Luters par mācību

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »

Termini

Terminus Evaņģēlijs, mācība un vārds Luters savos darbos lieto kā sinonīmus.[1] Reizēm Luters, runājot par Evaņģēliju, bauslību, Rakstiem vai mācību, lieto terminu teoloģija.[2]

Tā kā Luters identificē Dieva vārdu un mācību, viņš nemainīgi runā par mācību kā par “neviltoto”[3] vai patieso vienkārši tādēļ, ka Dieva vārds, raksīts vai sludināts, ir patiess. Nereti, simtiem dažādos kontekstos, viņš domā par Dieva vārdu kā tādu, kurš sastāv no bauslības un Evaņģēlija, vai reizēm vienkārši no Evaņģēlija šī vārda plašākajā nozīmē. Šeit svarīgi ir tas, ka Luters vērtē mācības tīrību tikpat augstu, kā viņš vērtē Dieva vārdu. Jo gan mācības, gan vārda aizsākums meklējams Dievā, un mācība ir pilnībā atvasināta no Dieva vārda.[4]

Kādā Ciešanu laika sprediķī, kurā tiek runāts par to, kā jūdi noraidīja Kristu un Viņa vārdu, tomēr būdami Dieva bērni, Luters saka: “Ko Kristus šeit dara? Viņš atļauj apkaunot savu dzīvi, Viņš klusē un pacieš, ka Viņu sauc par samarieti. Taču Viņš aizstāv mācību. Jo mācība ir nevis no mums, bet gan no Dieva, kurš neko nepacietīs. To nevar paciest, bet es darīšu un pacietīšu visu, kas manos spēkos, lai pasargātu Dieva un Viņa vārda godu. Tas nekas, ja man nāksies iet bojā. Bet, ja es klusēju un ļauju iet bojā Dieva vārdam, es nodaru pāri Dievam un visai pasaulei.” Luters īpaši uzsver, ka viņa kā mācītāja amats ir sludināt, aizstāvēt un apliecināt tīro mācību, jo ne tikai mācība, bet arī viņa amats “ir vienīgi no Dieva.”[5] Protams, tāds mācītajs kā apustulis Pāvils Vēstulē galatiešiem 3. un 4. nodaļā visus savus argumentus pamatos Rakstu vietās, piemēros un Dieva vārda analoģijās. Luters pastāvīgi tiecas pēc tīrās mācības un saceļas pret “kaunpilnajām mācībām”, kuras samin Kristus un pestīšanas mācību, tādēļ, ka viņam rūp Evaņģēlija vēsts un pazudušo grēcinieku pestīšana.[6] Savu polemiku Luters it īpaši vērš pret pāvestiešiem un jūsmotājiem. Vai tie būtu pāvestieši, kuri runā par tukšām ceremonijām un dēvē šādus liturģiskus rituālus par adiaforām, vai jūsmotāji, to skaitā Karlštats, Švenkfelds vai Cvinglijs ar savām īpašajām atklāsmēm un to Rakstu vietu sagrozīšanu, kur ir runa par Svēto Vakarēdienu vai Kristību, vai mācību par Kristu, tiek apdraudēta “doktrīna”. Pec Lutera domām, tīrā mācība tiek vienlīdz spēcīgi aizstāvēta un mācīta gan tad, ja tiek pareizi mācītas bauslības funkcijas, gan mācība par Svēto Vakarēdienu, vai Kristību un dievkalpojumiem, gan taisnošanu. Jo viss, kā mēs to redzēsim, ir savstarpēji saistīts.

Kristus, visas mācības centrs

Tas mūs ved pie vissvarīgākā Lutera teoloģijas principa, visas viņa apbrīnojamās teoloģiskās sludinātāja, baznīcas skolotāja un ticības apliecinātāja darbības dominējošās tēmas: solus Christus.

Ko tas nozīmē? Es atbildēšu uz šo jautājumu, citējot Luteru un komentējot šos citātus.[7] Ieskatu Lutera uzskatos par solus Christus principu un to pamatojumā mēs gūstam pamatā (bet ne tikai) no Lutera lekcijām par Vēstuli galatiešiem. Tajā Luters apskata taisnošanu kā kristīgās mācības praecipuus articulus un to, kā Pāvils aizstāv šo mācību un principu. “Jo šis jautājums,” saka Luters, “Pāvilam nemaz nešķiet triviāls. Tā ir galvenā kristietības mācība [articulus]. Ja tas tiek atzīts un paturēts acu priekšā, viss pārējais šķiet tukšs un bezvērtīgs. Jo kas ir Pēteris? Kas ir Pāvils? Kas ir eņģelis no debesīm? Kas ir visa radība, salīdzinājumā ar taisnošanas mācību [articulus justificationis]? Tādēļ, ja jūs redzat, ka tā ir apdraudēta, nebīstieties sacelties pret Pēteri vai debesu eņģeli. Jo to nevar pārvērtēt.” Luters norāda, ka Pāvils neoponē Pētera apustulicitātei (Gal. 2:11), bet gan viņa piekoptajai praksei, kurā iezīmējās zināma tendence piekāpties jūdaistiem, tādējādi apdraudot “taisnošanas mācības majestātiskumu.”[8] Luters turpina: “Tādēļ, ja mēs runājam par Evaņģēlija patiesības aizstāvēšanu, mums nav jāpārdzīvo, ja liekuļi mūs apsūdz lepnībā un ietiepībā, it kā mēs domātu, ka mums vienīgajiem ir patiesība un atteiktos uzklausīt vai piekāpties citiem. Šeit mums ir jābūt ietiepīgiem un nepiekāpīgiem. Iemesls, kura dēļ mēs grēkojam pret cilvēkiem, tas ir, saminam kāda cilvēka vai pasaules sociālā stāvokļa majestātiskumu, ir tik svarīgs, ka tie grēki, kuri cilvēku acīs ir visļaunākie, Dieva acīs ir visaugstākie tikumi. Ir labi, ja mēs mīlam savus vecākus, godājam maģistrātus, izrādam bijību pret Peteri vai citiem Dieva vārda sludinātājiem. Taču šeit nav aizskartas ne Pētera, ne mūsu vecāku, ne arī šīs pasaules imperatoru intereses; tās ir paša Dieva intereses.” Jo Dievs, kā saka Luters ir ar neko nesalīdzināmais Radītājs. Jebkura radība salīdzinājumā ar viņu ir kā ūdens lāse pret okeānu.

No augstāk sniegtā Lutera citāta mēs uzzinam, ka grēcinieka taisnošana Dieva priekšā Kristus dēļ ir ne tikai galvenā kristietības mācība, bet arī pati tās būtība. vēl vairāk, tā patiesībā ir arī paša Evaņģēlija un visas kristīgās ticības būtība, kristīgās dzīves vadmotīvs un visas tās eksistences iemesls. Tā ir vienīgā mācība jeb vēsts, kura spēj nabaga grēciniekam piedāvāt cerību, pestīšanu, dzīvību un sadraudzību ar Dievu.

