Lēmums par mācību un skolotājiem

Kārtība ikvienā norisē kalpo patvaļas novēršanai. Visiem dalības ņēmējiem tas izvirza pamatus un noteikumus, un evaņģēliskajām baznīcām ir ļoti skaidri nosacījumi, ja arī tas varbūt ir pārāk maz zināms. Baznīcas un visu tās locekļu un dienestu pamatojums Svētajos Rakstos un reformatoriskajās apliecībās tiek vienmēr likts pamatartikulos pirms baznīcas satversmēm.

Ordinācijā tas īpašā priekšrakstā resp. ordinācijas svinīgajā solījumā noteikts kā saistošs, bet tāpat tas ir arī, uzticot uzdevumus baznīcas darbiniekiem vai ieceļot baznīcas vecākos. Dažās teoloģiskās fakultātēs vēl līdz mūsdienām pastāv agrāk pašsaprotamais doktora zvērests ar divkāršu apņemšanos cieši turēties pie kristīgās mācības un pie kristīga teologa cienīga dzīvesveida. Aiz priekšmetu lielā daudzuma un mācību vielas lielā apjoma gandrīz vairs nav iespējams saskatīt to, ka arī citos teoloģiskajos pārbaudījumos runai jābūt par veselīgās kristīgās mācības nemainīgo spēkā esamību. Izplatītais uzskats, ka teoloģiskam pārbaudījumam nebūtu jābūt ticības pārbaudei, un ka tā nedrīkstētu tāda būt, labākajā gadījumā rāda to, ka šajā gadījumā ticība tiek nepareizi izprasta kā kaut kas tīri subjektīvs un intīms, atrauts no Dieva vārda un baznīcas sadraudzes pamata. Bet ja teologa oriģinalitāte un kādas atsevišķas konkrētas situācijas pieredzes horizonts tiek paaugstināts par dogmatisku principu, tad jau ir notikusi atteikšanās no baznīcas mācības apustulicitātes un katolicitātes. Arī šeit tad nav jābrīnās par to, ja plurālisms tiek izvirzīts par principu un formāls konsenss tiek pasniegts kā baznīcas rīcības mērķis.

Pastāvot šādam izplatītam resp. dominējošam uzskatam, mācības un skolotāju vērtēšana reglamentētā procesā ir ļoti grūta, kur tā jau pati par sevi ir sliktu piemēru un aizspriedumu apgrūtināta. Pamattiesības kā “ticības un apziņas brīvība un reliģiskā un pasaules uzskata apliecinājuma brīvība, kā arī uzskatu brīvība un mākslas un zinātnes brīvība”, un tāpat arī prasība pēc privātās sfēras aizsardzības u.tml. tad nostājas kā patstāvīgas vērtības pret kristīgās draudzes pamatiem Dieva vārdā, bet tas neizbēgami ved pie plaši izplatīta bezpalīdzīguma un orientācijas trūkuma. Bet tas nepavisam vēl nenozīmē to, ka, pastāvot šādai noraidošai attieksmei pret reglamentētu procesu jeb metodi mācības un skolotāju vērtēšanā, nekas netiktu vērtēts. Taisni otrādi, tas draudzē notiek pastāvīgi, un, ja trūkst sakārtota, reglamentēta procesa, tad tas notiek haotiski un patvaļīgi. Rodas konflikti, un tajos draudze sašķeļas, tiek diskriminētas vai pat ekskomunicētas atsevišķas personas vai amatu grupas, kamēr citviet izlaužas sašutums par visu neiespējamo, kas notiek baznīcā.

Procesa nosacījumi mācības un skolotāju vērtēšanai vienmēr norisinās pēc draudžu noteikumiem, kādi tie atrodami Mt.18:15-18. Ja draudze visos tās locekļos turētos pie šī Svēto Rakstu vārda, daudz ko varētu noskaidrot jau pirmajā pakāpē, sarunā zem četrām acīm, un otrajā, sarunā ar viena vai divu liecinieku piedalīšanos, un tā varētu iemantot dažu labu brāli, un nebūtu vajadzīgs un tas nebūtu arī pamatoti, veikt izskaidrošanos tikai pēdējā pakāpē, to padarot līdzīgu tiesas procesam. Taču tad jābūt arī skaidrībā par to, ka šajās pirmās vai otrās pakāpes sarunās runa nav tikai par personīgiem uzskatiem, tāpat lieta negrozās ap kaut kādu formālu “magnus consensus” nedz arī ap konkrētā laika “zinātnes stāvokli”, bet gan runa ir par Dieva vārdu, par baznīcas pamatu un tās apliecības integritāti. Bez skaidrības un saskaņas šajos pamatos garīgā pārbaude un lēmums pārvēršas juridiskā lietā un tālāk kādā publiskā konfliktu gadījumā, kurš tad norisinās gluži citā plāksnē un ar citiem līdzekļiem, lielākoties sabiedriskās domas spiediena ietekmēts. Tas ir ne vien bezatbildīgi, bet arī dziļā pretrunā ar kristīgās draudzes būtību, ja tad šeit teologi atkāpjas un darbības lauku atstāj draudzes vai pat tiesu instanču juristu ziņā.

Pieņemot, ka katram indivīdam ir tiesības “ticības lietās veikt patstāvīgus meklējumus un pētījumus”, Vācijas evaņģēliskajās baznīcās kopš Prūsijas 1910. gada “likuma par maldu mācību” mācību kritizēšana tiek nodalīta no disciplinārām lietām. Praksē tas nozīmē to, ka mācību process tikai retos izņēmumu gadījumos tiek pakļauts kritikai, taču tikpat reti var runāt arī par mācības un skolotāju aizsardzību, kamēr ievērojams ir disciplināro lietu skaits. Tā daudzējādā ziņā ir kaitīga situācija, tāpēc ka, no vienas puses, saturiskā atbildība par tīro mācību tiek nobīdīta iekšējā sfērā, kamēr tajā pašā laikā vairs netiek saskatīts garīgais aspekts kā Gara auglis dzīvesveida jautājumos. Tad likums un sods stājas atgriešanās un piedošanas vietā.

Zināms, šajās mācības un skolotāju novērtējuma grūtībās tikai pie amatu pildītājiem top redzams tas, kas visā draudzē nav ticis izdarīts attiecībā uz skaidru grēka apzināšanos un aicinājumu atgriezties un saņemt piedošanu. Bet tur, kur trūkst garīgo pilnvaru, tur trūkst arī pamācības garīgai atziņai.