Laulības šķiršana un šķirteņu laulības ir laulības pārkāpšana
“Ir arī sacīts (5.Moz.24:1): kas no savas sievas šķiras, tas lai tai dod šķiršanās rakstu. Bet Es jums saku: ikviens, kas no savas sievas šķiras, izņemot netiklības gadījumu, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un, ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.” [Mt.5:31-32]
Trešā antitēze par sesto bausli, laulības pārkāpšanas jautājumu, beidzas ar brīdinājumu, kas attiecināts uz beigu tiesu — ka “visa tava miesa nāk ellē”, un tādējādi Kungs ar sestā baušļa saturu un ievērošanu dzīvē šīs pasaules laikā ir parādījis robežu ap debesu valstību, raugoties mūžībā.
Ar trešo antitēzi saistītajos laulības šķiršanas un šķirteņu laulību gadījumos bieži vien piemin elli, kad laulības sadraudzība “kļūst par elli” — it kā tai citkārt vajadzētu būt vai tā varētu būt paradīze, ko mēs tā kā tā esam pazaudējuši (1.Moz.3). Bet kā izvairīties no elles? Ja mēs par elles un paradīzes mērauklu liekam cilvēku saskaņu un labsajūtu, tad kā problēmas risinājums var šķist laulības šķiršana un arī jauna laulība. Tas ir pragmatiskais ceļš, ko izvēlas “cietsirdības dēļ” (Mt.19:8; Mk.10:5) arī pēc Mozus bauslības (5.Moz.24:1-4; sal. Sīr.25:34). Ja mērauklu saskata maksimālā priekā un minimālās ciešanās, tad arī — pēc pasaulīgajām tiesībām — tiklab laulības šķiršana, kā arī šķirteņu laulības kalpo lielāka ļaunuma novēršanai.
Bet Jēzus iebildums vēršas pret šo Mozus un pasaules tiesību praksi, un Viņš secina, ka pēc sākotnējā Dieva nodoma laulības šķiršana un šķirteņu laulība ir laulības pārkāpšana un līdz ar to sestā baušļa pārkāpums. Tādējādi — tāpat kā svētības apsolījumos Kalna sprediķa sākumā — negatīvajai dzīves pieredzei tiek pretstatīts Dieva valstības apsolījums, un tā mēs atrodamies īstas ticības paklausības izšķiršanās priekšā — izšķiršanās starp to, kas var būt cilvēku pieredze, un to, kas ir Dieva vārds. Un, ja arī laulības šķiršanas jautājums būtu izlemjams, aplūkojot kādu pasaulīgu “elli”, tas tomēr ir izšķiršanās jautājums starp elli un debesu valstību, kā to mums atklāj Dieva vārds. Ir ļoti svarīgi paturēt prātā šo Kalna sprediķa sakarību, kas ir spēkā ikvienā no atsevišķajiem baušļiem. Derīgi un svētīgi tad ir ieraudzīt, ka, atbildot mūsu miesas vajadzībām un nepieciešamībām, ne tikai tiek sacīts šis nē, bet tiek izcelta pēc Dieva gribas sargātā laulības vērtība.
Vecās derības pravieši (sal. Jer.3:1; Ec.16 un 23; Mal.2:10-16), tāpat arī Jēzus Kristus apustuļi (Ef.5:21-33) laulības neaizskaramības un svētuma sakarā norāda uz Dieva derību ar savu tautu, uz Dieva uzticību, ko Viņš saglabā arī cilvēku neuzticībā, kura šo uzticību nevar atcelt (sal. Rom.3:1 u.t.; 11). Laulības dievišķā būtība, kuras dēļ Kungs piekodina sestā baušļa negrozāmo spēku, atklājas tātad tieši ar Dieva Dēla uzupurēšanos.
