LELB + RKB = Patiesības piesmiešana
Jau ilgus gadus vēroju LELB (lielākas luterāņu kopības Latvijā), nenovēršamo tuvināšanās RKB (Romas katoļu baznīcai). „Tas jau nav nekas jauns!”, tā izsaucas faktiski visi par šo tēmu aptaujātie. Un tomēr šķiet, ka šobrīd abu baznīcu dialogs ir ieguvis kvalitatīvi jaunas dimensijas.
Noklausījos 2009.gada 25.februārī ierakstītu audio failu, kurā LELB un RKB pārstāvji sarunājas ar mērķi panākt abu baznīcu vienību (ūniju). Divu baznīcu vienības meklējumi paši par sevi ir apsveicami, taču nekad tie nevar tikt veikti uz teoloģiskās patiesības rēķina. Un tieši tas šajās sarunās tiek mēģināts, proti, manipulēt ar Evaņģēliski luteriskās baznīcas ticības apliecību rakstos (LTA) paustajām nostājām.
No labās: prāvesti Enns Auksmans un Atis Grīnbergs, arhibīskaps Jānis Vanags
Piemēram, kā izskan šajā ierakstā, arhibīskaps Jānis Vanags ūniju pamato ar Augsburgas ticības apliecības VII artikulu, ka patiesai baznīcas vienībai pietiek ar vienprātību evaņģēlijā un sakramentu pārvaldīšanā. Viņš nesaskata tajā pretrunas arī tad ja, RKB puse skaidri noraida galveno LTA premisu — Svēto Rakstu autoritāti, ka tikai Svētie Raksti ir vienīgā baznīcas mācības mēraukla. Ar to tiek piesmiets gan pats VII artikuls, gan visu citu LTA dokumentos pārstāvētā Bībeles skaidrošana.
Ticības apliecību raksti tiek ņemti vērā pēc būtības tikai tad, ja baznīca uzskata par patiesu un precīzu LTA veikto Svēto Rakstu skaidrošanu jeb ekseģēzi. Šis augstais statuss LTA ir tādēļ, ka tās veiktā ekseģēze nav patvaļīga vai viena ģeniāla domātāja radīta, bet – visas baznīcas veikta, apstiprināta un uzturēta Svēto Rakstu ekseģēze. Līdz ar to ticības apliecību raksti vairs nav teoloģiski viedokļi, kuri plivinās šurpu turpu no vienas akadēmiskas diskusijas un nākamo, bet gan droši kristīgās mācības postulāti, kas līdz pat vismazākajai niansei ir smelti no Rakstu skaidrošanas darba.
Kā daudzi konfesionāli luteriskie kristieši, es, protams, apsveicu ekumēnisko dialogu, kurā viena baznīca skaidro kādai citai savi oficiālo mācību un tādā veidā pūlas atrast kopīgu pamatu kanceles un altāra sadraudzībai jeb ūnijai. Taču tāda veida sarunās gan luterāņiem, gan Romas katoļiem, ja tās konsekventi grib turēties pie savu baznīcu mācībām un vēlas palikt teoloģiski patiesīgas, acīmredzami nav citas iespējas, kā vienīgi tādas ūnijas noraidījums.
Prof. R.Slenczka, likvidētās Lutera akadēmijas (LA) rektors, savās dogmatikas lekcijās, izsakoties tieši šajā pašā sakarā, formulēja skaidri: “Ekumeniskajā dialogā vispirms vajadzētu iemācīties pateikt viens otram godīgu “nē”.
Tas būtu svarīgākais ekumeniskā procesa sasniegums un arīdzan atbilstu kristīgās pazemības tikumam, jebšu respektēt savas baznīcas mācību — tā ir patiesa baznīcas augstākās amatpersonas pazemība… Kamēr pilnīgi aplami no sākuma nospraust par mērķi teoloģiski pilnīgi neiespējamu baznīcu ūniju un pēc tam šķendēties, ka „no LTA formējumiem ausis svilst” (J.Vanags).
Protams, šīs ūnijas protogonistiem no LELB būtu arī vēl cits ceļš: atklāti un bez aplinkiem pateikti, ka viņu baznīcas mācībā LTA būtībā nav nekādas nozīmes (tas gan būtu traģiski, bet vismaz — godīgi). Tad ūnijas panākšana ar RKB tik tiešām būtu tikai dažu „finešu” saskaņošanā.
Tomēr par spīti kliedzošām teoloģiskām pretrunām, LELB vēlas šajā ūnijas meklēt demonstrēt uzticību LTA, kā galveno tās teoloģisko pozīciju pārstāvētāju virzot no LA mācībspēku sastāva atstādināto LTA uzticīgo Biķeru draudzes mācītāju Aleksandru Biti. Teju vai absurds! Šāda vienības stūrēšana liek domāt par farsu, kas tiek inscenēts, maskējoties ar LTA izkārtni. Tieši šī iemesla dēļ reaģēt uz šajā audio ierakstā pieteikto tendenci ir katra LTA uzticīga teologu pienākums.
A. Bite šajā ierakstā fiksētajā dialogā visumā korekti pauž LTA pozīcijas; arī otras puses, proti, RKB nostāja tajā izskan tik pat skaidri un atklāti. Ja evaņģēliski luteriskās teoloģijas apgalvojums ir pārstāvēts skaidri: vienīgais baznīcas pārstāvētās mācības avots un autoritāte drīkst būt tikai Svētie Raksti, tad otra puse tik pat skaidri atbild, ka tie ir Svētie Raksti, kurus nemaldīgi skaidro Romas pāvests, kuru RKB puses vadītājs – kardināls Pujats – sauc par „dzīvo vārdu”, lietojot attiecībā uz pāvestu apzīmējumu, kuru parasti attiecina uz Kungu Kristu.
Romas katoļu puse uzskata (to Latvijas pārstāvji arī godprātīgi pauda šīs sarunas laikā), ka baznīca mācītu tieši to pašu ko tagad arī tad, ja Svēto Rakstu vispār nebūtu. Tas ir skaidrs Svēto Rakstu autoritātes (kā mācības mērauklas) noradījums pēc būtības.
Kristīga mācība bez Svētiem Rakstiem ir iespējama tikai tad, ja mācības pareizības garants ir pāvesta nemaldīgums un absolūtā autoritāte, kas kristīgā baznīcā pastāvot jau no Pētera laikiem (kaut arī kā dogmu, tas ir, visiem savas konfesijas ticīgajiem saistošu mācību, tas ir pieņemts tikai XIX gs.). Pēc šādām pilnīgi skaidrām un nepārprotamām konstatācijām nākas secināt: nav nekā jauna zem saules…
Gribas vaicāt: vai šie ļaudis ir sanākuši kopā, lai saprastu sen zināmu patiesību, ka luterāņu sarunas ar RKB kopš XVI gadsimta nav pavirzījušās ne par mata tiesu tālāk? Ja viņi grib negrēkot pret patiesību, vienīgais, kas atliek pēc šāda pilnīgi acīmredzama iznākuma, labvēlīgi paspiest viens otram roku un atcelt domas par abu baznīcu teoloģisko satuvināšanos, tā sacīt, uz labākiem laikiem, kur un kā Dievs to būs lēmis. Tomēr abu baznīcu līderi uztver šīs fundamentālās teoloģiskās atšķirības par „finesēm”, kas viņuprāt daudz neietekmē lēmumu par baznīcu vienību.
Protams, katra baznīca ir brīva pasludināt baznīcu vienību atbilstoši savai mācībai. Tikai teoloģiskais godaprāts prasa: nedrīkst deklarēt vienu, bet praktiski censties īstenot pilnīgi pretēju mācību (tas izskatās pēc centieniem vilkt bikses pār galvu). Doties tādā absurdā gājienā uz ūniju ar RKB zem evaņģēliski luteriskās baznīcas ticības apliecību karoga, nav nekas cits kā patiesības piesmiešana.
LTA nav tikai LELB, bet visas evaņģēliski luteriskās baznīcas īpašums un tāpēc par to godu ir pienākums iestāties katram krietnam luterānim. Varbūt, ka tie, kas mēģina paveikt tik acīmredzot ačgārnas lietas, uzskata viņi dzīvo un valda muļķu valstī, kā daži sociālpolitiskā procesa vērotāji ne gluži bez pamata mēdz dēvēt mūsu nabaga zemīti? Tomēr ir jāsaka: šajā dīķī bebri neaug, augsti godātie bīskapu un kardinālu kungi! Vārdi, kas ir pausti LTA, un īpaši traktātā par „Par pāvesta varu un primātu” tomēr kaut ko nozīmē.
Vēl minētais audio ieraksts vedina domāt par abu baznīcu līderu starpā pastāvošu vienošanos par šī plāna īstenošanu par katru cenu ar viņu rīcībā esošajiem administratīvās varas un garīdznieku ietekmēšanas mehānismiem. Cik godīgi ir tādi nolūki? Kāpēc par finesēm un interpretācijas jautājumu tiek uzskatītas kliedzošas teoloģiskas pretrunas, kādas pastāv starp Svēto Rakstu autoritāti un pāvesta autoritāti?
Luteriskajiem kristiešiem šie jautājumi nekad nav bijuši „fineses”, bet centrāli, izšķiroši daudzu gadsimtu garumā. Luteriskie kristieši pāvesta varu ir uzskatījuši par anti-evaņģēlisku, proti, par tādu, kas aizsedz evaņģēliju. Jā kāds tomēr ņemsies apgalvo, ka tas tā nav, tad tādam vajadzētu godīgi atzīst, ka viņš velti valkā luterisma vārdu.
