Lieldienu pirmdienā

Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadijas no Jeruzalemes, vārdā Emava. Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina. Un Viņš tiem sacīja: “Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?” Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. Tad viens, vārdā Kleops, atbildēja un Viņam sacīja: ”Vai Tu viens esi tāds svešinieks Jeruzalemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?” Un Viņš tiem sacīja: “Kas tad?” Un tie Viņam sacīja: “Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, ka To mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un Viņu situši krustā. Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas. Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja; tās agri bijušas pie kapa un, Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas saka, Viņš esot dzīvs. Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja.” Tad Viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti. Un tie tuvojās pilsētiņai, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk. Un viņi To gauži lūdza un sacīja: “Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!” Un Viņš iegāja pie tiem palikt. Un notika, ka Viņš, ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva, tad viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda. Un tie sacīja savā starpā: “Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?” Un tai pašā stundā viņi cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzalemi un atrada tos vienpadsmit sapulcējušos un tos, kas pie tiem bija. Tie sacīja: “Tas Kungs patiesi augšāmcēlies un Sīmanim parādījies.” Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis ceļā un kā Tas viņu pazīts, maizi laužot. [Lk.24:13-35]

Šajā Evaņģēlija vietā īpaši tiek aplūkotas trīs lietas mācībā par Kristus augšāmcelšanos. Pirmkārt – ka šis notikums ir risinājies un ticis aprakstīts, lai sniegtu drošu liecību un pamatojumu mūsu ticībai šim artikulam. Visupirms jau – mēs redzam, kā divi mācekļi dodas ceļā atsevišķi no pārējiem, neticēdami, ka Kristus augšāmcelšanās būtu iespējama, un runādami savā starpā kā cilvēki, kuri zaudējuši cerības uz Kristu – Viņš tiem ir miris un aprakts, tā, it kā šo cilvēku sirdīs Viņš vairs neko nedarītu un nespētu darīt, – kā viņi paši to apliecina, sacīdami: “Mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kurš Israēlu atpestīs;… šodien ir trešā diena kopš Viņa nāves.” Lai arī šie mācekļi no sievām bija dzirdējuši, ka tās redzējušas eņģeli, kas pavēstījis, ka Kristus ir augšāmcēlies un dzīvs, tomēr viņi paši to nebija redzējuši, nedz atraduši. Otrkārt, svarīgākā lieta ir tā, ka Kristus šeit nevien pats atkal dzīvs atklājas neticīgajiem mācekļiem, lai viņi būtu pārliecināti par Kristus augšāmcelšanos, tūliņ dotos atpakaļ, pavēstītu dzirdēto pārējiem un dzirdētu tieši to pašu no viņiem. Tā Kristus augšāmcelšanās liecībai bija jāatskan un jātiek apstiprinātai no abām pusēm. Bet, pirms vēl mācekļi bija augšāmcēlušos Kristu pazinuši, Viņš ar Rakstu vārdiem bagātīgi apstiprina, ka Viņam bija lemts gan ciest, gan celties augšām no mirušajiem, un nosodīja mācekļus tādēļ, ka viņi šādām lietām neticēja. Bet mācekļiem taču bija jāzina, ko Raksti saka par Kristu – to Viņš pats bija tiem sacījis un mācījis vēl pirms savām ciešanām.

Otrā lieta, kas tiek atklāta šajos Evaņģēlija vārdos, ir Kristus augšāmcelšanās spēka un augļu piemērs – to redzam pie šiem diviem mācekļiem, kad tie runā par Kristu un klausās Viņa pasludinājumu; arī tā ir patiesas augšāmcelšanās liecības daļa. Jo šeit Kristus ar darbiem parāda un apliecina, ka Viņš nav miris – kā mācekļi sākumā domājuši – bet darbojas viņos un caur Vārdu izpauž savu spēku, pirms vēl mācekļi ir Viņu atpazinuši; Viņš dara tos ticīgus un dod tiem jaunu, citādu prātu un izpratni, sirdi un drosmi; arī paši mācekļi to sajūt un apliecina: “Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja…?” To pašu Viņš dara arī šodien, visu kristiešu vidū. Palikdams mūsu acīm neredzams, Viņš tomēr īsteno un apliecina savu darbu un varu – kā dzīvs Kungs caur Vārdu apgaismodams, mierinādams un stiprinādams savus ļaudis ar savu spēku, aizstāvēdams un uzturēdams tos pret visām velna un pasaules dusmām un trakošanu.

Treškārt, šeit parādīts veids, kādā Kristus atklāj savu augšāmcelšanos un kā tā tiek iepazīta un saprasta – proti, visupirms tas notiek caur Vārdu un ticību – pirms vēl to ir iespējams satvert ar miesīgo skatienu un sajūtām. Tādēļ sākumā Kristus saviem mācekļiem šķiet nepazīstams, it kā apslēpts; Viņš nāk pie tiem un iet tiem līdzi, vēl arvien palikdams neatpazīts, lai gan Viņš patiesi ir kopā ar saviem mācekļiem – tieši tas pats Kristus, ko viņi tik bieži ir redzējuši un dzirdējuši, tomēr tagad nespēj atpazīt – viņi nevar pat iedomāties, ka Kristus ir dzīvs, jo ir jau trešā diena, kopš Viņš nomiris un apraksts. Mācekļi nespēj domāt par Kristu citādā veidā, kā vien – kā par mirušu cilvēku; Viņš tiem ir kļuvis gluži svešs un nepazīstams; lai cik ilgi Viņš tagad būtu mācekļu vidū, tie Viņu nepazīst līdz brīdim, kad Viņš pasludina savas augšāmcelšanās mācību – kā šeit sacīts: “Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina.” Ne tādēļ, ka Kristus būtu kļuvis citāds vai negribētu ļaut sevi pazīt, bet tādēļ, ka šo cilvēku domas ir tik svešas un klejo tālu no Kristus. Tāpat arī Magdalēna un pārējie mācekļi nepazīst Kristu, iekams ir dzirdējuši Vārdu par Viņa augšāmcelšanos.

