Luterisma vieta ekumēniskajā kustībā
« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »
Mēs esam sagatavojuši augsni tam, lai varētu apspriest luterisma un it īpaši – PLF – vietu ekumēniskajā kustībā. Luterisms vairāk nekā jebkura cita no lielajām protestantu baznīcām ir saglabājusi savas ticības apliecības vai vismaz respektu pret tām. Pat visliberālākās baznīcas, kuras apliecina savu piederību luteriskajai “saimei” un apgalvo, ka pārstāv luterisko “tradīciju”, izrāda dīvainu lojalitāti Augsburgas ticības apliecībai un Lutera Mazajam katehismam. Kāda ir bijusi luterāņu attieksme pret ekumēnisko kustību?
Mēs zinām, kā luteriskās baznīcas sāka veidot pašas savu konfesionālu organizāciju, “Ģenerālo evaņģēliski- luterisko konferenci”. Tas notika 1868.gadā, laikā, kad luterisma kā baznīcas pastāvēšanu Vācijā apdraudēja Prūsijas valsts politiskais pārsvars, kurš bija palielinājies tā rezultātā, ka Prūsija bija iekarojusi daļu no luteriskajām teritorijām. Šī konference tika dibināta ar skaidri izteiktu mērķi aizsargāt luterisko baznīcu no tiem, kuri noliedza tās pastāvēšanas tiesības, un arī tādēļ, lai saglabātu nākamajām paaudzēm luterisko ticības apliecību. Tai piemita gan spēcīgās, gan vājās aizstāvošos organizāciju puses.
Taču, neskatoties uz organizatoriskas un citas dabas trūkumiem, tā ir kalpojusi kā instruments tam, lai saglabātu luterisko pašapziņu un ieinteresētību luteriskajā teoloģijā, galvenokārt ar tās slavenā izdevuma Kirchenzeitung (pirmais redaktors – Luthards[1]) palīdzību, kuram bija tāda paša ietekme uz Eiropas luterismu, kā Valtera[2] Lutheraner uz Amerikas luterāņiem. Šī organizācija joprojām pastāv Vācijā kā Lutherisches Einigungswerk. Reģionālas konferences, kuras notika Vācijā un Skandināvijā (viena no vissvarīgākajām – Upsalā 1911.gadā) un kurās piedalījās arī Amerikas luterāņi, uzturēja pie dzīvības ideju par “luterisku oikoumene“.
Vēl viens impulss tālākai luterāņu organizētībai nāca no Amerikas, kur Pirmais Pasaules karš sekmēja dažādu luterisko grupējumu solidarizēšanos. “Amerikā noritošo kustību vienības un sadarbības virzienā labvēlīgi ietekmēja tādi procesi kā Norvēģu luteriskās baznīcas (1917., tagadējā Evaņģēkliski – luteriskā sinode – ELS), Apvienotās luteriskās baznīcas Amerikā (1918.) un Nacionālās luteriskās padomes (1918.) izveidošanās.
Pašmāju un ārzemju notikumi, kā arī plašas reformācijas 400. gadadienas svinības, sniedza loģisku iemeslu un impulsu lielākai vienotībai un sadarbībai.” Tā Dr. A.R. Vencs apraksta šo situāciju ārkārtīgi interesantajā izdevuma Pasaules luteriskās baznīcas (The Lutheran Churches of the World) nodaļā “Pasaules luterāņu konvencija, 1923.- 46.”, kuru 1952.gadā Ženēvā izdeva PLF (24. lpp.). Šī kustība zināmā mērā atbilst tai, kuras rezultātā 1908.gadā dažādas reformātu baznīcas un grupējumi izveidoja Federālo padomi. Sadarbības vienojošo spēku tagad piedzīvoja arī Amerikas luteriskās baznīcas.
Plašs palīdzības un celtniecības darbs sākās kara izmocītajā Eiropā. Vēl pirms pamiera noslēgšanas Francijā jaundibinātā Nacionālā luterāņu padome (NLP) nosūtīja savus pirmos pārstāvjus uz Eiropu, lai tie nodotu amerikas luterāņu sveicienus ticības māsām un brāļiem Eiropā, un izpētītu situāciju tam, “lai Nacionālā luterāņu padome spētu saprātīgi tādus padomus un palīdzību, kas spētu viņus stiprināt, iedrošināt un pamudināt dibināt Augsburgas ticības apliecības baznīcu, darot to harmoniskā saistībā ar visu mūsu ticības saimi” (turpat, 25. lpp.).