Luteram zaudēt taisnošanas mācību nozīmē pašu žēlastību un mieru, ko Evaņģēlijā piedāvā un sniedz Kristus. Tas padara cilvēku par laupījumu velnam un visām iespējamām herēzēm. “Jo, ja mēs zaudējam taisnošanas mācību, mēs vienkārši zaudējam visu. Tādējādi visnepieciešamākais un vissvarīgākais ir tas, lai mēs mācītu un atkārtotu šo mācību ik dienas, kā Mozus to saka par savu bauslību (5.Moz.6:7). Jo to nevar uztvert vai ievērot pietieoši vai par daudz. Faktiski, pat ja mēs to izveicīgi izklāstam un izsakām, neviens to pilnībā neuztver un netic tai ar visu sirdi. Tik neizturīga un tik nepaklausīga Garam ir mūsu miesa.”[9] Žēlastība un miers ir “visas kristīgās ticības kopsavilkums, un žēlastība un miers nav iespējami, ja mēs vispirms neesam uzzinājuši par piedošanu, kura mums ir dāvāta Kristū.[10] Jo, ja mēs atmetam šo ticības locekli, tad mēs atmetam Kristu “Salīdzinātāju”.[11] Jo vienīgi Kristus var panākt salīdzināšanos ar Dievu, ko nespēj ne darbi, ne gavēņi, ne mūku kapuces un tonzūras, ne meditācijas. Bez Viņa es nenovēršami krītam un ieslīgstam šausmīgā izmisumā un “zaudējam Dievu un visu.” Īstā teoloģija sākas, iemantojot Kristus pestīšanu, lai “iesāktu tur, kur sāka Kristus – jaunavas klēpī, silītē un pie savas mātes krūts. Šī iemesla dēļ Viņš nonāca no debesīm, dzima, dzīvoja cilvēkku vidū, cieta, tika krustā sists un nomira, lai Viņš varētu atklāties mūsu skatam visos iespējamos veidos. Viņš vēlējās, lai mēs pievēršam Viņam savas sirdis, tādējādi atturot mūs no tukšām runām par debesīm un spriedelēšanas par dievišķo majestātiskumu.”[12] Tādēļ “ikreiz, kad jūs pārdomājiet taisnošanas mācību [locus] un vaicājiet kā vai kur, vai uz kādiem nosacījumiem atrast Dievu, kurš taisno un pieņem grēciniekus, jums ir jāzin, ka nav cita Dieva, kā šis vīrs Jēzus Kristus. Satveriet Viņu. Turieties pie Viņa ar visu savu sirdi un noraidiet jebkādas spekulācijas par dievišķo majestātiskumu; jo to, kurš izmeklē Dieva majestātiskumu, iznīcinās Viņa godība.” Luters saka, ka zin, ko runā tādēļ, ka ir pieredzējis to pats un viņš noslēdz šo nodaļu ar vārdiem: “Tādēļ pievērsiet uzmanību tam, ka taisnošanas mācībā [causa], cīnoties ar bauslību, grēku, nāvi un velnu, mums ir jāuzlūko neviens cits Dievs, kā vien šis miesā nākušais un cilvēciskais Dievs.” Luters viennozīmīgi uzsver, ka Jēzus Kristus ir jāpielīdzina Dievam Tēvam. Un pie Kristus mūs ved Dieva Gars (Jņ.14:6). Jebkurš cits ceļš pie Dieva izraisa vienīgi nomaldīšanos no patiesības liekulībā, melos un mūžīgā nāvē. Tādēļ Kristum, taisnošanas mācības centram, “ir man jābūt tādam dārgumam, ka salīdzinājumā ar Viņu viss pārējāis ir netīrs. Viņam ir man jābūt tādai gaismai, ka tad, kad es satveru Viņu ticībā, es vairs nezinu, vai pasaulē ir tādas lietas kā bauslība, grēks vai netaisnība. Jo kas gan ir viss, kas ir debesīs un virs zemes, salīdzinājumā ar Dieva Dēlu?” [13] Šādi izteikumi ir daudzas reizes sastopami Lutera lekcijās par Vēstuli galatiešiem, kā arī visos viņa darbos kopumā.[14]

Pirms mēs pievēršamies jautājumam par Lutera principa solus Christus jeb taisnošanas mācības centralitātes raksturu, nozīmi un vērienu, mums būtu jācitē vēl kāds Lutera izteiciens. Es sniegšu pagaru citātu no “Šmalkaldes artikulu” II daļas:

“Otrajā daļā ir apskatīti artikuli, kuri attiecas uz Jēzus Kristus amatu un darbu, jeb mūsu pestīšanu.

Pirmais un galvenais artikuls ir tas, ka Jēzus Kristus, mūsu Dievs un Kungs, tika “nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti” (Rom. 4:25). Viņš vienīgais ir “Dieva jērs, kas nes pasaules grēku” (Jņ. 1:29). “Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam” (Jes. 53:6). Vēl vairāk, “visi ir grēkojuši, [..] bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū” (Rom. 3:23-24). Tā kā tam ir jātic un to nevar iemantot vai aptvert ar kādu darbu, baušļu vai nopelnu palīdzību, tad ir skaidrs un drošs, ka mūs taisno vienīgi šāda ticība, kā Pāvils saka Rom. 3: “Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem” (Rom. 3:28), un atkal: “[..] pats taisns būdams un taisnodams to, kas tic Jēzum” (Rom. 3:26).

Šinī artikulā neko nevar atmest un nevar pieļaut nekādus kompromisus, pat ja debesis, zeme un laicīgās lietas ietu bojā. Jo, kā saka Sv. Pēteris: “Nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Ap.d. 4:12). “[..] ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti” (Jes. 53:5).

Šajā artikulā pamatojas viss, ko mēs mācām un praktizējam pret pāvestu, velnu un šo pasauli. Tādēļ mums ir jābūt pilnīgi pārliecinātiem un nešaubīgiem. Citādi viss ir zudis un pāvests, velns, un visi mūsu ienaidnieki gūs uzvaru.”

Ko tad mēs varētu secināt no šiem daudzajiem, daudzajiem Lutera citātiem attiecībā uz to, ko mēs dēvējam par solus Christus principu?

1. Pirmkārt, ir acīm redzams, ka taisnošana un Kristus kā Salīdzinātāja un Pestītāja darbs, tik tālu, cik runa ir par Luteru, ir nesaraujami saistīti un patiesībā pieder pie viena ticības locekļa (articulus, doctrina, locus). Šeit mums jāpiemetina, ka Luters dēvē mācību par Svēto Vakarēdienu praecipuus locus, galveno ticības jautājumu, reizēm tā dēvējot arī absolūciju un citus ticības locekļus. Un, protams, ikvienu no šiem locekļiem (kā arī citus) dažādos kontekstos viņš dēvē par doctrina.

