Lūgšanai jāiedrošina mūs

“Bet galvenais dzērienu devējs vairs nedomāja par Jāzepu un aizmirsa viņu.” [1.Moz.40:23]

Te labais, dievbijīgais Jāzeps atkal pieredz pārbaudījumu. Viņš noprot, ka viņa cerības un paļāvība viņu pievīlušas, proti – atbrīvošanas brīdis vēl nav pienācis. Jāzeps ir lūdzis dzērienu devējam pieminēt viņu, kad tam labi klāsies. Bet kas notiek? Jāzeps tiek pavisam aizmirsts, un Dievs pieļauj, ka viņa cerība tiek pārbaudīta vēl veselus divus gadus.

Arī šeit mums tiek sniegta mācība – par pasaules nepateicību, par to, kādu algu tā mēdz dot par vislielākajiem žēlastības darbiem. Šeit tiešām redzam šausminošu pasaules nepateicības ainu. Jāzeps bija kalpojis savai kundzei, Potifara sievai, ne tikai darīdams visu pēc viņas prāta, bet tā, ka viņa no patikas un mīlestības bija kļuvusi gluži neprātīga. Bet kā viņa Jāzepam par to atlīdzina? Ar nāvi un dažādām nelaimēm.

Tā nu Jāzeps tiek turēts cietumā gluži kā ellē, un, lai gan viņš ir cerējis uz drīzu atbrīvošanu, tomēr apjauš, ka cerība bijusi veltīga. Taču Jāzepam ir pravieša gars, kas viņu iedrošina un vienmēr stiprina ar tēvu mācību; viņš ir domājis: tūliņ Dievs man palīdzēs, Viņš tikai vilcinās ļoti ilgi. Ir ļoti netīkami un apgrūtinoši vienmēr cerēt un tikt pieviltam, tā, ka cerības izrādās veltīgas.

Lūgšanai jābūt dedzīgai un neatlaidīgai, tādai, kas nerimstas un nepagurst; tai arvien jāpretojas neuzticībai, neticībai un izmisumam.