Lieldienas – dzīvības un nāves cīņa

Ko cilvēks var droši zināt par savu nākotni? Neko daudz. Ir tikai viens pilnīgi skaidrs pieturas punkts mūsu nākotnē. Ir tikai viena neizbēgama lieta, kas skar mūs visus. Diemžēl šī viena neizbēgamā – ir nāve. Viss pārējais var būt un var nebūt, var piepildīties un nepiepildīties, taču šo vienu lietu mūsu “nākotnes horoskops” paredz pilnīgi droši.

Visi cilvēki reiz mirst. Tas attiecas arī uz mums. Mēs varam izvairīties no šīs domas, mēs varam to noliegt. Mēs varam saukt nāvi gan par ienaidnieku, gan arī par draugu un glābiņu. Taču tas nespēs izmainīt sāpīgo patiesību, ka mēs visi atrodamies tās varā. Mūsu un mūsu priekšteču pieredze rāda, ka nāvei pieder pēdējais vārds. Un tomēr – vai tiešām nāve ir stiprāka par dzīvību?

Reālistiska attieksme

Tas skan diezgan pesimistiski, un kāds varētu jautāt: vai ir lietderīgi šādā veidā domāt par dzīvi? Vai nebūtu labāk vienkārši ignorēt šo problēmu? Kādēļ gan neveltīt sevi šīs dzīves priekiem un rūpēm? Kādēļ neizbaudīt dzīvi, kamēr mēs dzīvojam? Un tomēr – ja vēlamies būt saprātīgi un reālistiski cilvēki, tad mums ir jāpieņem dzīves īstenība tāda, kāda tā ir. Mums jāaplūko lietas to kopumā un veselumā. Ja mēs domājam par dzīvi, tad mums jāņem vērā arī nāve, kas nesaraujami ar to saistīta. Ja mēs dzīvojam tā, it kā nāve mūs neskartu, tad mēs dzīvojam “ilūziju pasaulē”, kurai agri vai vēlu ir lemts sabrukt.

Varētu domāt, ka tā ir dabas likumsakarība: kas piedzimst, reiz mirst, kas uzplaukst, reiz vīst. Tas varētu šķist dabiski, jo visa dzīvā radība taču piedzīvo šādu likteni. Kāpēc cilvēkam vajadzētu būt izņēmumam? Taču kristīgā ticība noliedz, ka nāve būtu visu lietu loģisks nobeigums. Nāve nav dabiska, bet gan pretdabiska. Lai arī kā cilvēce būtu saradusi un samierinājusies ar nāvi un mirstību, tomēr Dieva atklāsme Bībelē mums rāda, ka tāds nav bijis Dieva sākotnējais nodoms.

Zaudētā nemirstība

Iesākumā cilvēks tika radīts, lai dzīvotu mūžīgi – Dieva tuvumā, patiesā kopībā ar dzīvības devēju. Ādamam un Ievai nāve bija tikai kā iespējams drauds – gadījumā ja viņi ēdīs no aizliegtā augļa. Diemžēl šis drauds piepildījās. Cilvēku dzīvē ienāca grēks un līdz ar to arī – nāve. Cilvēki atsvešinājās no sava Radītāja un dzīvības devēja, un kā sods par šo atkrišanu bija tas, ka cilvēki tika pakļauti nāvei. Kā būtu bijis, ja grēks nebūtu izpostījis sākotnējo Paradīzes idilli? Jā, to mēs varam vienīgi minēt. Taču tādā gadījumā viens gan ir skaidrs – nāves vara nebūtu tik biedējoša, kā tas ir tagad.

Lieldienas ir atgādinājums mums visiem par tiem lielajiem notikumiem, kas ir visas kristietības pamatā. Tie ir pestīšanas notikumi. Tiem, kas tic šiem notikumiem, ir skaidrs, ka tas bija pilnīgi jauns pavērsiens visas cilvēces vēsturē. Kristieši tic, ka Lielajā piekdienā Kristus tika sists krustā un nomira, bet Lieldienu rītā Viņš augšāmcēlās no nāves.

Tātad ir Kāds, kas ir pārvarējis nāvi, ir Kāds, kas ir stiprāks par nāvi – tas ir pats Dzīvības Kungs Jēzus Kristus. Nāvei tomēr nepieder visa vara..

Pestīšanas noslēpums

Kas tad īsti Lieldienās notika? Jaunā Derība mums vēsta, ka Kristus ciešanas, nāve un augšāmcelšanās ir visas Dieva atklāsmes kulminācija. Toreiz tika paveikta visas cilvēces pestīšana. Ko tas nozīmē? Pestīšana nozīmē, ka pār nepārvaramo bezdibeni, kas šķīra cilvēkus un Dievu, tagad ir radīts glābšanas tilts. Pestīšana nozīmē, ka Dievs ir devis grēciniekam iespēju atgūt zaudēto Paradīzi Dieva tuvumā. Tagad cilvēks atkal var atjaunot kopību ar Dievu.

