Laulības šķiršana ir delikāts jautājums

Par laulības šķiršanu nav patīkami runāt, jo šķiršanās liecina par divu cilvēku kopējās dzīves kuģa grimšanu, kas vissāpīgāk skar viņu bērnus. Bet mums par to ir jārunā, jo tā ir nenoliedzama realitāte.

Ja laulātie abpusēji vienojas pārtraukt kopdzīvi, neviens cits viņus nevar piespiest to darīt. Nepalīdz pat ne vislabākais likums. Jau Mozum nācās dot šķiršanās rakstu ļaužu “cietsirdības” dēļ [Mt.19:8].

Tas gan nenozīmēja laulības šķiršanas morālu apstiprināšanu, bet vienīgi notikuša fakta apstiprināšanu. Tāpat visos laikos ir jārīkojas sabiedrībai. Tomēr tas nedod tiesības likumdošanai veicināt laulības kārtas novājināšanu.

No otras puses, kā liecina pieredze, pat ļoti nopietnas laulāto nesaskaņas laika gaitā var pārvarēt. Kad laulātie ir apjēguši laulības permanento raksturu, šī apziņa dod spēku pārvarēt nesaskaņu laikus. Īpašs spēka avots daudziem ne reizi vien ir bijusi ticība Dievam. Tādējādi laulības kopība ir bijusi glābta, vai arī laulātie atkal viens otru ir atraduši kā agrāk.

Bērniem tēvs bija tēvs un māte – māte, neatkarīgi no laulāto attiecībām. Kad tēvs un māte palika kopā, bērniem bija mājas. Tas ir ļoti svarīgi, un tā tam ir jābūt arī turpmāk.

Saskaņā ar Bībeli laulību sagrauj neuzticība, tādēļ nevainīgajai pusei ir tiesības uz šķiršanos [1.Kor.7:15]. Vainīgai pusei nav morālu tiesību jaunas laulības slēgšanai, jo “kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību.” [Mt.19:9] Savukārt, laulātajam, kurš savu laulāto zaudējis viņa neuzticības dēļ, ir brīvība stāties jaunā laulībā, saskaņā minētās Rakstu vietas skaidrojumu Luteriskajās ticības apliecībās. Tomēr pāri visam katra laulātā pāra mērķim ir jābūt izlīgumam un laulības glābšanai līdz pēdējiem spēkiem.

Pestītājs ir uzskaitījis tos, kas nav spējīgi laulībai. “Jo ir bezdzimuma cilvēki, kas tādi no mātes miesām. Un ir bezdzimuma cilvēki, ko citi padarījuši par tādiem. Un ir bezdzimuma cilvēki, kas paši sevi padarījuši par tādiem Debesu valstības dēļ. Kas to spēj saprast, lai saprot.” [Mt.19:12]

Ja kāds, laulībai nespējīgs, dodas laulībā, viņš apmāna otru. Luteriskie teologi mācīja, ka šādos gadījumos nav jārunā par īstas laulības noslēgšanu, jo melīgi solījumu anulē laulību. Bet, ja kāds no laulātiem kļūst nespējīgs laulībai laulības laikā, tad otram tas ir jāuzņemas kā krusts.

Tiem, kas rīkojušies nepareizi, ir jādod iespēja saņemt grēku piedošanu. Mūsu sabiedrībā ir desmitiem tūkstošu tādu, kuru laulība ir beigusies ar šķiršanos. Daudziem tas ir sirdsapziņas apgrūtinājums, kas iespaido viņu attiecības ar Dievu, ja ne šķiršanās laikā, tad, iespējams, pēc tās. Tādēļ ir svarīgi prast šo lietu nokārtot Dieva priekšā. Šajā jautājumā bieži palīdzību var sniegt gudrs un saprotošs mācītājs.