Lūgšana “Mūsu Tēvs”: Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem

Gan senie baznīcas tēvi, gan Luters ar vārdu parādus saprata mūsu grēkus. Tā kā mūsu Kungs ir pavēlējis šādi lūgt visiem kristiešiem, to skaitā arī Viņa mīļajai mātei Marijai un visiem svētajiem, tad skaidrs ir tas, ka visi cilvēki diemžēl grēko arī pēc Kristības un tiem ir vajadzīga piedošana.

Tā kā mēs nemitīgi esam pakļauti velna, pasaules un savas miesas uzbrukumiem, tad šajā cīņā mums ne vienmēr izdodas palikt neaptraipītiem, un tādēļ mēs lūdzam savam Tēvam piedošanu. Luters:

“Ne tādēļ, ka viņš nebūtu grēkus piedevis arī bez un pirms mūsu lūgšanas, jo Viņš mums dāvāja Evaņģēliju, kurā ir skaidra piedošana, pirms mēs to bijām lūguši vai kaut vienreiz iedomājušies par to. Bet tas jādara tādēļ, lai šo piedošanu atzītu un pieņemtu.”

Tātad – mācot šādus lūgšanas vārdus, Kristus mums māca lūgt, lai Dievs turpina piedot mums grēkus un nepazudina mūs. Kristus grib, lai mūsu sirds ir uzticības pilna Debesu Tēvam, zinot, ka Viņa vārdā mēs varam iet pie Tēva tādi, kādi esam, un Tēvs mūs žēlīgi pieņems un nesodīs, bet atlaidīs mums mūsu grēku parādus.

Tāpat kā Tēvs piedod mums mūsu grēku parādus, tāpat mums jāpiedod arī saviem parādniekiem. Mums visiem grēki ir piedoti bez jelkādiem mūsu nopelniem. Ja mēs nepiedodam saviem parādniekiem, tad mēs apšaubām Kristus vietnieciskās nāves upura spēku. Kristus ir samaksājis arī par to ļaunumu, ko citi cilvēki nodara mums, tādēļ mums vienmēr ir jābūt gataviem piedot un jālūdz par saviem ienaidniekiem, lai viņi varētu saņemt piedošanu. Mēs piedodam citiem tāpēc, ka esam paši saņēmuši piedošanu. Kam nav piedots, tas arī nespēj citiem piedot. Mums arvien jāatceras, ka mūsu piedošana ir balstīta Dieva piedošanā un ka mēs ar savu piedošanu nenopelnām Dieva piedošanu. To Viņš sniedz Kristus dēļ, bet mēs piedodam, tāpat kā mums tiek piedots. Uz to mūs pamudina arī apustulis Pāvils: “Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.”