Līdzība par nezālēm un labību

Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: “Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. – Tad kalpi tam sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt? Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.” (Mt.13:24-30)

Jēzus skaidrojums:

Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Tas, kas sēj labo sēklu, ir Cilvēka Dēls. Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla ir Valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni. Ienaidnieks, kas to sējis, ir velns, un pļaujamais laiks ir pasaules gals, un pļāvēji ir eņģeļi. Tad nu tā, kā nezāli salasa un ugunī sadedzina, tā arī notiks pasaules pastarā galā. Cilvēka Dēls izsūtīs Savus eņģeļus, un tie salasīs no Viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību, un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Tad taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird! (Mt.13:37-43)

Šī ir otrā Jēzus līdzība, kas atrodama Mateja 13. nodaļā, un to tāpat kā līdzību par Sējēju Jēzus pats izskaidro saviem mācekļiem. Šī ir arī pirmā no trim līdzībām, kuras Jēzus stāsta ne tikai saviem mācekļiem, bet arī citiem klausītājiem, kas pulcējās ap viņu. Pirmā lieta, kas mums jānoskaidro ir līdzības mērķis un kuras no detaļām mums jācenšas skaidrot un kuras, nē.

Tāpat kā iepriekšējā līdzība par Sējēju arī šī līdzība ir veidota saistībā ar lauksaimniecības tematu. Tādējādi Jēzus klausītāji bez grūtībām spēja uztvert līdzības saturu. Arī šajā līdzībā sējējs ir galvenā līdzības persona, jo viņš izvēlējās sēt tikai pašu labāko labības sēklu. Klausītājiem nesagādātu lielas grūtības iztēloties sevi šā sējēja vietā, kurš ļoti rūpīgi un uzmanīgi izvēlējās vietu savas labās sēklas sēšanai. Satura ziņā neko nemaina tas, ka sēju varbūt veica viņa kalpi. Atšķirībā no iepriekšējās līdzības par Sējēju uzsvars šeit ir novirzīts no tā, kur sēkla tiek sēta, tas ir, atšķirīgām augsnēm, uz to, kāda sēkla tiek sēta. Atšķirībā no nezālēm tā ir laba. Ainas mainās, kad labā sēkla tiek izsēta atklāti, ar cerību un godīgi dienas laikā, bet nezāles naktī, slepeni un viltīgi. Jēzus izmanto arī tēlu no iepriekšējās līdzības, bet maina viņa lomu, mainot darbības metodi. Pretestība sējējam šeit kļūst personiska, jo tas, kurš sēj nezāles tiek nosaukts par labās sēklas sējēja ienaidnieku (Mt.13:25). Līdzībā par Sējēju un dažādajām augsnēm velns tiek attēlots vienīgi kā pretinieks, kurš izmanto izdevību, bet šajā līdzībā viņš tiek attēlots kā mērķtiecīgs viltnieks.

Jēzus klausītāji arī labi saprata, ka pagāja ievērojams laika sprīdis pirms ienaidnieka naidīgās darbības kļuva atklāti redzamas, jo tikai tad, kad labība bija paaugusies, lai nestu ražu, kļuva redzamas nezāles, kas sākotnēji bija grūti atšķiramas no labības. Kalpu pārsteigums atspoguļoja Jēzus klausītāju pārsteigumu – no kurienes viņu kunga laukā tik daudz nezāļu? Piesardzīgi tie pārbauda kunga sēklas kvalitāti, bet kunga atbilde ir šokējoša gan kalpiem, gan Jēzus līdzības klausītājiem: „To ienaidnieks darījis”. Tas liktu klausītāju prātos ienākt ne tikai domai par nekrietnu kaimiņu, kurš vēlējās izāzēt kaimiņu zemkopi, bet vārds ienaidnieks vedina uz domām par kādu, kurš vēlējās iznīcināt labās sēklas sējēja – kunga iztiku.

Te ir jāievēro kā Jēzus turpina veidot ainu, lai virzītu savu klausītāju uzmanību uz viņa izvēlēto mērķi: viņš neiesaistās diskusijā par atmaksu jeb atriebību ienaidniekam, nedz arī ko saka par ienaidnieka viltību – nezālēm, bet visu uzmanību velta labībai, kas izauga no labās sēklas. Kāds rūpīgs un gādīgs Kungs! Klausītāji, kam bija labi pazīstama situācija, kad nezāles parādās labības laukā, pilnībā saprata kunga mudinājumus -būt pacietīgiem labības dēļ. Mēģinājums atbrīvot labības lauku no nezālēm novestu tikai pie labības zaudēšanas. Viņi iespējams pat bija mēģinājuši to darīt savos laukos, bet piedzīvojuši vilšanos. Tas, ko kungs lika saviem kalpiem darīt bija vienīgā gudrā rīcība – vērojiet un gaidiet. Beigu beigās problēma tiks atrisināta.

