties pārtraukt dziedāšanu par tūkstoš dolāriem.” Viņš aiznesa naudu uz mājām. Viņš pārtrauca savu dziedāšanu, bet miers un prieks pameta viņa sirdi un prātu. Guļot gultā un sadzirdot nelielu troksni, viņš nodomāja: “Tur nāk zagļi!” Īsāk sakot, viņa laime bija pazudusi. Beidzot viņš paņēma to naudu un aiznesa atpakaļ savam bagātajam kaimiņam. Viņš deva priekšroku dziedāšanai, lai būtu priecīgs. Tā, protams, ir pasaka, tomēr tā ir balstīta uz ļoti daudzu cilvēku pieredzi. Tāpēc mēģināt cilvēkus padarīt laimīgus ar komunisma palīdzību, ir pilnīgi pretēji cilvēka dabai.

Tikai Dieva Vārds var mūs iepriecināt. Cilvēks patiešām var gūt panākumus kādā darbā, viņš kādu laiku kļūst ļoti priecīgs un jūtas ļoti laimīgs. Bet, diemžēl, tas ir tikai īsu brīdi! Savukārt, kristietis vienmēr ir laimīgs, pat raudot. Un pat, ja viņš tiek notriekts gar zemi Sava Dieva priekšā, viņš var apliecināt: “Es esmu laimīgs cilvēks.” Viņš zina, ka ir izbaudījis Dieva labestību, viņš zina, ka viņa asaras drīz tiks noslaucītas. Viņš zina, ka būs kopā ar savu Dievu un Tēvu un stāvēs Viņa troņa priekšā mūžīgi tad, kad reiz būs beigusies maldu spēle uz šīs dzīves skatuves. Kristietis to zina, un tāpēc viņš ir laimīgs. Viņš, protams, ne vienmēr ir patīkamā noskaņojumā; dažreiz viņš jūtas ļoti bēdīgs, jā, diezgan bieži tā tas ir; un jo dziļāka ir viņa kristietība, jo vairāk viņu nomāks skumjas sajūtas, jo īpaši tad, kad viņš ievēros katru savas miesas grēcīgo darbību. Tas viņam rada nepatikšanas un ciešanas. Tomēr vienu lietu neviens viņam nevar atņemt: viņam Debesīs ir žēlsirdīgs Dievs; viņš ir atradis dārgo pērli, un, kad dzīve beigsies, viņš varēs priecīgi aizvērt acis, jo viņš nebaidās ne nāves, ne elles, nedz arī tā “nekā”, no kā ateisti nemitīgi baidās.

Lai gan daudzi saka: “Dieva nav,” īstu ateistu nemaz nav tik daudz pat mūsu laikos, kaut tiek uzskatīts, ka viņu ir ļoti daudz. Daudzi dienas laikā ir ļoti pārdroši ateisti, bet, kad viņš vakarā vēlas atpūsties un viss ir tumšs, viņš dzird sevī klusu balsi, kas saka: “Galu galā Dievs ir, vai tiešām varu apšaubīt to, ka Dievs ir, bet, ja Dievs ir, kas tad ar mani notiks?” Šo balsi var apklusināt tikai sātaniska izturēšanās un sirds apcietināšana. Ateists ar kvēlojošu daiļrunību var teikt runu pret Dieva esamību, bet mēs mums nevajag domāt, ka viņš patiešām to visu domā nopietni. Ir daudz lielībnieku, kas domā, ka parāda savu intelektuālo diženumu, runājot pret Dievu. Pēc atgriešanās savās mājās viņiem tad ir jāapsūdz pašiem sevi un jāsaka: “Ko tu esi izdarījis!” Viņi paši netic tam, ko ir teikuši. Dievs ir ierakstījis katra cilvēka sirdī un neviens to nevar no turienes izdzēst: “Dievs ir, Viņa priekšā tu tiksi saukts pie atbildības. Viņš vedīs tevi Sava Soģa krēsla priekšā. Bēdas tev, ja tev nav Glābēja? Viņš tevi tiesās stingri saskaņā ar Savu svētumu un Savu taisnību.”

Tā kā tas ir fakts, ka laime nesastāv no ārējām priekšrocībām, tad ir muļķīgi censties darīt cilvēkus laimīgus ar visu cilvēku novienādošanas palīdzību.