Laime un labklājība
Tāds ir Dieva prāts, ka tiem, kas Viņa baušļos staigā, labi klājas (Ps.119:1).
Tā nav stipras un nobriedušas ticības zīme, ja šis teikums mūs apmulsina, ja sakām, Dievam ir lielākas lietas padomā ar mums, nekā rūpēties par mūsu labklājību.
Mēdz būt kristieši, ka vēlas būt garīgāki nekā Dievs pats. Viņi labprāt runā par cīņu, atteikšanos, ciešanām un krustu, bet viņiem tas gandrīz vai ir apkaunojoši, ka Svētie Raksti runā ne vien par šīm tēmām, bet pietiekami bieži arī par dievbijīgo laimi un taisnīgo labklājību. Viņi tad gan saka, ka tas esot vecajā Derībā un esot novecojis.
Bet viņu apmulsuma patiesie iemesli rodami tajā, ka viņu sirds ir par šauru, lai aptvertu visu Dieva laipnību, par šauru, lai godinātu Dievu arī zemišķo dāvanu pilnībā, kuras Viņš dod tiem, kas staigā Viņa baušļos.
Viņi vēlējās būt Svēto Rakstu skolmeistari un līdz ar to paši sev atņem kristieša dzīves pilnīgo prieku un atsaka Dievam pateicību, kas viņam pienāktos par Viņa lielo laipnību.
Ieskaties