Ar šī notikuma palīdzību Kristus grib mums mācīt un rādīt, ka Viņa augšāmcelšanās un Viņa Valstības spēks šeit, uz zemes un šajā dzīvē atklājas vienīgi caur Vārdu un ticību, kas turas pie Kristus, kaut arī Viņš nav saskatāms; Viņā ticība uzvar grēku un nāvi, satver taisnību un dzīvību. Tas būtu īss kopsavilkums, runājot par notikumu, kas aprakstīts šajā Evaņģēlija vietā (attiecībā uz mācību par augšāmcelšanos), par ko iepriekš jau esam dzirdējuši plašākā izklāstā.

Taču īpaši mums šajā Evaņģēlija vietā tiek rādīts mācekļu ticības vājums un tas, kā Kristus viņiem parāda savu Valstību, kā Viņš izturas pret šādiem mazticīgajiem. Visā Kristus augšāmcelšanās notikumā redzam to pašu – vispirms jau visi apustuļi, un tad arī pārējie mācekļi ir bijuši pārāk vāji, lai ticētu šai mācībai – tā tas ir bijis līdz pat Kristus debesbraukšanai. Un šīs mācekļu siržu cietības un nesapratnes dēļ Kristum ir nācies viņus nosodīt – jo tie nebija ticējuši tiem, kas redzējuši Viņa augšāmcelšanos, Mk. 16: 14. Kristus taču pats jau iepriekš vairākkārt bija mācekļiem sludinājis un ar Rakstu vārdiem pamatojis to, ka Viņam jātiek krustā sistam un trešajā dienā jāceļas augšām.

No tā mācāmies, pirmkārt – ka arī tajos cilvēkos, kuri jau ir kristieši un kļuvuši svēti, vēl arvien paliek trūkumi un vājības – it īpaši augstajās lietās, kas saistītas ar mācību un ticību, tādēļ viņi tās nespēj uzreiz saprast, nedz turēties pie tām tik cieši, kā vajadzētu. Un ticība nebūt nav tik viegla un vienkārša lieta, kā maldīgi iedomājas nepieredzējušie un nesaprātīgie gari un kā apgalvo mūsu rupjie, neaptēstie pāvesta ēzeļi, kuri domā, ka ticība nav nekas cits, kā vien tas, ka viņi dzirdējuši notikumus un vēsturiskus stāstus, un ir iedomājušies, ka, tiklīdz ir vienu reizi dzirdējuši vai lasījuši to, ko Evaņģēlijs saka par Kristu, viņi uzreiz jau ir to pilnīgi šķīsti izpratuši un satvēruši ticībā, tā, ka nekas vairāk nav jāmācās, nedz jātic.

Taču šādas domas ir pavisam tukšas un nekam nederīgas – to pierāda tas, ka viņiem pašiem nākas atzīt: šāda notikumu zināšana viņu sirdīs ir un paliek pavisam klusa, vēsa un slinka – tā viņiem nenes nekādu labumu, bet paliek guļam kā tukša, nederīga čaumala, kurā nav ne sulas, ne spēka; tā viņiem nespēj ne palīdzēt, ne nest kādu labumu, tā nevar viņus stiprināt, nedz darīt labākus. Bet lielais, augstais Kristus augšāmcelšanās darbs taču ir paveikts un tiek sludināts tādēļ, lai, uzklausīts un atzīts, tas nestu augļus, pamodinātu un aizdegtu mūsu sirdis, lai tas radītu mūsos jaunas domas, jaunu prātu un drosmi, dzīvību un prieku, mierinājumu un stiprinājumu. Ja ar tevi tas nenotiek, tad esi veltīgi klausījies par Kristus augšāmcelšanās notikumu – tevī tas ir nedzīvs un nav paveicis vairāk, kā pie kāda turka vai pagāna, kas par Kristus augšāmcelšanos nekad nav dzirdējis vai vismaz nav uzskatījis to par patiesību. Un tad tu nedrīksti lielīties ar ticību, kaut arī tavās ausīs vēl skan vārdi un atmiņā saglabājas sapnis par Kristus augšāmcelšanās notikumu, ko ar sirdi tomēr neesi sajutis, nedz iepazinis. To labi parāda pāvesta sekotāji ar visu savu mācību – viņi netic nekam no Kristus augšāmcelšanās mācības – tādēļ, ka māca meklēt un atrast Kristus augšāmcelšanās atnesto spēku un labumu ārpus Kristus, pie cilvēkiem pašiem, censties to iemantot ar saviem pašu darbiem un nopelniem; turklāt tie nolād, zaimo un vajā svētīgo mācību, kas ved mūs projām no šādām maldīgām blēņām, pie Kristus.

Turpretī kristieši un ticīgie atzīst gan savu, gan citu cilvēku vājumu – to, ka viņi nespēj pietiekami cieši satvert ticībā un uzņemt sirdī šo mācību; pret šo vājumu viņiem nākas cīnīties visu mūžu – kā Sv. Pāvils pats saka Fil. 3: 12, atzīdams, ka vēl nav satvēris Kristus augšāmcelšanās spēku, bet arvien tiecas to atzīt un saņemt.

Jo, lai gan šī mācība pati par sevi ir jauka un mierinoša, tāda, kas nes prieku un svētību, tā, ka tai vajadzētu ar prieku tikt uzņemtai ikvienā sirdī, tomēr tā sastopas ar diviem nopietniem šķēršļiem, kas traucē cilvēkiem tai ticēt. Pirmkārt, šis darbs pats par sevi ir pārāk liels un augsts, lai mums šajā dzīvē būtu iespējams to pilnīgi aptvert – pat tad, ja mūsu ticība būtu ļoti stipra, bez mazākās vājuma pazīmes. Jo Kristus augšāmcelšanās spēku un varu spēsim pareizi saskatīt un iepazīt tikai nākamajā, mūžīgajā dzīvē. Otrkārt, mūsu miesa un asinis, visu cilvēku sirdis pēc savas dabas ir pārāk vājas un nedrošas, lai spētu ticēt Dieva Vārdam; tās neizbēgami izbīstas Kristus augšāmcelšanās darba diženuma priekšā – ik reizi, kad tas tiek pārdomāts, salīdzinot ar mūsu, cilvēku necienīgumu.

