Lutera galvenās liturģiskās reformas

1518. gada beigās Luters nonāca pie sava lielākā teoloģiskā atklājuma par grēcinieka taisnošanu Dieva priekšā bez cilvēka darbiem vienīgi no Dieva žēlastības Kristus dēļ tā saņemama ticībā.

Šis atklājums jau pavisam drīz spieda viņu vērsties pret mises upuri kā cilvēka reliģisku darbību Dieva labvēlības iemantošanai. Tādējādi vispirms tie bija Lutera teoloģiskie atklājumi, kas tiešā veidā ietekmēja viņa dievkalpojuma izpratni un tai sekojošās reformas. Ja agrāk dievkalpojums tika saprasts kā cilvēka darbs, ar kuru tas pelna Dieva žēlastību, tad tagad dievkalpojums Luteram bija Dieva darbs, kas sniedz cilvēkiem svētību. Lutera kritika tādējādi galvenokārt vērsās pret Romas dievkalpojuma centrālo daļu mises kanonu un privātajām misēm, norādot arī, kādai vajadzētu būt evaņģēliskai Altāra Sakramenta svinēšanai.

Lai gan par šiem jautājumiem Luters daudz rakstīja un sprediķoja, tomēr viņš nesteidzās ieviest reālas liturģiskas izmaiņas praksē. Liturģiskās reformas Vitenbergas baznīcās sākās Lutera prombūtnes laikā, kad pēc Vormsas reihstāga viņš bija spiests slēpties Vartburgas pilī. Vitenbergas universitātes rektors Andreass Karlštats un augustīniešu klostera mūks Gabriels Cvillings ne tikai atmeta privātās mises un bikti, bet ieviesa arī būtiskas izmaiņas Svētā Vakarēdiena svinēšanā. 1521.gada decembrī pilsētā ieradās tā saucamo Cvikavas praviešu grupa. Cvikavieši apgalvoja, ka tie saņemot nepastarpinātas Dieva atklāsmes un vērsās pret bērnu Kristību. Filips Melanhtons, kas tajā laikā bija tikai 24 gadus vecs, ne tikai nespēja atspēkot cvikaviešu argumentus, bet pat sliecās nostāties viņu pusē. 1522.gada 10.janvārī Cvillinga vadībā augustīniešu klostera mūki sāka dedzināt altārus un svēto tēlus. 24. janvārī Karlštata ietekmē Vitenbergā tika pieņemti jauni sabiedriskās kārtības noteikumi un izmainīta arī mises liturģija. Karlštats vērsās ne tikai pret svēto tēliem, bet noraidīja pat krucifiksa lietošanu. Beigu beigās iejaucās kūrfirsts Fridrihs Gudrais un pavēlēja apturēt reformas.

Šie notikumi lika Luteram aizmirst draudošās briesmas un parādīties atklātībā. 1522.gada 6.martā Luters ieradās Vitenbergā un jau nākamajā svētdienā iesāka slaveno Invocavit sprediķu sēriju, kas turpinājās visu nākamo nedēļu. Luters gan teorētiski piekrita dažu reformu nepieciešamībai, taču citas neatzina un kategoriski nosodīja reformu ieviešanu ar spēka un varas palīdzību. Šī attieksme raksturo Luteru ne tikai kā konservatīvu reformatoru, bet parāda viņu arī kā ļoti dziļu un nopietnu dvēseļu kopēju. Luters necentās veikt reformas pašu reformu dēļ, bet vispirms domāja par vienkāršajiem draudzes cilvēkiem. Lai viņus nenobiedētu ar straujām un nevajadzīgām reformām, tad galvenais, ko Luters vēlējās, bija attīrīt Romas misi no laika gaitā ieviestajiem izkropļojumiem. Turklāt arī “aizliegt to, kas ir nepareizs”, pēc Lutera domām, varēja tikai tad, kad pareizas mācīšanas rezultātā radusies vienprātība un “aplamības izzūd pašas no sevis.” Invocavit nedēļas sprediķi pārliecināja vitenberdziešus, un Karlštata liturģiskās reformas tika atceltas. Lutera sīkstā turēšanās pie senajām dievkalpojuma formām norādīja arī uz viņa centieniem saglabāt baznīcas kontinuitāti jeb pēctecības nepārtrauktību un neļaut sevi ieraut viltus reformācijā.