Tajā laikā veiktais palīdzības darbs nekādā ziņā neattiecās vienīgi uz luterāņiem. Ievērojama daļa no pārtikas piegādes pasākumiem, kas bija pazīstami kā Quäkerspeisung, patiesībā bija NLP darbs, gluži tāpat kā arī pēc Otrā Pasaules kara luterāņu veiktais palīdzības darbs, tai skaitā arī Luteriskās baznīcas – Misūri sinodes darbs – attiecās uz visiem nelaimē nonākušajiem, neatkarīgi no viņu konfesionālās piederības. Noteicošais princips bija Sv. Pāvila vārdi: “Darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem” (Gal.6:10). Nule kā atklātā Amerikas luterāņu solidaritāte sāka aptvert visas Eiropas luterāņus, it īpaši – nabadzībā un bada apstākļos nonākušos centrālās un austrumu Eiropas iedzīvotājus, to skaitā arī Krieviju un pat bēgļus no Āzijas un Tuvajiem Austrumiem.
Šī plašā darba inciators bija Džons A. Morheds, kurš baznīcas vēsturē allaž tiks pieminēts kā viens no ievērojamākajiem XX gs. luterisko baznīcu vadītājiem. Morheda raksturīgākās īpašības bija dziļi luteriska dievbijība, patiesa gana rūpēšanās par savu ļaužu dvēselēm, īsteni kristīga mīlestība, ar kuru izcēlās tādi luteriskās iekšmisijas pionieri kā Viherns (Wichern) un Loe (Löhe), konfesionāla lojalitāte un apbrīnojamas organizatora spējas. Viņa novēlējums vēlākajai PLF bija vienmēr pirmajā vietā stādīt kristīgās labdarības darbus. Tie joprojām būtu jāuzskata par izcilu PLF sasniegumu, no kura nekādā ziņā nevajadzētu atteikties, tomēr ļoti skumīgs ir tas apstāklis, ka mūsdienu luteriskā baznīca – arī tajās valstīs, kurās karš neiznīcināja veselas divas teologu paaudzes – ir spēcīgāka labdarībā nekā teoloģijā. Tai būtu jābūt vienlīdz spēcīgai abās. Morheda pēctecis pēc Otrā Pasaules kara, kas vēlāk darbojās PLF, bija Silvestrs K. Mihelfelders (Michelfelder), kurš turpināja šo darbu labāko tradīciju garā.
Tas viss noveda pie tā, ka 1923.gadā Eizenahā tika dibināta Pasaules luterāņu konvencija. 147 delegāti no 22 valstīm un četriem kontinentiem nodibināja organizāciju, kura pēc savas uzbūves un mērķiem gāja daudz tālāk par to, ko varēja atļauties vecā Konference. Abdels Ross Vencs (Wentz), baznīcas vēsturnieks no Getisburgas, vienīgais Amerikas delegāts, kuram pēc 24 gadiem izdevās piedzīvot arī PLF dibināšanu Lundā, savā ziņojumā izteica pārliecību, ka “luterisko baznīcu sagaida spoža nākotne… Daudzi no mums atstāj pirmo Pasaules luterāņu konvenciju ar patiesām cerībām, ka tas, kas šeit tika paveikts, patiešām ir jaunas ēras sākums evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsturē” (The Lutheran Churches of the World, 29. lpp.).
