Liecības, brīnumi un zīmes
Tas, kurš nopietni studē rakstus, var tikai piekrist, ka nekur Svētajos Rakstos nav atrodams, ka Svētā Gara darbība notiktu tiešā, nepastarpinātā veidā, t.i. bez vārda vai sakramentiem. Kristietis, kurš savu ticību pamato Svēto Rakstu mācībā un stiprina to sakramentos, stāv uz droša pamata un nav pakļauts subjektīvo sajūtu vai īpašu zīmju liecībai, pēc kā tik ļoti kāro pentakostāļi un harizmāti.
Īpašās zīmes un dāvanas, par kurām daudz runā un māca pentakostāļi un harizmāti, ir neatņemama sastāvdaļa mācībai par Jēzu kā kristītāju Svētajā Garā. Radikālākie harizmāti un pentakostāļi uzskata, ka arī mūsdienās visam ir jānotiek tieši tāpat kā apustuļu laikos, ka patiesajiem ticīgajiem vienmēr ir jānāk līdzi kādām zīmēm un liecībām. Mērenākie harizmāti ir mazliet atturīgāki, tie neuztiepj “līdzejošo zīmju” obligātu nepieciešamību, bet vienīgi apstiprina, ka šādas zīmes, īpaši “runāšana mēlēs”, ir parasta pieredze tiem, kuri ir līdzdalīgi pie atjaunotnes kustības.
Bez šaubām, mēs Bībelē lasām par to, ka apustuļiem un mācekļiem viņu sludināšanai līdzi nāca kādas zīmes, kas apstiprināja pareizo izvēli un mācību dažos svarīgos jautājumos, par kuriem nebija īpašas Dieva vārda pavēles vai paskaidrojuma.
Viens no šiem mācības jautājumiem, par kuru Dievs skaidri liecina ne vien ar vārdiem, bet ar īpašu zīmi, ir Svētā Gara dāvana Kristībā. Lai apstiprinātu to, ka svētā Kristība ir Dieva žēlastības līdzeklis, caur kuru Dievs dod savu Garu, Svētais Gars ir atklājies redzamā veidā Jēzus Kristības brīdī [Lk.3:22]. Lai ko arī Jēzus tālāk darītu un lai kādas Gara izpausmes Viņu pavadītu, tā ir vienīgā reize, kad Svētais Gars ir pie Viņa atklājies redzamā veidā.
Līdzīgi tas bija arī pie cilvēkiem; Ap.d.10:44 mēs lasām, ka laikā, kad Pēteris Kornēlija namā sapulcētajiem pagāniem sludināja vārdu, Svētais Gars nonāca pār klausītājiem (tie sāka runāt valodās). Tā bija zīme Pēterim un citiem jūdiem, ka pestīšana paredzēta arī pagāniem un ka tie ir jākristī. Šī zīme palīdzēja apustuļiem un mācekļiem droši pildīt Kristus pavēli kristīt visas tautas.
Ap.d.19:6 mēs lasām, ka Pāvils Efezā sludināja Evaņģēliju ļaudīm, kuri bija kristīti tikai ar Jāņa kristību un nekā nebija dzirdējuši par Svēto Garu, kas ticīgajiem tiek dots. Pāvils tos tūdaļ kristīja saskaņā ar Jēzus pavēli, un tie tūdaļ saņēma Svēto Garu un sāka runāt valodās, par zīmi, ka Jēzus pavēlētā Kristība atšķiras no Jāņa kristības un ka Jēzus pavēlētajai Kristībai nāk līdzi Svētā Gara dāvana.
Kopsavilkumā var sacīt, ka visas šīs zīmes, ko Svētais Gars šajos notikumos atklāti un pārliecinoši rāda, ved cilvēkus pie svētās Kristības dziļākas un pareizākas izpratnes, kā to arī Pēteris Ap.d.2:38,39 saka: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem, un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.” Ar to kļūst skaidrs, ka svētajai Kristībai nāk līdzi arī Svētais Gars un ka mums ticības skats jāvirza uz Kristību, kas ir šo dāvanu avots, nevis jāmeklē pēc kādām zīmēm un brīnumiem.
Līdzīgi apsolītās zīmes [Mk.16:17-19] ir nākušas līdzi apustuļiem un mācekļiem arī citviet, lai klausītāji gūtu pārliecību par sludinātā patiesīgumu, jo klausītājiem toreiz vēl nebija cita veida, kā pārliecināties par sacītā patiesumu, – Evaņģēliji vēl nebija sarakstīti, apustuļi savas vēstules vēl nebija uzrakstījuši un Vecā Derība uz daudziem jautājumiem nedeva atbildes, taču ticīgajiem patiesības atziņa bija jādod un jāuztur, tāpēc ārējās liecības un īpašas zīmes kristīgās Baznīcas sākuma laikam bija raksturīgas un nepieciešamas.
