Lieldienas atsvētē

Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā. [Jņ.20:19-31]

Dieva valstības vārti ir atvērušies visiem ticīgajiem. Dieva valstībā, kā saka apustulis Pāvils vēstulē romiešiem, nav ēdiens un dzēriens, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. [Rom.14:17] Un tālāk viņš piebilst, kas šajās lietās kalpo Kristum, tas Dievam ir tīkams un pie cilvēkiem cieņā. Tad nu dzīsimies pēc miera, un pēc tā, ka varētu celt cits citu.

Dieva valstība – taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.

Šīs dienas evaņģēlijs par šīm trim Dieva valstības lietām brīnišķīgā veidā mums māca. Tajā pašā pirmajā nedēļas dienā, kad svētie eņģeli nevis vienu, bet vairākas reizes, sākumā ar prieku, vēlāk ar izbrīnu, mācekļiem atkal un atkal bija atgādinājuši, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Kad pats Pestītājs bija sastapis kādus no saviem mācekļiem, atklājies Marijai Magdalēnai, Pēterim, Emavas ceļa gājējiem, un kad šie mācekļi Kungu redzējuši, nāca atpakaļ pie pārējiem mācekļiem un visam pulkam liecināja, ka Kristus ir augšāmcēlies, vēl aizvien mācekļi nespēja ticēt. Viņu sirdis bija baiļu gūstā.

Ko darīt, ja sirds ir bailēs? Mēs redzam, ka šīs dienas vakarā, lai gan daudzkārt tik brīnišķu vēsti dzirdējuši, ir sapulcējušies kādā istabiņā aiz slēgtām durvīm, aiz bailēm no jūdiem. Nu ko, vai tad, ja jūdi gribētu nākt viņus gūstīt, šīs durtiņas spētu viņus noturēt? Vai viņi varētu noslēpties, vai kādā ziņā sevi pasargāt vai izglābt? Patiesībā jau nu nē. Tomēr mēs redzam, ka bailēs un nemierā cilvēks dara visneprātīgākās un vissavādākās lietas. Tā arī mācekļi aiz slēgtām durvīm kaut cik meklēdami drošību un mieru, sapulcējušies apsprieda tās lietas, ko redzējuši un dzirdējuši.

Un tad mēs lasām, ka šīs pašas dienas vakarā atnāk Jēzus, un nostājies viņu vidū sacīja: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Dieva valstība nav ēdiens un dzēriens, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. Tas nu ar mācekļiem notiek šajā dienā.

Visupirms nāk dievišķā taisnība. Nevis tā taisnība, ar kuru Dievs ir taisns un svēts, kur Viņa taisnība un svētums ir mēraukla, ar kuru Viņš tiesā un mēra arī cilvēku. Ja Tu, Kungs, gribi nākt tiesāt, saka Dāvids, neviens dzīvais tavā priekšā nevar pastāvēt. Nē! Ne šādu taisnību piemin Pāvils, un ne šādu taisnību nes Kristus, savus necienīgos un patiesībā nekrietnos visādā ziņā mācekļus tiesādams vai bārdams, bet Viņš nes to taisnību, kuru Viņš dāvā saviem mācekļiem, kuru Viņš ir izcīnījis viņu dēl, lai šī taisnība būtu kā drēbes, kas tiesas dienā sedz mācekļus, kad viņi stāsies Dieva priekšā. Tik brīnumainas drēbes, ka apustulis Pāvils saka, ka tas, kas ir Kristū, kas ir kristīts, un ticībā atrodas Kristū, ir tērpies Kristū. [Gal.3:27]

Dievs, šajā taisnībā tērptos, redz kā savu Dēlu, Jēzu Kristu, redz kā savus dēlus un meitas. Šādu taisnību, kas mūs izglāb tiesas dienā, Kristus ir atnesis ar savu augšāmcelšanos. Viņš bija Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus. Šie grēki bija Viņam uzlikti, un Viņš ar tiem mira. Grēki palika nāvē, bet Kristus nē. Dzīvību, taisnību un neiznīcību Viņš gaismā vedis. Viņš nāk dzīvs savu mācekļu vidū, un nostājas šo taisnību atnesdams, un saka: Miers jums.