Tas tomēr nenozīmē, ka Luters nebūtu apzinājies jaunas evaņģēliskas liturģijas nepieciešamību vācu valodā. Taču toreiz bija pietiekami daudz dažādu iemeslu, lai viņš šīs reformas atliktu uz vēlāku laiku. Galvenais, kas tajā laikā, pēc Lutera domām, bija nepieciešams, bija evaņģēliska sludināšana. Vēl atturīgāku liturģisko izmaiņu jautājumā Luteru darīja tas, ka kopš 1522.gada vairākās vācu pilsētās jau bija ieviesta atšķirīga dievkalpojuma norises kārtība. Šiem dažādajiem jaunievedumiem Luters nevēlējās pievienot vēl arī savus. Daļēji Lutera atturība bija izskaidrojama ar to, ka viņš neuzskatīja sevi par ekspertu liturģijas un mūzikas lietās. Tomēr Luters arī nesēdēja klēpī saliktām rokām. Par pirmo konkrēto viņa mēģinājumu šajā reformu laukā ir uzskatāma “Privātās lūgšanu grāmatas” publicēšana 1522.gada maijā. Šis Lutera darbs kļuva ārkārtīgi populārs un jau Lutera dzīves laikā piedzīvoja 35 izdevumus. Laika gaitā tajā tika izdarītas arī dažādas izmaiņas.

Tikai apmēram gadu pēc savas atgriešanās no Vartburgas, tas ir, 1523.gada pavasarī, Luters ieviesa pirmās liturģiskās izmaiņas, tomēr arī tās vēl neskāra pašu dievkalpojumu. Šīs izmaiņas attiecās tikai uz Kristību norisi un bija ļoti konservatīvas. Būtībā tā bija tā pati iepriekšējā latīņu Kristību kārtība, tikai tagad tās teksts bija pārtulkots vāciski, lai krustvecāki un draudze saprastu, kas notiek Kristības laikā un varētu vienoties kopīgās lūgšanās.

1523.gadā viens no radikālākajiem reformatoriem Tomass Mincers pārtulkoja latīņu misi vācu valodā un izdarīja tajā savus labojumus. Mincers arī pārtulkoja vairākas latīņu dziesmas un izdeva savu agendu jeb mācītāju rokasgrāmatu. Šīs Mincera aktivitātes iespējams kaut kādā mērā mudināja Luteru turpināt liturģiskās reformas, taču galvenokārt mācītāju un draudžu lūgumi bija tie, kas spieda Luteru turpināt darbu pie liturģijas un dziesmām. Neilgi pēc Mincera liturģijas parādīšanās, Luters izpildīja savu Leisnigas draudzei doto solījumu un publicēja īsu traktātu “Par dievkalpojuma kārtību draudzē”. Tajā ļoti kodolīgi tika izklāstīti būtiskākie principi, kurus vajadzētu ievērot, reformējot liturģiju. Galvenā prasība, kuru Luters uzsvēra, bija Dieva vārda sludināšanas nepieciešamība, “bet pārējās lietas, kad pienāks laiks, nokārtosies pašas par sevi”.

Tajā pašā laikā Luters informēja Cvikavas mācītāju Nikolasu Hausmani, kas vairākkārtīgi bija mudinājis Luteru publicēt savu dievkalpojuma kārtību, ka tāda drīzumā tiks iespiesta. 1523.gada 4.decembrī Luters beidzot varēja nosūtīt Hausmanim “Vitenbergas baznīcas mises un Komūnijas kārtību” (Formula Missae), kas bija veltīta viņa draugam no Cvikavas. Jaunā dievkalpojuma kārtība bija latīņu valodā un satura ziņā ļoti konservatīva. Tika atmesti vienīgi ar mises upuri un svēto godināšanu saistītie izkropļojumi, bet “viss, ko varēja izskaidrot evaņģēliskā veidā, bija paturēts”. Vienīgais reālais jauninājums bija Svētā Vakarēdiena izdalīšana abos veidos. Ja Hausmani un citus dievkalpojuma kārtība apmierina, tad Luteram nav nekādu iebildumu, ja tie to brīvi lieto vai arī izdara kādas korekcijas, uzskatot tās par nepieciešamām. Mācītājs Hausmanis un daudzi citi Formula Missae uztvēra ar lielu prieku un atvieglojumu.