Reiz kādā Vācijas teoloģiskā seminārā sastapu vienreizēji kompetentu katoļu profesori, kas lasīja baznīcas vēstures kursu. Viņa bija vienkārši spīdeklis akadēmiskā ziņā. Mēs runājām arī par Lutera kristoloģiju, par evaņģēliju un taisnošanu vienīgi ticībā. Viņa teicami orientējās mūsu teoloģijā. Es uzdevu viņai provokatīvu jautājumu: ja visi katoļi pārstāvētu viņas līniju, kas kavētu RKB izlīgt ar luterāņiem? Viņas atbilde bija tūlītēja un tieši tāda pati, ko pārstāv kardināls Pujats: „atzīstiet petrīniskā krēsla autoritāti, un nekas starp mums vairs nestāvēs ceļā!”. Luteriskā teoloģija šeit pārstāv skaidru līniju: tieši šī ir aplama, evaņģēliju kavējoša autoritāte.
Petrīniskā krēsla autoritāte
Pirms kāda pusotra gada Jānis Vanags bīskapu konsekrācijas dievkalpojumā neilgi pirms Reformācijas svētkiem teica sprediķi par Mt.16:16-18 un, manuprāt, viņš tajā pauda luterismam svešu mācību — tipisku RKB nostādni. Tas viennozīmīgi norādīja uz to J.Vanags gan iekšēji, gan arī tagad kā varas nesējs baznīcā, ir gatavs atzīt galveno un izšķirošo nosacījumu, kas baznīcas vienībai ir nepieciešama katoļiem, proti, šo petrīniskā amata autoritāti. Nav šaubu, ka par to ir labi informēti arī viņa sarunu partneri, vietējās RKB līderi.
Skaidrojot augstāk minēto Mateja evaņģēlija vietu, J.Vanags cita starpā teica (LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķis Rīgas Domā 2007.gada 13.oktobrī):
„Pēteris šeit izcilā veidā tiek paaugstināts, un nosaukts par akmeni vai klinti, uz kā Kristus grib celt savu Baznīcu.”
Šeit LELB augstā amata nesējs šo rakstu vietu interpretēja tieši tā, kā to dara pāvests un gluži pretēji, kā to dara Reformācijas teologi LTA.
Ko īsti nozīmē šī petrīniskā amata autoritāte? Kas nepakļaujas pāvestiem, nav baznīcas loceklis, bet ārpus baznīcas nav pestīšanas. Katrs pāvests ir vispārējās (katoliskās) baznīcas galva un pastāvēšanas garants — Kristus vietnieks zemes virsū, kas savos teoloģiskajos spriedumos nevar maldīties. Lūk, pie kā noved tāds aplams Mt.16:18 skaidrojums! Tā nav tikai kaut kāda teoloģiska aplamība, bet gan apzināti nepareiza baznīcas izpratnes mācīšana ar nopietnām sekām. Tā ir maldīga baznīcas vēstures un evaņģēlija interpretācija un tajā slēpjas visi tie galvenie iemesli, kāpēc bija nepieciešama Reformācija Lutera laikā un kāpēc tā ir nepieciešama joprojām.
LELB arhibīskaps Jānis Vanags savā sprediķī nebija oriģināls, viņš vienkārši tikai pieslējās šādai no pāvesta pārņemtai maldīgai Rakstu interpretācijai:
„Uz klints es celšu savu baznīcu, saka Kristus. Šos vārdus Viņš runā nevis kādai teorijai, ticībai un doktrīnai vai apliecībai. Šos vārdus Kristus saka Pēterim, cilvēkam – Kristus aicināja cilvēkus par saviem lieciniekiem.”
Pāvesta nepamatotās ambīcijas nav Romas baznīcas iekšēja darīšana, bet skar katru kristieti atsevišķi un visu kristietību kopumā visās konfesijās.Izcilais mūsu baznīcas vēsturnieks Hermanis Zasse raksta:
„Vai nu Romas pāvests patiešām ir Kristus vietnieks zemes virsū, kurš visas kristietības vārdā drīkst pasludināt par dogmām klajus maldus un padarīt tās par katram ticīgajam vispār saistošu un neapšaubāmu mācību: kad katrs, kurš šo maldīgo dogmu noliedz vai apšauba, ir atkritis no vispārējās (katoliskās) ticības, vai arī tas ir antikrists, kurš te ir ticis pie vārda un sludina šādas lietas – tas baismais apokaliptiskais spēks, kas kopš Jaunās Derības laikiem ir iemājojis baznīcā un šajos pēdējos un ļaunajos laikos, kad visa kristietība gaida uz sava Kunga otro atnākšanu, ir ieņēmis vietu Dieva templī – Kristus baznīcā, lai pavedinātu ticīgos atkrist no vienīgās pareizās ticības. Vai nu, vai nu — trešās iespējas nav!”
Tādēļ mums ir jābūt modriem. Pats Kungs Jēzus mūs par to brīdina: “Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ. Jo tad daudzi nāks Manā Vārdā un sacīs: Es esmu Kristus, – un tie pievils daudzus.” (Mt.24:4-5). Pāvests gan nesauc sevi par Kristu — tas būtu pārāk lēti, bet dara gudrāk: viņš ar pazemīga kalpa izskatu piesavinās pašu Kristus amatu baznīcā. Piešķirot baznīcas galvas un nesatricināmā pamata godu Pēterim, tas tiek laupīts Kristum, bet, sevi nosaucot par Pētera pēcteci, pāvests piešķir Kristus amatu sev.
Pāvestiem nav nekāda sakara ar Pēteri — tā par to izsakās doktors Mārtiņš Luters. Pēteris bija Kristus apustulis, un viņš skaidri apliecināja Kristu un skaidri mācīja par Viņu. Turpretim pāvests māca pats par sevi, visur cenšas uzsvērt savas varas likumību un visādi pasvītrot tās godību. Pēteris māca ticību un paklausību Dieva Dēlam, turpretī pāvests — paklausību saviem paša radītiem likumiem un kanoniem. Pēteris māca par nākošo, visiem ticīgajiem apsolīto dzīvi, turpretī pāvests – par savu pasaulīgo tirāniju.
Antikrista lielie meli ir parādīt baznīcu kā cilvēku veidojumu — pārsvarā lielu personību dibinātu un uzturētu. Un tādos uzskatos par nožēlu ir apmaldījusies LELB pašreizējā vadība. Svēto Rakstu jēgas sagrozīšana, ir nesusi kristietībā lielu postu, jo tā laupa cilvēkiem pašu svarīgāko, proti, evaņģēlija mierinājumu – tajā doto stiprinājumu un drošību, ka Kristus baznīca ir nevis cilvēku, bet Dieva darbības veidota un uzturēta. Jo visi cilvēka sasniegumi un veidojumi zudīs, beigās arī debesis un zeme, bet tomēr paliks Kristus vārdi un tajos būvētā baznīca – ticīgie cilvēki.
Kas īsti ir sašķēlis kristietību?
Kopš reformācijas laika, ko mēdz dēvēt arī par konfesiju laikmeta sākumu, kristietībā bieži dzird runas par baznīcas sašķelšanu. Šī sašķeltība tiešām ir realitāte, un tieši luterāņi par to runājuši un mācījuši godīgi – savstarpējo norobežošanos kristietībā izraisījusi nevis tā dēvētais „luterāņu strīdus gars” un izpratnes trūkums par baznīcas vienotības jēgu, bet tieši otrādi – rūpes un iestāšanās par patiesu baznīcas vienotību, kura visiem kristiešiem pēc Dieva prāta ir jāmeklē teoloģijā, vienojoties par Rakstu skaidrošanas metodi. Luterāņu pārstāvjiem ekumeniskajās sarunās RKB nav pamata izturēties kā puišeļiem, kas aiz savas delverības būtu skolas lielo logu izdauzījuši.
Jāpiebilst, ka luteriskā kristietība ar tās mācību ne tikai ir uzņēmusies atbildību par patiesu ekumenismu, bet arī visasāk izjūt baznīcas sašķeltības brūci. Tā atšķirībā no pāvestības, Austrumu pareizticības un no daudzām radikālām protestantu grupām nedeklarē pati sevi par vienīgo patieso baznīcu, bet pārējās – par atkritējiem vai „ekleziālām grupām”, bet gan atzīst, ka Kristus baznīca var būt visur – katrā konfesijā un katrā draudzē, kur atskan Dieva vārds un Kristus evaņģēlijs arī par spīti visiem cilvēku ieviestajiem maldiem.
Tomēr vislielākā apsūdzība baznīcas sašķelšanā luteriskajai reformācijai ir jāuzklausa no RKB puses. Tomēr tā ir nepatiesa tāpat kā uzskats, ka šodien konfesiju pastāvēšanai vairs nav objektīvu iemeslu un konfesiju laikmets kristietībā ir reizi pa visām reizēm izslimots.
Tāpat nepatiess ir arī modernā ekumenisma piekritēju apgalvojums, ka Romas katoļu baznīca Otrajā Vatikāna koncilā ir novērsusi tās teoloģiskās problēmas, kuras savā laikā izraisīja reformāciju. Šajā savas baznīcas kopsapulcē vēlreiz par spēkā esošiem tika apstiprināti galvenie konfesiju nošķirtības iemesli. Tie ir par dogmām pasludinātās maldu mācības – gan vecās no Tridentas laika, kas noraida taisnošanu vienīgi ticībā, gan jaunās pārsvarā XIX un XX gadsimtā pieņemtās dogmas. Tieši šīs par dogmām pasludinātās maldu mācības ir tie galvenie iemesli, kas šķeļ baznīcu, traucē pasludināt luteriskas baznīcas vienību ar RKB.