Tā arī mūsu teksta paralēlajās vietās Mt.19:3-12; Mk.10:2-12 un Ef.5:31 tiek skaidri norādīts uz laulības iestādījumu, par ko runāts arī cilvēku radīšanas stāstā, 1.Moz.1:27 un 2:24. Tiek atgādināts, ka Dievs radījis cilvēkus kā vīrieti un sievieti, paredzēdams tos vienu otram, viņiem jākļūst par vienu miesu. Jēzus iebildums pret pasaulīgo laulības šķiršanas praksi līdz ar to atgādina cilvēku pirmstāvokli un Radītāja nodomu iesākumā. Pirms cilvēks atkrita no Dieva un nokļuva grēka, nāves un velna varā, vīram un sievai pēc Dieva pavēles un apsolījuma bija jāturas vienam pie otra nešķirami un visu mūžu. Un pie tam ir labi apdomāt arī to, ka, pretēji dažam seklam vārdu “viena miesa” skaidrojumam, tie nav attiecināmi vienīgi uz seksuālu kopību, bet gan tie jāizprot tā, ka Dievs, radot vīrieti un sievieti, tos visā pilnībā un nešķirami paredzējis vienu otram — “kauls no mana kaula un miesa no manas miesas” (1.Moz.2:23).
Šī trešā antitēze tādējādi visā skaidrībā atkal parāda pretstatu starp veco cilvēku grēku varā un pēc sākotnējā tēla Kristū atjaunoto cilvēku (sal. Rom.8:29; 2.Kor.4:4).
Pastāvot tik nepārprotamiem noteikumiem, mēs arī kristīgajā draudzē dažkārt meklējam izeju ar iespējamiem izņēmumiem. Pieturas punktu tam sniedz piezīme: “izņemot netiklības [vācu tekstā: laulības pārkāpšanas] gadījumus”, kura nav sastopama paralēltekstos Mk.10:11-12 un Lk.16:18. Arī 1.Kor.7:10-16 ir runa par izņēmumu no Jēzus laulības šķiršanas aizlieguma, bet tas ir tikai gadījumā, kad šķirties vēlas neticīgs laulātais. Šeit, tāpat kā 1.Pēt.3:1 u.t., tad ir pilnīgi skaidrs, ka iztrūkstošā ticības sadraudzība kristīgajai pusei var laulībā visnotaļ būt traucēklis, kas jāpārbauda pirms stāšanās laulībā. Bet nekad tas nedrīkst būt šķiršanās iemesls kristīgajai pusei, kamēr neticīgā partnera vēlme šķirties ir ņemama vērā.
Lai šajās vietās neielaistos sīkumainos strīdos par šiem vārdiem — kā tas viegli var gadīties — ,der apdomāt, ka, pēc 3.Moz.20:10, par laulības pārkāpšanu paredzēts nāvessods. No tā var — arī bez šī soda izpildes — secināt, ka laulības pārkāpšanas gadījumā domāts par laulības izbeigšanu nāvē, kas arī, pēc 1.Kor.7:39 u.t. un Rom.7:1 u.t., ir vienīgais Dieva iedibināto laulības saišu saraušanas pamatojums, kad spēkā ir vārdi: “..līdz nāve jūs izšķirs”. Bet šķirteņu laulības, pēc Kunga vārdiem, nepārprotami ir noliegtas (sal.Mk.10:11 u.t.; Lk.16:18; 1.Kor.7:10-16), kamēr vēl ir dzīvs laulību partneris.
Cilvēku “cietsirdība” (Mt.19:8; Mk.10:5), kas zināmos apstākļos izslēdz katru saprašanos un izlīgšanu, pēc šī Dieva Dēla iebilduma nostājas pret atjaunojošo un salīdzinošo Gara spēku, kura pamats ir saņemtā piedošana un apsolītā alga Dieva valstībā. Tādēļ arī pēc 1.Kor.7:11 izlīgšana ir vienīgais ceļš, kas ejams pēc laulības šķiršanas. Attiecībā uz draudzes amatu veicējiem Jēzus norādījums ar atgādinājumu par Radītāja sākotnējo nodomu ir svarīgs kritērijs amatu uzticēšanā un veikšanā, un tas ļoti noteikti tiek atgādināts 1.Tim.3:2; Tit.1:6. Amata veicēja paša ģimene ir plašākās draudzes kodols un paraugs. Bet, ja mūsdienās šeit vērojama rūgta pieredze, neizmantotas iespējas kristīgajā mācībā un dzīvē, tad tam jābūt iemeslam, kas rosina uz svētīgu atgriešanos, īstenojot Rakstu vārdu. Jo citādi draudze ne vien zaudē izglābšanu mūžībā, bet arī neveic savu sabiedriskās atbildības misiju.
