Luteriskā ticība un tās liktenis

Šajā rakstā es vēlos dalīties ar jums savās pārdomās par mūsu mīļo luterisko baznīcu un tās likteni pasaulē. Pēdējā gadsimta laikā Luterisms ir pieredzējis ārkārtīgi lielas izmaiņas.

Pietiek atsaukt atmiņā Vācijas konfesionālo baznīcu likvidāciju un pārveidošanu Evaņģēliskajā Vācijas baznīcā, kā arī IV Pasaules luterāņu federācijas (PLF) asambleju Helsinkos 1963.gadā, kur luterāņiem nācās atzīt, ka PLF baznīcu un teologu starpā vairs nepastāv vienprātība jautājumā par taisnošanas mācību; tad arvien ierastāka parādība luterāņu vidū kļuva tā saucamā sieviešu ordinācija mācītāja amatā. Pēc tam sekoja “Porvo kopīgā deklarācija”, ar kuru tika pasludināta pilnīga garīga sadraudzība starp PLF baznīcām un Anglikāņu baznīcu; tad kārta pienāca “Kopīgajai luterāņu un Romas katoļu deklarācijai par taisnošanas mācību”, kas nozīmēja tradicionālās luterāņu izpratnes atmešanu.

Šo pārmaiņu raksturs ir tik tālejošs, ka uz tām visām varētu attiecināt zviedru teologa Dr. Hardta spriedumu, ko tas izteica “Porvo deklarācijas” sakarā:

“Tas, kurš apzināti paraksta Porvo deklarāciju, zinādams, ko tā nozīmē, vairs nepieder pie luteriskās baznīcas.”

Bez šiem doktrinālajiem jautājumiem ārkārtīgi aktuālas ir kļuvušas arī morāles problēmas, kas saistītas ar mākslīgā aborta, bezlaulību kopdzīves, homoseksuālas prakses un tamlīdzīgiem jautājumiem. Lielajās nacionālajās un valsts baznīcās šīs lietas arvien vairāk un vairāk tiek atzītas par normālām un pieļaujamām.

Kamēr risinājās šie garīgās un morālās degradācijas procesi, lielajās Skandināvijas, Vācijas un Amerikas luteriskajās baznīcās joprojām bija tādi luterāņi, kuri vēlējās palikt uzticīgi patiesajai lueteriskajai ticībai. Viņi nikni cīnījās pret jaunajām tendencēm, kas kā neapturama straume lauzās luteriskajā baznīcā, taču viņiem nācās zaudēt cīņu pēc cīņas. Viņi tiecās pēc cildena mērķa glābt lielās nacionālās baznīcas un, paliekot tajās, ietekmēt tām piederošos teologus, mācītājus un draudžu locekļus, taču viņiem neizdevās izcīnīt nevienu kaut cik nopietnu uzvaru cīniņā par doktrinālu un morālu skaidrību.

Kaut kas līdzīgs notika ar luterāņiem arī padomju Latvijā. Protams, viņu ienaidnieks bija cits, bet iznākums cīņai par nacionālas baznīcas saglabāšanu bija līdzīgs. Latvijas luterāņi savā iedeoloģijā bija tik cieši saistīti ar iedibināto ārējo baznīcas pastāvēšanas veidu, ka pašas šīs ārējās institūcijas saglabāšana, tika uzskatīta par galveno pienākumu. Sekas tam bija tādas, ka padomju vara samērā viegli izpostīja nacionālo Latvijas luterāņu baznīcu, pārveidojot to par Padomju Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu, šādu secinājumu izdara somu zinātnieks Jouko Talonens savā pamatīgi izstrādātajā pētījumā Church Under the Pressure of Stalinism. Arī latviešu izcelsmes Kanādas vēsturniece Maruta Masītis norāda, ka jau ap 1960.gadu padomju varas atbildīgais pārstāvis, kas uzraudzīja reliģisko situāciju Latvijā, varēja lepni ziņot:

“Baznīca, no kuras ir atkrituši visvairāk ticīgo un kura ir piedzīvojusi vislielāko baznīcas ceremoniju skaita samazināšanos, ir luterāņu baznīca. No tās baznīcas, kurai agrāk buržuāziskās Latvijas laikā piederēja valdošā loma, pāri palikušas tikai atmiņas.”