Evaņģēliski luteriskais ekumenisms
Pa visu pasauli izkaisīto kristietību var vienot tikai patiesības mīlestība. Kristietības universālā jeb visus apvienojošā dimensija ir meklējama mācībā – skaidrā Evaņģēlija doktrīnā. Luteriskie kristieši ir aicināti nepārtraukti meklēt šo vienību gan savā starpā, gan arī pāri savas konfesijas robežām. Tieši šāds ekumenisma princips izriet no mūsu Kunga Augstās priestera lūgšanas (sk. Jņ.17) – rast vienotību Dieva vārda patiesībā. Jā, iespējams, ka tādai vienībai nav lemts piepildīties līdz galam, jo grēcīgu cilvēku starpā valdošās pretrunas parasti uztur nekas cits, kā miesas prāts. Taču šo mērķi nekad nedrīkst atmest un atteikties meklēt vienotību Evaņģēlija patiesībā.
Tikmēr mūsdienu ekumēniskā kustība ir pavisam cita rakstura parādība, nekā to ir sapratusi evaņģēliski luteriskās baznīcas teoloģija. Tajā kopš II Vatikāna koncila toni nosaka Romas katoļu baznīcas stratēģija ar notikumu plānošanu trīs gadsimtu perspektīvā (sal. Jēkaba 4:13 ff). Protams, aizvien vēl pastāv kalvinisma teoloģijā balstītie anglikāņu ekumenisma centieni – viņu aplami izprastās apustuliskās pēctecības idejas un arī izteikti antidoktrināli noskaņoto dažādo harizmātisko baznīcu pārstāvētais ekumenisms.
Taču viņu centieni jūtami ir nonākuši perifērijā, kopš uz modernā ekumenisma skatuves pieteicās RKB. Kāda ir šī Romas ekumenisma īstā seja? To neatsedz Vatikāna II koncila tolerancē ietērptā leksika, bet to pavisam godīgi un kodolīgi ir parādījis pašreizējais Romas pāvests Benedikts XVI. Viņš, būdams vēl kā kardināls Racingers, uzrakstīja brošūru Dominus Jesus.
To varētu nosaukt par RKB vadītā ekumenisma īso ceļvedi. Tajā nepārprotama mājiena veidā ir likts saprast, kurp peld viņu vadītais kuģis. Jums patīk, jūs fascinē tā varenība? Esat mīļi lūgti uz borta, bet tikai ar vienu nosacījumu: būs jānāk atpakaļ mūsu kapteiņa paspārnē un paklausībā: baznīca ir tikai tur, kur tiek atzīta pāvesta virsvadība un viss, kas no tās izriet.
Apelācija pie godaprāta
LELB arhibīskaps Vanags sarunas beigās izteicās:
“Jāieklausās vairāk. Es nepārzinu katoļu nostāju no iekšpuses. Mēs neviens nevaram pateikt, ka to pārzinām. Būtu svarīgi un interesanti iedziļināties šajā jautājumā”.
Kā gan mēs varētu pārzināt katoļu nostājas, vai ne? Viņu taču ir daudz un viņi ir tik atšķirīgi: no gluži evaņģēliski noskaņotiem līdz jezuītiskiem fanātiķiem. Bet vai mums būtu jāaptaujā kāds reprezentatīvs izlases kopums un tad jākonstatē, kāda ir katoļu teoloģija?
Nē, jo sarunās par baznīcas vienību nav runa par kādu personu privātās teoloģijas sentimentiem, bet par baznīcas konfesionālajos dokumentos pausto mācību. Un šī RKB mācība ir skaidri formulēta kopš Tridentas laikiem 16.gadsimtā, bet 19. un 20.gadsimtā tā ir papildināta ar divām jaunām maldīgām dogmām par pāvesta nemaldīgumu un Mariju kā līdzpestītāju.
Arhibīskaps Jānis Vanags noslēdza mācītāja Aleksandra Bites LTA „ausis svilinošo” LTA apoloģētiku sakot:
“Cik lielā mērā visas tās fineses skar baznīcas vienotību, tas ir cits jautājums”
Visas tās “fineses” jeb LTA nostādnes augstā amata nesējām stipri svilināja ausis — kā viņš iestarpināja A. Bites teoloģiskajā argumentācijā šo sarunu laikā, toties baznīcas vienība ar RKB viņam nepārprotami figurē kā dzīves uzdevums, kas jāizpilda par katru cenu.
Var jau skaļā balsī teikt: mēs nepieņemsim neko, kas pret Rakstiem! Jautājums, ir kā skaidro šos Rakstus. Tāpēc šeit ir jāprasa pavisam vienkārši, vai J.Vanags tic, māca un apliecina, ka LTA ir precīzs un uzticams Rakstu skaidrojums, proti, ka mūsu baznīcas teologi — Luteriskās Reformācijas tēvi — skaidri un precīzi ir izklāstījuši Dieva vārda mācību un publicējuši tos 1580.gada Liber Concordiae izdevumā? Un, atbildi apsteidzot, jāapelē pie viņa kā augstā amata nesēja teoloģiskā godaprāta.
Noslēdzot gribētos J.Vanagam atgādināt, ko viņš kā evaņģēliski luteriskās baznīcas vadītājs noteikti ir rūpīgi studējis un iedziļinājies: Luterisko apliecību rakstos, ar kuriem LELB satversmes preambula saista savu mācību, ir ne tikai postulēta patiesība, bet arī sasniegta vienprātība. Ar šo patiesību evaņģēliski luteriskā baznīca saista visu savu darbību, un tādā izpratnē LTA ir uztverama kā kanons.
Caur gadsimtiem evaņģēliski luteriskā baznīca šādi ir skaidri apliecinājusi savu ticību. Šīs ticības apliecības tātad ir radījusi BAZNĪCA, un tā arī atbild par šiem rakstiem. Katrs LTA ietvertajiem dokumentiem apliecina visu Bībeli kopā, nevis tikai kaut kādu tās ļoti spilgtu fragmentu vai vienu ideju. Tikai šā iemesla dēļ baznīca ir tiesīga izvirzīt prasību vai nosacījumu, ka tās ticības apliecību raksti nosaka mācības normu, citiem vārdiem sakot — kalpo par savdabīgu mērauklu (jeb kanonu), ar kuru tiek mērīta un svērta baznīcā veiktā sludināšana un mācīšana. Šo prasību neierobežo ne laikmets, ne vieta, ne arī citi iespējamie blakus apstākļi.
Vai tiešām augstais amata nesējs, kas jaunpieņemtajā LELB satversmē ir apveltīts ar plašām pilnvarām un lemšanas tiesībām, gribētu piesmiet savas baznīcas kanonu un kā amatpersona justos aicināts iet pret to, ko BAZNĪCA ir radījusi un par ko tā arī atbild?
P.S. 12. aprīļa raidījumā „De Facto” tika apskatīta tēma par to, ka ir uzsāktas sarunas starp Latvijas Luterisko baznīcu un Romas Katoļu baznīcu par abu baznīcu iespējamo apvienošanos.
… un Arch Bīskapa paša viedoklis… Tas tā, balansam
ak Mulder, kāds nabaga cietējs …tas +Jānis …kā gan viņu neaizsargāto visi spēj apbižot .. būs vien jābrauc pie tētiņa Romā uz pleca paraudāt…
Arhibīskapa viedokli mēs zinām ļoti labi. Tas skaidri redzams viņa vārdos un darbos. Arī augstāk lasāmais raksts ir tapis klausoties viņa runās. Nekādu pretrunu. Nekā personīga.
Ar cieņu,
gviclo
Mulder, Tevis norādītajā arhb JV viedoklī lasu, ka “Būtu jāvienojas par garīdznieku un svētdarbību savstarpēju atzīšanu. Tas dotu iespēju, piemēram, luterāņiem, kas strādā, piemēram, Spānijā, kur tuvumā nav luterāņu baznīcu, saņemt sakramentus un garīgo aprūpi vietējā katoļu baznīcā. Ja šajās lietās tiktu sasniegta vienprātība un savstarpēja uzticēšanās, teorētiski ir iespējams runāt arī par strukturālu vienību, tomēr fantazēt par to, kāda tā varētu būt, ir stipri pāragri. Vispirms jāstrādā pie vienprātības mācībā.”
Izceļu: Ja šajās lietās tiktu sasniegta vienprātība, t.i., par garīdznieku (droši vien arī pāvesta) un svētdarbību atzīšanu.
Teorētiski pareizi, vai ne?? :) Patiesai baznīcas vienībai pietiek ar vienprātību Evaņģēlija mācībā un sakramentu pārvaldīšanā, lasām ATA.
Bet vai tas ir tas, ko vēlas JV? Jo tālāk viņš saka: “Ekumenisms ir kopīga ielūkošanās Svētajos Rakstos cerībā atrast jaunas atziņas, kas vairāk vieno nekā šķeļ.” Tātad tomēr meklēsim SvR jaunas atziņas??? Bet, ko no šī teiktā, Tavuprāt, šeit domāts darīt ar tām atziņām, kas šķeļ?!?
LELB = RKB filiāle (ārlaulības)
talyc Tev bauda, kad tā gudri raksti?
Var jau tā, ja grib asumus: KLB-ELKB = LELB vanckari…
a ko tas dod?
biju domājis tā… kLB-ELBL = LELB vanckari…
redzi nu, kā greizi biji (iz)domājis (savā sirdsprātā)
Talyc, mazāk asi būtu:
LELB = RKB filiāle (ārštata)
:)
Bet, ja nopietni, tad dod Dievs luterāņiem neuzkāpt uz tās papisma kibernētikas grābekļa!!!
lūk, Jānis Vanags stāsta [savus sapņus un ilgas] par tuvināšanos Romai…
Šovakar, 15. aprīlī, plkst. 20:00 raidījuma „100.pants” studijā viesosies Latvijas Luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags un Romas katoļu baznīcas Latvijā priesteris Zbigņevs Stankevičs
T.k. gatavojiet jautājumus 100pants@ltv.lv vai twitter.com/100pants
janciigs koments no dienas…
***
Baron von Drekberg 10:57
Es ar grib uzrakstit par rind par to pareiz diev pielugsan. Tas nav pareiz, ka tas luter bikts tēv ir sagājis iekš sviest. Viņš tik grib būt draugs ar tiem vis cilvēk kas skait tās lūgsn un sit sav ceļ pret zem. Mēs ar sav siev bijām uz vien koncert pie to kazak bikts tēv Ļedajev. Tur ar bij mūs galvenais stacij priekšniek kopā ar to luter biktstev. Zo tas ir tik lab ka tas luter bikts tēv nesēž iekš sav hauz bet grib iet uz tus ar visād cit gruntīg cilvēk.
moritz, vai tik tas nav piebaldzēns Ķencis
Ja prefekts domā kategorijās – ELBL,KLB=LELB vanckari, tad pēc šīs pašas loģikas – LELB ir RKB vanckari, vai ne tā, prefekt?
padomāšu ko apvainojošāku..
