Liturģiskie žesti
Kārtība, disciplīna, pieklājība, cieņa, godbijība un dievbijība ir tās lietas, kas piedien kristīga dievkalpojuma svētajai būtībai. Un vērtējot pēc šī kritērija daudzus “mūsdienīgus” jaunievedumus nāktos atmest.
Vulgārā bļaustīšanās un klapēšana pa ciskām, kas šobrīd ievada daudzus mūsu baznīcas, īpaši jauniešu, pasākumus, spēj vienīgi iznīcināt dievbijību baznīcēnos. Bezkaunībai un necieņas izrādīšanai pamudinājums nav vajadzīgs. Tās ļaunāk par ķīmiskajiem atkritumiem sagāna visu, ja jauniešu kulturālā izglītošana ir atstāta neķītreļu un dižmanīgu nekauņu ziņā, kas savu miesaskārīgo apmātību izplata gan redzamā, gan dzirdamā veidā. Anarhiskās “rokkultūras” neķītrību un cinismu nevar pielāgot kalpošanai Dieva namā (1.Tim.3:15). No tās būtu jāatbrīvojas caur grēksūdzi un šķīstījošo absolūciju. Baznīcai nav jāpazeminās pielāgojoties, bet gan jāceļ augšup pārveidojot (Rom.12:2).
Ir jāraugās plašākā perspektīvā. Kāda gan jēga paķert atsevišķu detaļu un sacīt: “Tas taču nav nekas slikts?” Liturģiskie žesti, darbības, paradumi un veidi nav dažādi kombinējamas greznumlietiņas, ar kādām pilna kumodes atvilktne. Tie ir liela nozīmju kompleksa būtiskas sastāvdaļas, un kā uz tādām, uz tiem arī jāraugās. Paviršam vērotājam varētu šķist, ka roku salikšana lūgšanā un aplaudēšana, mešanās ceļos un kāju dipināšana ir visnotaļ līdzīgas darbības. Tās nav nedz pavēlētas, nedz aizliegtas Svētajos Rakstos, un tādējādi ir maznozīmīgas jeb adiaforas. Runa ir tikai par ieradumu, vai ne?
Tomēr nē! Roku salikšana un mešanās ceļos būtiski atšķiras no aplaudēšanas un dipināšanas. Pirmās tāpat kā citi tradicionāli žesti, piemēram, paklanīšanās un krusta zīme ir pārdomātas darbības, kurās ķermenis paklausīgi seko prāta un gara norādījumiem. Pat ja šīs darbības tiek izpildītas nedomājot un mehāniski, sākotnēji tās tikušas apgūtas pilnīgi apzināti. Ar ritmisku plaukšķināšanu un dipināšanu ir pavisam citādi. Šajā gadījumā noteicošās ir sajūtas un ķermenis, bet prāts un dvēsele to pavadā peld nezināmā virzienā. Tāpēc mešanās ceļos un roku salikšana piedien baznīcas dievkalpojuma nosvērtībai, turpretī daudz patvaļīgākā un instinktīvā dipināšana un plaukšķināšana ir raksturīga atavistiskiem dabas kultiem * un iederas antisakramentālo sektu emocionālismā.
Arī iebildumi, ka plaukšķināšana ir bibliska, jo Ps.47:2 teikts: “Plaukšķiniet priecīgi, visas tautas”, savā būtībā ir bezjēdzīgi. Šie “biblicisti” aizmirst, ka mūsos nav senebreju sakrālās kultūras izjūtas. Mūsdienās plaukšķināšana nebūt neizsaka to, ka “Tas Kungs, tas Visuaugstākais, ir bijājams”, kā tas ir psalmā (47:3). Gluži otrādi – mūsu kultūrā šāda uzvedība asociējas ar prastām karaokes tipa pašizpausmēm un sektantisku mērkaķošanos populāru izklaižu garā.