2. Lutera solus Christus pamatojas viņa eksegētiskajos novērojumos, ka visi Raksti pēc sava satura ir kristocentriski. Cik bieži viņš izsaka šādas domas: “Kristus ir Rakstu kopsavilkums un patiesība”;[15] “Raksti no sākuma līdz pat beigām neatklāj nevienu citu, kā vien Mesiju, Dieva Dēlu, kuram ir jānāk un ar savu upuri jāizpērk pasaules grēki”;[16] “Ārpus Svētā Gara grāmatas, proti, Svētajiem Rakstiem mēs neatrodam Kristu.”[17] Tas padara Rakstu kristocentriskumu par Lutera hermenētisko principu. “Mēs nedrīkstam izprast Rakstus pret Kristu, bet gan Viņam par labu; tādēļ Rakstiem ir jābūt saistībā ar Kristu, vai arī tie vispār nav Raksti.”[18] Luters uzskata, ka Raksti nevar mācīt neko tādu, kas būtu pretrunā Kristus vietnieciskajai izpirkšanai un taisnošanas mācībai.[19]

3. Tā kā Raksti ir kristocentriski un tādēļ arī visai kristīgajai mācībai ir jābūt vērsti uz Kristu, Pestītāju, tad Rakstu un visas baznīcas mācības mērķis ir soterioloģisks. Tas viss ir mūsu mierināšanai, mūsu piedošanai, mūsu vienībai ar Dievu. Luters to nenogurstoši atkārto. Raksti mūs dara par laimīgiem, uzticīgiem, pārliecinātiem kristiešiem un samierina mūs ar Dievu.[20] Tie ir mūsu aizsardzība pret kārdinājumiem un velnu, pasauli un savu miesu.[21] Tie mums pamāca, kā pareizi pielūgt Dievu un kalpot Viņam,[22] un kā būt labam teologam.[23] Visas šīs un citas svētības kristīgā mācība mums spēj sniegt tādēļ, ka visu baznīcas mācību pamatā ir lielais Rakstu spēks. Un Raksti, un kristīgā mācība, un sludināšana ir iedarbīgi tādēļ, ka norāda mums uz Kristu un Viņa žēlastību.

4. Kristīgā mācība un sludināšana ne tikai virza mūs uz Jēzu Kristu, bet arī piešķir mums Dieva bērnu statusu, ticību Kristum, sadraudzību ar Viņu un visu svētību, kas mums ir Kristū. Visi Kristus veiktie darbi ir ierakstīti Dieva vārdā un šajā vārdā, un caur šo vārdu Viņš mums dos visu, un bez šī vārda Viņš mums nedos neko.”[24] Ar vārdu Luters šeit domā ne tikai Rakstus, bet visu mācību un sludināšanu, kas pamatojas Dieva vārdā.

5. Bet kristīgā mācība, solus Christus, ne tikai norāda ceļu pie Kristus, bet piešķir mums Dieva bērnu statusu un ticību mūsu Pestītājam, un vienīgās iespējamās, patiesās attiecības ar Dievu, jo Kristus ir vienīgais ceļš pie Dieva. Kristus ir manī un ticībā es esmu Viņā.

Tieši šeit, solus Christus hermenētiskās funkcijas gaismā, būtu jāinterpretē un jāsaprot Lutera radikālie izteikumi par Kristu kā “Rakstu Kungu”.[25] Luters reizēm “pretstata” Kristu Rakstiem un visai baznīcas mācībai. Ko tas nozīmē? To darot, viņš neapgalvo, ka Raksti ir neskaidri vai pretrunīgi; viņš pretstata Evaņģēliju bauslībai. Atļaušos šeit citēt viņa vispazīstamāko citātu par šo jautājumu. Komentējot Gal. 3:14, Luters kritizē savus oponentus, kuri meklē Rakstu vietas, kurās ir runāts par darbiem, lai oponētu Kristus izpirkšanas un pestīšanas darba pilnīgumam. Viņš saka:

“Tādēļ mums viņiem būtu vienkārši jāatbild šādi: Šeit ir Kristus un tur – Rakstu izteikumi par darbiem. Bet Kristus ir Kungs pār Rakstiem un visiem darbiem. Viņš ir debesu, zemes, sabata, tempļa, taisnības, dzīvības, grēka, nāves un pilnīgi visa Kungs. Pāvils, Viņa apustulis, pasludina, ka manis dēļ Viņš kļuva par grēku un lāstu. Tādēļ es dzirdu, ka es nevarētu tikt atbrīvots no mana grēka, nāves un lāsta ar citiem līdzekļiem, kā vienīgi ar Viņa nāvi un Viņa asinīm. Tādēļ es droši un pārliecināti secinu, ka nevis maniem darbiem, bet Kristum nācās uzveikt manu grēku, nāvi un lāstu. Pat raugoties no dabiskā viedokļa, saprātam nākas piekrist un sacīt, ka Kristus nav mans darbs, ka Viņa nāve nav nedz mūka kapuce, ne tonzūra, ne gavēnis, ne zvērests, un ka piešķirot man savu uzvaru Viņš nelīdzinās kartūzietim.[26] Tādēļ, ja Viņš pats ir manas pestīšanas maksa, ja Viņš pats ir kļuvis par grēku un lāstu, lai taisnotu un svētītu mani, mani nepavisam nemulsina tās Rakstu vietas (lai arī jūs spētu uzrādt kaut vai sešus simtus), kurās tiek aizstāvēta darbu taisnība un noliegta ticības taisnība, un arī jūsu kliedzieni, ka Raksti ir pretrunā paši ar sevīm. Es zinu Rakstu autoru un Kungu, un es vēlos būt Viņa pusē, nevis ticēt jums. Tomēr ir neiespējami, ka Raksti runātu sev pretī, ja nu vienīgi tas notiek ar neprātīgu un ietiepīgu liekuļu palīdzību; dievbijīgu un saprotošu cilvēku rokās tie liecina par savu Kungu. Tādēļ lūkojiet, kā jūs varat atrast sakarības Rakstos, kuri, kā jūs paši sakāt, ir pretrunīgi. Es personīgi palieku Rakstu autora pusē.”[27]

Šeit nav grūti saprast Lutera dusmu izvirduma iemeslu. Viņš neoponē Rakstu vai kristīgās mācības vienībai, bet gan izsaka savu pilnīgo uzticību solus Christus principam. Raksti ir jāinterpretē saskaņā ar Kristu un Viņa vietniecisko izpirkšanu. Rakstos nekas nevar būt pretrunā šim dižajam faktam. Mūsu mācībā nevar tikt mācīts nekas tāds, kas būtu pretrunā šim dižajam faktam. Mūsu dievkalpojumos un dzīvēs nevar būt nekas tās, kas būtu pretrunā ar to.