Sveiki draugi,
Es piedāvāju augstāk minēto aplūkot šādi:
1. Vai LELB ir RKB filiāle? LELB vadība un tās piekritēji mērķtiecīgi cenšas arvien vairāk LELB padarīt līdzīgāku RKB. Tiek izmantotas arī tādas metodes, kā jauno mācītāju sagatavošanas iestādes restrukturizācija un neizlēmīgo garīdznieku ievirzīšana. Tātad – vai LELB grib būt RKB filiāle?
2. Vai KLB ir LELB (LA) vanckari? Ja mēs par LELB domājām līdzīgi kā Vanags, tad KLB tiešām ir vanckari, bet ja mēs par evaņģēliski luterisku baznīcu domājam saskaņā ar LTA, tad KLB nav vanckari. Vai tad tā nav?
Tās ir manas personīgās domas.
Ar cieņu,
gviclo
…arī tā saucamo protestantu pielīšana Antikristam mani šausmina un šokē:(((
Romas “baznīca” ir Antikrista sistēma – tas ir pilnīgi skaidrs:
http://www.sermonaudio.com/sermoninfo.asp?SID=112801223644
protestantu “pielīšana” Antikristam nebūt nav šokējoša (negaidīta), bet likusmsakarīga, jo ir velna mērķtiecīgas darbības rezultāts:
…šoreiz Roma acis met uz Bīskapiem. Ja kādreiz labi darbojās process, ka katolizējot ķēniņu arī visi tās ķēniņvalsts iedzīvotāji skaitījās katolizēti, tad tagad Antikrista evaņģelizācijas objekti visu pirmām kārtām ir citu konfesiju garīgie līderi…
viss notiek kā es jau par to reiz biju rakstījis … kā Tas Kungs man bija ļāvis šīs lietas ieraudzīt
pētiet, draugi, Rakstus un šokējošā realitāte jūs vairs nešokēs!!!
???jeb vai nezināt, ka beidzamie laiki ir klāt
Vienreiz līdzīgam procesam gāja cauri anglikāņi,tikmēr spēlējot RKB spēlītes anglikānismā, kamēr secināja, ka kopumā neizdosies pielipināties RKB un konvertējās, sašķeļot Anglijas Baznīcu ( iespējams, Vanagam sakārojies Ņūmena laurus – kardināla amatu uz vecumdienām ;-) ).
Cik viegli ir otru apmētāt ar dubļiem,bet kā paliek ar to,ka ticam ta vienam Dievam-Dzīvajam Trīsvienīgajam Dievam.Vai tas nav vienalga kurai konfesijai piederam?Sadraudzība ir vajadzīga,vai tad vēstures gaitā ir mazums karu,kas karoja,lai aistāvētu savus uzskatus par Dievu?
dārgā nita-6…!
kāpēc tu domā, ka atziņa, ka Dievs ir trīsvienīgs, dod pestīšanu? ..un bez tam- RKb praktizē rupju, brutālu elku pielūsmi, klanoties dažādu eku tēlu un svētbilžu priekšā- izgāšsvētdien es pats redzēju, kā iekš katoļu bazn cilvēki ilgi lūdzās Marijas tēlu, bučo koka un vara figūras utt…mani šausmina šausmas..brr
Vai jums, kas te šūmējaties un nemitīgi piešaujat ogles saviem pārkairinātajiem prātiem, nav nevienu brīdi ienācis prātā, ka tas ar ko jūs nodarbojaties ir nevis Evaņģēlija vēsts nešana pasaulē, bet gan rupja un neglīta apsaukāšanās? Vai tiešām tas ir tas, uz ko Dievs ir jūs aicinājis?
Vai tiešām jūs domājat ka citu kristiešu kritizēšana, turklāt publiskā vidē – pasaules priekšā, jūs tuvina Dievam? padara jūs labākus? Kas jūs ir iecēlis par tiesnešiem?
puritan, ja jau tevi tik ļoti šausmina RKB prakse, uz priekšu – ej un demolē katoļu baznīcas, kā to darīja jūsu priekšgājēji 16. gadsimtā, taisi sārtus no ikonām Esplanādē, kā tas bija toreiz.
Sveiki draugi,
Noskatoties Roberto pielipināto video, es saprtu, ka vienprātība tieši ar RKB ir Jāņa Vanaga dzīves uzdevums un sirdsapziņas jautājums. [Kādēļ tad viņš nediskutē ar reformātiem un metodistiem?]
Iespējams viņu ir apžilbinājuši Vatikāna zelta torņi.
Viņš pārliecināja arī par šī sava mērķa cēlumu un nepieciešamību. Tādēļ, lai viņš un viņējie to dara, ja grib. Uz kā rēķina? Tās lai paliek uz viņu sirdsapziņām.
[Manuprāt, tas ir iespējams vienīgi uz grūti izcīnītās un asinīm apliecinātās patiesības rēķina. Ceļš ir tikai viens – kā sacīja Pujats – pāvesta varas akceptēšana.]
Viņam taisnība, ka RKB katehisms un LTA ir pilnīgi atšķirīgas ticības apliecinājumi, kas 400 gadu laikā abas grupas ir attālinājis līdz bezgalībai. [To arī minēja Juris Cālītis] Bet Vanagam prātā ir cits – ieklausīšanās ceļš.
Tādēļ, kā reiz sacīja Luters, tas Kungs lai jūs piepilda ar dusmām pret pāvestu.
Ar cieņu,
gviclo
gabriels, kāpēc ar apsaukāšanos? Es, piemēram, RKB un PB – tā pat kā svētīgais Luters, redzu daudzas labas lietas, arī Evaņģēliju, Rakstus , Sakramentus, lūgšanas, misijas dedzību u. c. Tomēr, tajā de facto ir arī elkdievība ( svēto kults, pāvesta kults ) , kas neļauj saskatīt RKB kā Baznīcu-
lai kā RKB to gribētu, jo šīs lietas tai ir palikušas par slazda valgu un piedauzības akmeni. Vnk, to redz ikviens bezaispriedumains vērotājs – gan RKB kristīgos, gan arī ne[anti]kristīgos elementus. Jāpiebilst, ka arī tā saucamajā luterisma pasaulē kopumā ir šīs pašas problēmas – kristīgums un [anti] kristīgums, arī to nevar nepamanīt, vnk no tā pasarga turēšanās pie Baznīcas mācības [ LTA ], bet RKB baznīcas mācībā ir neskaidra, divdomīga un pretrunīga, tā neveic šo svarīgo uzdevumu – sargāt kristīgo tautu no maldiem.
Jānis Vanags
Ar Katoļu baznīcu sarunājamies nevis pievienojamies
Lieldienu svētdienas vakarā televīzijas raidījums De facto paziņoja, ka Latvijas luterāņu baznīcu gaida radikālas pārmaiņas. Tā varot pievienoties Romas katoļu baznīcai. Gribu tūlīt nomierināt tos, kurus šī ziņa satrauca – tā nav taisnība.
Kā viss sākās?
Pagājušajā gadā es saņēmu ziņu, ka kardinālam V.Kasperam būtu interese ar mani satikties, lai pārrunātu iespēju Latvijā uzsākt dialogu starp luterāņiem un katoļiem. Iniciatīva sākotnēji nāca no Igaunijas luterāņiem, kas arī ir uzsākuši līdzīgas sarunas un reizē ar mums tikās ar V.Kasperu. Arī Patstāvīgā evaņģēliski luteriskā baznīca (SELK) – mūsu draugi un partneri Vācijā – tikās ar V.Kasperu un varbūt sāks dialogu ar katoļu baznīcu. Kardināls izteica prieku par draudzīgajām, ekumeniskajām attiecībām Latvijā un solīja uzrakstīt vēstuli katoļu bīskapiem Latvijā, mudinot viņus iesaistīties sarunās. Atgriezies no Romas, pārrunāju to ar kardinālu J.Pujatu. Tādēļ sarunā ar TV žurnālisti viņš teica, ka iniciatīva nākusi no mūsu puses. Man gribas ticēt, ka patiesībā tā nāca no Dieva.
Kāds ir sarunu mērķis?
Par to šobrīd daudz baumo. De facto stāstīja par luterāņu pievienošanos katoļiem. Tiek arī teikts, ka mērķis ir panākt kanceles un altāra sadraudzību jeb ūniju, kad abu baznīcu piederīgajiem būtu iespējams kopīgi svinēt Dievgaldu. Te man vēlreiz jāatgādina, ka patlaban sarunu mērķis abām delegācijām ir iepazīstināt vienai otru ar savas baznīcas mācību strīdīgajos jautājumos. Piemēram, interneta diskusijās kāda katoliete raksta: „Jēzus dala ne tikai maizi un vīnu, bet vēl piedevām saka: Šī ir mana miesa, šīs ir manas asinis. Bet luterāņi tam netic. Apgalvo, ka klātbūtne ir tikai garīga.“ Tā domā daudzi katoļi, jaucot mūs ar reformātiem un citiem kalvinistiem. Īstenībā luterāņu baznīca apliecina patiesu Kristus miesas un asins klātbūtni svētajā vakarēdienā. Savukārt luterāņu vidū ir izplatīts uzskats, ka misē katoļu priesteris atkārto Kristus upuri. Mūsdienu katoļu teologi teic, ka viņu baznīca jau sen vairs tā nemāca. Kā ir patiesībā? Būs interesanti un ļoti vērtīgi noskaidrot. „Regulāras tikšanās un pārpratumu novēršana vairos uzticību un draudzību starp abu baznīcu kristiešiem, un tas jau pats par sevi ir labs rezultāts“, teica kardināls V.Kaspers. Grūti viņam nepiekrist.