Beidzot, atskatoties uz pirmo antitēzi un raugoties uz Tēvreizes piekto lūgumu, ir vēl kaut kas jāatceras: kristiešu starpā aizvien būs cilvēks, kurš nodarījis netaisnību, kuram kaut kas ir pret mani, proti, tieši tas, kuram pēc Dieva vārda pienākas piedošana, par ko viņš drīkst būt pārliecināts — tādēļ ka nodarījums netiek pierēķināts un saglabāts, bet gan tiek viņam noņemts. Ar to kļūst skaidrs, ka pamatu pamats laulības šķiršanas un šķirteņu laulības aizliegumam ir šī garīgā sadraudzība, kas Kristus piedošanā un kristiešu savstarpējā piedošanā tiek atjaunota un īstenota.
- Kungs, liec ar sava vārda svētdarošo spēku saredzēt un saņemt to, kas kalpo mūsu pestīšanai. Atņem mums mūsu sirds cietību un atjauno mūs ar Sava Gara dāvanu, ka arī mūsu laulību balstītu piedošana un ka to svētītu Tava piedošana, kuru mēs ik dienas no jauna saņemam, ka Tava mīlestība svētītu un atjaunotu mūsu mīlestību.
“Bet es un mans nams — mēs kalposim Tam Kungam” (Joz.24:15). Āmen.
Ar šo iznāk – ja kāds vīrietis-šķirtenis un sieviete-šķirtene apprecas un pēc kāda laika klūst par kristiešiem, tad , iepazininušies ar Mt.5:31-32 saturu, viņi šķiras un skrien izlīgt ar iepriekšējiem laulātajiem ?
Atbildot uz iepriekšējo Jura jautājumu, tā nav gan. Dievs neprasa no cilvēkiem, kas viņu nepazīst, lai tie viņam paklausītu. Un kad cilvēks pieņem Jēzu par savu Kungu, tad Bībele saka, ka viss top jauns, viss kas bijis, ir pagājis, un viss ir tapis jauns!
Te vajadzētu saprast vairākas lietas. Sākot ar to ka Dieva vārdu var pareizi tulkot, un var arī ne. Tad jāsaprot kas runā, un uz ko tas tiek runāts. Ne viss kas Bībelē rakstīts, ir attiecināms uz draudzi. Principā norādījumi draudzei visvairāk ir atrodami Jaunās derības vēstulēs. Par šo rakstvietu būtu jāskatās oriģinālteksts, un tur runa iet par netiklību, kas paredz seksuālas attiecības pirms laulības. Un te Jēzus farizejiem skaidro bauslību, nevis dod norādījumus draudzei, tas nozīmē, ka pēc bauslības laulību var šķirt, ja pēc laulības noslēgšanas, vai arī pēc saderināšanās, atklājas ka ir bijusi vieta netiklībai no kādas puses, kas slēdz šo laulību. Cits aspekts ir tas, ka Dievs nesagaida un neprasa no visiem cilvēkiem, ka tie pildīs viņa gribu, arī attiecībā uz laulību, no neticīgajiem Dievs nesagaida ka viņi dzīvos tādā laulībā, kādu viņs to ir paredzējis pirms Ādams sagrēkoja. Arī Jēzus mācekļiem bija problēma ar Jēzus sacīto par laulību, kad viņi ieraudzīja, cik nopietni tas ir Mt.19:10, acīmredzot arī viņiem bija problēma palikt savās laulībās. Es pilnībā piekrītu tam, ka Dievam ir sapnis par laulību, un tomēr šķiršanās nav grēks, kaut arī Dievs to ienīst, ir situācijas, kur tā var notikt, un arī atkārtotas laulības, un Dievam nebūs ko pārmest šiem cilvēkiem, kad tie stāvēs viņa goda krēsla priekšā. Un vēl jo vairāk, cilvēkiem nevajadzētu tiesāt, jo tā Dievs mums māca, netiesā un pats netiksi tiesāts. Un pilnīgi noteikti cilvēki nenonāk ellē tapēc ka pārkāpj laulību, vai vienalga kuru citu lietu, kas ir minēta bauslībā.
Ir tikai 1 lieta, kadēļ cilvēki iet pazušanā, un tā ir Jēzus Kristus noraidīšana!