Luteriskā baznīca un Una Sancta

Diskusijās ar reformēto baznīcas mācību luteriskā konfesija reiz ieguvusi savu galīgo izpausmi. Ne jau ar vieglu sirdi mūsu baznīca tolaik norobežojusies no reformēto baznīcas, un gluži tāpat nav bijis viegli arī īstenot norobežošanos no pārējām baznīcām. Taču, palikdama paklausībā Dieva vārdam, luteriskā baznīca citādi rīkoties nevarēja.

Tā nevarēja un arī šodien nevar izprast Dieva vārdu citādi kā vien tādā veidā, kā tas izteikts mūsu ticības apliecībās. Un tas nav saistāms ar konfesionālu partikulārismu vai teoloģisku nepiekāpību. Mēs zinām, ka šie grēki ir visās baznīcās, arī pie mums. Tomēr tie patiesi nav uzskatāmi par raksturīgu luterisma pazīmi.

Pavisam nedaudz ir konfesiju, kuras bijušas tik atvērtas un pārņēmušas no citām baznīcām tik daudz, kā to darījis luterisms. Tomēr, kad pēc šādiem periodiem kuros luteriskā baznīca daudz mācījusies no citām konfesijām un dažkārt arī pieņēmusi svešas domas tā arvien no jauna atcerējusies pati savu mācību, tas noticis nevis mūsu baznīcas partikulārisma dēļ, bet gan tādēļ, ka mūsu vienprātība ar tēvu baznīcu arvien bijusi lielāka nekā ar citām baznīcām. Un arvien no jauna XVI gadsimta ticības apliecība parādījusi tādu dzīvīgumu, kādu nav pieredzējusi neviena cita konfesija.

To nebija nepieciešams atdzīvināt mākslīgā veidā, jubileju svinībās tā sāka runāt pēkšņi un negaidīti.

“Kad no Rakstiem biju uzzinājis, kas ir atpestījošā patiesība, es pievērsos savas baznīcas ticības apliecībai. Nevaru aprakstīt to pārsteigumu un saviļņojumu, kāds pārņēma mani, redzot, ka tās saturs saskan ar pārliecību, kuru biju guvis no Rakstiem un ticības pieredzes.”

Cik bieži šo jaunā Harlesa 1827.gadā izteikto atziņu sev guvuši arī citi!

Mūsdienu modernie cilvēki, kuri jau sen jūtas “izauguši” no katras baznīcas dogmas, piepeši atkal saprot, ko mūsu baznīcas apliecības uz Svēto Rakstu pamata māca par cilvēka grēka dziļumiem, par Dieva apžēlošanās varenību, par Dieva vārda spēku. Kā senā mācība par Lehre Von der Obrigkeit (Mācība par valstiskām lietām), kuru atrodam Augustanā un Apoloģijā, uzrunā mūs šodien! Ne jau tādēļ, ka to radījis kāds ievērojams vīrs, bet gan tādēļ, ka tā atklāj Jauno Derību! Cik bieži ir pieredzēta vēlēšanās atcelt Lutera katehismu. Un tomēr katehisms arvien no jauna atguvis savu dzīvotspēju jo tas ir Svēto Rakstu izklāsts. Tā nu reiz ir, ka reformācijas laikmeta cilvēki ir zinājuši un izpratuši šīs patiesības, kuras vēlāk tikušas aizmirstas, un tagad mums atkal jāmācās no viņiem tās atzīt.

Šajā pieredzē pamatojas evaņģēliski luteriskās baznīcas apliecību uzticamība. Šai baznīcai paliekam uzticīgi ne tādēļ, ka tā ir mūsu tēvu baznīca, bet gan tādēļ, ka šī ir Evaņģēlija baznīca; mēs esam uzticīgi tai ne kā Lutera baznīcai, bet gan kā Jēzus Kristus baznīcai. Ja pienāktu mirklis, kad tā vairs nebūtu Kristus baznīca, kad tās mācība būtu kas cits, ne vairs skaidrā Dieva vārda pareizs izklāsts, tai pašā mirklī mēs to vairs neuzskatītu par baznīcu. Kāda nozīme ir luteriskajai liturģijai?