Pret pirmo šķērsli Dievs nevar izturēties iecietīgi; jo šim darbam ir jābūt un jāpaliek dižam un īpašam, kāds tas patiesi ir; tas nevar kļūt maznozīmīgāks, jā – tas ir spēks, kam spiesta pakļauties visa radība, visi cilvēki, eņģeļi, velni un elle; un tas ir nepieciešams mūsu pestīšanas labā. Jo, ja tā nebūtu, tad mums nāktos palikt mirušiem, pakļautiem grēkam un mūžīgām Dieva dusmām. Bet uz otro no šiem šķēršļiem Dievs vēl var skatīties caur pirkstiem un būt pacietīgs, zinādams, ka mēs esam pārāk vāji, lai ticībā satvertu šādu lielu spēku un darbu. Mēs redzam, ka tieši tā Kristus arvien izturas pret saviem mācekļiem, kuri, būdami dzirdējuši par Kristus augšāmcelšanos, tomēr vēl bija šaubu pilni – pat tik rupjā veidā, ka, šķiet, ir pilnīgi zaudējuši cerības uz Kristu – viņi saka: “Mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs.”

Un redzi, ar kādu uzcītību Kristus rūpējas par šiem mazticīgajiem. Viņš dara visu, lai palīdzētu tiem pārvarēt vājumu un stiprināt ticību. Tas tādēļ, ka Viņš redz, kā bēdu un raižu nomāktie mācekļi ir devušies projām no pārējiem, nezinādami, ko domāt un uz ko cerēt. Kristus negrib viņus atstāt šādās šaubās un kārdinājumos, bet cenšas tos izglābt – Viņš nāk un pievienojas mācekļiem ceļā, ļaudams visiem pārējiem mācekļiem palikt vienā pajumtē – lai gan arī viņi ir noraizējušies un ticībā vāji. Bet, tā kā šie divi nonākuši lielu neticības draudu priekšā, Kristus tūliņ nāk tieši pie viņiem, itin kā Viņam pēc augšāmcelšanās nekas cits nebūtu darāms – Viņš ar tiem laipni runā un apspriež Rakstus, dod tiem iemeslu lūgt, lai Kristus paliek pie viņiem, ēd un dzer kopā ar viņiem – līdz viņu ticība atkal tiek pamodināta un mācekļi atbrīvojas no šaubām, iegūdami tādu ticības stiprinājumu, ka jau spēj pazīt Kristu un redzēt, ka tas ir tieši Viņš, kas iepriekš dzīvojis viņu vidū un pirms trim dienām ticis krustā sists. Bet līdz šim brīdim, ceļā būdami, mācekļi savu šaubu un vājuma dēļ vēl nav varējuši pazīt Kristu.

Tātad šeit Kristus gribējis mums kā mācību un mierinājumu pats parādīt to, kā Viņš pēc savas augšāmcelšanās valdīs savu kristiešu vidū, proti – Viņš nedomā atmest, nedz atstumt mazticīgos, jā, arī maldīgos un nesaprātīgos, tāpat arī tos, kuriem ir kādi citi trūkumi – biklās, izbiedētās sirdis un sirdsapziņas. Tieši pie šādiem ļaudīm ir jāizpaužas un jāapliecinās Viņa augšāmcelšanās spēkam. To Kristus panāk, laipni aicinādams mācekļus pie sevis – jā, Viņš pats tos atrod un izturas pret viņiem vislaipnākajā veidā, runā ar viņiem, māca viņus un ir ar viņiem kopā – līdz tie kļūst ticībā stipri un droši, un viņu sirdis, kas iepriekš bijušas bēdīgas un norūpējušās, atkal tiek iepriecinātas. Tas tādēļ, lai arī mēs zinātu un ar cerībām gaidītu, ka Viņš sevi parādīs kā tāds Kungs, kas spēj panest un ņemt par labu mūsu vājumu. Viņš mūs šī vājuma dēļ neatstums un nenolādēs, lai gan neprotam uzreiz ticēt un dzīvot tā, kā vajadzētu – ja vien vājās sirdis negrib nicināt un noliegt Kristu, bet nes sevī mīlestību un labprātību pret Viņu, vēlēdamās kļūt stipras un pilnīgas gan ticībā, gan dzīvē.

Kā redzam pie šiem mācekļiem, lai arī viņi ir vāji un viņiem trūkst izpratnes, tomēr viņu sirdis ir laipnas un labvēlīgas pret Kristu. Tie labprāt un ar prieku runā un klausās par Viņu; nav nekā tāda, ko viņi vēlētos vairāk, kā – gūt apstiprinājumu tam, ka viss, ko tie dzirdējuši par Kristus augšāmcelšanos, ir patiesība. Un tomēr ticēt šiem vārdiem viņiem ir pārāk grūti – tie nespēj uzreiz pieņemt un uzskatīt par patiesību visu dzirdēto; arī mums šīs lietas ir pārāk augstas un lielas. Mūsu mīļais Kungs to labi redz un zina, tādēļ Viņš vēl jo vairāk ir gatavs izturēties pret mums ar pacietību. Viņš ir mierā ar mums, ja tikai Viņu uzklausām un gribam būt Viņa mācekļi, kas labprāt ļauj, lai Viņš tos māca un pamāca.

Šajā piemērā Kristus grib mums mācīt arī to, kā jāizturas pret ticībā vājajiem – lai mēs tādus pārsteidzīgi nenolādētu un neatstumtu – kaut arī redzam, ka viņi klūp un maldās – ,bet būtu pacietīgi, kā arī Kristus ir izturējies un vēl joprojām ik dienu izturas pret mums. Jo, lai gan Viņš pats ar savu augšāmcelšanos ir nācis dievišķā spēkā un varenībā un ir Kungs pār Debesīm un zemi, tomēr savu mīļo kristiešu vidū Viņš valda tā, ka Viņa augšāmcelšanās spēks parādās nabaga vājā pulciņa vidū; Kristus ar visu savu spēku un varu kalpo viņiem, mierinādams un stiprinādams šos savus ļaudis.