Arī citur Bībelē mēs lasām, ka Dievs sākumā savas zīmes un brīnumus dod, lai apstiprinātu Savu mācību, bet vēlāk, kad tauta vārdu jau ir saņēmusi un pieņēmusi, brīdina, lai neņem vērā nekādus brīnumus, bet vienīgi mācību [5.Moz.13:1-6; Mt.7:21-23; 2.Tes.2:8-11; Ap.13:11-14, 19:20; Ap.d.17:10-11].
Jājautā, cik daudz zīmes un brīnumi ir mums nepieciešami šodien, kad mums jau viss ir dots – gan Jaunās Derības raksti, gan patiesības atziņa, gan skaidra mācība? Ja mēs gribam pārliecināties par savu ticību vai stiprināties tajā, mums nav jāgaida, līdz sāksim runāt mēlēs vai saņemsim īpašas zīmes, bet jāatšķir Raksti, jāuzklausa Vārds vai jādodas pie Sakramenta. Mums nav jāprasa zīmes un brīnumi, kā to no Jēzus pieprasīja neticīgie jūdi [Mt.16:1].
Tomēr reizēm, diemžēl, nākas dzirdēt harizmātiski orientētus luterāņu mācītājus, kuri saka apmēram tā: “Es lasīju Bībeli, lūdzu Dievu, gāju pie Sakramenta.. utt., bet nekas nenotika, sirds bija nemierīga un skumja. Tad es sāku lūgt, lai Dievs atklāj man kādas Svētā Gara dāvanas, dod man kādu zīmi. Beidzot es satikos ar īpašiem, Svētā Gara kristību saņēmušiem kristiešiem (t.i., pentakostāļiem, harizmātiem), tie uzlika man rokas un aizlūdza par mani. Tad arī es saņēmu Svētā Gara kristību un Dievs man deva atklāsmes, runāšanu mēlēs un zīmes; tagad manā dzīvē viss ir mainījies, tagad es zinu, ka Dievs mani mīl…”
– Redz, kā nu sanāk, – Dieva vārds un sakramenti tevi nepārliecināja un neiepriecināja, bet tevi iepriecināja tas, kas nevar stāties Dieva vārdam pat līdzās. Tevi iepriecināja ne jau dārgakmeņi, bet “stikla krelles”, par kurām tev var reiz iznākt visai dārgi samaksāt. Jo tiem, kas savas neticības dēļ nepieņem ar prieku Dieva liecību Vārdā un sakramentos, velns dod savu liecību, un viņš to prot. Caur svešu mācību un maldu garu.
[Pārpublicēts no LMF]
ko tāds klusums, ddaukam garlaicīgi…
šeit nu gan gribētos bišku iebilst, jo jāņem vērā, ka ne viss ir nepareizi, ko harizmāti māca. Jā gan – visas atklāsmes, zīmes un brīnumi saistīti ar Dieva vārdu vai sakramentiem, taču neviena rakstu vieta bībelē nenorāda, ka līdz Jēzus otrajai atnākšanai kādā brīdī Svētā Gara dāvanas beigsies – šāds attiecinājums ir tikai uz Dieva valstību, kur būs kas vairāk par šiem zemes brīnumiem, kad pravietošana un dziedināšana vairs nebūs nepieciešamas.
Taču šobrīd tas viss ir vajadzīgs. Labāk bijis norādīt, ka harizmāti krietni vien pārspīlē, bet nevis pilnībā noliegt un paslidināt to par velna darbiem. Jo ka brīnumi – uzsveru JĒZUS vārdā notikuši, to nevar un nedrīkst noliegt.
Arī mūsdienās reizēm vajag apstiprinājumu, ka bībele nav tikai vārdi un sakramenti nav tikai rituāli, bet ka Dievs ir dzīvs un reāli darbojas, taču jāuzsver, ka tas viss notiek kad, kur un kā Dievs to gribēs. Mēs varam lūgt pēc tā, tiekties pēc tā, taču mēs nevaram Viņu piespiest, jo Viņš gan zinās labāk par mums kā kam būs notikt. Un ja viņš gribēs tad nedarīs vispār nekādus brīnumus un otrādi – ja gribēs tad darīs tādas lietas, ka visiem mutes paliks vaļā. Tas viss ir tikai un vienīgi no Dieva atkarīgs.
Es gribētu lai kāds spēcīgs rakstu zinātājs atspēko drīzāk šo maldu mācību – ka Svētā Gara dāvanu saņemšanai obligāta līdzejoša zīme ir mēlēs runāšana, kas ir nevis kā dāvana, bet tikai kā zīme.
Taču pilnībā noliegt un pasludināt par velnu, nav prāta darbs, jo taču ir apsolīts, ka DIevs apstiprinās evaņģēlija autoritāti ar līdzejošām zīmēm un brīnumiem, ir pravietojums, ka būs runāšana jaunām mēlēm, pravietošana, sapņi, parādības un atklāsmes, un dziedināšanas – lūk tas ir ar Dieva vārdu rakstos pamatots, tā ka nav nekādu bažu, ka šie brīnumi notiktu ārpus DIeva vārda un sakramentiem, jo Dieva vārds saka, ka tie notiks.
draugs ingars, man priex, ka tu šīm smalkām lietām pieej ar uzmanību. cerīgi!
mēģini saskatīt atšķirību:
1)gars, kas no Dieva, dod liecību par Kristu un viņa vārdu patiesumu,
2)cits gars ceļ godā īsteni pareizos ticīgos un ar zīmēm apstiprina viņu vārdu
nemaldīgumu.
p.s. atceries, ka pats viltīgākais un ļaunākais bij anti-kristus gars…
ja es nevaru un nevaru atrast dārgakmeni
taču man gribas un gribas ar tādu rotāties
tad nekas cits neatliek kā …
… stikla krellītes !!!