Kopumā šinī sanāksmē dominēja luteriska nosvērtība. Soderbloms skaidri paziņoja, ka šīs sanāksmes mērķis “nav organizēt pašiem sevi, bet gan stiprināt vienam otru mūsu kopējā ticībā. Atrodoties kopējā kristietības kontekstā, mūsu kā luterāņu īpašā sūtība ir kultivēt iekšējās dzīves spēku” (turpat, 28. lpp.). Šie vārdi izsaka tā laika luterisma spēcīgās un vājās vietas. Tā spēks bija luteriskā dievbijība, Dieva vārda godāšana un bezierunu lojalitāte konfesionālajam mantojumam, kas bija pamatā Eizenahā veiktajam darbam, kā arī visam Pasaules luterāņu konvencijas veikumam kopumā. Tā acīmredzami vājā vieta bija gatavība pamest kristīgās pasaules nākotnes organizatorisko darbu anglikāņu un reformēto protestantu varā. Pēc diviem gadiem Vispārējā konferencē dzīvības un darba jautājumos, kas notika Zviedrijā, kļuva acīmredzams, ka, neskatoties uz Soderbloma vadošo lomu, ekumēniskās kustības vadībai bija neizbēgami jāpāriet angliski runājošās pasaules daļas neluterisko baznīcu rokās.
Kāds gan bija tā iemesls? Viens no iemesliem bija luterisko baznīcu stāvoklis iekarotajās, izlaupītajās un bezspēcīgajās Eiropas valstīs. Skandināvijā luterāņu baznīca nacionālu baznīcu formā pastāvēja nelielās un lingvistiski nodalītās valstīs. Taču dziļākais iemesls bija iekšēja spēka trūkums, it īpaši – mācības un teoloģijas jomā. Visās šinīs baznīcās pastāvēja – un arī joprojām pastāv – pārsteidzoši spēcīgs luterisks piētisms, neskatoties uz to, ka ticības tēvu atstātais mantojums tiek strauji aizmirsts. Aprindās, no kurām veidojās Pasaules luterāņu konvencija, pastāvēja patiesa pieķeršanās luteriskajai baznīcai un tās ticības apliecībai, neapšaubāma lojalitāte refomācijas mācībai. It īpaši to varētu attiecināt uz Amerikas luteriskajām baznīcām. Ar visdziļāko cieņu mēs uzlūkojam tā laika, tās paaudzes luterāņu vadītājus, tādus vīrus kā Morheds, Rois, Hains un Knūbels. Viņi mīlēja savu baznīcu tādēļ, ka viņi mīlēja savu Kungu Jēzu Kristu un Viņa Evaņģēliju.
Taču pat tradicionāli luteriskajās zemēs pārliecinātie luterāņi bija neliela minoritāte. Teoloģijā dominēja historisms un liberālisms un pamazām aizvien spilgtāk izpaudās arī jauni spēki – tā laika sociālās un nacionālās teorijas, un tādu ievērojamu reformātu domātāju kā Karla Barta, Turneisena un Emīla Brunnera teoloģija. Tika piedzīvota arī Lutera renesanse, it īpaši – Zviedrijā un Vācijā. Taču tā attiecās galvenokārt uz akadēmiskās teoloģijas sfēru un neiespiedās baznīcas dzīvē, kā tas vēlāk notika ar Karla Barta teoloģiju, kad Vācijā izraisījās konflikts ar Hitlera totalitāro valsti. Amerikā luteriskā teoloģija radīja vairākus izcilus zinātniekus, piemēram, Maiklu Roju. Taču bibliskā un dogmatiskā teoloģija galvenokārt tika uzskatīta vienīgi par nozīmīgu tradīciju, kā tas bija, piemēram, daudzās Amerikas baznīcās. Nav brīnums, ka sinodiskās baznīcas ir atteikušās sadarboties ar PLF. Šīs baznīcas nebija stājušās un arī nevarēja stāties sadraudzībā ar Eiropas nacionālajām un teritoriālajām baznīcām. Tās labi apzinājās, kas norisinājās Eiropas teoloģijā – dogmatiskās substances izzušana.