Mūsu Kungs un Pestītājs nācis pie mācekļiem, kas baiļu dēļ bija aiz slēgtām durvīm. Visa pasaule ārpus šīs istabiņas, kur izbiedētie mācekļi, kur viņu pulciņš bija sapulcējies, bija viņiem naidīga. Viņi nezināja nevienu drošu vietu, kur paslēpties no to cilvēku naida, kas Kristu bija situši krustā, kas Viņu bija zaimojuši, nicinājuši, izsmējuši, un kas draudēja arī pašiem mācekļiem. Tāpēc viņi bija aiz slēgtām durvīm lielā nemierā. Ja tagad pēkšņi Kristus nāktu, un visus savus ienaidniekus satriektu, arī tos, kas mācekļus bija apdraudējuši, no kuriem viņi baidījās, kas radīja nemieru viņu sirdīs, arī tos sasaistītu un liktu kaunā, tad mācekļu sirdīs gan būtu miers.

Bet vai viņu sirdīs būtu miers?

Jā, šādu mieru mēs gan saprotam, jo nemiers ceļas mūsu dvēselē, kad apkārt ir draudi, kad apkārt ir ienaidnieki, kad apkārt ir daudz dažādi apstākļi, kas mūs dara bailīgus un nemierīgus. Parasti mēs gaidām mieru, kas šos ārējos apstākļus kaut kādā ziņā pārmaina, labo, vērš par labu vai paņem nost, savalda. Tad mums šķiet, ka nu ir miers mūsu sirdīs. Šis miers ir mānīgs. Tas no jauna atkal un atkal būs atkarīgs no ārējiem apstākļiem, kas vienu brīdi norims, sakārtoties tā, ka mums šķiet miers sirdī nācis, bet pēc kaut kāda laika ārējie apstākļi pavisam citādi vēršas. Vēl ļaunāk, vēl briesmīgāk. Un tad izrādās sirdī nemaz nekāda miera nav bijis.

Kristus nāk nevis mainīdams ārējos apstākļus, Viņš neizbiedē un neiztrūcina vairs nevienu no saviem pretiniekiem, no savu mācekļu ienaidniekiem un smējējiem un nīdējiem. Viņš nāk pie mācekļiem pašiem, kur viņi aiz slēgtām durvīm ir izbailēs sapulcējušies, bailēs no visa tā, kas bija ārpus šīs istabiņas durvīm.

Kā Viņš nāk? Viņš nāk caur slēgtām durvīm. Nāk šajā namā ne šīs durvis izlauzdams, ne atslēgdams, ne kaut ko pārmainīdams ārēji pie šī nama. Viņš nāk tā, ka tie, kas varbūt stāv turpat pie nama durvīm ārpusē, neko nemana, kas tur iekšpusē notiek. Nemana šo lielo pārmaiņu.

Mārtiņš Luters šo Kristus nākšanu ir salīdzinājis ar Viņa nākšanu mūsu sirdīs. Cik brīnišķa tā ir. Arī mūsu sirds ir kā aizslēgta istaba, kurā mājo bažas, nemiers un bailes un daudz dažādas citas briesmīgas lietas un rēgi. Un tad nāk Kristus, Augšāmceltais. Savā dzīvības spēkā, caur ticību, caur sludināto vārdu. Un tad šajā sirdī nāk miers. Pavisam cits miers, nekā tas, kas atkarīgs no ārējiem apstākļiem, no nemiera, kas ir ārpusē pasaulē. Nevelti apustulis Pāvils vēstulē filipiešiem šo mieru sauc par Dieva mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu. [Fil.4:7] Pretēji tam, kas iepriekš domāts un ierasts, nāk Kristus miers, augstāks par visu prātu un saprašanu, un dod mieru un prieku arī tad, ja ārā viss paliek tāpat kā bijis. Patiesu mieru un prieku. Kā mēs to redzam šajā brīnišķajā notikumā.

Tad, kad Pestītājs ir nācis pie mācekļiem slēgtajā istabā, mieru tiem vēlējis un devis, tad rāda tiem savas rokas un sānus. Mācekļi ieraudzījuši savu mīļo Kungu un skolotāju, kļuva līksmi.

Ārā nekas nebija mainījies. Viss bija tāpat. Bet viņi bija miera, prieka, līksmes un taisnības pilni.

Tā tas notiek arī ar mums. Ja mēs patiesi caur ticību esam Jēzu, Augšāmcelto, savā sirdī uzņēmuši, ja mēs esam saklausījuši šo Viņa miera sveicienu, kuru Viņš saka ne vien mācekļiem toreiz un tad, bet arī šodien ikreiz, kas Viņš nāk un stājas savas sapulcētās draudzes vidū.

