Luters laikmeta gara pravietis?
Šo pārpratumu grupa saistīta ar ideālistiskās filozofijas priekšstatu, ka pasaules redzamo vēsturi nosaka kāda “absolūtā Gara” progresējošs pašizpaudums. Šīs teorijas aizstāvji noraida iepriekš apskatīto uzskatu, ka izcilie ģēniji un dižgari ir tie, kas veido vēsturi; tie uzskata, ka pati vēsturiskā situācija (kā to sauca ideālisma mantinieki materiālisti) jeb Zeitgeist (laikmeta gars – kā to dēvēja ideālisti paši) izvirza priekšplānā nobriedušo ideju īstenotājus. Šādu skatījumu uz vēsturi mēdz dēvēt arī par “ideju vēsturi”. Doma pamatā ir šāda: pasaulē var būt daudz potenciālu sokrātu, platonu, pāvilu, luteru, hēgeļu, uļjanovu, šikelgrūberu vai maodzedunu, taču tikai tad, kad nobriest atbilstoša vēsturiskā situācija jeb kad to pieprasa laikmeta gars, šie ļaudis tiek izvirzīti vēsturiskas misijas realizācijai un no parastiem grāmatvežiem, kurpniekiem, mācītājiem, juristiem vai vienkārši no dienaszagļiem un sliņķiem top par vēstures lielajiem personāžiem.
Tālāk apskatīsim ar šādu vēstures hermeneitiku saistītos kļūdainos un nekorektos priekšstatus par Luteru, tie pamatā grupējas ap kādu aplami saprastu saukli – ecclesia semper reformanda (baznīcai vienmēr jātop reformētai). Protams, šajā ideālistiskās filozofijas kontekstā tas būtu jāsaprot kā aicinājums pastāvīgi modernizēt baznīcu atbilstoši laikmeta garam un prasībām. Kā šāds baznīcas un visas sabiedrības modernizētājs atbilstoši laikmeta garam bieži tiek attēlots arī Luters.
Vai Luters bija baznīcas demokratizētājs un modernizētājs saskaņā ar laikmeta garu?
Galvenie ar šo tēmu saistītie pārpratumi ir šādi:
- Luters esot vēlējies demokratizēt baznīcu, atceļot neefektīvo, smagnējo un savu laikmetu pārdzīvojušo viduslaiku baznīcas hierarhisko struktūru, mazināt baznīcas autoritāti, pasludināt to, ka nav nepieciešami nekādi starpnieki starp Dievu un cilvēkiem, tādējādi atceļot jebkādu īpašu baznīcas kalpošanu un iedibinot visu kristiešu priesterību;
- Luters esot gribējis demokratizēt dievkalpojumu, to vienkāršojot, un principā noliedzis jebkādus rituālus un ārēju krāšņumu;
- Luters esot ieviesis jaunu, modernāku izpratni par kristīgo ticību un mācību.
1. Par pirmo apgalvojumu var sacīt vairākas lietas. Vispirms jāsaprot, ka Romas katoļu baznīcas hierarhiskā struktūra ar pavisam niecīgām izmaiņām arī šodien pastāv tādā veidā un formā, kāda tā bija Lutera laikā. Tas vien jau pierāda šādas hierarhiskās struktūras ārkārtīgi lielo efektivitāti. Turklāt jāņem vērā, ka Romas baznīca laika gaitā ir stipri zaudējusi savu laicīgo varu, taču arī šodien ar tās ietekmi un stabilitāti nevar īsti mēroties neviena cita politiska, reliģiska, ekonomiska vai valstiska struktūra. Tādējādi tēze par “neefektīvo, smagnējo un savu laikmetu pārdzīvojušo viduslaiku baznīcas hierarhisko struktūru” ir pilnīgi absurda. Vai pasaules vēsturē ir bijis vai ir vēl kaut kas tik ilgstoši un pārliecinoši efektīvs? Katrā ziņā reformācijas rezultātā netika izveidots nekas līdzīgs pat desmitajai daļai no Romas baznīcas efektivitātes.
Arī Luters šo Romas baznīcas augsto efektivitāti ļoti labi saprata un nemaz neizvirzīja uzdevumu izveidot kaut ko tādu, kas to varētu pārspēt. Viņš vērsās pret to tikai tik un tiktāl, cik Romas baznīcas hierarhiskās autoritātes vērsās pret patiesu, Rakstos pamatotu, Evaņģēlija pasludinājumu. Taču viņam noteikti nebija kāda principiāla nepatika pret baznīcas hierarhiju vispār.