Skumju apstiprinājumu šiem vārdiem sniedz arī tā laika baznīcas kalendāri, kas liecina, ka luterāņu galvenā rūpe vairs nav grēcinieka taisnošana Dieva priekšā, bet ļaunais pasaules imperiālisms un tā nosodīšana.

Pat bez dziļākas analīzes iepriekš sacītais ļauj secināt, ka XX gadsimtā, neraugoties uz politiski ekonomisko situāciju, kādā atradās baznīcas, ar pasaules luterāņu lielāko daļu notika kaut kas postošs. Pat paviršam laicīgam vērotājam kļūst skaidrs, ka pati doma par katru cenu turēties pie konkrētām baznīcas ārējās institūcijas formām varbūt bija kļūdaina. Garīgs cilvēks ar bīblisku ieskatu spētu pateikt ko vairāk. Viņš šeit redzētu kāda skaidra un nepārprotama Bībeles principa pārkāpšanu. Tas ir princips, pie kura arvien bija turējusies ortodoksā jeb pareizi ticošā kristietība, vai formulējot to Dr. Džona Bruga vārdiem:

“jebkurai [garīgai] kopībai ir nepieciešama vienprātība visos mācības jautājumos un ka galvenais mērķis, kāpēc baznīca atturas no kopības ar maldu mācītājiem, ir nevēlēšanās maldus atbalstīt.”

Šā principa pārkāpšana nevarēja palikt bez sekām. Ar labiem nodomiem bruņotie, bet Bībeles patiesības pietiekami nenovērtējušie teologi, mācītāji un viņiem paļāvīgi sekojošie ticīgie pakļāva sevi lielām garīgām briesmām. Saprotot šā jautājuma nopietnību, mēģināsim nedaudz iedziļināties jautājumā kas tad ticīgajiem draud no atrašanās kopībā jeb sadraudzībā ar tādām reliģiskām organizācijām, kuras pieļauj un veicina maldu mācības un nekristīgu dzīves veidu. Mēs mēģināsim šai problēmai rast arī risinājumu.

BRIESMAS ZAUDĒT ALTĀRA SAKRAMENTU

Dievišķā patiesība, kas Bībelē atklājas arī kā mācība par baznīcas garīgo sadraudzību ir vienkārša un skaidra. Daži piemēri atgādinājumam: “Es jūs, brāļi, pamācu mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, lai jūsu starpā būtu vienprātība un neceltos šķelšanās, bet lai jūs visi pilnīgi vienoti stāvētu vienā prātā un vienā domā.” (1.Kor.1:10) Tādējādi Pāvils Kristus vārdā pieprasa, lai kristiešu vidū pastāvētu mācības vienotība. Savukārt apustulis Pēteris pieprasa, lai baznīcā tiktu sludināta tikai un vienīgi patiesa mācība: “Ja kāds runā, tad kā Dieva vārdus.” (1.Pēt.4:11) Nav šaubu, ka jebkura novirzīšanās no Svēto Rakstu mācības ir pret Dieva gribu un pakļauj Viņa lāstam. Ar pravieša Jeremijas muti Dievs saka: “Es celšos pret tiem praviešiem, kas sludina melu sapņus, … saka Tas Kungs, tos atstāsta un maldina Manu tautu ar saviem meliem un savu māžošanos.” (Jer.23:32)

Savukārt apustulis Pāvils brīdina galatiešus: “Kā jums jau agrāk esam sacījuši, tā arī tagad vēlreiz saku: ja kāds jums sludina citu evaņģēliju nekā to, ko jūs esat saņēmuši, lāsts pār to!” (Gal.1:9) Tāpat arī nevar būt nekādu šaubu, ka garīga kopība jeb sadraudzība ir noliegta ar tiem, kas neturas pie apustuliskās mācības: “Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairieties no viņiem!” (Rom.16:17) Ievērodama šīs Bībeles mācības, jau kopš apustuļu laikiem baznīca ir turējusies pie principa, ka ikviens, kas sevi uzskata par ortodoksu kristieti, nevar ņemt līdzdalību svētajās lietās kopā ar citādi ticošajiem, pats nekļūdams tāds pats kā viņi. Vācu teologs Dr. Verners Ēlerts, kas ir labi izpētījis baznīcas praksi šajā jautājumā, raksta:

