Luteriskās baznīcas postītāji!
« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »
Agrākās Pasaules luterāņu konvencijas mērķis bija glābt luterisko baznīcu, stiprināt to un saglabāt tās dzīvi tik tālu, cik tā ir atkarīga no pašu cilvēku rokām. Šis skaidrais mērķis piešķīra Konvencijai ar visiem tās organizatoriskajiem, teoloģiskajiem un citādiem trūkumiem un vājībām lielu nozīmi. “Non moriar, sed vivam et narrabo opera Domini” (Ps.118:17). Šos vārdus, kuri bija tik dārgi Luteram un vecajai luteriskajai baznīcai tad, kad itin viss šķita pazudis, mums šajos kārdinājumu, izmisuma un atkrišanas laikos vajadzētu lieliem burtiem uzrakstīt virs savas baznīcas. Vai tas varētu vēlreiz kļūt par PLF moto?
Droši vien, nē, vismaz tā tas šķiet, ja regulāri palasa Lutheran World. Šinī žurnālā ir patiešām atrodama interesanta informācija. Bet ko gan nozīmē vārds ‘luterisks’ tā nosaukumā? Kā to Helsinkos pastāstīja paralēlā vācu valodas izdevuma redaktors, ir nopietni domāts par to, lai atmestu šo nosaukumu un sauktu izdevumu Koinonia vai Dialogs. Patiešām, nekas jau nebūtu zaudēts, ja vārds ‘luterisks’ tiktu vispār atmests.
Šī bijušā oficiālā PLF izdevuma mērķis bija “informēt dalībvalstu baznīcas vienu par otru un sniegt tām visām informāciju par PLF un tās uzdevumiem.” Tagadējo žurnālu vairāk interesē dialogs ar anglikāņiem un citām baznīcām, kurš, starp citu, tiek apskatīts pilnīgi bez mazākās kritikas. Reizēm tajā ir sastopami raksti, kurus sarakstījuši dusmīgi Romas baznīcas jaunieši.
Bez mazākās kritikas tas apskata arī notikumus PBP, sarunas par baznīcu apvienošanos visā pasaulē un savos jauno grāmatu apskatos informē vienkāršus mācītājus un vientulīgus misijas darba iecirkņus attālos Jaungvinejas, Austrālijas, Dienvidāfrikas un Dienvidamerikas rajonos par jaunākajām teoloģiskajām modēm visdažādākajās neluteriskajās baznīcās Eiropā un Amerikā. Ja šis izdevums patiešām kaut kādā veidā atspoguļo PLF viedokli, tad nākas secināt, ka PLF ir kļuvusi par Ženēvas oikoumene luterisko spārnu un ka tās pamatmērķis ir palīdzēt pasaules luteriskajām baznīcām piedzīvot nesāpīgu un patīkamu nāvi, cerot uz nākotnes dižās Ekumēniskās baznīcas augšāmcelšanos.
Mēs atsakāmies tam ticēt. Mēs zinām, ka visā pasaulē vēl pietiek tādu mūsu baznīcas locekļu, kuri apliecina savu ticību. Mēs zinām, ka arī tajās baznīcās, kuras ir PLF locekles, vēl joprojām ir daudz uzticīgu luterāņu. Mēs neticam, ka mūsu baznīcas kļūs par upuri tam “ekumēnisma” viltus garam, kuram nav nekā kopēja ar patieso Baznīcas ekumēnismu, bet kurš ir garīga sērga, kura iznīcina to, kas ir Una Sancta dzīvības pamats – autoritatīvo Dieva vārdu un sakramentus, kādus tos ir iestādījis pats Kristus. Mēs apzināmies, kādas briesmas draud gan mūsu, gan arī citām baznīcām. Ja mūsu bīskapi un prezidenti vairs nesargā mācību, lai viņi aiziet. Viņus tiesās Dievs.
Ja mūsu pasniedzēji vairs nemāca Dieva vārdu, bet ir vienīgi tukši runātāji, kuri savā neprātā un augstprātībā iedomājas, ka viņi ar dialoga palīdzību spēj atrisināt visas baznīcas problēmas, lai viņi runā. Taču lai viņi necer, ka mūsu draudzes apmaksās viņu konferenču pārmērīgos izdevumus, kuras to vien dara, kā izdod nevienam nevajadzīgus dokumentus. Atgādināsim viņiem Lutera vārdus: “Non in doctrina, sed in disputatione veritas amittitur,” patiesība zūd nevis mācībā, bet diskusijās. Un ja šajā šaubu, relatīvisma un neticības laikmetā viņi kaunās par mūsu mācību, atgādināsim viņiem drosmi, ar kādu Luters uzdrošinājās atvairīt sava laika vadošo Eiropas zinātnieku un sholastu skepticismu, sakot: “Svētais Gars nav skeptiķis.”