Ko iesākt ar atšķirībām?
Ja sarunas labi veiksies, mēs varam neapstāties pie pārpratumu kliedēšanas, bet pārrunāt reālas atšķirības. Tādas luterāņu un katoļu starpā tiešām ir. Manuprāt vispirms jāmēģina saprast, cik tās ir nopietnas. Piemēram, tūkstošiem katoļu 15. augustā svētceļo uz Aglonu svinēt mūsu Kunga mātes debesīs uzņemšanu. Luterāņi šādiem svētkiem pamatu Rakstos neatrod. Vai konkrēti šīs domstarpības ir tik nopietnas, lai atturētu abas baznīcas no dalīšanās vakarēdienā? Tā ir tēma pārdomām un diskusijai – arī mūsu pašu starpā.
Saskaroties ar būtiskām atšķirībām evaņģēlija vai sakramentu izpratnē, nav iedomājama tirgošanās ar ticības apliecībām: „mēs piekāpsimies te, bet jums par to jāpiekāpjas tur.“ Taču mēs varam kopīgi lasīt Rakstus un lūgt Dievu apgaismot mūsu izpratni. Iztēlosimies, ka mums izdotos pārliecināt katoļu partnerus, ka luterāņu skaidrojums kādā strīdīgā jautājumā ir pareizs. Vai tas varētu ierosināt pasaulplašo Romas katoļu baznīcu koriģēt savu dogmatiku? Godīgi sakot, to man ir grūti iedomāties. Bet pamēģināt var. Galu galā sliktākais, kas var notikt, ir saņemt „nē“. Arī mums var nākties sacīt „nē“.
Es apzinos, ka šis izklāsts ir vienkāršots. Būtu bravūra iedomāties, ka luterāņu un katoļu attiecības tiks atrisinātas Rīgā kopīgās Bībeles stundās, bet mēs varam cerēt dot savu pienesumu. Katoļu baznīcā nekas nenotiks bez Vatikāna piekrišanas. Mums būs jārunā ar luterāņu baznīcām, ar ko mūs saista partnerattiecības. Dialogs abu konfesiju starpā ir risinājies desmitiem gadu. To rezultāti ir aprakstīti daudzos ekumeniskos dokumentos, kas mums nav pat virspusēji pazīstami. Ja gribam būt nopietni, mums nāksies tos studēt un izprast mūsu baznīcas attieksmi pret tiem. Mums nāksies daudz mācīties un formulēt pašu baznīcas nostāju daudzos jautājumos, par ko līdz šim neesam domājuši. Darba apjoms ir neaptverams un var likties par lielu vienam cilvēka mūžam. Taču Dievam netrūkst laika un padoma.
Vai tur kaut kas var iznākt?
Esmu dzirdējis daudz skeptisku vērtējumu. Kā gan var sarunāties ar katoļiem, ja nav atcelti Tridentas koncila uzliktie nosodījumi luterāņu mācībai? Katoļu baznīca nepiekāpšoties nevienā punktā un tā tālāk. Jā, mūsu baznīcu starpā ir mācības atšķirības un savstarpēji nosodījumi. Ja tādu nebūtu, tad nevajadzētu nekādu sarunu. Sākot jebkuru darbu, ir pareizi cerēt uz labāko, kamēr nav nācies pārliecināties par pretējo. Luteram Vormsas reihstāga priekšā nācās stāvēt ar bailēm par savu dzīvību. Mūsu sarunas ir patīkamas tādēļ, ka nevienam nekas nedraud un nevienu ne uz ko nespiež. Iznākums ir tikai Dieva un mūsu pašu ziņā. Ja mucai ir dažāda garuma dēlīši, tad ūdeni var ieliet līdz vietai, kur beidzas īsākais. Mūsu sarunās īsākais dēlītis ir vienprātība mācībā. Tuvināšanās baznīcu starpā var notikt atbilstoši tam, cik daudz vienprātības tiks atrasts.
Vai ir iespējams sasniegt vienprātību, neejot kompromisos ar ticību un sirdsapziņu? Vai ir iespējams panākt, ka katoļi un luterāņi viena otru atzīst par patiesām baznīcām (diemžēl šodien tas vēl tā nav), un ka atzīst viena otras garīgos amatus un svētdarbības? Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums. Taču vēlreiz – primārais mērķis ir noskaidrot pārpratumus, labāk vienam otru iepazīt un vairot uzticēšanos un draudzību. Tur izredzes ir ļoti labas.
Kā ar „strukturālo vienotību“?
„Ja ir vienprātība, tad es domāju ka ir pamats runāt arī par strukturālu vienotību“ – vai šis teikums, ko sacīju raidījumam „De facto“ nenozīmē luterāņu pievienošanu katoļu baznīcai? Nekādā gadījumā. Šie jēdzieni ir tik tālu viena no otra kā rīti no vakariem. Pievienošana nozīmētu, ka luterāņu baznīca zaudē savu struktūru un identitāti jeb vienkārši pārstāj eksistēt. Atkalapvienošanās – vārds, kas arī lietots raidījumā, nozīmētu atjaunot stāvokli, kāds bija pirms reformācijas. Manuprāt tas ne tikai nav vajadzīgs, bet nav pat iespējams. Varbūt to varēja panākt reformācijas laikā, bet ne tagad, pēc pieciem luterāņu baznīcas pastāvēšanas gadsimtiem. Par ko tad ir runa?
Ir principā nepareizi uz „strukturālo vienotību“ koncentrēties tagad. Šai posmā jēdzienam nav nekāda satura. Šobrīd galvenais ir sarunas par teoloģiju. Taču iedomāsimies, ka pēc sarunās pavadītiem gadiem luterāņi un katoļi būtu sasnieguši vienprātību. Tad mēs būtu pavisam citā situācijā – vienprātīgi mācībā, brīvi dalīties vārdā un sakramentos, brīvi atzīt viens otra garīdzniekus, pieauguši savstarpējā izpratnē un uzticībā. Varbūt tad mēs gribētu jaunajām attiecībām un sasniegtajai vienprātībai piešķirt kādu ārēji redzamu izpausmi? Tas ir ļoti iespējams. Kāda tā varētu būt? Manuprāt noteikti būtu jāsaglabā mūsu draudzes, mūsu dievkalpojums, ar vārdu sakot mūsu identitāte. Svarīgi arī, lai mēs sastaptos kā divas baznīcas, kas izmēros ir ļoti dažādas, taču Dieva priekšā vienlīdzīgas cieņā. Taču šobrīd par to ir pāragri fantazēt – mums nav ne jausmas, ko mēs domātu tādos apstākļos. Šobrīd mēs varam tikai lietot konceptuālu terminu „strukturāla vienotība“, kurš ir labs tādēļ, ka pieļauj iespēju, bet ne konkrētu izveidojumu. Ne pasaulē, ne Latvijā nekad nav runāts par luterāņu “pievienošanos” katoļu vai kādai citai baznīcai. Īstenībā šobrīd notiek tas, ka cilvēki, kuri viens otru pazīst un ir draugi jau ceturtdaļgadsimtu, ir apsēdušies pie viena galda, lai runātu par teoloģiju. Vai to darīt nebija laiks jau sen?
Kur var uzzināt par sarunu norisi?
Sarunas ir tik tiko sākušās. Diskusiju grupa ir tikusies divas reizes. Pirmajā reizē nolēmām, ka strādāsim. Otrajā reizē apspriedām tēmas, par kurām diskutēt. No luterāņu puses likām priekšā jautājumus, kurus savulaik diskusijai izvirzīja jau M.Luters savos Šmalkaldes artikulos. Katoļu brāļi apņēmās sagatavot savu tēmu katalogu un kā pirmo ierosināja apspriest jautājumu kas ir baznīca un kas vajadzīgs tās vienībai. Luterāņu pusi sarunās šobrīd pārstāv mācītāji Indulis Paičs, Aleksandrs Bite un šo rindu autors. No katoļu puses piedalās Jānis kardināls Pujats un priesteri Dr.Paulis Kļaviņš un Dr.Zbigņevs Stankevičs.
Sarunu dalībnieki apzinājās un īpaši uzsvēra, ka tās nedrīkst palikt vienkārši baznīcu vadību un dažu teologu konsultācijas. Tās nevar palikt arī tikai mācītāju ziņā. Sarunām jēga būs tikai tad, ja tās zinās un pieņems visa baznīca. Līdz šim notikušais ir aprakstīts mūsu laikrakstā Svētdienas Rīts (24.01.09) un arī baznīcas mājaslapā . Arī uz priekšu tiks gādāts, lai par sarunu gaitu un saturu varētu uzzināt gan mācītāji, gan draudžu locekļi. Vajadzētu pat vēl vairāk. Dr. A.Pipkorns, kas savulaik pārstāvēja Misūri Sinodi sarunās ar katoļu baznīcu, dod manuprāt lielisku ieteikumu: „Ir svarīgi, lai sarunas, nav ierobežotas tikai mazu, oficiāli deleģētu teologu un ekumēnistu komisijā, kuri satiekas uz trīs dienām divreiz gadā. Lai arī cik vērtīgas un vajadzīgas nebūtu šādas konferences, tām līdztekus vajag simtiem paralēlu konferenču, kurās tiktos informēti, atbildīgi un ieinteresēti garīdznieki un laji, kas pulcētos pietiekami mazās grupās, lai veidotos efektīvai diskusijai tik svarīgā tuvība, un tiktos pietiekami bieži un ilgi, un lai uzticēšanās citu dalībnieku godīgumam kļūtu par sirds pieredzi, nevis tikai prāta attieksmi. Šīs sarunas jāstiprina ar sadarbību projektos, kas ir interesanti abām pusēm, un kuros abas puses var iesaistīties, nepārkāpjot sirdsapziņu, un arī ar jēgpilniem kontaktiem dievkalpošanā.”