“Senā baznīca cilvēku uzskatīja par pareizi vai citādi ticošu atkarībā no tās ticības apliecības jeb konfesijas, kurai viņš piederēja. Sadraudzība, kurā viņš atradās, baznīca, kurai viņš piederēja, tika parādīta līdz ar Sakramenta saņemšanu.. Ar savu līdzdalību kādas baznīcas Sakramentā kristietis pasludina, ka šīs baznīcas ticības apliecība ir arī viņa ticības apliecība. Tā kā nav iespējams vienlaikus turēties pie divām atškirīgām ticības apliecībām, tad nevar arī saņemt Vakarēdienu divās baznīcās, kuru ticības apliecības atšķiras. Ja kāds tomēr tā rīkojas, tad viņš noliedz pats savu ticības apliecību, vai arī viņam vispār tādas nav.”

Luterāņu baznīcās šāda garīgas sadraudzības izpratne tika pieņemta un praktizēta līdz pat XVIII gadsimtam, kad to sāka arvien biežāk un biežāk atmest kā nevēlamu. XX gadsimtā šāda tā saucamā atvērta dievgalda prakse luterāņu lielākās daļas vidū bija kļuvusi jau par parastu parādību. Dr. Zasse viens no vadošajiem XX gadsimta luterāņu teologiem, kas ir īpaši iedziļinājies Svētā Vakarēdiena mācībā, ir izteicis nopietnas šaubas, vai šāds vakarēdiens vispār ir uzskatāms par Svēto Vakarēdienu:

“Tā var būt fascinējoša ceremonija, reliģiska pieredze, bet tas nav Jaunās Derības Sakraments.”

Neņemot vērā šādu izcilā teologa brīdinājumu, atvērtā dievgalda prakse kļūst arvien vairāk un vairāk izplatīta. Šajā sakarībā zviedru teologs T. Hardts secina:

“Prasībai pēc interkomūnijas nekad nav beigu, bet tai jāturpinās līdz tiks sasniegta neierobežota savstarpēja komūnija. Pēc tam, kad luterāņi Vācijā pie saviem altāriem pieņēma reformētos, viņiem jau drīz nācās pieņemt arī metodistus, baptistus un menonītus. Tas ir dabiski, jo jautājumā par baznīcas sadraudzību visu moderno diskusiju pamatā ir pieņēmums, ka vienas noteiktas patiesības nav, ka mēs dzīvojam tumsā, kurā jebkurš mēģinājums pretendēt uz patiesību ir amorāls.”

Un, ja patiesības vispār nav, tad, protams, nevar būt nekādas patiesības arī jautājumā par Svētā Vakarēdiena mācību. Tad mēs vairs nevaram būt droši par Altāra Sakramenta iedibināšanas vārdiem un to nozīmi. Tad gadsimtiem ilgā luterāņu cīņa ar entuziastiem ir galā. Tad beidzot evaņģēliskās konfesijas var visas kopā svinēt piemiņas mielastu, kas diemžēl reizē ir arī luteriskās baznīcas bēru mielasts.

VAI VISPĀR IR IESPĒJAMS ATRISINĀJUMS?

Nedomāju, ka šeit ir iespējams kāds viegls atrisinājums. Pavisam naivi būtu ticēt, ka patiesību pazaudējušie baznīcu birokrāti atteiksies no savām tīri praktiskajām interesēm un taujās pēc dziļas un patiesas teoloģijas. Mēs nevaram arī sagaidīt no mūsdienu teologiem, ka tie atmetīs savu pilnīgi abstrakti teorētisko nodarbošanos un pārstās runāt par Dievu kā kurpnieks runā par savām ādām. Nav arī nekāda pamata sagaidīt, ka mācītāji, kas, iespējams, nekad savā mūžā nav nopietni studējuši teoloģiju, mainīs savu nodarbošanos un no ceremonijmeistariem kļūs par skaidrā Evaņģēlija sludinātājiem. Mēs nevaram sagaidīt arī no draudžu locekļiem, ka tie pēkšņi sāks mīlēt patiesību un tiekties pēc tās, par ko tiem tik bieži ir nācies dzirdēt, ka tā ir kaut kas slikts vai pat vispār neeksistējošs.

