Lielākā laime

Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. [Kol.3:2]

It kā apustulis gribētu teikt: tu neatrodies mājās, bet esi svētceļnieks svešā un naidīgā zemē, kur nedz tavs Kungs, nedz citi tavi garīgie radinieki nav atraduši mieru un paliekošu mantu un tie bijuši tikai kā ceļotāji un bēgļi. Tādēļ viss labais, kas dots šai pasaulē, tev jāuztver vienīgi kā jauka vienas nakts patversme svētceļniekam, kurš neapmetas un nepaliek šeit mūžīgi. Viņa ceļojuma mērķis ir cits, nevis vienas nakts patversme.

Ikviens, kas apzinās, ka ir samaitāts grēcinieks, novārdzināts, izmisis, bauslības nogalināts, un kura mierinājums, taisnība un dzīvība ir Kristus, tagad dzīvo tādu ticību un dzīvi, kur pasaule un grēks tam neļauj iegūt mieru. Te ir dots jauks pamudinājums tev, kas tam tici: meklē to, kas augšā, kur ir Kristus. Necenties sev radīt paradīzi virs zemes! Tā ir utopija un maldi, ja kristietis – pēc tam, kad atradis prieku Dievā, – vēl cer atrast lielāku prieku pasaulīgās lietās. Ja tam būs kāda vēl lielāka vēlme un prieks šai pasaulē, tad garīgā dzīve neizbēgami no tā cietīs.

Tāpēc, ja gribi dzīvot mierīgu un laimīgu dzīvi virs zemes un arī mīlēt savu Debesu Tēvu, tad tiecies iegūt sev tādu prātu, kas vērsts uz debesīm. Centies aizmirst visus citus ieguvumus, alksti un meklē vienīgi to, kas ir augšā pie Kristus, tā ka nekas pasaulīgs nesavaldzina tavu sirdi.

Jo, kamēr vien Dieva sēkla paliek tevī un tu dzīvo patiesu dzīvi Dievā, visa laicīgā laime un prieks tevi ved briesmās un bailēs un kavē tavu garīgo dzīvi. Bailēs, jo tu nekad negūsi mieru, kamēr tev lielāks prieks un mierinājums būs citās lietās, nevis Dievā. Ja tu domāsi, ka jelkas laicīgs ir labāks, vērtīgāks un mierinošāks nekā Dievs un Viņa draudzība, tad kaut kas nav kārtībā ar tavu ticības dzīvi Kristū.

Tev ir jādzīvo un jāstrādā šeit, virs zemes, tev jāiegūst un jālieto pasaulīgas lietas, bet tikai – savā miesā. Tavai sirdij jābūt debesīs, pie Kristus. Tavas dvēseles Līgavainis ilgojas pēc tavas mīlestības. Kad Dievs tev dod kādu labu dāvanu, tad saņem to ar pateicību, bet arī ar bailēm, tā lai tava sirds netop ar to savaldzināta. Nekas cits nedrīkst būt tavas sirds dārgums un mierinājums kā vienīgi pats Dievs un Viņa žēlastība.

Miesīga labklājība, pārticība, mierinājums, reputācija un gods vai arī garīgas dāvanas, saprāts, pieredze, godājama dzīve un biedru uzticēšanās – tās visas ir dārgas Dieva veltes, kuras jāsaņem no Viņa ar pateicību, bet arī ar bailēm, lai šādas dāvanas nekļūtu par tavas sirds galveno prieku un pieķeršanos.

Galu galā kristieša augstākā laime un mierinājums ir Dievs, tāpēc pasaulīgajai laimei un mierinājumam nav tik liela nozīme. Jo, ja es iemantoju pasauli, tā kļūst man par draudu, savukārt, ja es to neiegūstu, tā nav liela muiža. Ja kaut kas laicīgs ir kļuvis manai sirdij par lielāku laimi un prieku nekā mana laime Dievā, tad tā man kļūst par mūžīgu nelaimi. Ja turpretī Dievs ir mans lielākais prieks un mierinājums, tad dzīties pēc pārējām lietām nav vērts, jo mans lielākais prieks nāk no augšienes.

Cilvēka sirds pēc savas dabas ir izsalkusi pēc citiem dārgumiem, nevis tiem, kas nāk no Dieva. Taisnība ir Pretorija vārdos: “Kristiešu lielākā laime nebūt nav iegūt pasaulīgu laimi.” Tāpēc tiem, kas patiesi vēlas doties uz debesīm, drīz jānonāk tiktāl, ka nabadzību tie mīl vairāk kā bagātību, nicinājumu vairāk par godu, ciešanas vairāk par baudu, jā, nāvi vairāk par dzīvību.

Tas nozīmē to, ka tu esi miris – krustā sists līdz ar Kristu! Cik gan grūti tas ir miesai! Ticīgajiem vienmēr ir jāatceras, ka viņiem ir cita dzīve, nevis tikai dabiskā. Jo viņi ir dzimuši no Dieva un ir laimīgi Viņā, viņu sirdīs ir debesis un Kristus ir viņu dzīvība, dārgums un prieks.

Ja to aizmirstam, tad mums kļūst par grūtu vienmēr un no sirds meklēt to, kas ir augšā, nevis to, kas ir virs zemes. Pat ja to apliecinām ar savu muti, savā dvēselē mēs melojam, jo, kamēr vien cilvēka dzīvība un prieks nav pats Dievs, sirds arvien meklē to, kas virs zemes – šīs pasaules godu, prieku un bagātību. Nav šaubu, ka kristiešiem ir laicīga, samaitāta miesa, kas pilna kaislībām un kārībām. Tomēr viņi ir krustā sisti līdz ar Kristu.

Asafs apliecina, ka viņa sirds ir bēdīga un sašutusi, redzot bezdievīgu cilvēku labklājību, kamēr taisnajam ir jāpanes daudz ciešanu. Bet tad viņš piebilst: “Bet pie Tevis es palieku vienumēr.. Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!” [Ps.73:23, 25–26]