Eiropas luterismā pastāv dīvaina pretruna, kuru varētu atspoguļot ar Soderbloma personas piemēru. Tie, kuri ir personīgi pazinuši šo vienu no ievērojamākajiem sava laika Eiropas baznīcas darbiniekiem, pazīst daudzos dažādos viņa dvēseles aspektus. Soderblomu, kurš kalpoja par zviedru mācītāju Parīzē, vēlāk – par salīdzinošās teoloģijas pasniedzēju Upsalā un Leipsikā, 1914.gadā aicināja ieņemt arhibīskapa posteni. Kara laika traģēdija, kas nošķīra viņu labākajiem draugiem, neitrālās Zviedrijas uzdevums panākt izlīgšanu starp valstīm un baznīcām atklāja Soderblomam ar viņa dzīves lielo uzdevumu. Soderbloms uzauga Zviedrijas baznīcā, kur viņš studiju laikos aktīvi iesaistījās kristīgo studentu kustībā, kura bija īpaši ieinteresēta misijas darbā visā pasaulē un ekumēniskos pasākumos, kas arī atspoguļojās viņa darbībā vēlāk, kad viņš kļuva par vienu no vadošajiem Eiropas baznīcas darbiniekiem.
Reliģiju vēstures skolas teoloģiskais liberālisms nespēja viņā apdzēst mīlestību uz savas mīļotās zemes baznīcu. Viņš bija domātājs ar plašu uzskatu sistēmu, kurā atradās vieta arī vispārējai atklāsmei. “Dzīvais Dievs patiešām pastāv. Es to varu pierādīt.” Tādi bija viņa dīvainie pēdējie vārdi, kuri attiecās uz bagātīgo bibliskās un kristīgās vēstures fenomenu, uz visu laikmetu svētajiem, to skaitā arī Luteru. Viņš ar vienādu mīlestību aplūkoja gan katolicismu, gan protestantismu. Šis zinātnieks bija kā Zviedrijas baznīcas primāts, tā laika lielo anglikāņu bīskapu kolēģis. Atšķirībā no citiem baznīcu vadītājiem, kuri attiecās pret savu amatu un sevi pašu ar nāvīgu nopietnību, viņš bija sirsnīgs un mīlestības pilns cilvēks. Spēcīgā spriedze, kādā viņš nokļuva pēc 1923.gada notikumiem Eizenahā, bija spriedze starp viņa mīlestību uz luterisko baznīcu un ekumēniskajām saistībām, kuras viņš bija uzņēmies.
Varēja gadīties tā, ka reiz Lozannā pēc gandrīz negulētas nakts viņš noraidīja kādu svarīgu dokumentu attiecībā uz kristiešu vienotību un individuālu baznīcu attiecībām, kurš jau bija iesniegts iespiešanai, un aizstāja to ar kādu citu dokumentu, kura mērķis bija skaidrāk atspoguļot luteriskajās ticības apliecībās izklāstīto mācību par Baznīcu. Šinī ainā atspoguļojas viss tās situācijas traģiskums, kurš rodas, luterāņiem piedaloties ekumēniskajā kustībā. Viens no nedaudzajiem vīriem, kurš tajā laikā izprata Soderbloma teoloģijas trūkumus un briesmas, bija Somijas arhibīskaps Johansens.
Mēs šeit nespējam sniegt visu Pasaules luterāņu konvencijas vēsturi. Pietiks ar to, ja sacīsim, ka Eizenahā (1923.), Kopenhāgenā (1929.) un Parīzē (1935.) notikušās asamblejas atklāja šādus faktus. Praktiskais labdarības darbs (tāpat kā tas patlaban ir arī PLF) daudzkārt pārsniedza teoloģisko darbību. Teoloģija tika gandrīz pilnībā atstāta Zodershauzenas Lutherakademie pārziņā, kas bija Gotingenes Prof. Karla Stanges privāts uzņēmums, kuru pat Hitlera valdīšanas laikā daļēji finansēja valsts. Konvencijas un Pasaules konferences dzīvības un darba, kā arī ticības un kārtības jautājumos savstarpējās attiecības tā arī nekad netika skaidri definētas. tādējādi luterisms, tik lielā mērā, cik to atspoguļoja šī Konvencija, nekad neizvirzīja konkrētu ekumēnisma programmu, ja neskaita Parīzē izteikto formulējumu: “Panākt ilgstošas un ciešas savstarpējas attiecības starp pasaules luterāņu baznīcām un organizācijām, lai sekmētu ticības un konfesijas vienotību, un atvairītu kaitīgas un naidīgas ietekmes” (29. lpp.). Konvencijā, kurai bija jānotiek 1940.gadā, galvenais jautājums būtu bijis “Baznīca un baznīcas”. Taču to izjauca Otrais Pasaules karš. Konvencija, kuru kopš 1935.gada Parīzes asamblejas vadīja kāds nekompetents, provinciāls vācu bīskaps, kara gadu laikā piedzīvoja visai nožēlojamas beigas. Savukārt luteriskās baznīcas kopš 1925.gada Rietumu reformātu un anglikāņu baznīcu ekumēnisās kustības sākumposmā pamazām pieslējās Pasaules baznīcu padomei (PBP), kura pēc ilga formēšanās procesa tika nodibināta Amestrdamā, 1948.gadā.