Bauslība un evaņģēlijs

Raksti nav pretrunā paši ar sevīm (scripturam pugnare), taču tā tas šķiet bezjūtīgiem un stūrgalvīgiem liekuļiem. Šī šķietamā pretruna, kura ir atrodama viscaur Rakstos mūs pievērš Lutera proponētajam uzskatam par bauslības un Evaņģēlija nodalīšanu.[28] Faktiski bauslība un Evaņģēlijs nav savstarpēji pretrunīgi un arī kristīgā mācība šinī jautājumā nav pretrunīga. Taču tā šķiet. Rakstos ārkārtīgi bieži ir sastopams paradokss (contraria), ka kristietis ir “vienlaikus taisnais un grēcinieks”, ka viņš ir “svēts un bezdievis, Dieva ienaidnieks un Viņa bērns.”[29] Tie, kuri neizprot šo paradoksu, ir apjukuši, jo viņi “neizprot patieso taisnošanas nozīmi (rationem justificandi).” Tādējādi dabiskajam cilvēkam un pat kristietim piemīt tendence uztvert Rakstos sastopamos bauslības izteikumus kā Evaņģēliju, tādējādi apjūkot un nonākot izmisumā. Luteram paradokss simul justus et peccator nav ne cilvēka kā taisna un grēcinieka ontoloģisks apraksts, ne arī izteikums par veco un jauno cilvēku, bet gan vienkārši apstiprinājums diviem bibliskiem apgalvojumiem par cilvēku: bauslības apgalvojumam, ka cilvēks ir grēcinieks, un Evaņģelija apgalvojumam, ka cilvēks ir taisns. Abi šie apgalvojumi, faktiski, ir ontoloģiski patiesi. Tomēr, sakarā ar solus Christus principu, otrais spriedums jeb apgalvojums pilnībā dominē pār pirmo. Kristus ir tas Kungs! Viņš ir Rakstu, visas mācības, teoloģijas un “visa” Kungs.[30]

Luters uzsver šo “paradoksu” (contraria), apgalvojot, ka bauslības un Evaņģēlija pasludinātie spriedumi ir pilnīgi pretēji (contradictoria). Viņš saka: “Šīs abas lietas ir diametrāli pretējas (ipsa ex diametro pugnant): ka kristetis ir taisns un Dieva mīlēts, un tomēr vienlaicīgi ir arīi grēcienieks. Jo Dievs nevar noliegt pats savu dabu. Proti, viņš nevar neienīst grēku un grēcinieku; un viņš to dara nepieciešamības spiests, jo citādi Viņš nebūtu taisns un mīlētu grēku. Tad kā gan abas šīs pretrunīgās lietas, ka es esmu grēcinieks un esmu pelnījis dievišķo dusmību un nicinājumu, un ka Tēvs mani mīl, abas vienlaicīgi var būt patiesas? To nespēj izskaidrot nekas cits, kā vien vidutājs Kristus.” Šis pēdējais, vienkāršais teikums izskaidro visu paradoksu. Tas izskaidro visu kristīgo reliģiju. Tas izskaidro Rakstus. Tā ir atslēga visu Rakstu eksegēzei un visai teoloģizēšanai. Tas ir vienīgais mierinājums, kas nabaga grēciniekam ir dzīvē un nāvē. Tas ir “vienīgi Kristus.” Tātad, solus Christus princips ir ne tikai hermenētikas likums, ne tikai visa mierinājuma pamats, ne tikai pamats mūsu vienībai ar Dievu, salīdzināšanai un pestīšanai, bet arī visu cilvēka zināšanu un izpratnes pamats.

Kristīgās mācības vienība

Solus Christus princips mums uzskatāmi apliecina, ka visa kristīgā mācība ir vienota. Tā, kā saka Luters, līdzinās lielam aplim, kura centrā atrodas Kristus. Savos sprediķos un arī citos darbos Luters atkal un atkal apliecina kristīgās mācības vienību un šī fakta nozīmi.[31] Viņš aicina, lai mēs šķīstībā un “vienprātībā” paliktu pie Rakstiem. Ļaunākais un bīstamākais pāri darījums baznīcai ir nesaskaņas un šķelšanās mācībā. Tas izraisa baznīcā postu un pazušanu. “Tādēļ mācībai ir jābūt vienam mūžīgam un apaļam zelta gredzenam, kurā nav ne plaisiņas; ja parādās kaut mazākā plaisa, šis gredzens vairs nav pilnīgs. Ko jūdiem dod tas, ka viņi tic uz vienu Dievu un ka Viņš ir visa Radītājs, tic visam pārējam [alios articulos], pieņem visus Rakstus, bet noliedz Kristu?”[32] Luters aicina kristiešus būt vienprātīgiem mācībā, nenicināt vienam otru. Ja tiek sašķelta tīrā mācība, tiek sašķelta kristīgā pasaule. Mācības sašķeltība baznīcā izraisa separātismu, kura rezultātā turpat blakus sātans uzceļ savu kapelu vai tabernākulu.[33]

Mācības vienība nav tikai desideratum,[34] kā to apgalvo, piemēram, Karls Barts un mūsdienu relatīviski noskaņotie teologi. “Tas drīzāk ir fakts. Mācība, kura pieder nevis mums, bet gan Dievam, ir kā matemātisks punkts (mathematicus punctus). Tādēļ tā nevar tikt sašķelta; tā necieš ne to, ka tai ko pieliek, ne to, ka atņem.”[35] Visbeidzot, Luters apgalvo: “Viens Dieva vārds ir visi Dieva vārdi; viens ticības loceklis ir visi locekļi, un tie visi ir viens, un, ja tiek nozaudēts viens no tiem, tad rezultātā tiek zaudēti arī visi pārējie. Jo visi šie locekļi ir savstarpēji saistīti vienotā ķēdē.”[36]

Ja visa mācība ir viena, ja visi ticības locekļi ir viens un viens ir visi, ja mācība ir kā perfekts zelta gredzens, tad Kristus kā tā centrs ir visa kristīgās mācības būtība, gluži kā Viņš ir arī Rakstu centrs un būtība. Solus Christus ir nevis kāda abstrakcija, bet gan realitāte, kukra sevī ietver visu, ko Kristus ir paveicis, lai pestītu grēkā kritušo cilvēci. Solus Christus sevī ietver visu Dieva darbu, sākot ar radīšanu un beidzot ar Kristus atgriešanos. Tas ir Trīsvienības kopējais opus ad extra.[37] Solus Christus sevī ietver ne tikai Kristus un Viņa Tēva, kas Viņu sūta, darbu, bet arī Gara darbu, kurš dara mūs svētus. Faktiski pats Kristus ir mūsu sanktifikācija, kā arī mūsu taisnība. Mācības vienība ir gan kristoloģiska, gan doktrināla, jo mācība ir no Kristus un Kristus ir visas mācības centrs, perfecta doctrina.[38] Tādējādi Luteram solus Christus dominē ikvienā ticības loceklī, vai tā būtu radīšana, izpirkšana, altāra Sakraments, Kristība, dievkalpošana, vai kas cits. Tas dominē arī apustuliskās ticības apliecības trešajā ticības loceklī. Kristus ir ne tikai mūsu taisnība, Viņš ir mūsu svētums.[39] Luters saka: “Baznīca patiešām ir svēta, taču vienlaicīgi arī grēcīga.” Pievērsiet uzmanību, ka simul justus et peccator šeit jau ir simul sanctus et peccator. Luters turpina: “Tādēļ tā tic grēku piedošanai un lūdz: ‘Piedod mums mūsu parādus’ (Mt. 6:12), un ‘Es izsūdzēšu tam Kungam savus pārkāpumus’ (Ps. 32:5). Tādēļ mūs nesauc par svētiem formāli, kā sienu sauc par baltu vienīgi tai raksturīgā baltuma pēc. Mums raksturīgais svētums nav pietiekošs. Bet Kristus ir [baznīcas] pilnīgais un pietiekošais svētums [perfecta et tota sanctitas ipsius]. Ja nepietiek ar mūšu pašu svētumu, tad pietiek ar Kristus svētumu [satis es Christus].”