Ja tu to iepriekš neesi dzirdējis, tu vari to dzirdēt šodien un tagad. Arī tev Jēzus saka: “Miers ar tevi.” Arī tev caur šo evaņģēlija vārdu rāda savus naglu rētām izrētotās rokas un savus caurdurtos sānus, lai tu kļūtu priecīgs. Lai tu redzētu, ka tev ir Kungs, kas ir uzvarējis šo pasauli, elli, nāvi un grēku. Vai tev vēl ir kāds ienaidnieks, kas būtu ārpus pasaules, elles, nāves un grēka? Nē, mīļo cilvēk, tāda ienaidnieka tev nav. Tos visus mūsu Pestītājs Kristus ir satriecis savā Augšāmcelšanā.

Viņš nāk, lai mājotu mūsu sirdīs. Lai paliktu pie mums. Lai Debesu valstība atklātos pie mums. Un kā jau dzirdējām to iepriekš, ne ēdiens un dzēriens ir šī valstība, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.

Kad kristītais cilvēks ir saņēmis šīs brīnišķās valstības dāvanas, tad Pestītājs, kas viņiem šīs dāvanas devis, runā uz viņiem tālāk, vēl kādas būtiskas un ļoti nozīmīgas lietas sacīdams. Kad tie ir iemantojuši mieru, kas ir augstāks par cilvēku prātu un saprašanu, un prieku, un taisnību, tad, mēs lasām, tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.”

No šīs aizslēgtās istabiņas, kur viņi bija bailēs ieslēgušies, drebēja un trīcēja, bija izmisuši, bēdīgi un raudāja gaužas asaras, viņi priecīgi un līksmi ies tajā pasaulē, no kuras viņi bija iepriekš slēpušies, bēguši, baidījušies, vairījušies. Viņiem ir dots miers, kas ir augstāks nekā cilvēku prāts un saprašana.

Katrs kristietis ir šādā veidā Kristu uzņēmis un aicināts doties ārā, arī no savas sirds šaurības, pie tiem, kuriem vēl šī miera, prieka un taisnības nav.

Tādēļ Pestītājs mācekļus stiprinādams, kā mēs lasām, uzpūta dvašu un tiem sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem paliks.”

Viņš kopā savelk šīs sūtīšanas lielo vēsti. Caur evaņģēlija sludināšanu, caur Svēto Kristību, caur Svētā Vakarēdiena brīnišķo un svētību pilno mielastu, un, protams, pārpārēm caur grēku piedošanas, jeb kā mēs to baznīcā saucam, absolūcijas vārdu, nabaga cilvēks tiek atraisīts no savu grēku nastas, no velna un elles varas, un saņem Svētā Gara dāvanu, kas uztur viņa ticību. Grēku piedošana satver un izsaka reizē visu Evaņģēliju kopumā.

Tāpēc arī Pestītājs saviem mācekļiem to atklāj, ka viņi nekad neaizmirst kādēļ viņi ir sūtīti. Lai uz viņiem būtu Svētā Gara svaidījums, kas tad, kad viņi izies ārā no šīs slēgtās istabiņas šaurības pasaulē un sludinās evaņģēliju, lai viņi zinātu, kā viņiem to sludināt. Lai viņi prastu to izteikt tā, lai cilvēku sirdis iesilst ticībā, priekā, mierā un mīlestībā.

Tā arī mums šīs lietas ir uzticētas. Kalpot ar šo grēku piedošanu, kas evaņģēlija pasludinājumā ietverta, vai draudzīgā uzmundrinājumā vai pamudinājumā, vai tiešā veidā nāk kā atraisīšana no grēkiem, kas tiek pasludināta bēdīgām un noskumušām sirdīm. Visas šīs lietas ir dotas arī katram no mums.

Tā mēs ikreiz stiprināmies žēlastībā, ko Augšāmceltais Kungs, ko toreiz saviem mācekļiem deva. Arī mēs savās sirdīs un savās dzīvēs redzam atveramies Dieva valstību, kas ir taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. Un tad, kā sākumā jūs to dzirdējāt, kā saka apustulis Pāvils: “Tad nu tas, kas šinīs lietās kalpo Kristum, ir Dievam tīkams un cienījams cilvēku starpā. Tāpēc mēs dzenamies pēc miera un pēc tā, lai cits citu celtu ticībā.” [Rom.14:18-19]

Kas šajās lietās kalpo Kristum, pēc tā veida, kā Viņš ir pavēlējis sacīdams” “Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]