Formula Missae nobeigumā Luters saka, ka viņš vēlētos, kaut būtu iespējami daudz vācu dziesmu, kuras tauta varētu dziedāt dievkalpojuma laikā. Luters arī izsakās atzinīgi par vairākām viduslaikos tapušām vācu dziesmām un mudina dzejniekus rakstīt jaunas dziesmas vācu valodā. Tajā pašā laikā viņš rakstīja vēstuli savam draugam Spalatinam, aicinādams to atdzejot Psalmu tekstus, un vēstulei pievieno savu dziesmu “Es dziļās bēdās nopūšos”. Tūdaļ pēc Formulae Missae iznākšanas latīņu valodā Pauls Sperāts pārtulkoja to vācu valodā un vācu variantam pievienoja divas vācu dziesmas. 1524.gadā Vitenbergā iznāk pirmā luterāņu dziesmu grāmata Actliederbuch. Kā to rāda nosaukums, tajā bija ietvertas astoņas dziesmas. Trīs dziesmas bija sarakstījis Sperāts, vienas autors ir nezināms, bet četras dziesmas piederēja Lutera spalvai. 1524.gada vasarā paša Lutera pārraudzībā iznāk Gesitliche Gesangbüchlein, kurā ir trīsdesmit astoņas dziesmas, no tām 24 ir sarakstījis pats Luters. Tādējādi no 1523.gada rudens līdz 1524.gada vasarai Luters jau bija sacerējis vairāk nekā divas trešdaļas no savām dziesmām. Draudzes dziesmu ieviešana luteriskajā dievkalpojumā ir unikāls reformācijas ieguldījums. Turklāt dziesmas, kā izrādījās, bija ļoti spēcīgs ierocis evaņģēliskās mācības izplatīšanā. Šeit varētu piekrist Maldonim, ka “Luters iedziedāja tautai savas domas sirdī un ar savām dziesmām sagatavoja ceļu reformācijai”.

Lai gan Formula Missae jau 1524.gadā tika pārtulkota un izdota vācu valodā, tomēr jautājums par vācu dievkalpojuma kārtību vēl joprojām palika atklāts. Turklāt ne visi vitenberdzieši Formula Missae uztvēra ar tādu pašu prieku kā Cvikavas mācītājs Hausmanis. Par to, ka Vitenbergā ne viss bija kārtībā, liecina jau pati Formula Missae. Tās nobeigumā, informējot Cvikavas mācītāju Hausmani, ka dievkalpojums pēc jaunās liturģiskās kārtības Vitenbergā daļēji jau notiek un drīz notiks pilnībā, Luters mudina Hausmani un citus nepievērst uzmanību Visu svēto baznīcai Vitenbergā. Lutera asie vārdi, kurus viņš veltī Saksijas kūrfirstam un Visu svēto baznīcai, norāda uz jaunas, ar dievkalpojuma kārtību saistītas krīzes sākumu Vitenbergā. Ja iesākumā Luteram bija jāizcīnās ar radikāļiem, tad šoreiz Lutera pretinieki bija ultrakonservatīvie. Kūrfirsta Fridriha Gudrā atbalstīti, daži mūki turpināja darboties Vitenbergas Pilsbaznīcā pēc vecās pompozās kārtības, ignorējot pat Lutera konservatīvās reformas. Visi Lutera un viņa piekritēju mēģinājumi pārliecināt Fridrihu Gudro, ka jāatmet vismaz tie rituāli, kas nepārprotami ir pret Evaņģēliju, beidzās nesekmīgi. Tūdaļ pēc kūrfirsta noraidošās atbildes Luters iesāka šo jautājumu iztirzāt no kanceles, un tieši šajā laikā viņš publicēja arī iepriekšminēto darbu Formula Missae. Tātad šā darba tapšanas iemesli bija ne tikai evaņģēlisko radikāļu darbība un mācītāja Hausmaņa lūgumi, bet arī Pilsbaznīcā valdošās ultrakonservatīvās tendences. Krīze saasinājās nākamajā gadā, kad kāds no Pilsbaznīcas mācītājiem atteicās vienam no lajiem sniegt Svētā Vakarēdiena kausu. Luters ne tikai nekavējoties protestēja, bet arī pieprasīja, lai Pilsbaznīcas jautājums beidzot tiktu atrisināts. 1524.gada decembrī Visu svēto biedrība padevās un parakstīja “Jaunu Vitenbergas Pilsbaznīcas dievkalpojumu kārtību”. Kūrfirsts klusējot piekrita. Jaunā dievkalpošanas kārtība tika ieviesta 1524.gada Ziemassvētkos. Tomēr pilnībā evaņģēliskā kārtība tika iedibināta tikai pēc Fridriha Gudrā nāves.