Luters parasti lieto terminus svētums un taisnums kā sinonīmus, gluži tāpat, kā vārdus mācība, Evaņģēlijs un vārds. Līdzīgi apustulim Pāvilam, viņš nerunā tik “precīzi”, kā to mūsdienās dara atsevišķi mūsu fundamentālistiski vai zinātniski noskaņotie teologi ar savu nebeidzamo vārdu pētīšanu, kura visbiežāk neko nepierāda. Visai provokatīvā rakstā ar nosaukumu “Sanktifikācija luteriskajās ticības apliecībās”[40] Dr. Deivids Skērs izsaka šādu dziļu secinājumu: “Jebkurš mēģinājums padarīt kristoloģiju par teoloģijas ievadu, vai pat par tās vissvarīgāko, taču ne vienīgo daļu, ir Lutera mācības noliegšana un pilnībā iznīcina Evaņģēliju kā pabeigtas izpirkšanas vēsti.” Skēra secinājums sniedz Lutera solus Christus principa kopsavilkumu. Luteram solus Christus sevī ietver ne tikai taisnošanu, bet arī svētdarīšanu. Pēc viņa domām, Kristus “savas pilnīgās žēlastības un mīlestības dēļ nodeva un upurēja sevi Dievam kā upuri par mums, nožēlojamiem grēciniekiem, lai mūs uz mūžiem darītu svētus” (ut nos sanctificaret in aeternum).[41] Tie, kuri kritizē Skēru, apzīmējot viņu par “kristo-monistu”, “Evaņģēlija reducētāju” vai ar kādu citu nievājošu titulu, patiesībā ir pārpratuši visu Lutera Evaņģēlijs teoloģiju. Luters, kā mēs par to jau pārliecinājāmies, uzskata mācību par organisku veselumu, nevis par lineāru ideju progresiju. Tieši šinī jautājumā, pēs Skēra domām, luterāņi, kuri ir tādi vienīgi vārda pēc, atšķiras savos uzskatos: luterāņi, kuri seko lineārajam, metodistu, piētistu un fundamentālitu modelim, nodala ticības locekļus, veltīgi mēģinot tos klasificēt pēc zināma svarīguma vai loģikas; patiesie un konfesionālie luterāņi, sekojot sava garīgā audzinātāja piemēram, uzskata visus ticības locekļus par vienu. Kristus ir ikviena ticības locekļa centrs un fokusa punkts, un tas ir paradoksālais bauslības un Evaņģēlija konteksts, simul justus et peccator. Es paredzu, ka nākamā nopietnā Amerikas luterisma kontraverse un šķelšanās saistīsies tieši ar šo radikāli atšķirīgo kristīgās teoloģijas praecipius locus interpretāciju. Faktiski šī kontraverse ir jau aizsākusies.

Ko šeit var iesākt? Pirmkārt, mums ir skaidri jāizprot un jāredz, kur slēpjas kontraverses būtība, ka tā patiesībā skar pašu Evaņģēlija centru, solus Christus. Luteram šajā sakarā ir sakāmi kādi stingri un gudri vārdi: “Ja es visskaļākajā balsī un ar vislielāko skaidrību apliecinu ikvienu Dieva patiesības daļiņu, izņemot tieši to nelielo jautājumu, kuram tajā brīdī uzbrūk vārds un Dievs, es neapliecinu Kristu, lai arī cik dedzīgi es Viņu neaizstāvētu. Karavīra lojalitāte pierādās tur, kur plosās kauja, un ko dod tas, ja viņš ir bijis labs karotājs visos citos kaujas laukos, ja šajā viņš neveic savu pienākumu.”[42] Šie Lutera vārdi mums norāda, kā ir jācīnās par Evaņģēlija un visu tā locekļu patiesību. Bet tas ir tieši tas, ko mēs nedarām un ko nedarīja arī senatnes pravieši, un Luters atsaucas uz šo traģisko tendenci, kura ir tik bieži vērojama baznīcā, savās “Lekcijās par Jesajas grāmatu”.[43] Senatnes pravieši un pat apustuļi, mācītāji un baznīcas skolotāji visos laikos šādu vai tādu iemeslu dēļ, bet nereti aiz korumpētības, bailēm vai alkatības, nav spējuši saskatīt šo problēmu, kas grauj baznīcu un tās pareizo Evaņģēlija mācību. Vecajā Derībā Jesaja dēvē praviešus un Rakstu mācītājus par “sargiem”. Viņš salīdzina sargus ar suņiem. “Suns simbolizē sludinātāju, kurš ir modrs un uzticīgs. Viņš saglabā modrību dienu un nakti, sargājot un rejot. Suns ir uzticams dzīvnieks.” Bet kas notiek, ja suns ir mēms un nevar pariet? Kas notiek, kad pravietis un sludinātājs māca un sludina, bet nerunā par “lietas būtību”? Rezultātā viņi nevis uzrunā sirdsapziņu un vieš izbailes ļaundaros, bet gan ir pārlieku asi tad, kad cilvēki ir jāmierina. “Viņi ir mācīti un prot runāt, lai vestu cilvēkus neceļos.” “Viņi neatkailina to grēkus, lai radītu viņos grēku nožēlu un slāpes pēc žēlastības. Nē, viņi pat aizstāv savus grēkus un kļūdas un zaimo patiesību. Tādēļ viņi ir akli un nedz kaut ko zina, nedz var mācīt citus. Ja Jesajam izdevās izsprukt ar veselu ādu, viņam patiešām bija paveicies.” Cik daudz šādu mēmu suņu, kuri nevar pariet, kuri guļ un sapņo, un kuriem patīk snauduļot, ir mūsdienu luteriskajā baznīcā, gluži tāpat, kā tas bija arī Lutera vai Jesajas laikā! Luters viņus dēvē par “spilvensuņiem”, par dzīvniekiem, kuriem rūp vienīgi to vēderi. Tie ir sludinātāji, kuri daudz sludina, taču neko nesasniedz, jo viņi nesludina par tiem jautājumiem un tām briesmām, kas ir aktuālas. Viņi nav sargi. Viņi ir slinki un mēmi un ar savu mācīšanu nevienu neaizsargā.” Tas ir tieši mūsu bīskapu apraksts; viņi ir slinki suņi, kuri dienām un naktīm laiskojas uz saviem spilveniem un rij, un viņi nav pieredzējuši Amosa grēku nožēlu (skat. Am. 6:6).” Tad vēl ir arī tādi vīri kā Kohleuss (Cochlaeus) Erasms, kuri arī ir mēmi, jo viņi runā vienīgi to, kam visi piekrīt, un rūpējas vienīgi par savu labklājību. Luters saka, ka viņi ir resni, kūtri, miegaini sargsuņi un “tādi paši ir arī mūsu bīskapi.” Viņi uzkrāj vienīgi bagātību un prestižu, un dzīvo vienīgi sevis pēc, un zistāv neko citu, kā vienīgi savas intereses, un savu miesu stiprumu, un labklājību, tajā pašā laikā, atstājot novērtā baznīcas intereses.