Kādēļ tas viss vajadzīgs?
Interesanti, ka pat rakstot antiekumenisku sacerējumu, tā autori parasti uzskata par vajadzīgu dot nodevu kristīgajam politkorektumam, pieliekot priekšā kādu atrunu, piemēram: “Kā daudzi konfesionāli luteriskie kristieši, es, protams, apsveicu ekumēnisko dialogu, kurā viena baznīca skaidro kādai citai savu oficiālo mācību un tādā veidā pūlas atrast kopīgu pamatu kanceles un altāra sadraudzībai jeb ūnijai“, kam seko daudzas lappuses ar pierādījumiem, kādēļ praktiski to nekādā ziņā nedrīkst darīt. Tas nozīmē, ka vienotība kristiešu starpā ir tik skaidrs Kunga Jēzus Kristus aicinājums, ka tam atklāti neuzdrošinās pretī runāt. Taču vienotība ir kas vairāk par politkorektām frāzēm. Kristiešu vienotība ir paša Jēzus lūgšana Tēvam: „Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jņ.17:21). Kristiešu vienotība bija reformatoru vēlēšanās un mērķis. Lutera līdzgaitnieks Filips Melanhtons raksta Augsburgas apliecības ievadā: “Dažādos viedokļus vajag mīlestībā un laipnībā uzklausīt un apspriest, lai pēc tam, kad novērsts un izlabots tas, ko abas puses sapratušas atšķirīgi, atgrieztos pie kristīgas vienprātības un patiesas reliģijas.” Kristiešu vienotība bija misionāru aicinājums, kuriem baznīcu sašķeltība un strīdi bija liels šķērslis būt par Kristus lieciniekiem līdz pasaules galam un darīt par mācekļiem visas tautas. Kristiešu vienotība visbeidzot ir mūsu sirds pieredze, ka ir labāk dzīvot draudzībā un sadarbībā, sekojot Jēzum, nekā strīdēties, apmainīties nosodījumiem vai vienkārši novērsties. Var sacīt, ka kristiešu vienotība ir sapnis, kas šai pasaulē nepiepildīsies, bet labāk ir dzīvot un kalpot labam, Kristus vēlētam sapnim, nekā lolot rūgtumu, sacerēt sazvērestības teorijas un sēt aizdomas. Tiem, kas tādēļ cenšas mūsu starpā sēt aizdomas un šķelšanos, nodziedāsim:
„Lai būtu velnu diez kāds bars, kas mūs grib aprīt kāri
Mūs tomēr sarga Dieva Gars – tas elles varai pāri.“
Tā lūk, mīļie brāļi un māsas, esmu jums patiesīgi, bez viltus, maldības vai aizmugures domas izstāstījis visu, kas man zināms un domājams par mūsu sarunām ar Katoļu baznīcu. 133. Psalms māca: “Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi! Tas ir kā dārga eļļa, kas pil no galvas bārdā, Ārona bārdā, un notek uz viņa drēbju vīlēm. Tas ir kā Hermona rasa, kas nokrīt uz Ciānas kalniem, jo tur Tas Kungs ir apsolījis svētību un dzīvību mūžīgi!“ Es aicinu arī jūs lūgt par sarunu sekmēm un piedalīties ar labu pienesumu šai svētīgajā nodomā.
nesaprotu kāpēc gan +Jānis ir tā satraucies un tagad taisnojās..
šo svētdien DeFacto turpinās rādīt citu sižetu par LELB
Zini kā, Robert, jāpieņem, ka daudz ko nesaprotam. Viens gan ir skaidrs i-netā cilvēi ļoti ķengājas. Tavā pārrudzībā esošais portāls izceļas ar LELB apķengāšanu. Protams, to var saprast, zinot, no kurienes reiz aizgājāt un, ka katru dienu sev jāatbild.. kapēc esam šeit nevis citur…
Bet vai nebūtu labāk mēģināt brāļiem Talyc and Co ieņemt citu virzienu… tādu pozitīvu, apliecinošu…. arī pašiem būs vieglāk dzīvot… nevis visu laiku dzīvot zazvērestības teorijas rēgā… un piegānīt ēteru…
man rakstīšana par LELB vairāk atgādina “dzelzs priekškara” laiku, kad no ASV tika translēta Amerikas Balss…
tagad, kad LELB darboņi cenšas iznīcināt luterismu Latvijā, kādam ir jārunā/jāraksta: kas notiek baznīcā…
Laudetur Jesus Christus!
Jā- mani šausmina un šokē tieši cien. Arhibīskapa Vanaga nostāja attiecībā uz Romas „ baznīcu” – jo man Arhibīskaps ir sirdij tuvs jau no maniem kristīgās dzīves iesākumiem- pat vairākas reizes esmu bijis uz Vanaga lekcijām, dievkalpojumiem, pasākumiem arī Saldū, Billija Grehema pasākumiem utt- un patiesi daudz ieguvis. Paldies par to Kungam un arī māc. Vanagam…bet- tāda veida tuvināšanās ar Romu kā tagad iet vaļā-mani dziļi apbēdina un skumdina – jā- -agrāk arī bija iešana uz katoļu baznīcām un aicināšana uz Grehema pasākumiem un tml—tad es to uztvēru savādāk-„ ..cik svētīgi Romas katoļiem būtu dzirdēt glābšanas vēsti!!!…”- bet nu pēdējā laikā izskatās- „ …cik svētīgi būtu luterāņiem (un droši vien visiem protestantiem) mesties Romas apkampienos- „ mājās, noklīdušā avs, pie īstā ganāmpulka!” …protams- cik tas ir skaisti- pilnība jau tagad zemes virsū- viena baznīca un viens avju gans – ja vien šis gans nebūtu Antikrists……….
Es domāju- un pat zinu- galvenais punkts atčķirībās ir jautajums par taisnošanu. Tas ir pamats- ar to atšķiras kristīgā Baznīca no visām reliģijām. Tieši tādēļ es arī esmu kristietis, ka Dievs mani ir glābis ar Kristus vietnieciskajām Asinīm, kurām uzticos. Un tikai uzticoties tam, ka man viss ir piedots Viņa Golgatas uzvaras dēļ- bez vismazāka mana nopelna. …savādāk esmu pazudis…Evaņģelijs ir mana vienīgā cerība. Un tieši tāpēc Romas „ baznicas” Tridenatas koncila dekrēts mani un citus protestantus nolād:
“Ja kāds saka, ka cilvēki tiek taisnoti vienīgi ar Kristus taisnību un grēku piedošanu, izslēdzot žēlastību un mīlestību no cilvēku puses, ko Svētais Gars izlej sirdīs un kas tām piemīt, vai arī, ka žēlastība, ar ko mēs tiekam taisnoti, nav nekas cits kā vien Dieva labvēlība, ¬ tāds lai ir nolādēts. Ja kāds saka, ka taisnojošā ticība nav nekas cits kā paļaušanās uz dievišķo žēlsirdību, kas Kristus dēļ piedod grēkus, vai ka šī uzticēšanās ir vienīgais, kā dēļ mēs topam taisnoti, ¬ tāds lai ir nolādēts.. Ja kāds saka, ka taisnotais ar labajiem darbiem, kurus tas paveic Dieva žēlastībā un pateicoties Jēzus Kristus nopelniem, kura dzīvs loceklis viņš ir, patiesi nepelna lielāku žēlastību, mūžīgo dzīvošanu un patiesu mūžīgās dzīvības iegūšanu, mirstot Dieva žēlastībā, ..tāds lai ir nolādēts.”
Piedodiet- man nav info, ka Romas bazn ir atteikusies no šī texta….
Mācītājs Vilis Vārsbergs par LELB un LRKB apvienošanos:
vecais Vilis… TF studentiem katrā lekcijā stāstīja par slikto Vanagu… nu beidzot tika pie mikrofona… un sviestoja kā vienmēr… kauns sirmajai galvai
atbilde Jāņa Vanaga komentāram:
a. god. Arhibīskap Jāni! Nevaru piekrist Tavai interpretācijai par šo rakstu. Esmu skaidri izteicies par ekumenismu un kristiešu vienības meklējumiem. Šajā un daudzos citos savos rakstos daudzu gadu garumā esmu bijis par jēdzīgu ekumenismu. Arī šajā atbalsts ekumenismam izskan skaidri. Tavs spriedums ir antiekumenismu manā rakstā pastarpina intelektuāli nekorektu spriedumu: tajā tiek tikai dota Tava emocionāla attieksme, bet nav korekta turēšanās pie oponenta domas (var no Lutera pamācīties, cik korekti viņš runā ar Zwingli jeb ar Erasmu).
Bieži ar Tavu emocionālo attieksmi pietiek pietiek un daudzi cilvēki, kas Tevi un Tavu harismu uzlūko kā lielu un neapšaubāmu autoritāti, tūlīt pat atsakās lasīt pašu rakstu un domāt par tajā izteikto (tas izskan no dažām man privāti sūtītājām vēstulēm, piem. prāvesta vietas cerētājs Raimonds Mežiņš un mans vecais kursa biedrs Māris Sarma). Tā vispār ir raksturīgi harismātiskām personībām, un, ja Dieva vīram ir dota tāda suģestējoša ietekme uz citiem cilvēkiem, tad nu viņam ir īpaši jāuzmanās, ka viņš neiebrauc citu cilvēku maldināšanā.
