Luterāni, kur ir tava tradīcija?

Turpinām mūsu sarunu par luterisko identitāti. Šoreiz mūsu pārdomām – viens no parastajiem pārmetumiem, ko luteriskajai baznīcai bieži adresē gan Romas katoļi, gan pareizticīgā baznīca: Jūs noliedzat tradīciju! Jums nav tradīcijas!” Savukārt, šajās baznīcās tradīcija tiek turēta godā kā līdzvērtīga Svēto Rakstu atklāsmei.

Luterāņi pozitīvā veidā ir paturējuši daudz ko no senbaznīcas un viduslaiku baznīcas mantojuma, kas nav pretrunā Evaņģēlijam. Tas luterāņus atšķir no dažādajiem reformētajiem un mūsdienu evaņģelikālajiem, kuru pirmsākumi bieži meklējami Reformācijas laiku radikālu rīkotajos baznīcu grautiņos, kad bija jāiznīcina un jāizmēž ārā viss “liekais”: altāri, gleznas par Svēto Rakstu tēmām, vitrāžas. ērģeles, svinamās dienas, dievkalpojuma kārtība utt.

Luteriskā baznīca tajā laikā, kad augstu tika turēta luteriskā mācība, ar vislielāko uzmanību pētīja baznīcas tēvu atstāto mantojumu un salīdzināja to ar Svētajiem Rakstiem. Arī daudzi Romas katoļu teologi atzīst, ka grūti sameklēt fundamentālāku Baznīcas tēvu mācības pētījumu par izcilā luterāņu teologa Mārtiņa Hemnica (1522 – 1586) sarakstīto “Tridentas koncila eksaminācija”. Kaut ari luterāņiem ir liela cieņa pret to, kas dažādos laikos Baznīcā ir ticis sakrāts, tomēr luterāņu vienīgā mēraukla un norma, pēc kuras izspriežamas un izšķiramas visas mācības, ir Svētie Raksti. Mācības, kas nav pamatotas Rakstos, Baznīcā nav ieviešamas (tā mācīja jau baznīcas tēvi -Augustīns, Ambrozijs u.c.). Šoreiz vēlos izteikt dažas pārdomas par tradīciju.

Vārds “tradīcija” ir cēlies no latīņu valodas, kurā vārds “tradere” nozīmē “nodot”, “atdot'”-no rokas rokā, no mutes mutē. Vārdu ‘tradīcija’ varam lietot loti plašā nozīmē. Paaudzes nodod tālāk savus sakrātos dārgumus: izpratni, atziņas, zināšanas, dzīves veidu, īpatnības, tikumus, bet tāpat arī – māņus, maldus, aplamības, netikumus, kļūdas un citas posta lietas. Un nākamās paaudzes, tās, kuras to visu saņem, bieži vien šo problēmu diezgan skaidri apzinās. Tradīcijas būtība ir dot tālāk savu sakņu apziņu un jušanu. Bet tradīcija prot būt arī tāda, kādu to pieprasa, redz un grib “šis laiks”, “mūsdienas”, “modernie laiki”. Tā tas ir bijis senatnē, un tā tas ir arī tagad. Ja mēs klausām viņu – viņa klausa mūs.

Luters reiz ir sacījis: “Dieva lielie un varenie darbi cilvēkam vienmēr šķiet mazi un nenozīmīgi, bet viņa paša darbi-vienmēr lieli un nozīmīgi.” To viņš ir teicis par labajiem darbiem, taču tieši tāpat var sacīt ari par tradīciju. Cilvēkam daudz vieglāk un dabiskāk ir mīlēt to, ko ir sarūpējis un ieviesis viņš pats, viņa tēvs vai vectēvs, nekā to, ko ir “sarūpējis” Dievs. It īpaši tas tā ir tāpēc, ka cilvēkā mīt kāds milzīgs “reliģijas ģēnijs”, reliģiska potence un izcila prasme visas savas izdarības iekrāsot “dievbijības” tonī. Katrā ziņā daudz “dievbijīgākā”, nekā ir tas, ko mums devis Dievs un mācījuši apustuli. Šīs Dieva lietas nobāl tradīcijas krāšņuma priekšā. Tieši tāpēc pasaule neredz, nedzird un negrib neko no Evaņģēlija un patiesas dievbijības, bet labprāt tīksminās par daudzajiem reliģiskajiem paradumiem, tradīcijām un atrakcijām, kaut arī bieži vien par to visu tā tikai pasmejas. Tradīcijas tiešām atstāj varenu iespaidu un reizēm aizkustina līdz pat asarām ari ciniķus un agnostiķus; turklāt vēl, šīs blēņas, kā tie domā, ir ne tikai nekaitīgas un mīļas, bet arī noderīgas politiķiem, biznesmeņiem un komersantiem. Tās stiprina tautas un valsts vienotību, uztur veselas industriālas nozares un veikli atver cilvēku makus. Ko tad vēl vairāk vajag šajā sašķeltajā, nestabilajā un skopulīgajā laikā?