Es sniedzu pagarus Lutera citātus, lai nodemonstrētu, kādas ir lielākās briesmas cīņā par Evaņģēlija un visu tā ticības locekļu aizstāvēšanu. Aizskarot jebkuru Evaņģēlija vietu, mēs aizskaram tā sirdi. Lielākā sarga, mācītāja atbildība mūsdienās ir saprast to, kas notiek pasaulē un baznīcā. Un atbildēt uz šī laika aktuālajiem jautājumiem ar drosmi, uzstājību un sīkstumu ir ikviena evaņģēliska sludinātāja aicinājums un viņa apliecība savai baznīcai un pasaulei.

Nopietns ieskats Lutera solus Christus teoloģijā varētu krietni vien palīdzēt novērst potenciālo kontraversi, kura var aptvert visu Amerikas luterismu. Atomisms, arminiānisms, fundamentālisms – tie nav draugos ne ar luterisko mācību, ne ar sola Scriptura, sola fide, sola gratia vai to, kas sevī ietver visus šos trīs principus un visu kristīgo mācību, praksi un dievkalpošanu, proti, solus Christus.

Mācība un prakse, mācība un dzīve

Cik man zināms, Luters nenodala mācību no prakses tādā ziņā, kādā termins prakse tiek lietots mūsdienās. “Šmalkaldes artikulos”, runājot par baznīcas vienību, Luters aicina visus kristiešus “uzcītīgi vienoties mācībā, ticībā, sakramentos, lūgšanās, mīlestības darbos utt..” Acīmredzams, ka viņš šeit runā par dažādām lietām, taču viņš nenošķir mācību no prakses. Luteriskajās ticības apliecībās un Lutera darbos lietotie vārdi, kas nereti tiek tulkoti kā prakse (üben, treiben, leben, tun), reizēm attiecas uz mācību un uz to, kā tā tiek mācīta un īstenota, reizēm – vienkārši uz labajiem darbiem un kristīgu dzīvi vispār. Viss, ko dara kristietis, ir saistīts ar mācību, taču ne viss, kas tiek darīts baznīcā vai pasaulē, ir prakse šī vārda mūsdienu nozīmē. Es uzskatu, ka Luters nebija domājis par tādu striktu iedalījumu, kādu esam izveidojuši mēs. Neapšaubāmi, ka Kristus ir Rakstos mācījis mācību par Kristību. Šī mācība tiek praktizēta tad, kad tiek kristīts bērns. To pašu varētu sacīt arī par Svēto Vakarēdienu. Daudzās Rakstu vietās Jēzus māca mācību par lūgšanu, savukārt šī mācība tiek praktizēta ik reizi, kad mēs lūdzam. Tomēr lūgšana ir labs darbs un tādēļ ir jānodala no mācības (kā mēs par to pārliecināsimies). Es gan domāju, ka, ja mēs vēlamies būt uzticīgi Lutera teoloģijai, mums būtu jānodala prakse no dzīves, identificējot praksi kā žēlastības līdzekļu izmantošanu, proti, Dieva vārda sludināšanu, sakramentu pārvaldīšanu, atslēgu varas lietošanu; savukārt, labie darbi ir vienkārši viss tas, ko kristietis dara kā Dieva bērns un saskaņā ar Dieva gribu, un savu individuālo aicinājumu. Paliksim pie šādas mācības, prakses un labo darbu izpratnes.

Saskaņā ar šo terminu definīciju, mācību faktiski nevar nodalīt no prakses. Praksei ir jābūt mācības rezultātam. Tā, kā mēs par to pārliecināsimies, patiesībā ir ticības apliecības un sludnāšanas funkcija. Turpretī labie darbi ir ticības rezultāts un, striktāk izsakoties, varētu tikt dēvēti par Gara augļiem. Tādējādi mēs varam runāt par orthodoxy un orthopraxis – šī terminoloģija tiek bieži lietota Rietumu kristietībā; taču, runājot par ortodoksu dzīves veidu, mēs parasti nedomājam desmit baušļu pildīšanu, utt.. Iespējams, labākais prakses apraksts mūsu luteriskajās ticības apliecībās ir “Šmalkaldes artikulu” nodaļa par Evaņģēliju:[44]

“Tagad mēs atgriezīsimies pie Evaņģēlija, kurš piedāvā padomu un palīdzību pret grēku vairāk kā vienā veidā, jo Dievs ir nepārspējams savā žēlastībā; vispirms, caur runāto Dieva vārdu, ar kura palīdzību visai pasaulei tik sludināta grēku piedošana (īpašais Evaņģēlija amats [Amt]); otrkārt, caur Kristību; treškārt, caur Altāra sakramentu; ceturtkārt, caur atslēgu varu; un, visbeidzot, caur brāļu savstarpējām sarunām un mierinājumiem. Mt. 18:20: “Kur divi vai trīs ir sapulcējušies,” utt..”

Tātad, saskaņā ar Lutera teoloģiju, mācība un prakse ir nesaraujami saistītas. Prakse ir Evanģēlija jeb mācības īstenošana un pielietošana. Brīdī, kad kaut kādā veidā tiek mācīta vai izteikta mācība, tiek īstenota prakse. No augstāk sniegtā Lutera citāta ir acīmredzams, ka prakse, ja tā, faktiski, ir “Kristus vārda un darba publicēšana un pasludināšana”, izslēdz jebkādus darbus un cilvēciskus centienus. Kristīga dzīve Lutera teoloģijā, kā mēs par to vēl pārliecināsimies, ir nekas cits kā ticīgā veikti labie darbi.

Un nu apskatīsim to, kā Luters vērtē attiecības starp mācību (tai skaitā arī praksi) un dzīvi. Viņš mums neatstāj ne mazāko šaubu attiecībā uz to, kas mācība, kas ir dzīve un kā tās ir savstarpēji saistītas.

“Mācība ir debesis; dzīve ir zeme. Dzīvē ir grēks, kļūdas, nešķīstība un posts, kā saka, “kopā ar etiķi”. Šeit mīlestībai būtu jāpiedod, jāpacieš, jātiek piekrāptai, jāuzticās un viss jāpanes (1.Kor.13:7); šeit būtu pilnībā jāvalda grēku piedošanai, ja vien netiek aizstāvēts grēks un kļūdas. Bet, gluži tāpat, kā mācībā nepastāv kļūdas, nav arī nekādas nepieciešamības pēc grēku piedošanas. Tādēļ mācību un dzīvi vispār nevar salīdzināt. Viena mācības rakstu zīme ir vērta vairāk kā “debesis un zeme” (Mt.5:18). Tādēļ mēs nepieļaujam ne mazāko pārkāpumu pret to. Bet mēs varam būt iecietīgi pret dzīves kļūdām. Jo arī mēs ik dienas kļūdāmies savā dzīvē un uzvedībā; tā tas ir ar visiem svētajiem, kuri to godīgi atzīst Tēvreizē un ticības apliecībā. Taču pēc Dieva žēlastības mūsu mācība ir tīra un visi mūsu ticības locekļi ir stabili balstīti Svētajos Rakstos.”[45]

Luters paskaidro attiecības starp mācību un dzīvi, kuras pamatā izsaka mīlestība, un to, ka mācībai ir jābūt tīrai un stabili balstītai Svētajos Rakstos.