Mums jāseko šim piemēram; tādēļ, ja arī esam stipri, nedrīkstam tīksmināties un lielīties paši ar sevi – mums jāraugās, lai ar saņemtajām dāvanām un spēku kalpojam vājajiem un tiecamies viņus stiprināt ar pamācību, mierinājumu, stiprinājumu, draudzīgu brīdinājumu, nosodījumu utt. Tas ir gluži tāpat, kā mēdzam izturēties pret vājiem bērniem un slimniekiem, ar kuriem nepieciešams apieties saudzīgi – mums viņi jāaprūpē, jānes un jāceļ – tik ilgi, līdz viņi būs izauguši un nostāsies paši uz savām kājām.

Redzi, tā ir viena no svarīgākajām lietām šajā Evaņģēlijā – mēs mācāmies par to, kā notiek Kristus Valstībā: tā ir tāda Valstība, kurā kristiešiem, kas iesākuši ticēt un kļuvuši svēti, tomēr vēl paliek vājums, neizpratne un citi grēcīgi trūkumi, kurus Kristus panes un pieļauj; taču ar laiku tiem ir jātiek novērstiem un labotiem. Tātad mums, uz zemes dzīvojot, nav jāsapņo par tādu Baznīcu, kurā nebūtu iedomājama nekādu trūkumu un maldu klātbūtne – kā pāvesta sekotāju pulks lielās, apgalvojot, ka viņu baznīca un koncili nekādā ziņā nevarot maldīties. Šeit dzirdam, ka ne tikai divi mācekļi, bet visi apustuļi ir maldījušies pašā svarīgākajā un nepieciešamākajā mācībā un ir palikuši savā neticībā, līdz pats Kristus ar daudziem un daudzveidīgiem pasludinājumiem un atklāsmēs viņus no tās izrāvis. Triju dienu laikā, kopš Kristus ticis krustā sists, ticība Viņa augšāmcelšanās notikumam bija pilnīgi zudusi no mācekļu sirdīm; šo gaismu nebija izdevies saglabāt nevienam citam, kā vien Marijai, Kristus mātei. Viņa savā sirdī bija paturējusi dzirdētos Rakstu vārdus par Kristu un par visu pārējo – tie viņu bija mierinājuši un stiprinājuši lielajās sirdssāpēs Dēla ciešanu un nāves brīdī.

Jo Kristus ticībai ir jāsaglabājas un jātiek uzturētai Viņa Baznīcā – kaut vai nelielā tās daļā; ir jābūt vismaz dažiem cilvēkiem, kuri saglabā un apliecina patiesību – kaut arī viss lielais ļaužu pulks maldās, kā to redzam šajā vietā; un patiesības saglabāšanai arī pietika ar vienu pašu Mariju. Tādēļ Dievs ļauj visam notikt tā, ka pat daudzi īsti svētie maldās un klūp – lai mēs nepaļautos uz cilvēkiem, vienalga, cik daudzi, cik lieli un svēti viņi būtu. Mums jāraugās tikai uz Vārdu; tas ir pilnīgi drošs un nevar mūs pievilt – kā arī Kristus šeit rāda, mācīdams Rakstus gan šiem diviem mācekļiem, gan arī visiem pārējiem, visos laikos.

Turklāt nedrīkstam aizmirst arī Evaņģēlija piemēru, kas mūs aicina un mudina labprāt runāt un klausīties par Kristu, dzirdēt un lasīt Rakstus un Dieva Vārdu, kaut arī ne vienmēr izdodas to uzreiz saprast un uzņemt sirdī tā, kā vajadzētu; Evaņģēlijs rāda, kādu spēku, labumu un augļus nes Dieva Vārda uzņemšana ar vientiesīgu sirdi.

Jo visupirms jau mēs redzam: lai arī šie divi mācekļi vēl arvien ir neticības pilni, tomēr, tā kā viņi, savu ceļu iedami, pavisam vientiesīgi un pat gluži veltīgi runā, diskutē un raizējas par Kristu, Viņš nevar palikt malā, bet nāk pie viņiem un visdraudzīgākajā veidā tiem piebiedrojas, itin drīz atklādams viņu sirdis un domas. Kristus sāk viņiem sludināt skaistu, lielisku sprediķi tieši par šo mācību, kuras dēļ viņi raizējas un šaubās; neko līdzīgu viņi agrāk nav dzirdējuši. Un tad viņi saņem Kristus augšāmcelšanās spēku; viņu sirdis vairs nespēj palikt tik smagas, nolaidīgas un vienaldzīgas pret ticību, kādas tās bija iepriekš, bet tiek saviļņotas un aizdegtas, turklāt arī apgaismotas un apveltītas ar jaunu izpratni, tā, ka nu mācekļi sāk pareizi saprast Rakstus, un viņiem kļūst skaidrs tas, kas agrāk nebija saprotams. Un visbeidzot apsegs no viņu acīm un sirdīm tiek noņemts, tā, ka viņi vairs neuzskata Kristu par viesi un svešinieku, bet patiesi atzīst un sajūt, ka Kristus vairs nav tālu no viņiem, bet ir klāt, pavisam tuvu un paveic viņos šādas lietas, tā, ka nu viņi kļūst pavisam droši savā ticībā; turpmāk viņiem vairs nav nepieciešama miesīga, redzama Kristus atklāšanās. Tie paši iet un sludina citiem – viņi spēj tos stiprināt un palīdzēt cīņā pret šaubām un neticību.

Tādēļ arī mums jāseko mācekļu piemēram, labprāt jāuzklausa Dieva Vārds un nav jāpagurst; jo tas nav vingrinājums, kas vajadzīgs gan vājiem, gan stipriem, gan nesaprotošiem, gan izglītotiem; tas bagātīgi sniedz un māca visu, kas nepieciešams pestīšanai, un nekad nevar tikt mācīts pārāk daudz. Dieva Vārds ir arī līdzeklis, ar kuru Dievs darbojas mūsu sirdīs, dod mums ticību un Svēto Garu, – kā Sv. Pāvils Rom. 10: 17 saka: “Ticība nāk no Vārda klausīšanās.” Un augļi neizpaliek, ja vien cilvēki izturas pret Vārdu nopietni – kaut arī iesākumā sirds pret to izturas slinki un vienaldzīgi, tomēr, ja cilvēks paliek pie Vārda, tas nekad nav veltīgi – ar šādu cilvēku palīdzību neizpratnes varā nonākušie tiek vesti pie Kristus un kļūst labāki, vājie tiek stiprināti, un galu galā cilvēka sirds atmaigst, iesilst un tiek apgaismota, tā, ka nu viņš labāk var saprast un pazīt Kristu Rakstos.

