Lutera ieskati par cilvēku
Luters sauc atpestīto cilvēku šajā pasaulē par ‘vienlaikus taisno un grēcinieku’ (simul iustus et peccator), par ‘brīvu kungu pār visām lietām, kas nav pakļauts nevienam’ un reizē arī par ‘pazemīgu kalpu visiem, kas ir pakļauts ikvienam’, Luters skata kristieša personu kā tādu, kurā ir gan ‘jaunais’, gan ‘vecais’ cilvēks, un kristietis viņam vienlaikus ir gan Debesu valstības, gan šīs pasaules pilsonis.
Luters bieži ir ticis apsūdzēts cilvēka garīgo spēju zemā novērtējumā vai sava veida antropoloģiskā nihilismā. Tāpat arī viņš ticis apsūdzēts par pretrunu pilniem spriedumiem attiecībā uz cilvēka, īpaši kristieša, būtību un par sava veida antropoloģisku šizofrēniju. Tas viss it kā esot radies vai nu grūtas bērnības vai viduslaiku tumsonības iespaidā. Lutera ieskati par cilvēku arī šodien bieži tiek izvērtēti kā nepedagoģiski un sabiedrības morālei kaitīgi.
Zīmīgi, ka pasaules vēsturē mēs nevaram nepamanīt kādu paradoksu: jo augstāk kāda laikmeta cilvēks ceļas savā pašapziņā un jo labāk un ‘gludāk’ viņš domā par sevi, jo neapvaldītāk izpaužas viņa baismā un grēcīgā daba; jo augstāk tiek slavētas cilvēka spējas, jo bezcerīgāk atklājas viņa bezspēcība un izmisums.
Luters labi zināja šo paradoksu un savās lekcijās par apustuļa Pāvila Vēstuli romiešiem viņš norāda, kāpēc pasaules centieni slavēt cilvēku ir nepieņemami kristietim:
Pagānu izteikums, kas nācis no Cicerona mutes, ka spēks pieaug, kad to slavē, pamatoti tiek nicināts un noraidīts Kristus Baznīcā, jo apustulis Pāvils apgalvo pavisam pretējo: ‘..spēks nespēkā varens parādās’ … ‘kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs’. Tādā veidā vienīgi cilvēciskais [t.i., grēka samaitātais] spēks pieaug, kad to slavē, jo tas grib, lai to slavē, bet kristieša spēks pieaug ciešanās, slavējot to [kristieša paša spēku], viņš zūd.
Tieši šāds bībelisks, un tāpēc arī reālistisks Lutera skatījums uz cilvēka būtību mums lieti noder arī šodien.
Luters mums šodien palīdz neiekrist nepamatota, uz cilvēku centrēta optimisma slazdā, palīdz neiestigt vilinošajos misticisma sapņojumos, palīdz nenomaldīties cilvēku gudrības un meklējumu līkločos. Luters mums arī šodien atklāj cilvēku skaidri, tādu kāds viņš ir kopš tā laika, kad viņš novērsās no Dieva, krita grēka un velna gūstā, tādu pār kuru glābdamas un pestīdamas izplestas mūsu Pestītāja svētās rokas.
Te es lieku punktu. Ierobežotā laika dēļ ārpus uzmanības loka palikuši vēl daudzi Lutera ieskati par cilvēku. Tomēr ceru, ka arī šis saīsinātais apskats dod zināmu ieskatu jautājuma problemātikā. Paldies par uzmanību! Soli Deo gloria!
[Pārpublicēts no www.lmf.lv]
Katru reizi lasot Luteru vai par Luteru pārliecinos, ka viņš teoloģijas zinātnē un vispār cilvēces vēsturē ar Dieva doto ticību ir fenomens!