Visticamākais, ka baznīcas admistratīvie birokrāti kļūs arvien sekulārāki un sekulārāki, teologi arvien dekadentiskāki, mācītāji arvien mazāk ieinteresēti teoloģijā un draudžu cilvēki arvien apjukušāki un dezorientētāki. Ir grūti pateikt, ko šeit varētu darīt lietas labā, bet skaidrs ir tas, ka kaut kas jādara ir. Kā to konstatē H. Zasse:

“Ticība arvien ir riskanta lieta. Pat vispārdomātākais lēmums var tikt pieņemts kļūdainas domāšanas rezultātā. Cilvēks var nolemt vispār nepieņemt nekādu lēmumu. Tomēr tas ir vēl sliktāk. Šaubas nekad nevar aizstāt ticību, un neviens cilvēks nevar dzīvot bez ticības, lai kas arī būtu viņa ticības objekts.. Šajos faktos slēpjas visdziļākais cilvēka dzīves noslēpums. Nevar būt nekādu šaubu par to, ka Jaunā Derība pieprasa, lai mēs atšķirtu patiesu mācību no maldīgas, baznīcu no herēzes.”

Tas tad nu ir ticīga cilvēka dzīves lielais uzdevums, viņa patiešām svētais pienākums. Šis pienākums ir jāuztver ārkārtīgi nopietni, un diezin vai tā nepildīšanai varētu būt kāds attaisnojums. Šajā sakarā vietā būtu atgādināt vārdus, kurus teicis viens no XIX gadsimta dedzīgākajiem luteriskās ticības apliecinātājiem Karls Ferdinands Valters:

“Tie, kuri ir pārliecināti par daļēju savas baznīcas atkrišanu no ticības un tomēr turpina tai piederēt, nav jāuzskata par ticībā vājajiem, bet gan vai nu par remdenajiem, kurus tas Kungs izspļaus no savas mutes, vai arī par jutekliskiem reliģiskiem skeptiķiem, kas savās sirdīs kopā ar Pilātu jautā: “Kas ir patiesība?””

Vai cilvēki atradīs drosmi piepildīt savu svēto kristieša pienākumu? Atbilde uz šo jautājumu vispirms izrietēs no viņu attieksmes pret Bībeli. Nav šaubu, ka bibliskā patiesība nav savienojama ar mūsdienās tik populāro Bībeles kriticismu. Ja Bībele netiek uztverta kā patiess Dieva vārds, tad šāda apšaubāma vārda dēļ neviens nebūs gatavs riskēt ne ar ko. Ik reizi, kad ticība prasīs no cilvēka nopietnu izšķiršanos, atteikšanos vai pat zaudējumus, viņa kritiskā attieksme ņems virsroku, atrodot savai gļēvulībai visvisādus attaisnojumus. Vienīgais ceļš, kas ved ārā no šīm bezgalīgajām šaubām un neziņas ir Svēto Rakstu dievišķās autoritātes atzīšana. Tad Dieva vārds arī dos izbiedētajam prātam vajadzīgo drosmi, kas palīdzēs pārvarēt eksistenciālās bailes no krusta. Šo Dieva vārda spēku ir labi raksturojis Mārtiņš Luters kādā no saviem sprediķiem. Tas ir 1. Adventa sprediķis, kurā Luters saka, ka tekstā minētie palmu zari

“..simbolizē to, kam jātiek par Kristu apliecinātam, sludinātam un ticētam. Palmu zariem raksturīgs ir tas, ka liekti tie nepadodas nekādam spiedienam, bet ceļas augšup. Šie zari ir dievišķās gudrības vārdi; jo vairāk tie tiek liekti, jo augstāk tie ceļas. Tas tā ir tad, ja jūs stipri ticat šiem vārdiem. Tajos ir neuzvarams spēks, tā ka tos var patiešām saukt par palmu zariem, kā Svētais Pāvils saka romiešiem: “[Evaņģēlijs] ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic” (Rom.1:16); un Kristus saka: “elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mt.16:18) Nāvei, grēkam, ellei un jebkuram ļaunumam ir jāgriež ceļš dievišķā Vārda priekšā vai arī, ja tie pretosies, tas pacelsies tikai vēl augstāk.”

Ir grūti, ko vēl piebilst pie šiem baznīcas doktora vārdiem. Tie ir laba ceļamaize ikviena cilvēka ticības dzīvei.