Mēs, luterāņi, pasaules acīs šajā ziņā esam visai trūcīgi. Daudzi domā, ka luterāņi paši drīzāk būtu bagātināmi. Jo luterāņiem esot vienīgi divus tūkstošus gadu veca grāmata, kura tika sarakstīta citos laikos un citos apstākļos, pavisam citiem un citādiem cilvēkiem. Vēl luterāņiem ir kādi XVI gadsimta “nodzeltējuši papīri”, kurus mēs saucam par luteriskajām ticības apliecībām. Šos “nodzeltējušos papīrus” neviens progresīvs un mūsdienīgs, “laikmeta gara” apdvests luterāņu mācītājs bez žāvāšanās nespējot lasīt. Viņš gan tām ir “zvērējis” pilnīgu uzticību savā ordinācijas dienā, tomēr viņš nemaz nedomā izturēties pret tām citādāk kā troni mantojušais austrumu despots, kurš no sava priekšgājēja mantojumā saņēmis arī tā harēmu ar visām cienījama vecuma matronām. Tās tagad ir viņa sievas, bet viņš nedomā tām pievērst uzmanību.

Tie, kas bez kādas mazvērtības sajūtas labprāt saucas par luterāņiem un grib tādi arī palikt, neko daudz nebēdā par to, ka luterāņi gadu gaitā nav neko daudz apauguši ar cilvēku jaunievedumiem. Un, ja kāds tos grib uzskatīt par nabagiem, tad šie luterāņi zina, ka par tādiem nabagiem Kristus saka: “Svētīgi garā nabagie, jo tiem pieder Debesu Valstība!”

Redzi, kādas lielas lietas tev pieder, jo tu sēdi tajā nabago pulciņā, kas tver vārdus no Kristus mutes. Bagāto tur nav, bagātie darbojas ap savām pašu lietām: ap vecaju likumiem un “īpašiem dievbijības veidiem”, ar to, kas prātīgs, spožs, varens un izdevīgs, un tāpēc tiem pieder pasaule. Bet tev Debesu Tēvs ir novēlējis Savu Valstību, jo Viņa Dēla vārds ir labi kritis tavā sirdī. Un tā patiesībā ir vienīgā īstā tradīcija.

Apustulis Jūda par šo tradīciju raksta: “Mīļie, no visas sirds rūpējoties jums rakstīt par to pestīšanu, kas mums visiem ir kopēja, man vajadzēja jums rakstīt un lūgt, lai jūs cīnāties par to ticību, kas vienreiz tiem svētiem ir dota.” (Jūdas 3) Šeit ir ļoti stiprs grieķu vārds, ko mēs latviski tulkojam “vienreiz”, šim “vienreiz” blakus nevar nostāties “divreiz”, “trīsreiz” un “vēlvienreiz”, jo šis “vienreiz” ir vienreiz par visām reizēm un uz visiem laikiem, galīgi, pilnīgi, bez papildinājumiem un iebildumiem. Tas ir stiprs un noteikts vārds pret visiem “jaun” un “piln”, un “pār” – veidotājiem.

Tomēr kāds šeit varbūt sacīs: “Luterāņiem taču ari ir sava – luteriskā tradīcija. Piemēram – mācīt par žēlastību, par taisnošanu vienīgi ticībā, par bērnu Kristību, par Kristu kā visas ticības un dievbijības centru, par cilvēku kā grēcinieku un vienlaikus taisno. Vai tad tā mācīt – nav luteriskā tradīcija? Citiem ir tradīcija mācīt par Mariju, svētajiem, svētbildēm, relikvijām, brīnumiem, zīmēm, runāšanu mēlēs un īpašām atklāsmēm. Un tā savukārt ir viņu tradīcija.” Vai nav tā, ka tradīcija bieži attaisno nedrošas un cilvēku pieņemtas lietas?

Vai tad kāds sauktu par tradīciju vai viedokli apgalvojumus: ka divreiz divi ir četri, ka dzīvam cilvēkam ir asinis un tas vismaz paretam elpo, ka jūrā ir ūdens, ka veselai rokai ir pieci pirksti. Tie visi ir fakti, pamatoti dabā un novērojumos. Tieši tādi paši, Bībelē droši pamatoti un ar pestīšanu saistīti fakti, ir luterisko ticības apliecību formulējumi. Un tas ir tāpēc, ka Dievs mūs nav atstājis neziņā par to, ko Viņš mūsu pestīšanai ir devis, un ko mēs no Viņa varam gaidīt. Mums šīs lietas nav jāuzmin pašiem, jāizgudro vai jāizzina, ko cilvēki par tām tradicionāli ir domājuši. Šīs lietas ir pavisam skaidri un saprotami atklātas Dieva svētajā vārdā. Un tajā, ko Dievs savā vārdā mums nav gribējis atklāt, cilvēkam lauzties iekšā pašam ir bīstami un, patiesībā, – pilnīgi neiespējami.

Bet, ja kāds tomēr vēl neliekas mierā, vaicādams: “Kā tad ir ar mācītāju tērpiem, svētbildēm, sēdēšanu uz grīdas, šūpošanos, lallināšanu, sakrālo teātri, dejām, evaņģelizācijas klaunādēm, pantomīmām utt., kas mūsdienās vai senākos laikos ir šur tur ieviesušās?”, tad man jāteic, priekš tā visa man ir žēl šo dārgo papīru un tinti, bet vēl vairāk – tavu dārgo laiku. Ja nu tomēr kāds neatlaižas, tad es saku: ja tu esi tapis pilnīgs; ticībā, cerībā, mīlestībā, kristīgā mācībā un! atziņā, paciešanā, cīņā ar miesas prātu un grēku un ja tev apkārt visā pasaulē vairs nav neviena paša, kuram tev Kristus vārdā būtu jākalpo, un tev tomēr vēl paliek pāri brīvs laiks, kuru tu nezini, kur likt, tad, mīļais, tu droši vien esi Debesīs. Skaties apkārt pēc kāda eņģeļa, un prasi viņam, ko ar to visu darīt un kā darīt. Varbūt viņš zina, es nezinu.