Un, ja arī tas nenestu nekādu labumu, šim piemēram vajadzētu mūs mudināt labprāt lasīt un klausīties Rakstus, lai darītu prieku un mīlestībā kalpotu Dievam un Kungam Kristum; un mēs zinām, ka tad, ja tā rīkojamies, Kristus nav tālu no mums – kā Viņš saka un apsola Mt. 18: 20: “Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” Un līdz ar Viņu pie tevis nāk un pulcējas arī mīļie eņģeļi; arī viņi tevi uzlūko ar prieku un patiku. Savukārt velns, sastopoties ar Dieva Vārda pretspēku, tiek padzīts un ir spiests atkāpties, dodot ceļu Kristum, Mt. 4: 11.

Līdzīgu piemēru redzam, lasot par kādu no sentēviem, kas tuksnesī bija pieredzējis īpašas atklāsmes un redzējis vīzijas: viņš redzēja, ka jaunu ļaužu pulciņam, kas savā starpā runā par Dieva lietām, laipni un draudzīgi uzsmaida eņģeļi skaistu jaunekļu izskatā, turpretī no tiem, kuri runā tukšas, vieglprātīgas runas, viņi nepatikā novēršas, un viņu vietā nāk melnas, netīras cūkas, kas vārtās dubļos turpat līdzās šiem jauniešiem.

Tas man būtu sakāms, runājot par šajā Evaņģēlija vietā aprakstītā notikuma svarīgākajām lietām. Vēl paliek pati galvenā lieta – sprediķis, ko Kristus sacīja mācekļiem, atgādinādams tiem rakstu vārdus. Un, īsi sakot, tajā tiek pierādīts, ka Kristum bija jācieš, līdz viņš varēja ieiet savā godībā. Par šo sprediķi evaņģēlists saka:

Un iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti.

Tas neapšaubāmi ir bijis skaists, brīnišķīgs sprediķis. Patiesi, mēs visi, ikviens no mums vēlētos zināt, kurus par Kristu sacītos Rakstu vārdus tieši Viņš šeit ir minējis; jo tie ir spējuši tik labi aizdegt, stiprināt un pārliecināt mazticīgos mācekļus. Mozus rakstītajos pravietojumos taču ir tik maz – un, ja aplūkojam tos virspusīgi, varbūt pat nemaz – runāts par to, ka Kristum jācieš un trešajā dienā jāceļas augšām, un ka Viņa Vārdā tiks sludināta atgriešanās un grēku piedošana. Jūdi bija saņēmuši un lasījuši Mozus rakstus jau ilgu laiku pirms Kristus; arī šodien viņi tos uzcītīgi lasa, tomēr vēl līdz šim nav saskatījuši tajos šo lielo, neparasto lietu.

Bet evaņģēlists atbild un atspēko šo argumentu, sacīdams, ka mācekļu sirdis ir iedegušās, kad Kristus tiem izskaidrojis Rakstus, un – kā nedaudz tālāk sacīts – atdarījis viņu acis un saprašanu, tā, ka tie spēja izprast Rakstu vārdus. Tas nozīmē, ka Mozus tiešām raksta par Kristu, un šos vārdus ir iespējams izlasīt; taču ir svarīgi, lai lasītājs arī saprastu, to, ko viņš lasa. Arī Sv. Pāvils 2. Kor. 3: 14 – 15 saka: kad jūdi lasa Veco Derību, Mozus apsegs paliek izklāts pār viņu sirdīm; tas aizsedz Rakstus viņu skatienam, un šo apsegu noņem tikai Kristus. Un Mt. 13: 11 Kristus saka saviem apustuļiem: “Jums ir dots zināt Debesu Valstības noslēpumus, bet viņiem tas nav dots… tie redzēdami neredz un dzirdēdami nedzird un nesaprot.”

Tādēļ Raksti ir tāda Grāmata, kurai nepieciešama ne tikai lasīšana un sludināšana; tai vajadzīgs arī īstais izskaidrotājs, proti – Svētā Gara atklāsme. Arī mēs sava laikmeta pieredzē vērojam, ka pat visskaidrāko Rakstu pierādījumu minēšana šķīstās mācības pamatojumam tomēr nespēj izkliedēt visus mūsu pretinieku maldus – viņi no tiem negrib atkāpties. Visi ticības artikuli, kuri ir tikuši sludināti, ir ne reizi vien sastapušies ar ķeceru pretestību; bet šie cilvēki taču ir lasījuši tos pašus Rakstus, kuri doti mums.

Bet Svētā Gara atklāsmei ir vajadzīgi arī īsti skolnieki, kuri labprāt mācās un uzklausa pamācības, kā to darīja šie dievbijīgie, vienkāršie Kristus mācekļi – nevis stūrgalvīgi gudrinieki, kas paši sevi uzskata par meistariem un ar savu gudrību grib pacelties augstāk par Debesīm. Jo Rakstu mācība dara mūsu gudrību par muļķību un ir gatava izdurt prātam acis, ja tas vēlas ticēt un saprast citādi. Tas tādēļ, ka šī mācība nenāk no cilvēku gudrības – kā visas pārējās mācības un prasmes, kas pastāv uz zemes un ir radušās cilvēka prātā, tādēļ arī ir prātam neaptveramas. Tādēļ šo mācību nav iespējams aptvert ar prātu; ja tu uzdrīksties mēģināt to izvērtēt un noteikt, kā tā saskan ar prāta spriedumiem, tu aiziesi pavisam projām no šķīstās mācības. Tieši tā jau ir radušās visas ķecerības – kopš paša iesākuma. Jūdi, pagāni un tagad arī turki mūsu ticības un mācības dēļ kļūst gluži traki un neprātīgi, jo tā neatbilst prāta spriedumiem un cilvēku gudrībai; tikai dievbijīgo, vientiesīgo ļaužu pulciņš paliek uz īstā ceļa un saka: Dievs tā ir teicis, un es gribu tam ticēt. Viņi spēj šo mācību aptvert un saprast, – kā Kristus pats Mt. 11: 25 saka, ar priecīgu sirdi pateikdamies Dievam, ka Viņš šīs lietas apslēpis gudrajiem un prātīgajiem, bet atklājis tās bērniem.

