Liekulīgā sabata ievērošana

“Jēzus kādā sabatā iegāja ievērojama farizeja namā maizi ēst, un tie viņu novēroja. Redzi, viņa priekšā bija kāds cilvēks, slims ar tūsku. Jēzus vērsās pie farizejiem un likuma zinātājiem un jautāja: “Vai drīkst sabatā dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja. Tad Jēzus ņēma un dziedināja šo vīru un ļāva tam iet. Un tiem viņš sacīja: “Kurš no jums, ja tam dēls vai vērsis sabatā iekritīs akā, to tūdaļ nevilks laukā?” Tie nekā uz to nespēja atbildēt. Tad viņš, ievērojis, ka mielastā saaicinātie cenšas sev izraudzīties labākās vietas pie galda, stāstīja tiem līdzību: “Kad tevi aicina kāzās, nesēdies goda vietā. Var gadīties, ka ir aicināts kāds cienījamāks par tevi un ka, viņam atnākot, tas, kurš aicinājis jūs abus, tev sacīs: dod vietu viņam. Un tad tev ar kaunu būs jāieņem pēdējā vieta. Bet, kad tevi aicina, ej un apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis tev sacītu: draugs, kāp augstāk. Tad tu būsi pagodināts visu viesu priekšā. Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts un, kas sevi pazemina, tas tiks paaugstināts.”” [Lk.14:1-11]

Kā farizeji ievēroja sabatu? Ne jau uzklausot Dieva vārdu no Kristus mutes, ar kuru kopā viņi pulcējās viena ievērojama farizeja namā. Tā vietā mūsu šodienas lasījumā teikts: “Tie Viņu novēroja.” Viņi gaidīja, kad Viņš darīs kaut ko tādu, kas ļautu Viņu atmaskot kā sabata pārkāpēju. Acīmredzot šim nolūkam viņi atveda cilvēku, kas bija ūdenssērdzīgs, lai ievestu – kā viņi uzskatīja – kārdinājumā Jēzu, kurš jau bija iepriekš dziedinājis sabatā, lai Viņš to pašu izdarītu arī šoreiz. Jēzus atklāja viņu liekulību. Bet viņi neuzņēma Dieva vārdu. Tā vietā viņi apklusa un nocietināja savas sirdis pret Kristus labo darbu. Turklāt viņi demonstrēja pilnīgi bērnišķīgu lepnumu un ambīcijas, jo, kad gribēja sēdēt pie galda, “viņi izvēlējās labākās vietas”.

Saskaņā ar farizeju likumiem sabata ievērošanā galvenais bija nestrādāšana. Sabata svētīšana bija tik sekundāra lieta, ka to varēja pat pilnībā izlaist. Farizeji uzskatīja par lielu sabata pārkāpumu, ja kāds veica pat vajadzīgu mīlestības darbu sabata dienā, piemēram, slima cilvēka dziedināšanu. Bet viņi neuzskatīja par sabata pārkāpumu savu nevēlēšanos dzirdēt Dieva vārdu, ienaidu pret Kristu, kā arī savu liekulību, izlikšanos, iedomību un lepnumu. Ja viņi ieradās sinagogā ar atvērtām ausīm, bet nedzirdīgām sirdīm, uzklausīja Bauslības un praviešu lasījumus, noskaitīja dažas lūgšanas un atturējās no ikdienas darba, tad viņi uzskatīja, ka ir vislabākajā veidā ievērojuši Trešo Bausli: “Piemini sabata dienu, ka tu to svētī.” [2.Moz.20:8]

Diemžēl šādi cilvēki joprojām ir mūsu vidū. Šeit, Amerikā, ir pat pārāk daudz šādu sabata ievērotāju. Daudzi joprojām uzskata, ka svētdienas darbs ir liels grēks, ievērojot stingrību, kas pārsniedz pat jūdu stingrību, jo viņi tajā dienā noraidītu pat nepieciešamības un mīlestības darbus. Tai pat laikā daži neuzskata par grēku to, ka viņi nevērīgi izturas pret dievkalpojumiem, tos bieži vien neapmeklējot un tādējādi neuzklausot Dieva vārda sludināšanu. Šāda arī ir tā farizejiskā, legālistiskā, liekulīgā sabata ievērošana.

Ir daudzi citi, kas neiešanu baznīcā uzskata par lielu grēku, taču viņi apmeklē dievkalpojumus, nevis lai dzirdētu Dieva vārdu savas dvēseles pestīšanai, bet gan tikai tāpēc, lai veiktu, viņuprāt, Dievam tīkamu darbu. Viņi iedomājas, ka pietiek ar to vien, ka viņi ir bijuši baznīcā un ka ar to vien viņi jau ir pilnībā ievērojuši sabatu. Viņiem nav svarīgi, vai viņi dzird nesagrozītu Dieva Vārdu vai tā sagrozītu versiju, un vai viņi klausās Dieva atklātajā patiesībā vai arī tikai cilvēku mācībās. Viņi nepārbauda dzirdēto; patiesi, viņi ir vienaldzīgi attiecībā pret tīru mācību, bet tā vietā dod priekšroku dzirdēt Dieva Vārda interpretācijas, kas ir saskaņā ar viņu pašu izkropļoto izpratni un ačgārnajām tieksmēm. Tā nu arī šī prakse nav nekas cits kā farizejiska, legāliska sabata ievērošana.

Visbeidzot, ir daži, kas apmeklē draudzes, kurās Dieva Vārds tiek sludināts tīri un skaidri, vai arī, viņi domā, ka tas tiek tīri un skaidri sludināts. Viņi klausās ar zināmu uzmanību, un sludinātais vārds pat liek viņiem pārdomāt savus līdzšinējos uzskatus, kā tas bija farizejiem, kad Kristus viņus pamācīja un norāja. Bet, neskatoties uz to visu, tie nemainās. Tie ir tā sauktie svētdienas kristieši, kuri svētdien sevi dēvē par svētiem, dievbijīgiem un dedzīgiem kristiešiem, bet viņu nekristīgā dzīve sākas no jauna, kad viņi pirmdien atgriežas darbā. Arī tā ir liekulīga, farizejiska, legāliska sabata ievērošana, kurā persona izpilda likuma ārējo burtu, bet noliedz tā iekšējo, patieso jēgu. Šāds cilvēks noteikti svin sabatu, bet viņš to nesvētī. Drīzāk viņš to pārkāpj.