Kristus baznīca var eksistēt arī bez tās! Kāda nozīme simboliskajām grāmatām? Ja izrādītos, ka tajās sniegtais Evaņģēlija izklāsts nav pareizs, ka tās satur būtiskus maldus, mēs būtu pirmie, kas iemestu šīs grāmatas ugunī. Jo mūsu norma normans (normējoša norma) ir vienīgi Svētie Raksti. Un kas gan būtu evaņģēliski luteriskā baznīca kā viena no kristietības partikulārbaznīcām? Ja tā vairs nebūtu kā gaismeklis, kurā deg tā uguns, kas vienīgā var būt “mūsu kāju spīdeklis”, tad tā būtu kļuvusi par sektu, kurai jāpazūd. Mēs nebūtu luterāņi, ja spriestu citādi!

Luteriskais konfesionālisms ir izprotams tieši šādā veidā, un tādēļ tas saskan ar patiesi ekumeniskiem uzskatiem. Mēs esam pārliecināti, ka savai ticības apliecībai uzticīga evaņģēliski luteriskā baznīca patiesi ir Jēzus Kristus baznīca; ka vārda pasludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas amats tajā arī ir Jēzus Kristus iestādītais amats, kas apbruņots ar visām pilnvarām, kuras šim amatam dotas, pat tad, ja to izpilda vāji un grēcīgi cilvēki; ka Kristus, mūsu Kungs, patiesi un personīgi ir klātesošs mūsu baznīcā vārdā un sakramentā, un caur šo vārdu un sakramentu Viņš ceļ mūsu vidū svēto, taisnoto grēcinieku draudzi. Un tomēr mēs zinām, ka Dieva baznīca nav saistīta tikai ar mūsu konfesionālo baznīcu,

“bet gan ir un paliek spēkā tas, ka patiesā baznīca ir visi cilvēki, kuri šeit un tur, visās pasaules malās, no saules lēkta līdz rietam patiesi tic uz Kristu, visi tie, kuriem ir viens Evaņģēlijs, viens Kristus, vienāda Kristība un sakraments, kurus vada viens Svētais Gars, lai arī viņu ceremonijas ir atšķirīgas.”

Tā luteriskā baznīca atzīst, ka arī citās partikulārbaznīcās ir patiesā baznīca šai ziņā tā iet tālāk nekā jebkura cita konfesija. Tā atzīst Kristus baznīcas pastāvēšanu ne vien Romas baznīcā; līdz ar reformatoru mūsu baznīca pieļauj, ka arī pie jūsmotājiem vēl ir dzīva svētā baznīca kamēr vien tie nenoliedz Kristību un vārda pasludinājumu. Jo baznīcas pastāvēšana nav atkarīga no mūsu ticības un apliecināšanas, bet gan vienīgi no patiesas Jēzus Kristus klātbūtnes: ubi Christus, ibi ecclesia! (Kur ir Kristus, tur ir baznīca!)

Bet Kristus ir klātesošs savā vārdā arī tad, ja mēs, cilvēki, izprotam šo vārdu nepilnīgi vai nepareizi un Viņa sakramentā arī tad, ja mūsu uzskati par sakramentu ir nepareizi. Mūsu baznīca nekad nav apstrīdējusi to, ka Anglijā un Skotijā, Holandē un Šveicē, Spānijā un Itālijā, Grieķijā un Krievijā šo zemju baznīcās ir Kristus baznīca.

Tādēļ tā nav mēģinājusi veidot šajās valstīs luteriskās konfesijas baznīcas misiju, kā arī ir atteikusies no Vācijas katolisko apgabalu “evaņģelizācijas”.

Tādēļ visiem tiem, kuri pārmet luterismam neiecietīgu konfesionālismu, vajadzētu nopietni atgādināt to, ka luteriskā baznīca kā viena no pavisam nedaudzām konfesionālām baznīcām principā nekad nav lietojusi propagandu savā labā un misiju citu konfesiju kristiešu vidū.

Tomēr vai šeit nav saskatāma vispārzināma pretruna? No vienas puses, reformētajiem tiek liegta baznīcas kopība, no otras puses, tiek atzīts, ka tā “vēl ir redzamās kristīgās baznīcas daļa.”