Taču vēl pirms tam, 1947.gadā, luterāņi tikās Lundā, lai aizstātu izjukušo Pasaules luterāņu konvenciju ar spēcīgāku organizāciju – Pasaules luterāņu federāciju. Pret to nevarēja būt nekādu iebildumu, ja vien no paša sākuma būtu ticis definēts, kādas ir attiecības starp PLF un PBP un ar kādiem nosacījumiem jaunajās ekumēniskajās organizācijās varētu iesaistīties tās luteriskās baznīcas, kuras savu ticības apliecību uztvēra nopietni. Lundā šis jautājums, kuru PLF mantojumā bija atstājusi nenotikusī Filadelfijas asambleja, tā arī netika atrisināts.
Tādējādi pēdējā no lielajām konfesionālajām baznīcām, kuras vēsture iesniedzas atpakaļ reformācijas laikā, palaida garām pēdējo izdevību “Dieva un visu kristiešu priekšā” apliecināt biblisko mācību par Baznīcu un tās vienību. Mēs nedrīkstam tajā vainot mūsu amerikāņu brāļus. Viņi saglabāja lielisko vecās Konvencijas tradīciju, atkārtojot palīdzības un atjaunošanas darbus daudz lielākos mērogos un daudz grūtākos apstākļos, pateicoties efektīvai S.K. Mihelfeldera vadībai, kurš šinī nozīmē bija patiešām saglabājis no nelaiķa Morheda mantoto successio apostolica. Savukārt Eiropas luterāņiem, kuri saņēma šo palīdzību, būtu vajadzējis apliecināt savu pateicību, paveicot teoloģijas jomā to, ko amerikāņi vienkārši nespēja. Par šo nepateicības grēku viņi arī ir tikuši sodīti. Nesaskaņas un pastāvīgi konflikti starp to, kas Ženēvā ir palicis pāri no luterisma un nežēlīgajiem PBP ekumēniskajiem pirātiem – šeit mēs runājam tieši par viņiem, nevis par tiem nedaudzajiem kristīgajiem džentelmeņiem, kuri tomēr tur ir sastopami – lūk, kādas ir sekas tam, ka luterāņi neapliecināja savu ticību tad, kad vēl bija laiks to darīt. Iespējams, ka šī ticība ir palikusi pārāk vāja un dažos gadījumos – pat vispār nozaudēta.
Kas varēja tikt darīts, pirms kauliņi tika mesti Amsterdamā? 1927.gadā, kad noslēgumam tuvojās Pasaules konference ticības un kārtības jautājumos Lozannā, Amerikas, Francijas, Vācijas, Latvijas, Norvēģijas un Zviedrijas luterāņu delegāciju vadītāji parakstīja svinīgu deklarāciju. Tajā viņi protestēja pret daudzo konferences dalībnieku ideju, ka doktrināli dokumenti būtu jāpieņem, ja par tiem ir nobalsojis vairākums, un jānodod tālāk baznīcām kā ieteikumi baznīcu vienotības sasniegšanai.