Jo tur nu neko nevar darīt – cilvēku gudrībai un augsti izglītotam prātam nav nekādas nozīmes brīnumainajās lietās, kas saistītas ar Kristu – ka Viņš, patiess Cilvēks, ir Dieva Dēls no mūžības, un tomēr ir miris un atkal augšāmcēlies, lai arī ar savu cilvēcīgo dabu kļūtu par Kungu un valdītu pār visu radību – kā Debesīs, tā arī virs zemes, lai gan Viņu redzēt mēs nevaram; un tikai Viņa dēļ mēs tiekam pestīti – ja ticam Viņam. Tādēļ Dievam vajadzēja rīkoties tā, lai cilvēks, kurš negrib būt kā bērns un vienkārši ticēt, šajās lietās neko nespētu saprast.

Skaties, kādus ļaudis Kristus izvēlējies kā pirmos, kam Viņš atklāj un pierāda šo visaugstāko darbu – savu augšāmcelšanos! Tās ir nabaga nesaprātīgās sievas, kuras nāk pie kapa, veltīgi izdevušas daudz naudas par dārgām zālēm, un nemaz nepadomā par to, ka kapam aizvelts priekšā liels akmens, turklāt kaps ir aizzīmogots un tiek apsargāts. Tomēr šīs muļķes un neprātes ir pirmās, kam Kristus atklāj savu augšāmcelšanos, darīdams viņas par lieciniecēm un sludinātājām. Tāpat arī saviem mācekļiem Viņš dod tādu Rakstu izpratni, kādas nav bijis nevienam no izcili gudrajiem Rakstu mācītājiem; nu Kristus mācekļi uzlūko Mozu ar pavisam citādu skatienu un var sacīt: redzi, agrāk es to jau ilgu laiku biju lasījis un dzirdējis, tomēr vēl nevarēju saprast.

Tas ir, it kā Dievs ar saviem darbiem gribētu sacīt: labi, es jau redzu, ka visskaidrākajā veidā teiktie un rakstītie vārdi neko nelīdz; visas mācības Rakstos ir sniegtas pietiekami skaidri un nepārprotami. Jo kā gan mācība par Dievu un Viņa radīšanas darbu jau senlaikos būtu varējusi rast veselu baru ķeceru – manihejiešus, valentīniešus, makrionītus u. c.., ja Raksti par to runā pavisam skaidri? Un ko gan ir palīdzējis tas, ka Kristus pats savas tautas vidū pavisam skaidri un atklāti apstiprinājis savu mācību ar izciliem brīnumu darbiem? Neko vairāk šie darbi nav panākuši, kā to, ka, ļaudis sagrozījuši gan Dieva Vārdu, gan darbus, un nosaukuši tos par velna un Belcebula vārdiem un darbiem. Tā nu Dievam ir nācies sacīt: tā kā viņi negrib pieņemt Vārdu, ko es viņiem saku, tas arī paliks tiem apslēpts un nesaprotams. Un, lai gan viss būs rakstīts un sludināts ar skaidriem vārdiem, tomēr atklāsmi saņems tikai nedaudzi vientiesīgi cilvēki, kas meklē un jautā pēc mana Vārda. Pārējiem Raksti būs īsta tumsība (gluži kā ēģiptiešu raksti), kaut arī tie šķiet skaidri un tiek sludināti, jā, viņiem tie būs īsta inde un piedauzība, pret ko tie paklups, sāks zaimot un runāt pretī, līdz aizies bojā.

Tā jūdiem līdz pat šai dienai ir viņu Mozus; viņi to ir lasījuši un lasa, tomēr neviens jūds nesaprot, ka Mozus runā par Kristu, jā, viņi nesaprot pat citas, mazāk nozīmīgas lietas; un arī viņu tēvi neko no tā visa nav sapratuši – atskaitot tikai dažus cilvēkus, kuri ir ticējuši, kā, piemēram, mīļie pravieši un vēlāk apustuļi, kuri, kā tālāk dzirdēsim, Rakstu mācības skaidrodami, ir sarakstījuši veselas grāmatas; un šī atklāsme dod viņiem spēju sacīt tādu sprediķi, ka ikvienam viņu teiktais jāatzīst par patiesību.

Ko dara Kristus, gribēdams aizbāzt mutes saduķejiem (kuri neticēja mirušo augšāmcelšanās mācībai un neatzina nekādus citus Rakstus, kā vien Mozus grāmatas), kā Viņš tos pārliecina par mirušo augšāmcelšanos? Kristus ņem pašu ierastāko Vārdu, ko tie savā reliģijā pieņēma un kas bija pazīstams visiem jūdiem, dzirdēts katru dienu, proti – ka Dievs saka: “Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs.” Tā Kristus atklāj Mozus vārdu jēgu un secina: ja jau jūs uzskatāt Dievu par tādu, kurš ir arī mirušo Dievs – kā gan Viņš varētu būt Dievs tiem, kuru vairs nav? Ja jau Dievs ir – kā jūs Viņu saucat – Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, tas nozīmē, ka viņi dzīvo, lai gan šai dzīvei ir miruši un guldīti kapā; jo Dievs nevar būt to Dievs, kuru vairs nav. Tādēļ – Kristus saka – Ābrahāmam, kas tagad atrodas zem zemes, un tāpat arī visiem svētajiem, kuri dzīvojuši pirms viņa, ir jābūt dzīviem, kaut arī jūsu priekšā viņi ir miruši; jo šis ir un paliek Dieva Vārds mūžībā – Viņš ir Ābrahāma un visu ticīgo Dievs – kā Viņš pats gan Ābrahāmam, gan visiem šiem ļaudīm ir teicis: “Es būšu tavs Dievs.”