Luters ļoti skaidri apzinājās, ka Romas baznīcas spēks pamatojas tās maldu mācībās, ar kuru palīdzību tā garīgā gūstā bez patiesā Evaņģēlija gaismas tur ticīgo tautu. Šajā ziņā Luters salīdzināja pāvesta baznīcu ar seno Babilonijas impēriju, kas turēja verdzībā Dieva izredzēto tautu. 1520. gadā viņš uzrakstīja savu slaveno traktātu Par baznīcas Bābeles gūstu, kurā polemiskā veidā krasi uzbrūk šīm maldu mācībām, kuras savukārt ar visu dedzību un ietekmi aizstāvēja Romas baznīcas pāvesti, kardināli, bīskapi un teologi. Baznīcas amatu īstenotāji, kas taču bija aicināti cīnīties par patiesību, bija nostājušies pret patiesību, – tikai tādēļ Luters vērsās arī pret viņiem. Apgalvot, ka Luteram bija kāda principiāla vai konceptuāla nepatika pret hierarhisku baznīcas struktūru, iepriekš pieminētās līdzības ietvaros nozīmētu apgalvot, ka karavadonis, kas uzbrūk Bābelei, posta tās aizsardzības sienas un vaļņus tikai aiz savādas nepatikas pret šāda veida būvēm vai to arhitektūru. Tas būtu brutāls huligānisms, bet Luters nebija huligāns.
Luters un tā laika Evaņģēliskā baznīca ar lielu godbijību izturējās pret garīgās kalpošanas amatu baznīcā. To var skaidri saprast no luteriskajām ticības apliecībām. 1530. gadā Lutera palīgs Filips Melanhtons uzrakstīja Augsburgas ticības apliecības 28 artikulus, kuros apkopoja galvenos evaņģēliskās baznīcas ticības jautājumus un tās aplamās Romas baznīcas ieražas, pret kurām evaņģēliskie protestēja. Šis dokuments tika sastādīts pilnīgā saskaņā ar Lutera mācību[6], un tā XIV artikuls skan: “Par baznīcas kārtību tiek mācīts, ka nevienam citam baznīcā nav atļauts nedz publiski mācīt, nedz pārvaldīt sakramentus – kā tikai likumīgi aicinātajiem.”
Tas, ka Luters un viņa domubiedri ļoti nopietni izturējās pret baznīcā parasto kārtību, pēc kuras tika aicināti garīgie darbinieki, ir skaidrs arī no fakta, ka tikai 1535. gadā sāka ordinēt pirmos evaņģēliskos mācītājus (! – 18 gadus pēc 95 tēzēm, piecus gadus pēc tam, kad Roma noraidīja Augsburgas ticības apliecību un tās Apoloģiju). Viņi ļoti labi apzinājās, ka, uzsākot mācītāju ordināciju, viņi sarauj savas attiecības ar Romas baznīcu un nodibina savu, jo tā tas baznīcā vienmēr ir ticis saprasts. Taču tāds nebija viņu mērķis, viņu mērķis nebija arī Romas baznīcas hierarhijas atcelšana.
Šajā sakarā rodas kāds interesants jautājums: kas notika ar tiem daudzajiem studentu simtiem vai pat tūkstošiem, kas bija beiguši, piemēram, Vitenbergas universitāti, – vai viņi astoņpadsmit gadus gaidīja uz ordināciju? Tātad tā bija ļoti liela pacietība un nebija nekādas steigas.
Taču arī pēc tam, kad jau bija ordinēti pirmie evaņģēliskie mācītāji, Romas baznīcas kārtība un struktūra netika principiāli noraidīta. 1537. gadā Šmalkaldes artikulos Luters raksta:
“Ja bīskapi gribētu būt īsti bīskapi un rūpēties par baznīcu un Evaņģēliju, tad varētu pieļaut – mīlestības un vienprātības dēļ, bet ne tādēļ, ka tas būtu nepieciešams -, ka viņi mūs un mūsu mācītājus ordinē un apstiprina, nepieļaujot tomēr nekādas tukšas ārišķības un māžošanos nekristīgu izrāžu un greznību veidā. Bet viņi nav nekādi īsti bīskapi vai arī nepavisam negrib tādi būt; drīzāk viņi ir pasaulīgi kungi un valdnieki, kuri ne sludina, ne māca, ne kristī, ne sniedz Vakarēdienu, ne arī grib veikt kādu citu baznīcas darbu vai amatu; bez tam viņi vajā un nolād tos, kuri kā aicinātie veic šādu amatu. Bet viņu dēļ baznīca nedrīkst palikt bez kalpotājiem.