– – –
vai tas (ne?)varētu būt labs risinājums?
ddauka, bet par to jau ir runa, ka šie brīnumi apstiprina Dieva vārdu reālo spēku un ka Dievs reāli eksistē, ka Viņš mīl cilvēkus. Ir protaams cilvēki, kas pat redzot brīnumu neticēs un ir, kas neredzot neko ticēs uz vārda. Taču viennozīmīgi pateikt, ka Dievs nekad nedarbojas caur pārdabiskiem notikumiem, kā arī caur tīri dabiskiem notikumiem, apstākļiem un situācijām nevar, jo bībelē atrodam, ka tieši tā Dievs bieži vien darbojas
Bet taisnība tev dauka ir, ka ir arī tādi un ne mazums, caur kuriem darbojas cits gars, itkā Jēzus vārdā, taču tur tāda sekojoša viltība:
bībelē rakstīts, ka ikviens gars kurš apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir Dieva Gars. Taču mormoņu leģendā parādījās arīdzan pats Jēzus Kristus un apliecināja tā ka maz neliksies, bet ko tad īsti nozīmē – APLIECINĀT JĒZU KRISTU MIESĀ NĀKUŠU. Vai tas nozīmē automātiski atkārtot vārdus kā kādu pieeejas paroli? Vai visi, kuri saka KUngs Kungs tiks pestīti? Vai visi, kuri tic ka ir viens Dievs ir kristieši? Vai visi, kuri putām uz lūpām apliecina, ka darbojas Jēzus vardā patiešām ir Viņa apustuļi? Kā atšķirt garus, jo sātans ir daudz viltīgāks, viņš taču zina, ka ja atklāti noliegs Jēzu, tad nekas viņam nekas neizdosies, tā ka vienīgā iespēja ir maskēties. Filmā par spiegu Štirlicu, viņam vajadzēja būt kā “savējam” vāciešu starpā. Tāpat arī velns var būt varen kristīgs, riktīgs savējais, viņš pat prot tā uzvesties attiecīgi runāt un rīkoties, nomaskēties, tā, ka tu viņu no paša Dieva Dēla neatšķirsi.
Bet tad tālāk ir jautājums – ko īstī nozīmē šajā rakstuvietā – apliecināt Jēzu Kristu miesā nākušu? Vai pietiek, ja pasaku – jā es ticu, ka Jēzus Kristus Dieva Dēls miesā nācis atpestīt cilvēkus no grēkiem, lai man varētu ticēt uz vārda visam pārējam ko es mācu? Redzat es apliecināju un tas tagad nozīmē, ka vienmēr 100% apriori runāju tiešu Dieva vārdu?
saki, Ingar
kur tu dabūji savu dārgakmeni?
saki …par cik pirki?
Ingars, kā tad tur bij… ja viņi netic maniem vārdiem, viņi neticēs arī tad, ja miroņi augšāmcelsies!
bet hariku atmaskotājs savā raxtā taču nenoliedz Dieva providenci šai pasaulē extraordinārā veidā! māc. Bite atkal un atkal uzsver tik to, ka pestījošās mācības apstiprināšanai vairs NEVAJAG pārdabisku zīmju, jo mums ir Raxti,kur pārbaudīt, kas pirmdraudzei nebija.
Jēzus norāda, ka laiku beigās nebūs vairs ticības viņa mācībai un, ka pat izredzētos šis brīnumdarītājs gars mēģinās pievilt…
un visubeidzot, ingar, vai pastardiena tuvojas pasaules ļaunuma vai Draudzes pieķeršanās meliem dēļ, ko???
vai ingars grib, lai vilks paēdis un avis dzīvas [t.i. nepateikt neko lieku attiecībā uz harizmātiem, joprojām palikt luterisks – tādējādi pakalpojot diviem kungiem]?
dauka
jo mums ir Raxti,kur pārbaudīt, kas pirmdraudzei nebija
***
kaa ta pliek ar no mozus liidz pravieshiem vinjs tiem izkaidroja rakstus, kas par vinju rakstiiti… vareetu shodien kaadam apskaidrot tikai no VD? :)
nū, cik man zināms, Raxti bij jūdiem berojā, kur kā sacīt, ielūkoties…
pagāniem ar tādi bija, ko?
vai tev, moritz ir citi fakti pieejami, padalies ar mums nezinīšiem ;)
nu, pagaaniem ilustraacijaam dzejniekus citeeja… tad veel tiem bija iespeejams saakt groziities sinagogaa, lai pie kaarotajiem rakstiem tiktu…
labs joks, muahaha
dumb dumb dumb