Redzi – kas gan būtu domājis, ka šādos īsos, vienkāršos, labi zināmos vārdos ir atrodams tik daudz, ka no tiem varētu iznākt šāds krietns, bagātīgs sprediķis, jā, liela un nozīmīga grāmata? Bet jūdi taču šos vārdus labi zināja, tomēr nedomāja, ka visās Mozus grāmatās varētu atrasties kaut viens vārds, kas runātu par Kristus augšāmcelšanos; tādēļ viņi turējās tikai pie Mozus un noraidīja praviešus, kuri tomēr visus savus sprediķus par augstajām Kristus ticības artikuliem bija ņēmuši no Mozus.

Aplūkosim šo Kristus sprediķi un skatīsimies, kurus Mozus vārdus Viņš tajā citējis. 1. Mozus 3: 15 atrodams pirmais žēlastības Vārds – žēlastības apsolījums, ko Dievs devis Ādamam un Ievai; Viņš saka čūskai: “Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” Šos vārdus lasa arī jūds, turks, pagāns un cilvēka prāts; bet tiem šie vārdi ir kā cieti oļi, jā, nedzīvi, veltīgi vārdi, kas neko nespēj izteikt, nedz paveikt. Bet, kad šiem vārdiem pievienojas atklāsme, cilvēks saprot, ko tie nozīmē: čūska – velns ar grēka palīdzību ir pakļāvis Ādamu un Ievu nāvei un mūžīgām Dieva dusmām. Lai viņi varētu tikt izglābti no šī briesmīgā kritiena un posta, kurā velns tos bija iegrūdis, Dievs savā neizdibināmajā žēlsirdībā pats ir radis padomu, kā to izdarīt – sievas dzimums, tas ir, viņas dabīgais auglis samīs čūskas, tas ir, grēka, nāves un mūžīgās dusmības galvu, atņems čūskai varu, un tā vairs nevaldīs pār nāvi, nevarēs turēt cilvēkus grēka, Dieva dusmības un lāsta varā.

Te nu tiek noslēgta pavisam jauna Derība; par to runā visi Sv. Pāvila un citu apustuļu sprediķi, kuros nav daudz stāstīts par vēsturiskiem notikumiem un Kristus brīnumu darbiem, bet it visur, kur vien iespējams, katrs Raksti vārds, kas ir kā puķe, pārvēršas par veselu pļavu – tas notiek, kad Vārdam pievienojas atklāsme un Svētais Gars, kas prot vārdus pareizi izspiest vīna spaidā, tā, ka tie dod sulu un spēku. Visupirms šeit tiek norādīts, ka šim sievas dzimumam ir jābūt viņas īstajam, dabīgajam bērnam, kas piedzimis no sievas, tomēr bez grēka; jo Raksti apliecina, ka ikviens, kas nāk pasaulē, piedzimdams no vīra un sievas, ir pakļauts grēkam un Dieva lāstam, – kā Dāvids Ps. 51: 7 saka: “Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi.” Jo šī miesa un asinis ir ļaunu kārību pārņemtas un samaitātas, pilnas ar nepaklausību Dievam. Tādēļ tēva un mātes lietas ir samaitātas, un tā tas paliek arī bērnos; tādēļ no sievas un vīra nevar piedzimt tāds cilvēks, kurš būtu brīvs no grēcīgās dabas. Un Dievs ir izvēlējies šādu līdzekli: apsolītā dzimuma, Kristus ieņemšanai un piedzimšanai Viņš izmantojis tikai sievieti, kas kļūst par bērniņa māti bez vīrieša līdzdalības, ar Svētā Gara palīdzību; Svētais Gars ir tas, kas viņā paveic šādu ieņemšanu un piedzimšanu, lai Kristus tomēr būtu īsts Cilvēks, kam ir tāda pati miesa un asinis, kā mums, tikai bez grēka un velna varas, tā, ka Viņš varētu samīt velna galvu.

Otrkārt, ja Kristum jābūt Kungam pār grēku un nāvi, jāpakļauj velns un jāatņem tam vara, tad Viņam jābūt apveltītam ar dievišķu varenību. Jo cilvēka spēkiem tas nav paveicams pat tad, ja šis cilvēks ir šķīsts, un ne viņa miesā, ne dvēselē nav atrodami nekādi trūkumi – ja viņš ir tāds, kāds iesākumā tika radīts Ādams. Cilvēks nespēj novērst šo mūžīgo postu un samaitātību, lai tā vietā radītu mūžīgu, neiznīcīgu mantu un dzīvību. Tas nozīmē, ka Kristum vajadzēja būt apveltītam ar lielāku varu, nekā dota visai radībai, arī visiem eņģeļiem. Tādas varas nav nevienam citam, kā vien pašam Dievam, kas ir visas radības Kungs.

Tālāk varam spriest šādi: ja Kristus dzimis no cilvēka, Viņš arī ir mirstīgs – tāpat kā citiem, arī Viņam ir miesīgi jāmirst; tā kā Kristus mūsu dēļ ir piedzimis un tapis Cilvēks, un, tā kā Dievs Viņu ir sūtījis, lai Viņš mūs izglābtu no grēka un nāves, Viņam ir nācies stāties mūsu vietā un pašam kļūt par upuri mūsu labā, pašam nest Dieva dusmas un lāstu, ko esam pelnījuši un saņēmuši ar savu grēkā krišanu, un gandarīt par mūsu grēkiem. Taču Kristum nebija jāpaliek nāves varā; tā kā Viņš bija mūžīgā Persona, nāve nevarēja Viņu paturēt (kā Sv. Pēteris saka Ap. D. 2: 31, norādīdams uz šo un citām līdzīgām Rakstu vietām), bet Viņam bija no tās jāizlaužas arī ar savu miesu, pirms vēl tā varēja sākt satrūdēt un iznīkt. Un nu, līdz ar savu augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību Kristus sāk valdīt mūžīgā godībā, lai galu galā vestu arī savus ļaudis ārā no grēka, nāves un velna varas – uz mūžīgu taisnību un dzīvību.