Tāpēc mēs paši, pēc mūsu baznīcas un tēvu senajiem paraugiem, ordinēsim piemērotus cilvēkus šim amatam, un tas mums ir jādara. Un to viņi mums nevar aizliegt un tam pretoties, arī pēc viņu pašu tiesībām ne. Jo viņu tiesību likumi nosaka, ka arī tie, kurus ordinējuši ķeceri, dēvējami par ordinētiem un tādi paliek. Tā Sv. Hieronīms raksta par Aleksandrijas baznīcu, ka tā iesākumā ir bijusi bez bīskapiem un to kopīgi vadījuši priesteri un sludinātāji.”[7]
Mēs redzam, ka tas ir nopietni pārdomāts un izsvērts lēmums, un tikai nepieciešamības spiesti evaņģēliskie ordinē savus mācītājus.
2. Otrs apgalvojums, ka Luters esot gribējis demokratizēt dievkalpojumu, to vienkāršojot, un principā noliedzis jebkādus rituālus un ārēju krāšņumu, arī kropļo patiesību savas primitīvās pārvienkāršošanas dēļ.
Lutera izpratni šajā jautājumā labi parāda viņa attieksme pret tādu fenomenu kā tā sauktajiem svētbilžu grautiņiem. Tie aizsākās Vitenbergā, un to iniciators bija universitātes profesors Lutera sabiedrotais un palīgs Andreass Karlštadts, kas 1522. gadā uzsāka Vitenbergā vietējās baznīcas reformēšanu saskaņā ar saviem uzskatiem – atcēla dievkalpojuma kārtību un aizliedza visas vecās ceremonijas; viņš laida klajā arī grāmatu par svētbilžu iznīcināšanu.
Luters tajā laikā bija spiests slēpties, jo impērijas valdība viņu bija pasludinājusi ārpus likuma. Tas nozīmēja, ka katrs, kas viņu sastaptu, varētu viņu nogalināt. Ietekmīgais Lutera aizstāvis Saksijas kūrfirsts Fridrihs Gudrais (1463-1525) bija Luteru paslēpis kādā no savām pilīm – Vartburgā; Luters tur dzīvoja slepeni, ar svešu vārdu – kā bruņinieks Jorgs. Kad Luters uzzināja par notiekošo Vitenbergā, viņš stingri nolēma doties turp un darīt visu iespējamo, lai novērstu nekārtības. Kūrfirsts apzinājās, kādas briesmas draud Luteram, un mēģināja viņu atrunāt no došanās uz Vitenbergu. Taču Luters, uzrakstījis “Viņu majestātei” kaismīgu vēstuli, kurā nokaunināja kūrfirstu par mazticību un apstiprināja apņēmību doties uz Vitenbergu “pat, ja tur uz katra kārniņa sēdētu pa velnam”, devās uz Vitenbergu.
Ieradies Vitenbergā Ciešanu laikā pirms Invocavit svētdienas, Luters, sākot ar šo Invocavit svētdienu, astoņas dienas pēc kārtas notur misi pēc pilnas Mises kanona kārtības, tērpies tradicionālajā priestera ietērpā. Šajos dievkalpojumos viņš arī sacīja sprediķus, kuros asi vērsās pret pilsētā notiekošajiem svētbilžu grautiņiem un patvaļīgo un nepārdomāto baznīcas un dievkalpojuma reformu. Pēc šiem Lutera sprediķiem miers un kārtība pilsētā pamazām atjaunojās.
Īsumā Lutera attieksmi pret baznīcas rituāliem un tradīcijām var raksturot ar Augsburgas ticības apliecības XV artikulā sacīto:
“Par baznīcas rituāliem tiek mācīts, ka ir paturami visi tie rituāli, kas neapgrēcinot kalpo mieram un labai kārtībai baznīcā, piemēram, noteiktās svinamās dienas, svētki u. tml. Tomēr par tādām lietām cilvēki ir jābrīdina, lai viņi neapgrūtinātu sirdsapziņu, domādami, ka šo rituālu ievērošana būtu nepieciešama pestīšanai.
