Lambetas dokumenta lāsts
« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »
Ilgās un asās diskusijas par ceturto Lambetas dokumenta punktu ir aizēnojušas pirmos trīs punktus. Šeit mēs tiem nepieskārsimies. Jāpiemin būtu tikai viens. Vai tiešām pietiek vienīgi ar to, ka mēs pieņemam senās baznīcas ticības apliecības? Tajās nekas netiek teikts par pelagiānismu, kuru ir nosodījusi pat Roma. Vai ir iespējams pilnībā ignorēt reformāciju? Aiz tā visa slēpjas XVII gs. anglikāņu latitudinariānisma ekumēniskā ideja, proti, ka baznīcas var apvienoties, pamatojoties pirmo četru vai piecu gadsimtu “senajā, vienotajā Baznīcā”. Tās ir idejas, kuras ir izrādījušās nepamatotas ne tikai no vēstures un teoloģijas viedokļa, bet arī no praktsikā viedokļa, no daudzu baznīcu apvienošanās mēģinājumu pieredzes visā pasaulē.
Labetas dokuments bija anglikāņu XIX gs. sasniegums, patiess sasniegums, ņemot vērā praktiskās baznīcu vienības problēmas Amerikā. Šinī ziņā tas noteikti ir viens no vissvarīgākajiem dokumentiem, patiess sasniegums, ņemot vērā tā izcelsmes vietu un laiku. Mums būtu ar cieņu jāattiecas pret šo ASV un Kanādas bīskapu un teologu centieniem atrisināt šinīs valstīs samilzušo baznīcas vienības problēmu. Salīdzinot ar citiem līdzīgiem mēģinājumiem, šis īpaši izceļas ar savas pieejas nopietnību. Šie anglikāņi atklāja saviem tautiešiem, ka baznīcas vienība nav vienkārši organizatorisks jautājums. Taču viņi dzīvoja un darbojās tādos apstākļos, kuri vairs neatbilst situācijai, kādā ir jādzīvo un jāstrādā XX gs. baznīcām. Varētu vienīgi pabrīnīties, kādēļ mūsdienu anglikāņi nekad nav mēģinājuši to uzlabot, ja neskaita vienīgi atsevišķu frāžu izmainīšanu, kas nereti vienīgi padarīja ūdeņaināku dokumenta saturu. Mēs varētu sarakstīt mūsdienu anglikāņu teoloģijas vēsturi, vienkārši izsekojot mēģinājumiem pārformulēt to, kas šinī dokumentā sacīts par Svētajiem Rakstiem. Tas tagad ir novecojis gan teoloģiski, gan ekleziastiski.
Tas bija anahronisms – tik uzsvērtā veidā to paziņot uzsaukumā “Visiem kristīgajiem ļaudīm” un pilnībā ignorēt saprātīgo un reālistisko Baznīcu Līgas priekšlikumu, kuru baznīcām aizkustinošā uzsaukumā bija izteicis Konstantinopoles ekumēniskais patriarhāts.
No jauna apstiprināt šo dokumentu nākamajās konferencēs līdz pat 1958. g. – tā bija ne tikai kļūda, bet arī nožēlojamas stagnācijas pazīme. Kad nākamajā gadā (1968.) sanāks Desmitā Lambetas konference, lai svinētu anglikāņu vienības simtgadi, šim dokumentam būs astoņdesmit gadu. Vai patiešām anglikāņu domāšanā par Baznīcu un tās kalpošanu nekas nav mainījies? Kādēļ šī diženā baznīca, kura kādreiz bija vadošā bibliskajā un vēsturiskajā sholastikā, ir tik stagnātiska savā teoloģijā? 1968. g. Lambetas konferencē tās bīskapiem būtu jāuzdod pašiem sev daži meklējoši jautājumi.
Lielākais tā visa trūkums ir tas, ka šis diženas kristīgas baznīcas mēģinājums uzrunāt sava laika ekumēnisma entuziastus un brīdināt tos par iespējamo baznīcu sadalīšanos nelielos ekumēniskos grupējumos (“katrs savā vietā”) ir pilnīgi izgāzies. Kādēļ? Iespējams, ka baznīca, kura ir pārstājusi būt konfesionāla un ir pārtapusi ‘saimē’ vairs nevar runāt konfesionālu baznīcu vārdā. Tas, ko patlaban piedzīvo anglikāņu baznīca, ir mūsdienu protestantisma pieredze: veco ticības apliecību noliegšana izraisa to, ka zūd jebkādas ticības apliecības un baznīca izjūk. Jo baznīca, jebkura baznīca, mirst līdz ar tās dogmātiskā satura nozaudēšanu. Nav “nedogmātisku” baznīcu, jo dogmāti pieder pašai Kristus baznīcas būtībai. Ja beidzas ticības apliecību laikmets, tad ir jābeidzas arī Baznīcas laikmetam.
It visur, kur par pamatu baznīcu vienībai ir ticis lietots Lambetas dokuments, Baznīca ir izjukusi. “Katrs savā vietā” piekrīt jaunai ticības apliecībai un jaunai baznīcas kārtībai, katrs Dienvidindijā, katrs Ceilonā, katrs Ziemeļindijā, katrs ikvienā Āfrikas misijas laukā. Viņi visi pieņem Rakstus (jeb to, kas no tiem pliek pāri). Visi pieņem senās baznīcas ticības apliecības (ar “ievērojamu interpretācijas brīvību”). Visi pieļauj to, ka pastāvīgi tiek lietoti vietēji katehismi un klasiskās reformācijas ticības apliecības, ar nosacījumu, ka neviena mācība netiek uzskatīta par saistošu, izņemot “ticību, kuru allaž aizstāvējusi Baznīca”, kā tā ir “apliecināta un pasargāta” vecajās ticības apliecībās. Ikvienai no šīm baznīcām – Ziemeļ- un Dienvidindijai, Ceilonai, Tanzānijai un citām jaunām nacionālām baznīcām – protams, ir savas problēmas, kurām, kā mums tiek apgalvots, ir jābūt atrisinātām ticības apliecībā (kādēļ? ne visiem jautājumiem ir jābūt apskatītiem ticības apliecībā); ikviena no šīs vienības baznīcām mēģina uzlabot kalpošanas darb organizāciju. Un tādējādi vienība nostājas pret vienību. Bīskapam Ņūbeginam Dienvidindijas baznīca ir reāla vienība. Ceilonā un citās vietās tiek apgalvots: nekad vairs nepieļausim to, kas noticis Dienvidindijā. Dienvidindijas metodisti pieder vietējai vienībai. Austrālijas un Jaunzēlandes metodisti apvienos savas lokālās vienības, kā to jau ir izdarījuši kanādieši. Taču otrā robežas pusē, ASV, metodisti atsakās pievienoties Apvienotajai Kristus baznīcai. Viņi, iespējams, būs daļa no Dr. Klarsona Bleika četrdesmit miljonu lielās baznīcas, kuru viņš reiz pasludināja sava drauga bīskapa Paika katedrālē. Tātad, tāda būs kristīgās pasaules uzbūve nākamajās paaudzēs: apvienotu baznīcu haoss, kurš aizstās veco, konfesionālā laikmeta konfesiju haosu.
Ieskaties