Lūgšanas “Mūsu Tēvs” pamats jūdaismā

Lūkas vienpadsmitās nodaļas sākums mums stāsta, ka lūgšana “Mūsu Tēvs” bija atbilde uz mācekļu prasību. Viņi sacīja Jēzum: “Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis ir mācījis savus mācekļus”. Un tā radās “Pater noster” – lūgšana, kuru varētu uzskatīt par Jēzus visdārgāko mantojumu Viņa ganāmpulkam. Ir jāatzīst, ka jūdu lūgšanu literatūra ietver atsevišķas šīs lūgšanas paralēles, tomēr šeit tā izveido nesalīdzināmu veselumu.

Agrākais galvenais Stokholmas rabīns Gotlībs Kleins divos atsevišķos pētījumos rakstīja par šīs lūgšanas jūdaisko kontekstu. Pēc Kleina vārdiem, tajā ir mesiāniskas izjūtas… Šajā lūgšanā visas Jēzus karstās sirds cerības un gaidas tiek samestas vienotā nozīmīgā formā.” Tā piepilda zināmas prasības, kas Jēzus laikā bija raksturīgas lūgšanai. Katrai lūgšanai tajā laikā bija jāietver septiņi lūgumi. No otras puses, tai vajadzēja sastāvēt no trim daļām. Lūgšana vienmēr sākās ar slavu Dievam – Shevah. Tam tika pievienoti paša indivīda lūgumi – tephillah, un lūgšana noslēdzās ar pateicību – hôdayah. Kleins šo lūgšanu analizē šādi:

Shevah
1. Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds.
2. Lai nāk Tava valstība.
3. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.

Tephillah

4. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.
5. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
6. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.

Hodayah

7. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen.

Kleins uzsver, ka Jēzus laikā lūgšanas vienmēr bija jāsaka daudzskaitlī. Tas attiecās arī uz indivīdu, kurš lūdza viens, un droši vien tādēļ Jēzus mūs mācīja sacīt: “Dodi mums!” Lūdzējs sevi identificēja ar draudzes un tautas vajadzībām. Lūgšanai nebija jābūt tikai par sevi. Un cik tā ir svarīga! Rabīnu literatūra nošķir frāzes “mūsu Tēvs” un “mans Tēvs”. Rabīns Abaijs, kurš dzīvoja IV gadsimtā, saka, ka indivīdam sevi vienmēr vajadzētu identificēt ar draudzi un izsaukties: “Tavs prāts lai notiek, ak, Dievs, mūsu Kungs, ka Tu mūs ved mierā…” Arī viduslaikos RaSHI apgalvo, ka it īpaši īsās lūgšanās vajadzētu izmantot daudzskaitļa formu. Uzrunas veids: “Mūsu Tēvs debesīs…” parādās vienreiz Midrash un vienreiz arī kā “Tavs Tēvs debesīs…” Sidur lūgšanu grāmata izmanto formu “Mūsu Tēvs” vai “Mūsu Tēvs, mūsu Ķēniņš”. Tomēr Dieva svētība vienmēr ir personīga. Tā nav tikai nejaušība, ka Ārona svētība Israēlam tika dota vienskaitlī: “Tas Kungs lai tevi svētī un lai tevi pasargā…” (4.Moz. 6:24-26)

Pēc Kleina domām, Jēzus mācītā lūgšana netieši norāda uz augšāmcelšanās ticību:

“Kādā senā mācībā ir teikts: “Svētais, lai slavēts Viņa vārds, liks mirušiem celties augšām šajā pasaulē, tā lai Viņa lielais Vārds tiktu svētīts. Tāpēc visiem būtu jālūdz: “Svētīts lai top Tavs Vārds, lai nāk Tava Valstība”, jo augšāmcelšanās sekos kā šo lūgšanu piepildījums…” Šeit mums ir mesiāniska lūgšana, kuru Savā laikā varēja lūgt tikai Jēzus. Tā ir vispersoniskākā lieta, kas mums ir no Jēzus. Tajā ir darītas nemirstīgas Viņa ilgas un centieni, un gars, kas aptver šo lūgšanu, ir darījis brīnumus cilvēku sirdīs.”