Pestīšana ir kā liels noslēpums. Mūsu prāts spēj to saprast tikai daļēji. Kristus nāca kā starpnieks starp Dievu un cilvēkiem. Mēs zinām, ka toreiz Kristus uzņēmās uz sevis visus pasaules grēkus (arī tos, ko darījis katrs no mums) un nesa tos savā miesā pie krusta staba, ka Viņš ir mūsu vietā maksājis sodu par tiem un izcietis visas grēka sekas. Arī nāvi. Toreiz Kristus personā savienojās divas nesavienojamas lietas: Svētais Dievs un visu pasaules grēku ļaunums. Toreiz Nevainīgais uzņēmās visas pasaules vainu, un tādējādi grēks ir ticis izpirkts un cilvēku parāds Dievam – samaksāts. Tāds ir Kristus nopelns. Viņš ir cietis, miris un augšāmcēlies mūsu pestīšanas labā.

Jaunā radība

Kā jau sacīju, Kristus augšāmcelšanās ir kas pilnīgi jauns un nepieredzēts pasaules vēsturē. “Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem. Jo kā caur vienu cilvēku nākusi nāve, tā arī caur vienu cilvēku – miroņu augšāmcelšanās. Jo kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” (1.Kor.15:20-22)

Augšāmcelšanās ir ne tikai uzvara pār grēka un nāves varu, bet tā ir arī iesākums jaunai pasaulei, jaunai radībai – Debesu valstībai. “Es radīšu jaunu debesi un jaunu zemi, kur taisnība mājo” – tā skan Dieva apsloījums. Šīs jaunās pasaules iesākums neredzami ir iesācies jau šīs “vecās” pasaules vidū. Debesu valstība ir jau mūsu vidū – kristīgajā draudzē, kur pats augšāmceltais Kristus ir sācis valdīt ar savu Vārdu un sakramentiem. Tā nav ilūzija. Šī jaunā radība ir tikpat īsta un reāla kā vecā.

Bet Kristus ir pirmais, kas pieredzējis lielo pārvērtību, kas ir augšāmcelšanās no nāves. Kristus ir – “pirmais no mirušajiem”, pirmais jaunās pasaules liecinieks. Viņa jaunais veidols pēc augšāmcelšanās bija tikpat reāls kā vecais. Par to pārliecinājās Viņa mācekļi, ar kuriem kopā Viņš ieturēja maltīti, bet it īpaši “neticīgais” Toms, kas vēlējās likt pirkstu Kristus rētās, lai pārliecinātos par Viņa īstumu. Viņš nebija spoks, Viņš bija īsts. Taču ne tāds kā mēs – savā grēka nepilnībā, bet pilnīgs un apskaidrots. Viņš vairs nebija pakļauts šīs zemes likumībām un ierobežojumiem, Viņa jaunais veidols bija dievišķs un stāvēja pāri šīs pasaules realitātei.

Tilts no vecās un jauno pasauli

Kristus augšāmcelšanās ir vēl kas vairāk, nekā tikai iesākums. Tā ir arī kā tilts starp veco un jauno pasauli. Tas ir kā tilts starp tiem, kas dzīvo vecajā – grēka un nāves pasaulē, un jauno pasauli, kas nāk Dieva spēkā.

Padomājiet par to, ka Viņš, kas cēlās augšā, bija arī patiess cilvēks, kas bija tērpts vecās pasaules zemības veidolā, un bija likts zem bauslības, sodības un nāves. Kristus bija līdzdalīgs vecās pasaules liktenī kā ikviens no mums. Viņš nesa pat vairāk šo smago nastu nekā jebkurš no mums, jo Viņam vienam bija uzkrauta visu ļaužu grēku nasta. Viņš izcīnīja neizteicami smagu cīņu ar šīs pasaules ļaunumu un guva pār to uzvaru. Lieldienu uzvara ir pasludinājums visai pasaulei par Dieva mīlestību, grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību.

Lieldienu uzvara

Šo uzvaru Viņš grib dāvāt mums visiem. Šo priecīgo vēsti par savu uzvaru Viņš ir licis sludināt visā pasaulē. Ikviens, kas tic Viņa uzvarai un saņem grēku piedošanu Viņa vārdā, kļūst līdzdalīgs Viņa uzvarā un šīs jaunās pasaules dzīvē.

Kaut arī mēs, kristieši, vēl joprojām jūtam vecās pasaules grēku un tā sekas – slimības, ciešanas, nelaimes un nāvi, tomēr visas šīs lietas ir zaudējušas savu iznīcinošo spēku. Pēc Kristus Lieldienu uzvaras grēks mūs vairs nevar pazudināt. Slimības, ciešanas un nelaimes ir tikai laicīgi un pārejoši pārbaudījumi, kas nespēj mums atņemt mūžīgo dzīvību. Arī nāves dzelonis vairs nav bīstams, jo nāve mūs nespēj paturēt savā varā. Kristieši uz nāvi var raudzīties kā uz īslaicīgu miegu, pēc kura uzausīs jauna brīnišķīga diena Dieva valstībā. Tad iznīcīgais ietērpsies neiznīcīgajā un mirstīgais apvilks nemirstību.

“Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka tad, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi.” (1.Jņ.3:2)