Jebkurā gadījumā – Bībele nesniedz detalizētus priekšrakstus, kādām jābūt baznīcas ieražām, jo Jaunajā Derībā likums par ceremonijām tiek atcelts (Kol.2:16-17). Ieražas nosaka Svēto Rakstu mācība, tas ir, patiesa doktrīna un evaņģēliska ticības apliecība. Tā, piemēram, mēs kristām bērnus ne tāpēc, ka kanoniskajos tekstos būtu kādas norādes attiecībā uz kristījamā vecumu, bet gan to pamatojot ar Jaunās Derības mācību, kas ir Kristība, ko tā dara, un kas ir grēcinieks, un kāpēc viņam tā vajadzīga.
Atšķirīga prakse un ieražas šajā gadījumā atspoguļo atšķirīgus konfesionālus ieskatus, un tādējādi tās nedrīkst bezrūpīgi jaukt kopā. Ideja, ka luteriskā mācība var akceptēt un tai ir jāakceptē atdzimšanas kustības prakse, spārnoja deviņpadsmitā gadsimta Amerikas luterāņus ar, kā viņiem šķita, patiesu dedzību baznīcas dzīvē, atveseļošanā un izaugsmē.
“Vecie luterāņi” noraidīja daudzsološās “jaunās metodes” un palika pie savas konfesionālās un sakramentālās prakses. Kā ir šobrīd?
Likteņa ironija – atdzimšanas idejas tēvam Čārlzam Finnejam pašam nācās atzīt savas ieceres pilnīgu izgāšanos, un viņš ir izstājies no cīņas. ** Kas tā visa rezultātā notiek ar Amerikas luterānismu, jau pirms gandrīz piecdesmit gadiem izskanēja brīdinošajos Sidneja Alstroma vārdos:
Luterāņu semināros tiek mācīta skaidra luteriska mācība, pienācīgi tiek uzsvērtas vēsturiskās atšķirības starp kalvinistu, cvingliāņu un luterāņu izpratni par Svēto Vakarēdienu, tiek apliecināta sakramentālās teoloģijas centrālā vieta. Tomēr daudzviet luterāņu baznīcas dzīve aizvien vairāk tiek pieskaņota Amerikas evaņģēliskajam protestantismam. Tāpēc atskatoties pagātnē “formulējumu laikmetu” var uzskatīt par laiku, kad luterāņu baznīcā nostiprinājās luteriska mācība, bet arī par laiku, kad daudz vairāk nekā mēs bieži vien apzināmies, tajā nostiprinājās reformātu un metodistu prakse.
Kurš gan to lasot 1957. gadā būtu varējis paredzēt gaidāmo sabrukumu? Pa šiem gadiem visumā konservatīvā Amerikas luteriskā baznīca vispirms tika piespiesta uz sadraudzību ar reformātiem, un tad izšķīda AELB***, kas pārstāv visu un neko, upurējot pat Svēto Vakarēdienu ekumenisma vārdā. Nav jāšaubās, ka paviršība jautājumos par praksi, lai arī tā būtu tikai adiafora, vājina baznīcas pretestību daudz nopietnākām slimībām. Un nu tāds pats spiediens ar izmisīgiem saucieniem pēc pārmaiņām misijas uzlabošanas un baznīcas izaugsmes dēļ tiek vērsts pret Misūri Sinodi.
* – Ilustrācijās īpaši norādīts uz “ritmisku dejošanu un plaukšķināšanu” un “ritmisku bungu sišanu.. kas bieži tiek izmantota, lai panāktu kolektīvu uzbudinājumu un emocionālu atbrīvošanos.”
** – Makarturs citē kādu Finneja laikabiedru:
Desmit gadus no visām pusēm nāca ziņas par simtiem, varbūt pat tūkstošiem konvertītu, bet nu ir zināms, ka patiesībā to, kuri konvertējušies [Finneja iespaidā] ir relatīvi nedaudz. Arī viņš pats ir atzinis, ka “daudzi no tiem ir apkaunojums ticībai”, un šīs atkrišanas rezultātā reālas nelaimes, milzīgas, šausmīgas un neskaitāmas ir pārpludinājušas baznīcu visos līmeņos.
*** – Amerikas Evaņģēliski luteriskā baznīca, oriģinālā ELCA – Evangelical Lutheran Church of America.
Ieskaties