Cik daudz līdzības detaļu mums vajadzētu mēģināt skaidrot? Tā kā Jēzus pats sniedz līdzības skaidrojumu, tad ir skaidrs, ka jāskaidro tās detaļas, kuras viņš pats piemin. Tomēr pārējās detaļas ir svarīgas, lai klausītājs saprastu, ko Jēzus ar šo līdzību vēlas pasacīt. Līdzības detaļas kopumā sniedz kopēju ierāmējumu, tai ainai, kuru sniedz Jēzus. Tās ir detaļas, par kurām klausītājam jau ir iepriekšējas slēptas zināšanas, kas jau ir klausītāju prātos, kas palīdz ieraudzīt un saprast Jēzu galveno domu. Kopaina Jēzus līdzībā ir cilvēks, kurš dara visu, kas vien ir viņa spēkos, lai labība nestu labu ražu un tā netiktu pazaudēta. Šīs cilvēks nav ienaidnieka viltības apstulbināts, bet mierīgi iedrošina savus kalpus, ka beigu beigās viss būs labi. Rudens raža, ko nesabojās nezāles un kas tādējādi būs pasargāta no ienaidnieka viltības tiks iegūta.

Kas notiktu, ja klausītājs fokusētos tikai uz vienu līdzības detaļu? Iespējams, kāds, kurš dzirdēja Jēzus līdzību, visu uzmanību pievērstu cilvēkiem, kuri gulēja, kamēr ienaidnieks izsēja sēklu. Kas tieši šie cilvēki bija? Vai viņi strādāja tā kunga labā? Ja viņi būtu palikuši nomodā, vai ienaidniekam būtu izdevies realizēt savus viltīgos nodomus? Visi šie jautājumi ir virspusēji un tiem nav nozīmes attiecībā uz līdzības skaidrojumu. Šīs detaļas, kuras Jēzus min savā līdzībā, ir vienīgi tēlains veids, kā Jēzus atklāj faktu, ka ienaidnieks savu viltīgo darbu veica naktī. Šī detaļa veido tikai fonu, tā ir viena no ainām, kura veido Jēzus sniegto kopainu.

Runājot līdzībās Jēzus vēlas panākt savos klausītājos pārmaiņas. Kādas pārmaiņas viņš vēlējās panākt ar šo līdzību? Izmantojot savas priekšzināšanas no dabas pasaules un lauksaimniecības darbiem, klausītājs varētu viegli saprast Jēzus galveno domu: Jēzus uztur savus ļaudis šajā dzīvē, kamēr viņi gaida mūžīgo dzīvi jaunajā pasaulē. Tādējādi ar šo līdzību Jēzus centās stiprināt savu mācekļu ticību un vairot viņu uzticību Jēzum kā viņu Glābējam. Dzirdot Jēzus līdzību viņa mācekļu domas varēja būt apmēram šādas:

Tā kā es uzticos Jēzum un ticu, ka viņš ir mans Pestītājs, es zinu, ka es esmu viena no labajām viņa tīrumā dēstītajām sēklām, es esmu valstības bērns. Katru savas dzīves dienu es redzu, ka man apkārt nav tikai mani ticības brāļi, bet arī daudzi neticīgie. Spriežot tikai pēc ārienes vien, es nevaru vienmēr zināt, kurš no tiem ir ticīgs un kurš neticīgs. Dažos gadījumos man par to ir šaubas, līdz viņi paši vai nu tās apstiprina vai atspēko. Dažreiz es jūtos nomākts, redzot cik daudz man apkārt ir cilvēku, kam nerūp Dievs, ticība, patiesība, kas vienkārši ir neticīgi. Šādos brīžos šķiet, ka Dievs ir kaut kur tālu un viņš nekontrolē situāciju. Vēl grūtāk kļūst tad, kad šie neticīgie kļūst man naidīgi. Tad man gribas kopā ar dziesminieku saukt: „Kungs, cik ilgi vēl Tu noskatīsies!” (Ps.35:17) Tomēr manas domas par atmaksu vai tūlītēju glābšanu ir nepamatotas. Tās problēmas, ka es dzīvoju neticīgo vidū, risināšana nav manā ziņā. Jēzus mani iedrošina apgalvojot, ka pļaujas diena nāk. Kad tā diena pienāks, viņš gādās, ka es esmu drošībā, mūžīgā drošībā, bet tie, kuri noraida viņu nokļūs savā mūžīgā soda vietā. Un tā kā es būšu mūžīgā drošībā sava Debesu Tēva namā, es varēšu viņu godāt un slavēt mūžīgi. Šīs zināšanas, šī drošība par tā Kunga gādību uzturēs mani līdz tai dienai, kad nāks pats Pļaujas Kungs.