Deklarācijā tika pieprasīts, lai šādus dokumentus rūpīgi izanalizētu neliela komisija, kura sastāvētu no dažādu konfesiju ekspertiem, kam uzticētos viņu baznīcas, un kuras spriedums varētu kļūt par pamatu diskusijām starp baznīcām (pareizticīgo, luterāņu, anglikāņu, metodistu, baptistu, kongregacionālistu utt.). Citiem vārdiem, par ekumēnisku lēmumu forumu būtu jākļūst nevis starpkonfesionālām konferencēm, kuru sastāvam lielākā vai mazākā mērā piemīt gadījuma raksturs, bet gan kompetentam dialogam lielāko kristīgās pasaules baznīcu starpā. Tomēr šī deklarācija drīz vien tika aizmirsta. PBP asamblejās neviena luteriskā baznīca nekad nav apliecinājusi savu ticību. Tas kļuva par Austrumu pareizticīgo baznīcas privilēģiju.
Luterāņu Lozannas deklarācija, kura ieguva tik daudzu dažādu denomināciju “konfesionālo” baznīcu delegātu simpātijas, bija kā priekšvēstnesis nozīmīgajam lēmumam, kurš 1948.gadā tika pieņemts Amsterdamā. Šis jautājums attiecās uz to, vai PBP organizēt pēc reģionāla vai konfesionāla principa. Tas bija tas pats vecais jautājums: “Vai Baznīcas vienība pirmām kārtām nozīmē vienā vietā atrodošos cilvēku vienību, vai arī tādu cilvēku vienību, kuriem, neskatoties uz dažādajām atrašanās vietām, piemīt viena ticība?” Amsterdamā tika svinēta spīdoša piētski-unioniski-entuziastiski noskaņoto principa “katrs savā vietā” aizstāvju uzvara. Šo uzvaru apstiprināja deklarācija “Baznīcas vienotība” (New Delhi Report, 116. un tālākās lpp., skat. arī īsu diskusijas izklāstu 134. un tālākajās lpp.).
PBP “Dalībvalstu baznīcu sarakstā” (New Delhi Report, 408. – 420.lpp.) baznīcas ir uzskaitītas ģeogrāfiski uzskaitītas alfabētiskā kārtībā, sākot ar Argentīnu un beidzot ar Dienvidslāviju. Ja kāds vēlas uzzināt, kādas luteriskās baznīcas ir PBP locekles, tad viņam ir jāpārmeklē ikvienas valsts saraksts Konfesionālu baznīcu eksistence netiek atzīta jeb arī tiek noklusēta. Amerikas luteriskā baznīca kopā ar tādiem grupējumiem kā Draugu reliģiskā biedrība[3] un Septītās dienas adventisti pieder pie sadaļas ASV un nevis “luteriskās baznīcas”. Vienīgi šī baznīca kā nosacījumu savai līdzdalībai PBP pieprasīja to, lai baznīcas tiktu organizētas nevis pēc reģionālā, bet gan pēc konfesionālā principa. Šis conditio sine qua non[4], tāpat kā līdzīgi nosacījumi no citu baznīcu puses, drīz vien tika aizmirsts. Pirms Ņūdeli asamblejas Grieķijas baznīca bija ar mieru palikt PBP sastāvā tikai ar trijiem nosacījumiem, no kuriem viens bija šāds: lai PBP netiktu integrēta Starptautiskā misionāru padome. Neviens no tiem netika piepildīts un Grieķijas baznīca padevās. Ženēvas Vatikāns zina, kā rīkoties ar dumpiniekiem.
[1] – Kristofers Ernsts Luthards (1823-1902) – luterāņu teologs, strādājis par pasniedzēju Marburgas un Leipcigas Universitātēs, bijis Leipcigas misionāru biedrības prezidents. Pretojies Vācijas baznīcu apvienošanas procesam..
[2] – Karls Ferdinands Vilhelms Valters (1811-1887) – viens no Luteriskās baznīcas – Misūri sinodes (ASV) dibinātājiem, tās pirmais prezidents. Dibinājis un vadījis arī Sentluisas Konkordijas teoloģisko semināru.
[3] – Draugu reliģiskā biedrība (The Society of Religious Friends) jeb kvekeri (Quakers) – grupējums, kuru XVII gs. nodibināja Džordžs Fokss. Uzsver vienkāršību dzīvē, pacifismu, demokrātiju baznīcas pārvaldē un “iekšējās gaismas” atklāsmi, kuru cilvēkiem sniedz Dievs.
[4] – Nosacījums, kurš noteikti jāizpilda.
Ieskaties