Saskaņā ar Jauno Derību (1.Kor.12:28) patiesais baznīcas doktorāts ir Dieva Svētā gara dāvana. Ja mūsu doktori mūs pieviļ, lūgsim Svēto Garu atjaunot šo doktorātu. Ja mūsu teologi kaunās atzīmēt 450. reformācijas gadadienu, baidoties, ka tas varētu aizvainot visu konfesiju ekumēnistus, atgādināsim viņiem, ka aizvainojums, kuru izraisa patiesība, ir pats veselīgākais aizvainojums un ka tas pats Pestītājs, kurš saka saviem mācekļiem: “Mieru es jums atstāju, savu mieru es jums dodu,” ir teicis arī šo: “Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.. Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki.”
Tieši uz šiem vārdiem Luters atsaucās savā slavenajā runā Vormsā, kad viņu brīdināja par iespējamo baznīcas un valsts sašķelšanos. Visas savas dzīves laikā viņš apzinājās savu lielo atbildību. “Es zinu, ko saku un labi apzinos, ko tas man nozīmēs pēdējās tiesas dienā, kad atgriezīsies Kristus.” Iespējams, neviens mūsdienu luterānis nespētu pieņemt tādu nostāju, kādu Luters pieņēma Vormsā un daudzos citos izšķirošos savas dzīves brīžos. Neviens mūsdienu teologs neizprot Lutera ticības “pārliecību”. Mēs, skepticisma un šaubu laikmeta cilvēki, saskatām šinī pārliecībā maldīgu drošību un ietiepību.
Mēs esam redzējuši tik daudzus herētiķus un sektu vadītājus, ka vairs nespējam atšķirt sektantu no reformatora. Sektants paļaujas uz cilvēku viedokļiem, kuriem viņš pielāgo Bībeli. Viņš ir allaž pašpārliecināts. Reformators nekad nav pārliecināts pats par sevīm, bet pilnībā paļaujas uz rakstīto Dieva vārdu. Viņš zin, ka šinī vārdā slēpjas neizmērojami dziļumi, kurus nespēj aptvert neviena cilvēka saprāts, ka arī viņa izpratne par šo vai kādu citu vārdu vai Bībeles grāmatu var būt nepietekoša vai pat nepareiza. Tā Luters visu savu dzīvi pavadīja, meklējot Rakstos, pastāvīgi uzlabojot savu tulkojumu un ekseģēzi, allaž lūdzot padomu citiem. Taču šī Rakstu studēšana pārliecināja viņu par claritas Scripturae.
Visās lietās, kuras attiecas uz pestīšanu, Raksti ir skaidri, tie izskaidro paši sevi un tiem nav nepieciešams mācīšanas amats, kurš tos nekļūdīgi izskaidrotu. Jo Rakstos runā Svētais Gars. To par sevīm saka paši Raksti, ko mācīja Kristus, kad Viņš citēja Rakstus. Tā ir apustuļu un visas Baznīcas ticība, kura tā tiek apliecināta ekumēniskajā ticības apliecībā: “Qui locutus est per prophetas.” Šīs ticības apliecības vēsture norāda uz to, ko tas nozīmē un ko nozīmē arī tās “secundum Scripturas“[1]. “Ubi Spiritus Sanctus, ibi Christus.” Kur ir Svētais Gars, tur ir Kristus, kur ir Kristus, tur ir Svētais Gars.
Tas ir teoloģisks likums, kas atrodams Jaunajā Derībā. Rakstos runā pats Kristus, jo visa Bībele liecina par Kristu. Tieši tādēļ Raksti izskaidro paši sevi. Protams, Rakstu skaidrība nav ne matemātikas mācību grāmatas skaidrība, ne arī tāda veida skaidrība, kuru mēs ceram ieraudzīt mūsdienu Rietumu historiogrāfijas darbā. Tā ir skaidrība, ar kādu Svētais Gars uzrunā tos, kuru ausis Viņš pats ir atdarījis: “Kam ausis, tas lai dzird, ko Gars saka draudzēm.”