Luters daudzās vietās uzsver, ka ir jāsaglabā mācības tīrība (Reinigheit der Lehre), ja “mēs vēlamies saglabāt patieso reliģisko dievkalpošanu (Gottesdienste).” Dievkalpojums ir mācības praktizēšana. Luters uzskata, ka dievkalpojumi, kuros ir saskatāmi elkdievību elementi, kuru pamatā ir nepareiza mācība, ir visļaundabīgākās grēcīgās dzīves piemēri.[46] Luters ļoti skaidri norāda, ka patiesā mācība baznīcai ir svarīgāka nekā dzīve, un nepareiza mācība baznīcai dara vairāk posta, nekā ļauna dzīve, jo nepareiza mācība, “visļaundabīgākā lieta virs zemes”, ved dvēseles uz elli. “Man nerūp, vai jūs esat labs, vai ļauns. Bet es necietīšu jūsu indīgās maldu mācības, kuras ir pret Dieva vārdu. Un, ar Dieva palīgu, es tām ko spēka pretošos.”[47] Luteram lielākā atšķirība starp mācību un dzīvi ir šī: mācība pamatojas vienīgi Dieva vārdā un ir vienīgi Dieva patiesība, savukārt dzīve ir daļēji mūsu pašu roku darbs. Tādējādi mācībai ir jāpaliek pilnīgi tīrai. Dieva pacietīs cilvēku grēkus un nepilnības, un piedos tiem. Bet Viņš “nevar, nevēlas un nepacietīs to, ka cilvēki izmaina un aizliedz pašu mācību.” Jo mācība sevī ietver Dieva eksaltēto, dievišķo majestātiskumu. Tādēļ mācības jomā piedošana un iecietība vienkārši nav pieļaujamas.[48] Pēc Lutera domām, ja mācība nav pareiza (wo die Lehre nicht recht ist), tad nav iespējams, ka dzīve varētu būt pareiza un laba (recht und gut), jo mācībai ir jāsagatavo (anrichten) dzīve.[49] Es uzskatu, ka šī proporcija ilustrē Lutera nostāju:

mācība / prakse dzīvei ir kā
ticība darbiem, jeb ticības augļiem.

Vai, mēs varētu sacīt: “Kā mācība rada dzīvi, tā ticība rada labos darbus.”

Vai arī, mēs varētu secināt: “Mācība (Evaņģēlijs, prakse) izraisa ticību, mīlestību un labos darbus.”

Luters saka, ka, ja mācība (die Lehre) ir nešķīsta un nepareiza, tad arī ticība nevar būt tīra. Ja ticība nav pareiza, tad nevar pastāvēt labie darbi vai ticības augļi. “Viss”, viņš saka, “ir saistīts ar mācību. Ja mācība ir pareiza, tad visas lietas ir pareizas: ticība, darbi, dzīve, ciešanas, labās un sliktās dienas, ēšana, dzeršana, bads, slāpes, miegs, nomods, iešana, stāvēšana utt.. Ja mācība nav pareiza, tad viss ir veltīgs, viss ir zudis un pagalam nolādēts – darbi, dzīve, ciešanas, gavēšana, lūgšanas, ziedojumi, mūku kapuces, tonzūras un viss pārējais pāvestiskais svētums, kas ir baznīcā.”[50]

Pēc Lutera domām, “mācība ir jānodala no dzīves tik krasi, cik vien tas iespējams. Mācība pieder Dievam, nevis mums; un mēs esam aicināti vienīgi kā Viņa kalpi. Tādēļ mēs nevaram mainīt vai atmest kaut mazāko tās rakstu zīmi (Mt. 5:18). Dzīve pieder mums.”[51] Mācība Luteram ir kā matemātisks lielums. Tādēļ tā nevar tikt sašķelta. Tā nepacietīs ne to, ka no tās ko atņem, ne to, ka pieliek klāt. Dzīve ir kā fizikāls lielums; tā var tikt sašķelta un allaž var no kaut kā atsacīties. Tādēļ mēs dzīvosim mierā ar visiem cilvēkiem, ja vien viņi saglabās tīru un pilnīgu mācību. Ja mūsu oponenti to nedarīs, tad ir veltīgi no mums pieprasīt mīlestību. “Lāsts pār tādu mīlestību, kuras dēļ tiek upurēta ticības mācība, kurai itin visam ir jāpakļaujas.”[52] Luters saka: “Mīlestību reizēm var ignorēt bez īpašām briesmām, taču citādi ir ar Dieva vārdu ticību. Mīlestībai piederas visu paciest un it visiem padoties. [..] Ticībai piederas neko nepaciest un nevienam nepadoties. Mīlestība brīvi padodas, mīlestība brīvi dod, tic, piedod un pacieš visu. Tādēļ tā bieži tiek pievilta. Tomēr, kad tā top pievilta, tā necieš tādas mokas, kuras varētu saukt par īstām mokām; proti, tā nezaudē Kristu un tādēļ tā nav aizskarta, bet turpina darīt labu pat tiem, kuri ir nepateicīgi un necienīgi.”[53] Ja tiek nozaudēta ticība (mācība), tiek zaudēts viss. “Tādēļ, ja jūs noliedzat Dievu vienā ticības loceklī, jūs esat nolieguši Viņu visā. Jo Dievs nav sadalīts daudzos ticības locekļos, bet Viņš viss ir ikvienā loceklī un Viņš ir viens visos ticības locekļos.”[54] Šajā Lutera citātā mēs redzam, kā viņa domāšanā, kā arī tajā, ka viņš nodalīja ticību (mācību) no mīlestības (dzīves), dominē viņa solus Christus princips un pārliecība par visas mācības vienotību. Luters ir daudz sistemātiskāks un sintētiskāks domātājs, nekā to iedomājas vairums cilvēku. Visi “Šmalkaldes artikuli”, kuri ir sarakstīti kā ticības apliecība baznīcas kocilam, balstās viņa solus Christus principā un arī visās lekcijās par Vēstuli galatiešiem, un citos darbos ir saskatāma tendence uz šo Lutera kopējo orientāciju.