Taču man ir jāsaka, Arhibīskap, ka LELB netrūkst arī ļoti daudz mācītāju, kuri ļoti labi saprot šajā rakstā pārstāvēto vienkāršo teoloģisko pozīciju (tikai viņiem bail runāt, jo viņiem tad viņu pfruendes jeb siltās vietiņas izzudīs). Tātad: ekumenismam jā, bet ne uz teoloģiskās patiesības rēķina. Tas arī manā rakstā skaidri pašā sākumā ir teikts: “divu baznīcu vienības meklējumi paši par sevi ir apsveicami, taču nekad tie nevar tikt veikti uz teoloģiskās patiesības rēķina. Un tieši tas šajās sarunās tiek mēģināts, proti, manipulēt ar Evaņģēliski luteriskās baznīcas ticības apliecību rakstos (LTA) paustajām nostājām.
Piemēram, kā izskan šajā ierakstā, arhibīskaps Jānis Vanags ūnijas iespēju grib balstīt Augsburgas ticības apliecības 7. artikulā, ka patiesai baznīcas vienībai pietiek ar vienprātību evaņģēlijā un sakramentu pārvaldīšanā. Viņš nesaskata tajā pretrunas arī tad, ja RKB puse skaidri noraida galveno LTA premisu — Svēto Rakstu autoritāti, ka tikai Svētie Raksti ir vienīgā baznīcas mācības mēraukla.”
Arī tālākajā ir sniegts drīzāk luteriska ekumenisma ceļvedis nekā antiekumenisms (nosodīts ir vienīgi aplams, Romas pāvesta diktēts ekumenisms, kuru pieņemot, Jāni, Tu saki, ka man nav ekumenisma vai es esmu pret to. Vai nav zīmīgi. Īpaši par to skat. nodaļā “Domas par luterisku ekumenismu” – – “Pa visu pasauli izkaisīto kristietību var vienot tikai patiesības mīlestība. Kristietības universālā jeb visus apvienojošā dimensija ir meklējama mācībā – skaidrā Evaņģēlija doktrīnā. Luteriskie kristieši ir aicināti nepārtraukti meklēt šo vienību gan savā starpā, gan āri pāri savas konfesijas robežām. Tieši šāds ekumenisma princips izriet no mūsu Kunga Augstā priestera lūgšanas (sk. Jņ 17) – rast vienotību Dieva vārda patiesībā. ”
Redzi, mēs abi atsaucamies uz Jņ 17. (Melanhtona citētām es pilnīgi piekrītu un ierosinu ieraudzīt tās pašas domas mūsu ELBL manifestā: par teoloģiskās citādības respektēšanu un ieklausīšanos cits citā). Lai varētu pateikt, kurš tad pareizi un kurš nepareizi skaidro šo Rakstu vietu, varam mesties garā ekseģēzes darbā, kas arī ir svētīgs, bet varam arī atsaukties uz LTA kā drošu Rakstu skaidrojumu. Tur arī visa tā sāls. Tad varam vai nevaram? Un tur arī raksta beigās ir tas jautājums, Tev, a.god. Archibīskap: vai Tu atzīsti,ka LTA ir pareizs un uzticams, baznīcas veikts un vienprātībā pieņemts Rakstu skaidrojums? Jā, jā, tad Tavai šai kristiešu vienības meklējuma sarunai ir jāturpinās ar citiem luterāņiem. Kaut kā jocīgi sanāk, vai ne?
Ar vieniem kristiešiem no RKB tur gribi izjust sirds dziļu vienotību, bet ar citiem no pašu luterāņiem – – nē. Kāpēc? Vai tad mēs Dieva acīs būtu otrās šķiras?
Dadziem tādiem luterāņiem Tavu sapņu par jau šajā laikā panāktu vienību ar RKB piepildīšanas dēļ ir bijis jāatstāj LELB un jāēd vientuļnieku maize un uz savas ādas jāizjūt kristiešu sašķeltība… Tad nu apžēlojies arī par mums, un pievērsies dialogam ar mums vai citiem luterāņiem, kuri cieš no šīs mūsu baznīcas sašķeltības. Un tad varbūt Tu sapratīsi, ko nozīmē kristiešu vienība nevis tikai pareizās politkorektās frāzēs…par sirdī sajusto kristiešu vienību.
Kāpēc Tava sirds nemirkst asarās par mums, tiem, kuri neesam Tavu sapņu īstenošanas dēļ palikt? Redzi, tu esi sēdējis arhibīskapa krēslā un darbojies, kā esi Dieva prātu sapratis, bet mēs te esam situšies kā pliki pa nātrēm: atgrūsti no daudzām iespējam Tavas sirds romantikas dēļ.
Piedod, protams, ja kaut kas nav gluži precīzi, bet doma ir skaidra, to pauž arī daudzi Tev padotie mācītāji: līdz Tavu aktīvo hiper darbību vienības panākšanai ar RKB, zūd luteriskā identitāte – Tu pazaudē savus kristiešus, sava avis, lai iegūtu draudzību ar RKB.
Tā luterisms Latvijā iegūst šizofrēniska eksistenci, tā domā augsti skoloti insider’i. Tāpēc Tev, mīļais archibīskap, vajadzētu gan padomāt vispirms, kā nokārtot dialogu ar citiem luterāņiem savā zemē un pēc tam ķerties pie RKB.
Piemēram, meklē dialogu ar ELBL, kurā visi mācītāji ir LELB garīgās mācību iestādes Lutera Akadēmija absolventi, Dieva svētīta prof. Slenczkas audzēkņi. Daži no Taviem apjūsmotājiem sauc mūs šos “vanckari”, bet tā nav taisnība. Mēs bijām labi studenti, pat par paraugu daudziem.
Es jau saprotu, ka ar RKB ir interesantāk, un arī tā var vēsturē ieiet utt. ELBL noteikti ir maznozīmīgāka struktūra nekā RKB, bet vai arī Dieva acīs? Es tāpēc arī cenšos, rakstu savus rakstus daudzu gadu garumā.
Kad sāksim runāt? Kad Tavs ekumenisma sapnis piepildīsies arī ar mums? Tātad, ir vai nav LTA uzticams Svēto Rakstu skaidrojums, ko veikusi visa baznīca (varbūt vari iepazīties ar šeit publicēto sēriju “Luterisko ticības apliecību teoloģija”? . Sāksim ar baby steps, sakārtosim savu – luterisma lauciņu, un tad iesim pie romiešiem un prasīsim: mūsuprāt pāvests ir traucēklis evaņģēlijam, taisnošanas mācības jautājumi ir jāsakārto baznīcas konfesionālo dokumentu līmenī.
Var jau arī savādāk. Teikti, nu mīļie brāļi katoļi, parunāsim, kā tur ir ar Rakstu vietu Mateja 16, 16-18. Kā tad tur ir ar to Pēteri un ar pāvestu? Kā tur ar Pāvila vēsutlēm? Ja viņi godīgi, teoloģiski pieies šai lietai, nevis demagoģiski (atvaino, bet Tu tā dari ar manā rakstā paustajām domām), tad turpat jau vien nonāksim: atpakaļ pie viena altāra. Luters tur būs un visi reformatori visi vienā Evaņģēliski katoliskā baznīcā. Skaisti. Kā debesīs. (Bet debesis uz zemes rīkot, nu jau tikai tie mileniālisti taisās, taču ne mēs).
Jā, un vēl kas: pats taču raksti, ka domu apmaiņai jābūt, viedokļi jāuzklausa, nu tad neesi lepns, uzklausi arī šo un neņem ļaunā, ka es atbildu publiski. Jo publiski jau arī atradu to tekstu, kur Tu komentē šo rakstu.
Ar dievpalīgu! – autors.
nu jā… perfekt, visi – gan Villis, gan Lutera Akadēmijas “vanckari” – ir sliktie, izņemot labo +Jāni …viņš, ko sola to arī dara …solīja algas, ja pieņems Satversmi, tā arī darīja …tagad ir jauna Satversme un labas algas …kā lai maizes devējam kož rokā? …t.k. guliet mierīgi un uzticieties +Jānim, kā viņš uzticas LELB mācītājiem, ļaudams sludināt un mācīt, kas vien ienāk prātā…. +Jānis ir cilvēks ar redzējumi …viņš zina, ko dara, t.k. esiet droši – un galvenais nelieciet šķēršļus redzējuma īstenošanai
par velti, Aigadr, tev gaidīt atbildi (sakarīgu) no LELBarch-bich-opa
viņš ir glumi rūdīts “nedzirdēt/nesaprast/neuzklausīt” neērtus jautājumus
par to ne vienu reizi vien mums nācās pārliecināties Lutera Akadēmijā
kā viņš lekcijās dažādos veidos izlocījās (nieka 4.kursa studentu priekšā)
– – –
tad nu arī mēs esam atstājuši viņu sātana samaitāšanai
(pašu ar savu + pasaules un antikrista gudrību)
Naudas dēļ dvēseli velnam grib pārdot…3 ļimoni nav maz!
LELB arhibīskaps Jānis Vanags un LRKB priesteris Zbigņevs Stankevičs – LTV1 – 100. pants (15.04.2009)
Vai jums nekad nav ienācis prātā, ka arī turēšanās pie Lutera kā nemaldīgās autoritātes, var būt sava veida elkdievība? Varbūt vienkārši cilvēkiem raksturīgs meklēt detaljas, kam piekjerties, lai būtu vienkāršāk un stabilāk… It īpaši man par to lika aizdomāties Lutera portrets sv. Pētera baznīcā. Tāda pati svētbilde vien ir… kh-khm.