Jēzus mācekļi ņem vērā visu, ko tie ieguvuši no līdzības. Viss, ko viņi klusībā zināja un nojauta tiek vests pie izpratnes par to, ka viņi atrodas bīstamā situācijā – viņiem apkārt pulcējas viņu Glābēja Jēzus pretinieki. Viņi zina, ka tiem nepieciešams atbalsts, ja tie vēlas palikt uzticīgi savam Kungam un izdzīvot. Viņi raugās visapkārt paši, lai ieraudzītu kaut ko, kas varētu tiem sniegt palīdzību, bet paši nevar to atrast. Tas ved pie izmisuma. Mācekļi mēģina rast paši kādus pagaidu risinājumus, lai paši kaut kādā veidā beigu beigās atrisinātu šo problēmu. Un tad Jēzus tiem rāda sevi kā gādīgu Kungu – sējēju, kurš ne tikai sēj savu sēklu, kurš ne tikai deva viņiem fizisko un garīgo dzīvību, bet kuram arī pret viņiem ir paši labākie nolūki. Viņš tādējādi mudina savus mācekļus uzlūkot kopainu, paplašināt viņu redzesloku, mudinot tos uzlūkot ne tikai pašreizējo situāciju – šo pasauli ar visām tās bēdām un problēmām, ienaidniekiem sev visapkārt – bet raudzīties uz to, kas notiks tad, kad iestāsies pļaujas laiks. Tā kā tam vajadzīgs iedrošinājums, tad māceklis pievēršas Jēzum un viņa glābiņa apsolījumiem, kā tam, kas viņam patiesi nepieciešams. Jēzus vārdi, viņa apsolījumi vairoja mācekļu ticību un paļāvību.

Vai šī līdzība varēja ne tikai stiprināt viņa mācekļus, bet vest arī pie ticības citus Jēzus klausītājus? Patiesi, tā to varētu. Iedomājieties kādu, kuru Dieva bauslība ir vedusi pie sava grēka atziņas. Šādam cilvēkam jau ir kļuvis skaidrs, ka viņam vitāli svarīgi ir nepieciešams kaut kas īpašs – grēku piedošana un glābiņš no mūžīgas nāves ellē. Izejot no savas vajadzības un savām iekšējām zināšanām, tie vēršas pēc iespējamas palīdzības. Līdzībā par Sējēju viņi jau bija dzirdējuši, ka Jēzus vārds ir varens un auglīgs. Kad tagad šajā līdzībā klausītājs dzird, ka Jēzus glābj savus ļaudis no mūžīgām elles liesmām un glabā tos drošībā savos debesu mājokļos, tad viņi Jēzus vārdos atrod atbildi uz savām vajadzībām, to pilnīgu risinājumu. No bezcerības un izmisuma tie tiek vesti pie uzticības, cerības un pārliecinātas drošības. Tādējādi tie tiek vesti pie ticības Jēzum, viņiem rodas paļāvība uz viņu, kā viņu Glābēju no grēka, velna, elles un nāves.

Tātad ar līdzību par nezālēm labības laukā Jēzus savu klausītāju prātos, izmantojot tiem jau esošās zināšanas no viņu ikdienas dzīves, veidoja jaunu ainu, kurā viņš pats beigu beigās atklājās kā viņu Glābējs. Tās nebija tikai tiešas zināšanas, kuras Jēzus vēlējās sniegt. Ar savu līdzību viņš vēlējās rosināt savus klausītājus uz pārdomām, kas mainītu viņi sirdis un prātus. Ar šo viņa līdzību viņam ticīgo sirdis tiktu stiprinātas, bet daži, kas viņam vēl neticēja tiktu vesti pie glābjošās ticības. Vara jeb spēks, kas nesa šādas pārmaiņas slēpjas pašā Jēzus dievišķā vārda spēkā.