1524. gada novembrī Hausmans no jauna vērsās pie Lutera ar lūgumu pēc dievkalpojuma kārtības vācu valodā. Labi apzinādamies grūtības, kādas būtu jāpārvar, lai radītu īstu vācu dievkalpojuma kārtību, Luters nevēlējās dot nekādu konkrētu solījumu. Viņš noraidīja arī domu, ka evaņģēlisko draudžu koncilam vajadzētu radīt vienotu dievkalpojuma kārtību. Ja tika paturēta ticības vienība, tad ārēja ceremoniāla vienība nebija nepieciešama. Savus uzskatus šajā jautājumā Luters skaidri definēja 1524.gada beigās savā darbā “Pret debesu praviešiem jautājumā par svēto tēliem un sakramentiem”. Proti, vācu liturģiju nedrīkst izvirzīt par obligātu prasību, bet sprediķos jātiek izskaidrotai latīņu liturģijas nozīmei; vācu mise gan būtu vēlama, bet, lai tā patiesi būtu vāciska, tekstam un mūzikai jābūt saskaņotai; vācu teksta piemērošanu pazīstamajām latīņu melodijām Luters sauca par mērkaķošanos; turklāt Luters arī nevēlējās pilnībā atmest latīņu misi. Līdzīgas domas viņš pauž arī 1525.gada vasarā Livonijas kristiešiem adresētajā pamudinājumā: “Kristīga pamācīšana Livonijai par ārējo dievkalpojumu un vienprātību”. Šeit Luters norāda, ka ceremoniju jautājumos baznīcā jāvalda brīvībai. Tomēr nevajadzētu pieļaut, ka liturģiskā dažādība rada piedauzību vienkāršo draudzes locekļu vidū. Dievkalpojuma kārtībai ir jāmāca, nevis jāšķeļ draudze. Jau 1523.gadā Luters bija ieteicis livoniešiem ceremoniju jautājumos vērsties pie pašu sludinātājiem. Arī šoreiz Luters mudina Livonijas mācītājus sanākt kopā un izveidot pašiem savu dievkalpojumu kārtību, “lai pie jums būtu redzama vienprātība un vienotība, nevis šķelšanās, kas samulsina un nomāc vientiesīgo tautu”.

1525.gada augustā arī kūrfirsts Johans pieprasa, lai Luters sagatavotu dievkalpojuma kārtību Veimāras apgabalam. Šķiet, ka tieši šī prasība bija tā, kas mudināja Luteru pasteigties ar Vācu mises sagatavošanu. Lai gan šajā laikā Luters bija iesaistīts strīdā ar Erasmu par jautājumiem, kas saistīti ar izšķiršanās brīvību vai nebrīvi, un bija ļoti aizņemts ar draudžu reformām un katehisma sagatavošanu, tomēr viņš ķērās arī pie liturģijas, gan izlūdzoties kūrfirsta mūziķu palīdzību. Kūrfirsta orķestra dalībnieks Johans Valters, 1525.gada oktobrī ierodoties Vitenbergā, pārliecinājās, ka Luters jau bija nonācis pie ļoti skaidras izpratnes par to, kādai jābūt vācu misei. Aptuveni šajā laikā arī Erfurtes mācītāji bija izstrādājuši savu dievkalpojuma kārtību un nosūtījuši to Luteram. Tā bija nedaudz izmainīta Mincera mises versija. Savādi, bet Luters šo faktu atstāja neievērotu un piekrita jaunās mises ieviešanai Erfurtē, vienlaikus informējot erfurtiešus, ka 1525.gada 29.oktobrī viņa paša Vācu mise ir tikusi izmēģināta Vitenbergā un drīz tiks publicēta. Kuru misi labāk izvēlēties, Luters atstāj pašu erfurtiešu ziņā. 1525.gada Ziemassvētkos Vācu mise tika pilnībā ieviesta Vitenbergā un pēc dažām dienām arī publicēta. Tomēr Luters nekādā gadījumā nevēlējās, lai jauno dievkalpojuma kārtību pieņemtu visas Vācijas draudzes. Pedagoģisku iemeslu dēļ viņš gan pieprasīja, lai katrā atsevišķajā apgabalā tiktu uzturēta liturģiska vienveidība. Tūdaļ pēc publicēšanas Vācu mise kļuva ļoti populāra, bet jau 1528. gadā Būgenhāgens un Justus Jonass izstrādāja savu dievkalpojuma kārtību, kas pamazām sāka aizstāt Lutera Vācu misi.

Apkopojot iepriekš teikto, jāsecina, ka dievkalpojuma kārtības jautājumos Luters bija konservatīvs reformators, kas nesteidzās pats un nesteidzināja arī citus liturģisko reformu ieviešanā. Tomēr Luters arī nevēlējās, lai agrākā Romas dievkalpojumu kārtība, kas, viņaprāt, saturēja daudzus būtiskus izkropļojumus, tiktu paturēta ilgstoši. Luters bija arī par brīvību liturģiskās kārtības jautājumos, lai gan atbalstīja principu, ka katram reģionam vajadzētu rūpēties par vienotu dievkalpojuma kārtību. Luters arī bija pret mehānisku liturģijas tulkošanu citās valodās. Liela nozīme luterāņu dievkalpojumā jau no paša sākuma bija dziesmām tautas valodā.