Stingri arī jānorāda, ka cilvēku tradīcijas, kas ieviestas, lai Dievam pielabinātos, izpelnītos žēlastību un gandarītu par grēkiem, ir pret Evaņģēliju un ticības mācību. Lūk, tādēļ tādas tradīcijas kā mūku solījumi, ēdieni, gavēņi un īpašas dienas u.c. lietas, kas ieviestas žēlastības nopelnīšanai un gandarīšanai par grēkiem, ir veltīgas un pretrunā Evaņģēlijam.”
Luteriskā baznīca ilgus gadus dzīvoja ar šādu attieksmi, un tādēļ tika saglabāts vairums senāko baznīcas tradīciju, kas nebija pretrunā ar Evaņģēlija mācību. Tikai racionālisma laikmetā tās daudzviet izzudušas, bet Luters pie tā nav vainīgs.
Arī pret baznīcu izrotājumiem un baznīcas mākslu Lutera attieksme bija vienkārša un skaidra. Atšķirībā no tā, ko Ženēvā darīja Kalvins un Cīrihē – Cvinglijs, Luters neaizliedza nedz gleznas, nedz krucifiksus, nedz baznīcas logu vitrāžas. Mākslai baznīcā bija jāpalīdz mācībai, un tā to arī spēja. Attēliem bija gudri jāpamāca un jāatgādina galvenās Evaņģēlija patiesības.
Par šādu izpratni liecina mākslas uzplaukums reformācijas laikā. Gleznas un gravīras kļūst teoloģiskas, ar dziļu izpratni, izmantojot mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, ilustrē un skaidro Evaņģēlija mācību. Lieliski piemēri tam ir Lūkass Kranahs Vecākais (1472-1553) un Albrehts Dīrers (1471-1528), kas sekoja labākajiem pirmsreformācijas mākslas paraugiem, kuri arī centās būt par kristīgas mācības paskaidrojumu nemācītajiem ļaudīm, kam vienīgais sprediķis reizēm bija altāra glezna vai baznīcas logu vitrāžas.
3. Tagad īsumā par trešo apgalvojumu, ka Luters esot ieviesis jaunu, modernāku izpratni par kristīgo ticību un mācību.
Priekšstats par Reformāciju kā baznīcas dzīves modernizāciju, saskaņā ar laikmeta garu, nekādā ziņā nav Lutera un citu baznīcas reformatoru ieviests; tas ir Apgaismības ideju auglis. Šāds priekšstats vēl aizvien ir dzīvs cilvēku apziņā, taču Lutera laikabiedri uz viņa darbu skatījās pavisam citādi. Pāvesta piekritēju polemikā pret Luteru, kas aicināja baznīcu atgriezties pie sākotnējā – apustuliskā – mācības veida, nereti izskanēja apmēram šādi argumenti: “Vai tu, cienītais Luter, gribi sacīt, ka šajā mūsdienīgajā laikmetā (un varat droši ticēt, ka XVI gadsimts tā laika cilvēkiem bija tikpat moderns kā XXI gadsimts mums), 15 gadsimtus pēc apustuļu laika, mēs varētu atgriezties pie senās apustuļu mācības? Tas nav iespējams, pasaule taču ir gājusi tālu uz priekšu, ko tu iedomājies?!”
Protams, Luters bija pilnīgi pārliecināts, ka senā apustuļu mācība, tādā veidā, kā mēs to atrodam Svētajos Rakstos, var būt un tai arī jābūt par baznīcas mācību visos laikos, ja vien baznīca vēlas būt par patiesu Kristus baznīcu. Šāda pārliecība ir nostiprināta arī luteriskajās ticības apliecībās. Augsburgas ticības apliecības otrās daļas ievadā vienkārši un skaidri ir rakstīts:
“Tā kā mūsu baznīca neatšķiras nevienā ticības artikulā no kristīgās [katoliskās] baznīcas, bet tikai atmet dažas ieviesušās ļaunprātības, kas ir jaunas, pretējas baznīcas likumu garam un ir ieviesušās laikmeta samaitāto tikumu dēļ, tad mēs lūdzam, lai ķeizariskā majestāte iecietīgi uzklausa mūs ne vien par ieviestajām pārmaiņām, bet arī to, kāpēc ļaudis nav spiežami pretēji viņu sirdsapziņai ievērot šādas ieviesušās ļaunprātības.”