Redzi, šī ir tikai viena Rakstu vieta, ko Kristus kā pirmo un galveno nekādā ziņā nebūs aizmirsis, jo no tās cēlušās un tai sekojušas visas pārējās; to Viņš savā Gara bagātībā ir lieliski izskaidrojis. Tā ir redzams, ka šādi vārdi ir īsti brīnumu darbi, kas cilvēka prātam nav aptverami, nedz novērtējami; tie ir pareizi saprotami vienīgi tad, ja talkā nāk Svētais Gars, kas sludina un atklāj vārdu jēgu tiem, kuri Vārdam tic ar vientiesīgu sirdi un pie tā paliek. Nu Vārds cilvēkiem kļūst gards, tas iegūst sulu un spēku, tā, ka ir jāsaka: nu sirds var tikt apgaismota un tajā var iedegties uguns.

Arī pravieši ir raudzījušies Rakstos un smēluši no tiem savus brīnišķīgos apsolījumus par Kristu. Tā Jesaja 7: 14, norādīdams uz šo pravietojumu par Kristus dzimšanu, skaidri saka: “Redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu.” Un visa šīs grāmatas 53. nodaļa runā par Kristus ciešanām un augšāmcelšanos, par to, kā Kristus nodos pats sevi kā upuri par mūsu grēkiem. Nav šaubu, ka arī šos vārdus Kristus ir pieminējis savā sprediķī.

Apustuļi, neizglītotie zvejnieki, nebija mācījušies Rakstus lielo Rakstu mācītāju skolās, bet mācījušies tos saprast caur atklāsmi, ar kuras palīdzību Kristus viņus vada Rakstu mācībās. šie cilvēki ir mācījušies izveidot no katra Rakstu izteikuma veselu grāmatu vai sprediķi, ko visa pasaule nespēj aptvert. Un, ja arī man būtu tāds gars, kāds bijis Jesajam vai Pāvilam, arī es no šiem vārdiem varētu izveidot jaunu Derību – ja tā jau nebūtu izveidota.

Bet no kurienes Sv. Pēteris ir ņēmis vārdus, kas rakstīti 1. Pēt. 1: 10 – 11: “Par šo pestīšanu ir taujājuši un pētījuši pravieši, kas pravietoja jums nolemto žēlastību, gribēdami izzināt, uz kādu laiku norāda Kristus Gars viņos…”? Vai tas rakstīts Mozus grāmatās? Kas gan apustuļiem būtu sacījis, ka Kristus Gars ir bijis un pravietojis par Kristu, pirms vēl bija dzimuši pravieši – ka Kristus līdz ar Svēto Garu ir bijuši jau pirms visa pārējā? Vai tad tie ir zvejnieka, vai varbūt gudra un izglītota Rakstu mācītāja vārdi? Nē, tieši tā ir Svētā Gara atklāsme, ko Viņš iepriekš atklājis arī praviešiem. Un vai Mozus grāmatās ir rakstīts tas, ko saka vēstule ebrejiem 1: 3 – 4: Kristus ir sēdies pie Tēva labās rokas, kļuvis par visas radības Kungu, tapis augstāks un varenāks par eņģeļiem? Acīm redzot, arī šie vārdi ņemti no Vecās Derības; taču tos ir ļāvis ieraudzīt nevis prāts, bet atklāsme. Tādēļ arī apustulis secina: ja Kristus ir Dieva Dēls un visu eņģeļu Kungs, tad Viņam noteikti piemīt austāka būtība, nekā eņģeļiem. Bet katrs eņģelis ir varenāks nekā visa pasaule un visa cilvēka daba. Ja šīs jaunavas īstajam, dabīgajam bērnam jābūt Kungam, kas valda nevien pār ļaunajiem, bet arī pār labajiem, svētajiem eņģeļiem, tad Viņam savā varenībā un būtībā jābūt vienotam ar Dievu. Neviens cilvēks nevar to sacīt, nedz tam ticēt citādi, kā vien – ja viņš saņēmis Dieva atklāsmi. Tas ir, it kā es ņemtu Mozu, psalmus, Jesajas grāmatas un arī šo Garu, un sarakstītu tikpat labu Jauno Derību, kā ir sarakstījuši apustuļi; bet, tā kā mums Gars nav dots tik bagātīgi un ar tādu spēku, kā apustuļiem, mums ir jāmācās no viņiem, jādzer no viņu avota.

Ar to pietiktu, runājot par šo Kristus sprediķa daļu jeb Rakstu vārdiem, ko Viņš paskaidrojis mācekļiem, pārpārēm nopelnīdams, jā, samaksādams un atdodams grasi, ko iztērējis, palikdams viņu pajumtē. Bet to, kādus par Kristu rakstītos Mozus un praviešu vārdus vēl Viņš ir aplūkojis, mēs vienā reizē nevaram izrunāt – tas prasītu pārāk daudz laika, un par šīm lietām varētu uzrakstīt veselu grāmatu, tik lielu, kā Bībele. Tie katrā ziņā ir bijuši Rakstu vārdi, kurus vēlāk citējuši arī apustuļi – jo viņi tos dzirdējuši no paša Kristus un vēlāk Vasarsvētkos iemācījušies tos labāk saprast. Krietna daļa šo Rakstu vietu ir citētas apustuļu sprediķos, Apustuļu Darbu grāmatā un visos viņu vēstulēs; ikviens kristietis pats var tās studēt, lasīt un pārdomāt. Jo Svētais Gars ir spēcīgs un dod vajadzīgo izpratni; kā jau esam dzirdējuši, tieši šis Gars ir īstais Rakstu izskaidrotājs – tikai Raksti ir jālasa nopietni un ar vientiesīgu sirdi. Tā arī rodas šis auglis – ka mācāmies Rakstos atrast un patiesi iepazīt Kristu; un cilvēka sirds pamostas un iedegas, kļūst droša un priecīga.