Sidur lūgšanu grāmatas qaddish daļas aramiešu valodā, kas parādās daudzās vietās visā grāmatā, atgādina shevah daļu no lūgšanas “Mūsu Tēvs”:

“Paaugstināts un svētīts lai ir Viņa lielais Vārds pasaulē, kuru Viņš radīja pēc Savas gribas. Lai Viņš izveido Savu Valstību tavas dzīves laikā un tavās dienās, un visa Israēla nama dzīves laikā, ātri un tuvākā laikā; un sakiet – āmen.”

Draudze uz rabīna deklamāciju atbild: “Lai svētīts Viņa lielais Vārds mūžīgi mūžos, āmen.”

Aplūkojot Kleina norādi uz augšāmcelšanos, ir vērts atzīmēt “Midrash zīmoga” rabīna Tanhumas interpretāciju par 1. Mozus 12:1: “Izej no savas zemes, …un tevī būs svētītas visas zemes ciltis”:

” “Un Es tevi svētīšu” nozīmē, ka “Es tevi svētīšu Savā godībā un darīšu lielu tavu vārdu, tā ka tavs vārds būs liels un svētīts uz zemes”. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka pirmā būs svētība, ko tu saņem, un tad Mana: vispirms mēs sakām “Ābrahāma vairogs” un tad “augšāmcelšanās no mirušiem”.”

Tas norāda uz rabīnu ekseģētisko principu, ka vienmēr vajadzētu sākt ar Dieva apsolījumu Ābrahāmam un noslēgt ar augšāmcelšanos. Šai frāzei ir tiešs kontakts ar darbdienu shaharith lūgšanu, kurā ir teikts:

“Svētīts esi Tu, ak, Dievs, Ābrahāma vairogs: Tu, ak, Dievs, esi mūžīgi stiprs, Tu uzcel mirušos un esi stiprs, lai pestītu. Tu satricini dzīvos ar Savu žēlastību, uzcel mirušos savā lielajā žēlastībā, dod spēku tiem, kas maldās, dziedini slimos, atbrīvo cietumniekus un dari pilnīgu paļāvību tiem, kuri guļ zemē, …Tu esi Ķēniņš, kurš noved lejā kapā, dari dzīvu un liec plaukt Tavai pestīšanai.”

Tālāk es varētu pieminēt Yalgut Shimọni vārdus par Ābrahāma svētību, ka tā ir “glābšanas valoda” un ietver Israēla pestīšanu nākotnē. Nav brīnums, ka profesors Kleins Kunga lūgšanā saskatīja mesiānisku tēmu un ar augšāmcelšanās ticību saistītus uzsvarus.

Lūgšana “Mūsu Tēvs” ietver kādu detaļu, kuras nozīme un izcelšanās tika apšaubīta. Mēs lūdzam, lai Dievs “neieved mūs kārdināšanā”, bet “atpestī mūs no ļauna”. Šie vārdi ir no senas lūgšanas formas, kura vēl tiek izmantota Sidur lūgšanu grāmatā. Agri no rīta ortodoksālais jūds lūdz:

“Neieved mūs grēkā, pārkāpumā vai ļaunumā; neieved mūs kārdināšanā vai kaunā. Lai nekāda slieksme uz ļaunu nevalda pār mums, …bet piesaisti mūs labām tieksmēm.”

Lūgšanā “Mūsu Tēvs” Jēzus rūpējās, lai Viņa mācekļi ik dienas saņemtu grēku piedošanu un būtu pasargāti no ļauna. Tas ir redzams arī Viņa augstā priestera lūgšanā Jāņa 17: “Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna” .

Lūgšana “Mūsu Tēvs” atspoguļo to pašu bērnišķīgās bezrūpības iezīmi, kuru Jēzus sludināja Kalna sprediķī. Tas bija Viņš, kurš sacīja: “Nezūdaities nākamā rīta dēļ”, “…nezūdaities savas dzīvības dēļ”, “…kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ?” (Mt.6:25,28,34). Nu mācekļi mācījās lūgt: “Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien”. Vakardienas vaina un rītdienas rūpes var pakāpties malā, jo tas, kas pieder Dievam, dzīvo šodienas realitātē. Varbūt tieši šis “vienas dienas evaņģēlijs” kļuva skaidrs kādam biznesmenim, pamudinot birojā pie sienas pielikt Psalma 118:24 vārdus: “Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā!”