Tā mēs redzam, ka situācija, kādu to redzēja un saprata reformācijas tēvi, bija pilnīgi pretēja uzskatam par reformāciju kā modernizāciju. Tieši otrādi – Romas baznīca, kas vienmēr ir tikusi uzskatīta par senatnes tradīciju sargātāju un konservatīvisma citadeli, reformācijas kontekstā atklājas kā nerimtīga un radikāla baznīcas modernizētāja. Protams, tā nebija Apgaismības laikmeta apjūsmotā modernizācija saskaņā ar laikmeta garu un prasībām; Romas baznīcas pastāvīgi veiktajām mācības un prakses izmaiņām bija citi motīvi, taču tā neapšaubāmi bija ļoti iespaidīga baznīcas dzīves modernizācija.
Jāteic, ka šo atvērtību pārmaiņām Romas baznīca ir izrādījusi vienmēr, un Viduslaiki šajā ziņā bija īpaši produktīvs laikmets, kad saistībā ar Aristoteļa filozofijas atklāšanu par jaunu un tās milzīgo ietekmi uz baznīcas teoloģiju, baznīcas mācība un prakse izmainījās līdz nepazīšanai.[8] Vai kaut kas var būt vēl modernistiskāks baznīcai kā tas, ka baznīcas teoloģija tiek pakārtota kādam sekulāram jeb laikmetīgam domāšanas veidam? Kuri tad bija īstie modernisti?
Kopš Reformācijas laikiem Lutera sekotāji ir apgalvojuši, ka viņu mācība ir īstenā senā un sākotnējā baznīcas mācība. Luterāņu mācībā, kas apkopota luteriskajās ticības apliecībās, tas tiek pastāvīgi uzsvērts. Mūsu mācība un ticības apliecība ir saglabājusies nemainīga kopš 1530. gada, kad tā Augsburgas reihstāgā tika svinīgi iesniegta imperatoram Kārlim V. Turpretī Romas baznīca līdz mūsdienām ir nonākusi ar būtiski izmainītu mācību un praksi. Tridentas koncils (XVI gs.), I Vatikāna koncils (IX gs.), II Vatikāna koncils (XX gs) un pāvestu Pija X un Pija XII ex cathedra pasludinātās “nemaldīgās” mācības turpina to īpatnējo ceļu, kas Romas baznīcā tika aizsākts jau viduslaikos. Tādējādi Romas baznīcas modernizācija turpinās līdz pat mūsdienām, un Reformācijas laika nopietnā prasība baznīcai atgriezties pie savas sākotnējās mācības nebūt nav zaudējusi savu nopietnību un aktualitāti. Varbūt pat tā ir kļuvusi vēl aktuālāka nekā toreiz. Un te nu nekādi nevar piekrist tiem, kas apgalvo: “Ja Romas baznīca Reformācijas laikā būtu bijusi tāda, kāda tā ir šodien, tad Luters nemaz nebūtu centies to reformēt.” Ak, svētā vientiesība! Kaut vai tikai viens piemērs: sešpadsmitajā gadsimtā pāvesti vēl nebija “nemaldīgi”, šodien – ir. Un šādu līdzīgu piemēru pretenciozām pārmaiņām Romas baznīcā nav mazums.
[6] – 27. jūnijā, divas dienas pēc Apliecības nolasīšanas, Melanhtons rakstīja Luteram: “Līdz šim mēs esam sekojuši tavai autoritātei, tuam secuti hactenus auctoritatem,” (C.R. 2, 146).
[7] – ŠA III, 10, 1-3.
[8] – Pirmsreformācijas laika teoloģisko izglītību var raksturot ar kādu tā laika vispārpieņemtu saukli: “Neviens nevar kļūt par teologu bez Aristoteļa!” Šo saukli profesori līdz apnikumam atkārtoja teoloģijas studentiem. Taču arī tolaik tie, kas centās palikt uzticīgi Svētajiem Rakstiem, saprata šī saukļa nejēdzīgumu un pretkristīgumu. Laikā, kad Luters studēja teoloģiju, studentu vidū kļuva populārs pretējs sauklis: “Neviens nevar kļūt par teologu ar Aristoteli (t.i., ja viņš seko Aristoteļa mācībai)!” Šo domu Luters, kas bija izcils Aristoteļa loģikas un dialektikas zinātājs, pastāvīgi atkārtoja un uzsvēra visu savu mūžu.
Ieskaties