Un tā nu jūsu arhibīskabs Vanags, tiešām sirdsgudrs cilvēks, mēģina skatīties pāri visa veida svētbildēm, lai nonāktu pie kristietības kodola, bet juus izturaties apmeeram taapat kaa tie sensaaciju kaarie zurnaalisti.
Briesmiigi jau nu katoljiem vajag apvienoties ar “kaut kādiem tur luterāņiem”! Jo mēs tacu esam vispareizākie un visgudrākie! ;) Tāpat kā jums jūsu Luters ir alfa un omega. Tomēr tās ir tādas kā bērnu spēlītes un spītība. Nevienam jau negribas atdot savas “visgudrākā” pozīcijas! Bet kristietību tomēr vislabāk raksturo vārdi “pazemība” un “Mīlestība”, tāpēc sarunas konfesiju starpā ir apsveicamas.
labi, labi, dzēsiet ārā, ja es aizvainoju.
be, runā ļoti pareizi (sakot): “arī turēšanās pie Lutera kā nemaldīgās autoritātes, var būt sava veida elkdievība”
– – –
Luters nav nemaldīgs un tev nebūs Luteru pielūgt (kā to piemēram dara katoļi attiecībā pret Romas pāvestu)
– – –
Luteriskā mācība saka, ka kristieši ir ikvienā draudzē; Katrā vietā kur vien Dieva svētie Raksti tiek lietoti (lasīti) ir arī patiesi Kristum ticošie… taču tas nav pateicoties viņu mācībai, bet par spīti:)
– – –
Tā arī iekš LELB ir luterāņi, taču tas nav pateicoties LELB mācībai, bet par spīti taj; arī LELB (daži mācītāji) uztur luterismu, bet nevis vienprātībā ar arhibīskapa politiku, bet pasīvi pretojoties tai.
be, katrs spriež pēc sevis. tam, kuram ir “turēšanās pie autoritātes”, tam šķiet, ka arī citiem noteikti ir turēšanās pie kādas autoritātes. Bet ne vienmēr tā ir ;)
Luters sevi nekad nav dēvējis par nemaldīgu, lai izveidotos analogs kults pāvesta kultam.
Saskaņā ar Romas katoļu mācību, kristīgi mācītāji (priesteri) ir vienīgi tie, kurus ir ordinējuši pāvesta iecelti bīskapi, turpretī kristīgu draudžu ordinēti mācītāji esot zagļi un slepkavas (Tridentas koncils, XXIII ses., 4. kan.). Raugoties no pāvesta viedokļa, šī antikristīgā mācība ir pilnīgi saprotama, jo, saskaņā ar pāvestiešu mācību, ordinācijas “sakraments” ex opere operato sniedz ordinētajam Svēto Garu un uzspiež viņam “neizdzēšamu raksturu” (character indelebilis), kurš uz visiem laikiem padara viņu par priesteri, pat ja viņš ar smagiem grēkiem atklāj, ka nav šī svētā amata cienīgs.
Taču tas vēl nav viss. Saskaņā ar Romas katoļu mācību, pateicoties ordinācijai, priesteris saņem arī pārdabiskas spējas pārvērst Svētā Vakarēdiena maizi un vīnu Kristus miesā un asinīs, un upurēt tos kā upuri par dzīvo un mirušo grēkiem (Tridentas koncils, De Sacram. Ord., 1.-8. kan.). Tik milzīga vara nepiemīt pat ne svētajiem eņģeļiem, ne vislielākajiem svētajiem. Patiešām, šī vara pārspēj pat Kristus cilvēciskās dabas varu, kurai, kā viņi apgalvo, ir jāpakļaujas priestera pavēlei ikreiz, kad viņš tai liek parādīties uz zemes un tikt upurētai par dzīvo un mirušo grēkiem. Tādēļ pāvestiešu mācība par ordināciju un misi ir neizsakāma Kristus un Viņa svētā vārda zaimošana.
[..]
Visbeidzot, arī prokatoliski noskaņotie luterāņi, kuri uzskata kalpošanas amatu par kādu “īpašu kārtu” (ein besonderer geistlicher Stand), kura turpina pati sevi, pārvērš baznīcas ordinācijas rituālu dievišķā iestādījumā jeb pavēlē. Šādi luterāņi nepārprotami noliedz to, ka kristīgs mācītājs saņem savu amatu, pateicoties draudzes aicinājumam, kaut arī šī mācība ir skaidri izklāstīta Rakstos.
noklausījos sarunu (links) te būtu daudz ko komentēt
…par to, ka nabaga vadītāja (raidījuma laika ierobežota) nekad nesagaidīs jēdzīgas atbildes
…par to, ka, Romas pusei neinteresē nekādas citas vienošanās mācībā, kā vien par to,lai visa pasaule atzītu pāvesta nemaldīgumu
…par to, ka Jānis Vanags…pat ja viņš būtu viscēlāko mērķu vadīts – atgriezt romas galmu pie nesagrozītas Rakstu izpratnes… pat tad viņš būtu saucams par ļoti, ļoti vāju luterisko mācītāju (kurš nespēj pēc Rakstiem ieraudzīt nedz antikristu nedz viņa darbību) un līdz ar to tāpat visa viņa “cēlā darbība” būtu nolemta sakāvei.
– – –
jā, būtu, ko teikt [un ir jau runāts (links) par šo tēmu]… ja tik būtu kas klausās
(jo ir daudz runāt-gribētāju, bez maz tādu, kam ir ne vien ausis, bet arī dzirde)
– – –
bet nu es gribu vien uzsaukt (tipa tostu):
to fiasco! (t.i. uz pilnīgu izgāšanos)!!!
Draugs be,
Lutera portrets sv.Pētera baznīcā ir dāvinājums draudzei. To dāvināja baltvācu dedzīgs luterānis, kuru šausmina kontrreformācija Latvijā.
Turklāt luterāņi, kuriem vienīgā autoritāte ir Kungs Jēzus Kristus, kristīgā brīvībā var novietot baznīcā portretus. Jo mācītājs nemāca par Luteru, bet sludina Kristu, un Svētajos Rakstos pausto Dieva gribu.
Ar cieņu,
gviclo
Vai tad, puiši, nevajadzēja parakstīt šo tekstu ar ‘Aigars Dāboliņš’, ne anonīms e-baznīcēns? Kādēļ šāda nevajadzīga anonimitāte?
Tāpēc, ka “Aigars Dāboliņš” neeskistē mūsu datu bāzē…
Roberto, drīzāk tāpēc, ka tev no “Ilāra Plūmes” bail. Saniknosies un izslēgs tevi no savas datu bāzes – neiedos dievmaizīti. ;-0
paliec pie savām domām draugs ***, un lai tās Tevi stiprina un uztur…
*** ir trīszvaigžu ordenis?
Ar cieņu,
gviclo
Roberto, ja tiešām tehnisku iemeslu dēļ , “nav datu bāzē” , kā tu saki, tad atvaino!
Notikumiem pa pēdām:
Viena shizma tomēr tapa dziedināta, proti,
ELBL nodibināja normālas un kristīgas attiecības ar LELB.
luteranis:
talyc:
Vai labāk būtu atrasties “nenormālās” attiecībās ar RKB?
Kā ‘talyc’ iztēlojas šādas “nenormālas” attiecības?
mmm… Jā… Ko Es lai uzrunāju un pie kā sirdsapziņas Es vēl varētu griezties, lai viņi to arī dzird? Redzi, viņu ausis ir neapgraizītas, tā ka tie nevar dzirdēt! Tiešām, Tā Kunga vārds tiem ir kļuvis par apsmieklu, tas viņiem nav patīkams! [Jer. 6:10]
ja luteranim būtu ausis (izkārtnes “ausis” vietā) viņš ar tām varētu ne vien klausīties, bet pat redzēt
kaut tu spētu saskatīt par kādām “nenormālām” attiecībām runā Jer. 23:28; 2.Kor. 6:14; 2.Kor. 6:16
vai šiem te būtu trūcis kristīgās mīlestības, ka nav varējuši atrast nekā kopēja salmiem ar graudiem?; gaismai ar tumsību?; taisnībai ar netaisnību?; ticībai ar neticību?; Dieva namam ar elkiem?
talyc, lūdzu, konkrētiku, ne apnicīgo sektantiskās paradigmas atkal un atkal atdzejošanu. Pats zini, kaut kur sēž kāds radikālāks par tevi, un to pašu par tevi – “gaisma un tumsa”, melns un balts…
Tātad, kas kopīgs kristiešiem, sauktiem Romas katoļiem ar kristiešiem sauktiem luterāņiem? Nu taču – mūsu Kungs Kristus!
Un lietu, bez kurām varētu iztikt, netrūkst ne vieniem, ne otriem, vai ne?
nebrīnos, ka mana runa tev varētu šķist apnicīga
taču diez vai tā varētu būt “tik pat augsta līmeņa apnicīgums” kā a) sirdsapziņas balss
vai b) svētā Gara atgādinājumi
– – –
vai tos tev ir izdevies “dabūt mierā” ar savu prātuļošanu vai piemēram nokauninot par netoleranci?
– – –
mēslu vabule, kam tev vajadzīgs vēl kas konkrētāks par Rakstiem?
talyc, vai , Lutera vārdiem, sev šķieties Svēto Garu apēdis ar visām spalvām?
Vnk nevajag iedomāties, ka patvaļīgi sa-šaurinātas paradigmas uzskati=Raksti&Dieva balss un viss būs labi, deprogrammējamais.
nē, man vienkārši šķiet, la luteranis ir daudz, daudz-jo-reiz, daudz “luteriskāks” par pašu Luteru