LELB virsvalde rīkojusies nelikumīgi

Pirms vairākiem gadiem e-BAZNICA rakstīja par Cūcisku rīcību, kas iesāka nesaskaņas un vēlāk tiesu darbus starp LELB misijas sekretāru un LELB.

Nu visu instanču tiesas izstaigātas un Augstākās tiesas Senāts nosprieda, ka LELB nebija tiesības uzteikt darba līgumu, balstoties uz personas reliģisko piederību, gatavību un spēju darboties labā ticībā un lojalitātē attiecībā uz Baznīcas mācību (doktrīnu), kā arī Baznīcas morāles un uzvedības normu, principu un ideālu kopumu (ētosu) pamatojoties uz Darba likuma 101.panta pirmās daļas 3.punktu un LELB likuma 13.panta pirmo daļu.

Minētais konflikts bija pirmais šāda veida pārbaudījums jaunajam LELB likumam, kuru LELB beidzot bija dabūjis un vēlējās pielietot pēc sava prāta, ignorējot citus likumus, padarot LELB likumu par likumu likumu.

LELB likuma 13.panta pirmā daļa darba līguma uzteikšanas un uzteikuma apstrīdēšanas kārtību neregulē, kas izslēdz pamatu runāt par pretrunām starp Darba likumā ietvertajām vispārējām tiesību normām un minēto speciālo normu. Norādītā speciālā tiesību norma nesatur tādus noteikumus, kas ierobežo vispārējo tiesību normu piemērošanu. Šajā normā paredzētā baznīcas tiesība atkāpties no Darba likuma 7. un 29.pantā noteiktā atšķirīgas attieksmes aizlieguma, turklāt tikai gadījumā, ja attiecīgā veida reliģiskā pārliecība ir darba veikšanas vai nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums, ņemot vērā reliģiskās organizācijas ētosu (šā likuma 29.panta desmitā daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010. gada 25.martam), nenozīmē pilnīgas rīcības brīvības piešķīrumu baznīcai kārtot ar darba attiecību nodibināšanu, grozīšanu un izbeigšanu saistītos jautājumus, kas skar tās darbiniekus, izņemot garīgo personālu, kādā citā, ārpus Darba likuma regulējuma esošā procedūrā.

Baznīcai ir tiesības LELB likuma 13.panta pirmajā daļā minētos apstākļus izmantot darbinieka atlaišanas no darba pamatošanai, taču tas neatbrīvo šo reliģisko organizāciju no pienākuma ievērot Darba likuma 26.nodaļā ietvertās normas, kas nosaka darba tiesisko attiecību izbeigšanas kārtību.

LELB uzteikums nav tiesisks, kā arī ir pārkāpta noteiktā darba līguma uzteikšanas kārtība. Misijas komisijas sekretārs nav pārkāpis Darba likuma 101.panta pirmās daļas 3.punktu un LELB likuma 13.pantu. Savukārt LELB savās interesēs ir patvaļīgi iztulkojis minētā likuma 13.pantu, norādot, ka par reliģisko piederību tā uzskata piederību citai Baznīcai. Minētā tiesību norma nesatur šādu norādi vai ierobežojumu. Piederība citai reliģijai ir attiecināma uz piederību citai reliģiskajai konfesijai, taču to nevar tulkot kā piederību citai baznīcai, kā to pēc sava ieskata tulkojusi LELB, patvaļīgi nosakot likuma ierobežojumu.

Turklāt pušu starpā noslēgtais darba līgums nesatur šāda veida ierobežojumus – personas reliģisko piederību citai Baznīcai. LELB jau no 2006.gada 9.augusta bija zināms par prasītāja pāriešanu uz Konfesionāli Luterisko Baznīcu (piederību citai Baznīcai). Šī iemesla dēļ prasītājs izslēgts no evaņģēlistu saraksta, taču atbildētāja 2006.gadā ar prasītāju darba līgumiskās attiecības neizbeidza.

Atbildētāja pārkāpusi Darba likuma 101.panta otrās daļas noteikumus, jo par faktu, kuru tā bija konstatējusi 2006.gada 8.septembrī, prasītāju no darba atbrīvoja tikai 2009.gada oktobrī.

Misijas komisijas sekretārs, veicot darbu, nav pārkāpis noslēgto darba līgumu, nav rīkojoties pretēji labiem tikumiem, kā arī šādi pārkāpumi nav konstatējami atbildētājas darba līguma uzteikumā. LELB, pretēji Darba likuma normām, nav izvērtējusi esošo situāciju, kā arī, izbeidzot ar prasītāju darba tiesiskās attiecības, nav ņēmusi vērā, ka prasītājs ir otrās grupas invalīds.

Izskatījusi lietu sakarā ar LELB iesniegto apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2010.gada 20.septembrī nosprieda prasību apmierināt, atzīt par spēkā neesošu LELB 2009.gada 5.oktobra darba līguma uzteikumu un tā 2009.gada 14.oktobra grozījumus, atjaunot iepriekšējā darbā LELB Misijas komisijas sekretāru no 2009.gada 18.oktobra un piedzīt no LELB darba ņēmēja labā vidējo izpeļņu par darba piespiedu kavējuma laiku no 2009.gada 18.oktobra līdz 2010.gada 28.janvārim.

Nekorekta un lietā esošajiem pierādījumiem neatbilstoša ir LELB norāde, ka darbs nav uzteikts pamatojoties uz Darba likumu. Atzīstams, ka LELB likuma normas varēja piemērot līdztekus Darba likuma normām, taču primārais ir tieši Darba likums. Darba likums ir vispārējais normatīvais akts, savukārt LELB likums – speciālais, un apstāklis, ka var piemērot LELB likumu, neizslēdz Darba likuma piemērošanu.

Darba likuma 2.panta pirmā daļa noteic, ka šis likums un citi normatīvie akti, kas regulē darba tiesiskās attiecības, ir saistoši visiem darba devējiem neatkarīgi no to tiesiskā statusa un darbiniekiem, ja darba devēju un darbinieku savstarpējās tiesiskās attiecības dibinātas uz darba līguma pamata. Tādējādi bez Darba likuma var būt saistoši arī citi (papildus) normatīvie akti, bet Darba likums vienmēr būs saistošs darba devējam neatkarīgi no viņa tiesiskā statusa (baznīca vai nē), ja darba devēju un darbinieku savstarpējās tiesiskās attiecības dibinātas uz darba līguma pamata.

Līdz ar to LELB likuma normas varēja piemērot, taču tās tikai papildina (skaidro) Darba likuma normas, nevis tās izslēdz. LELB ir saistošs arī Darba likums.

Pārkāpumi, ar kuriem pamatots uzteikums, notikuši 2006.-2007.gadā. Bet Darba līgums uzteikts tikai 2009.gada 5.oktobrī, pārkāpjot likumā noteikto viena mēneša darba līguma uzteikšanas termiņu.

Augstākās tiesas Senāts nosprieda Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2010.gada 20.septembra spriedumu atstāt negrozītu, bet LELB kasācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.