No vienas puses, tiek apgalvots, ka luteriskās baznīcas mācība ir pareizs Evaņģēlija izskaidrojums un jebkuri citi izskaidrojumi ir atmetami, no otras puses, luteriskā baznīca atsakās pievērst savai mācībai citas baznīcu kopības ar misijas palīdzību. Šo pašu pretrunu var atrast arī Lutera rakstos, kas izvirza noteikumu,

“ka neviens sludinātājs, lai cik dievbijīgs vai taisns viņš būtu, lai neuzdrošinās sludināt kāda cita mācītāja draudzē bez viņa ziņas un atļaujas vienalga, vai tas būtu pāvesta piekritējs vai ķecerīgs mācītājs.”

Šai pašā kopsakarībā Luters pat pieļauj iespēju, ka luteriskā baznīca var brīvprātīgi piekāpties kādai citai:

“Kur kādā draudzē, pilsētā vai novadā pāvesta piekritēji un luteriskie (kā viņi tiek dēvēti) kliedz viens otram pretī un sludina pretējus pasludinājumus par kādām lietām, un katrs domā, ka Raksti ir viņa pusē, es tomēr negribu panest šādu šķelšanos. Un arī maniem luteriskajiem vajadzētu atkāpties un klusēt tur, kur viņi redz, ka netiek labprāt uzklausīti, kā Kristus pamāca Mateja ev. 10.nodaļā, un sludināt tur, kur viņi tiek aicināti, kā es to daru. Jo es gluži viegli atstāju to vietu, kur mani negrib uzklausīt, bet sludinu un rakstu, kur esmu aicināts un mudināts to darīt.”

Kalvins nekad nav varējis saprast šo Lutera nostāju, un arī mūsdienu reformēto baznīca to nespēj aptvert. Cik spēkpilna līdzās šai Lutera un luteriskās baznīcas “pasivitātei” un “rezignācijai” šķiet Kalvina varenā griba. Luters laikam gan nebūtu izveidojis evaņģēlisku baznīcu Francijā.

Kalvins, par spīti visām pasaules varām, vēlējās, lai Francija kļūtu par evaņģēlisku zemi, jo viņš ticēja, ka tāda ir Dieva griba. Un, par spīti visām vajāšanām, par spīti hugenotu kariem, tur radās evaņģēliska baznīca līdz tam laikam, kad tika atcelts Nantes edikts.

Vai šīs baznīcas neizsakāmi varonīgā, tomēr reizē arī neizsakāmi skumjā vēsture, kura, atklāti runājot, ir norisinājusies, pateicoties dižena vīra nelokāmajai gribai, nav pierādījums tam, cik maza galu galā ir cilvēka gribas un cilvēka rīcības nozīme baznīcas vēsturē? Daudz apsūdzētā luterisma “pasivitāte” tomēr paveikusi lielākus un paliekamākus mīlestības darbus nekā citu baznīcu nemierīgā “aktivitāte”, un šīs “pasivitātes” otra puse ir Lutera dziļā pārliecība, ka baznīcas vēsture nav cilvēku darbības vēsture, bet gan to darbu vēsture, kurus dzīvais un spēcīgais Dieva vārds paveic savā ceļā pasaules tautās.

Tā izskaidrojams šķietami pretrunīgais fakts: luteriskā baznīca apgalvo, ka tā savā mācībā saglabā skaidro Evaņģēlija izpratni, kura reformācijā tika sniegta visai kristietībai, lai arī liela tās daļa šādu izpratni atraidījusi, tomēr, no otras puses, mūsu baznīca nesūta misionārus uz citām baznīcām kā to dara adventisti un Jehovas liecinieki, kuri sūta savus vēstnešus pie visas pasaules kristiešiem, lai pievērstu tos savām mācībām. Mūsu baznīca zin, ka tā nevar darīt neko citu, kā vien visas kristietības, visu baznīcu, visu konfesiju priekšā apliecināt Dieva vārda atziņu tādā veidā, kā tā šo dāvanu saņēmusi. Taču tas, kā šī liecība tiek uzņemta, vai tā tiek uzklausīta vai ne tas nav mūsu varā.

Lasi turpinājumu »