Tieši tas ir iemesls, kādēļ mūsdienu protestanti, pat mūsdienu luterāņi kaunās no reformācijas, kaunās no Lutera, kurš it kā iznīcināja Baznīcas vienību, kas patiesībā jau vairākus gadsimtus nepastāvēja. Mūsdienu protestantisms vairs neizprot reformācijas mācību par Svēto Rakstu skaidrību un pietiekamību, jo tas vairs netic Rakstu inspirētībai. No šejienes arī šī pastāvīgā flirtēšana ar baznīcas “tradīciju” kā vēl vienu Dieva vārda formu. Mūsdienu teoloģija vairs neizprot inspirāciju, jo tā neizprot Svēto Garu. Tas ir patiešām satriecoši, ka pat lielie mūsu laikmeta teologi ir nolieguši inspirāciju, jo šīs ortodoksijas tēvu mācības sholastiskā forma vairs nešķiet pārliecinoša. Citos gadījumos viņi atsevišķi runā par baznīcas mācībām un baznīcas teoloģisko terminoloģiju, kura, iespējams, neprecīzi atspoguļo šīs mācības. Kādēļ viņi to nepiemin šeit?
Tas viss ir novedis līdz tādam stāvoklim, kurā katoļi un protestanti, anglikāņi un luterāņi, šķiet, piekrīt Erasmam, kurš noraidīja Lutera “stingros apgalvojumus” un kuram nācās uzklausīt Lutera atbildi: “Tolle assertiones et tulisti Christianismum.” Iznīciniet mācību un jūs iznīcināsiet kristietību! Šeit skaidri atklājas tā sērga, kura ir apņēmusi visas baznīcas, tai skaitā arī Romu. Iespējams, ka tas ir vislielākais mūsu laika baznīcas vēstures pārsteigums, ka pat Sv. Pētera klints šī revolucionārā laikmeta zemestrīču ietekmē, šķiet, ir sašķobījusies.
Daudzi protestanti ir ar to visai apmierināti. Viņi uzskata, ka tas attaisno viņu liberālo attieksmi pret dogmātiem, disciplīnu un autoritāti. Ko gan Ignācijs teiktu par to, ka Jēzus biedrības locekļi[2] prec mūķenes, Sv. Dominiks – par konfliktiem melno mūku[3] starpā, Leons XIII – par jauno Americanismus, kurš ir daudz ļaunāks par visu, kas līdz šim ir bijis pazīstams ar šo vārdu, un ko viņš tik spēcīgi nosodīja? Ko teiktu Ņūmens un Mennings[4] par ekumēnisma iedīgļiem katoļu baznīcā Anglijā? Ko Mēlers un Šēbens teiktu par katoļu pasniedzējiem, kuri mēģina aizēnot savus protestantu kolēģus ar savu radikālo Bībeles kritizēšanu?
Pastāv dīvaina līdzība starp Baznīcas autoritātes zudumu Romas baznīcā un Svēto Rakstu autoritātes zudumu anglikāņu, prezbiterāņu un luterāņu baznīcās, nemaz nerunājot par pārējo protestantisma pasauli. Viena no īsteni ekumēniskajām mūsdienu kristīgās pasaules realitātēm ir patiesi dziļa krīze, kura vienlīdz lielā mērā attiecas uz visām baznīcām. Šķiet, ka tās visas cieš no vienas un tās pašas slimības, kuras simptomi ir dogmātiskās substances zudums, vadītāju nespēja saglabāt disciplīnu un paklausību, kristiešu un viņu mācītāju nespēja bezbailīgi apliecināt savu kristīgo ticību un, ja nepieciešams, ciest tās dēļ, un mūsu, teologu, lepnums, kad mēs iedomājamies, ka ar savu pļāpīgo diskutēšanu vai “radošo” rakstniecību mēs spēsim atrisināt visas baznīcas problēmas. Kāds ir šīs slimības raksturs? Un kā mēs varam ar to cīnīties?
[1] – secundum Scripturas – saskaņā ar Rakstiem (latīņu val.).
[2] – Jēzus biedrība jeb jezuīti – Ignācija 1540.gadā dibināts ordenis.
[3] – Melnie mūki – dominikāņu ordeņa mūki.
[4] – Henrijs Edvards Mennings (1808-1892) – konvertējies no anglikānisma katolicismā, Vetminsteras kardināls un arhibīskaps. Kopš 1865.gada – Anglijas katoļu baznīcas galva.
Ieskaties