Mācība un baznīca

Savā darbā “Aicinājums visai garīdzniecībai” Luters mums uzskaita tēmas (loci), kuras ir jāapsakata kristīgas baznīcas bīskapiem un skolotājiem. Lūk, šo tēmu saraksts:

• Kas ir bauslība
• Kas ir Evaņģēlijs
• Kas ir grēks
• Kas ir žēlastība
• Kas ir Gara dāvanas
• Kas ir patiesa atgriešanās
• Kādai ir jābūt patiesai grēksūdzei
• Kas ir ticība
• Kas ir grēku piedošana
• Kas ir kristīga cilvēka brīvība
• Kas ir brīvā griba
• Kas ir mīlestība
• Kas ir krusts
• Kas ir cerība
• Kas ir Kristība
• Kas ir mise
• Kas ir baznīca
• Kas ir atslēgu vara
• Kas ir bīskaps
• Kas ir diakons
• Kas ir sludināšanas amats
• Patiesais katehisms, proti, desmit baušļi, Tēvreize, ticības apliecība
• Patiesa lūgšana
• Litānija
• Rakstu lasīšana un interpretēšana
• Kas ir labie darbi
• Laulātu pāru, bērnu un kalpu apmācīšana
• Laicīgās varas cienīšana
• Bērnu skolas
• Slimnieku apmeklēšana
• Palīdzēšana nabagiem un slimnīcām
• Pastarā svētība[55]

Šīs, acīmredzot, ir tēmas, kuras mācītājam ir jāmāca savai draudzei. Pamatā Luters vienkārši saka, ka baznīca dzīvo no Evaņģēlija mācības un visiem tās locekļiem.[56] Lutera stingra pārliecība ir tā, ka kristiešiem ir jāatrodas mācītāju vadībā, kas var viņus pasargāt no maldu mācībām un radikālas Rakstu interpretēšanas.[57] Pat baznīcu koncili var kļūdīties, un pat visievērojamākie mācītāji ir kļūdījušies, tādēļ baznīcai ir jāstāv un pilnībā jāpaļaujas vienīgi uz paša Dieva mācībām Svētajos Rakstos.[58] Ikvienam kristietim baznīcā ir tiesības tiesāt mācību (un mācītājus).[59] Tās nav vienkārši tiesības, bet pat pienākums, ko iedibinājis pats Kristus (Mt. 7:15). Šīs avis nevar izvairīties no vilka, ja tās nepazīst labā gana balsi. Vecās Derības pravieši nelika Israēla bērnam ticēt viltus praviešiem. Un arī mūsdienu mācītājiem tas nebūtu jādara. Bet mācītājiem ir ne tikai jāmāca, bet arī jābrīdina savi ļaudis par maldu mācību un šie ļaudis ir atbildīgi par to, lai saklausītu labā gana un Viņa mācītāju balsi.[60] Tātad, baznīcai ir tiesības aicināt mācītājus un pienākums tiesāt mācītāju mācību.[61]

Savos daudzajos pret pāvestību vērstajos darbos Luters cildina visu ticīgo priesterību.[62] Iespējams, ka viņa visspēcīgākais darbs par šo tēmu ir 1533. gadā raksts ar nosaukumu “Kristīgai draudzei ir tiesības un vara spriest par mācību un aicināt, iecelt un atlaist mācītājus, un tas ir pamatots Rakstos”.[63] Luters saka, ka droša kristīgās draudzes pazīšanās zīme ir tā, ka tajā tiek sludināts tīrs Evaņģēlijs. Tas nozīmē, ka bīskapi, reliģiskās apvienības un klosteri nav kristīgi vai kristīgas draudzes. Kristus “atņem gan tiesības, gan varu tiesāt mācību bīskapiem, teologiem un konciliem, un vienādā mērā piešķir tās ikvienam un visiem kristiešiem.” Saskaņā ar Luteru, tiesības tiesāt mācību nav dotas praviešiem un mācītājiem, bet gan skolniekiem un avīm. “Jo kā gan cilvēks varētu piesargāties no viltus praviešiem un mācītājiem, ja viņš nepārdomātu un netiesātu viņu mācību?” Tādējādi, maldus pravieši nevar būt starp tiem, kuri klausās, bet gan vienīgi starp tiem, kuri māca. Tieši tādēļ visiem skolotājiem un viņu mācībām būtu un ir jābūt pakļautām klausītāju spriedumam. Tādēļ visu kristiešu tiesības un pienākums ir tiesāt mācību, pamatojoties Svētajos Rakstos. Protams, draudzes pienākums ir aicināt mācītāju amatā tam piemērotus cilvēkus. Un tas ir šausmīgs posts, ja draudzei nevar būt savs mācītājs. Bet, ja tiek mācīta maldīga mācība, tad jebkuram kristietim nav nepieciešama nekāda īpaša dievišķa pavēle, lai paceltu pret to savu balsi.[64] Visā šinī rakstā Luters uzsver divas dialektiski nenovēršamas patiesības: pirmkārt, Dieva vārda mācītāja mats ir dievišķs iestādījums un draudzei ir pavēlēts aicināt vienu no tās vidus būt par mācītāju; otrkārt, draudze un visi kristieši ir pilnībā atbildīgi par to, lai tiesātu sava mācītāja mācību. Luters īpaši uzsver to, ka šo jautājumu risināšanā nav jāpiedalās bīskapiem, jo ar savu tirāniju un neiecietību tie jau ir izraisījuši pietiekoši daudz posta.

Kristīgā mācība un cilvēciskais saprāts

Luters vēlreiz un vēlreiz norāda uz to, cik absurda šķiet kristīgā mācība, ja to mēra ar cilvēciskā saprāta mēru, pat ar no jauna dzimuša cilvēka saprātu. Pēc Lutera domām, dižākie pasaules filozofi nezin neko par Dieva milzīgo žēlastību un patiesību. Tie nezin neko par grēku un par Dieva apsolījumiem un žēlastību.[65]

Lutera pētnieki ir daudz diskutējuši par Lutera nostāju attiecībā uz attiecībām starp mācību (teoloģiju) un saprātu (filozofiju).[66] Pamatā Lutera uzskats ir, ka mācība ne tikai atrodas augstāk par saprātu, bet arī pretrunā ar cilvēka neatdzimušo saprātu, tā ka dabiskais cilvēks gluži vienkārši nesaprot garīgās lietas.[67] Tas nozīmē, ka mācība par Trīsvienību, inkarnāciju vai citiem ticības locekļiem, kurus mēs varētu dēvēt par “tīriem locekļiem”, dabiskajam saprātam ir vienkārši ģeķība.[68] Viss Lutera traktāts “Par gribas verdzību”, kurš bija vērsts pret Erasmu, liecina par labu tam faktam, ka ticības locekļi ir pretrunā ar saprātu. Pēc Lutera domām, ticības locekļi gluži vienkārši tiek “satverti” tā, ka cilvēks tic bez izpratnes vai neatkarīgi no savas dabiskās pieredzes un zināšanām.[69] Šī Lutera antropoloģija dominē viņā domāšanā. Raksti viņam “atspoguļo cilvēku ne tikai kā sasaistītu, samaitātu, sagūstītu, slimu un mirušu, bet līdztekus visām šīm kaitēm sātans, viņa valdnieks, ir viņam uzsūtījis arī aklumu, tā ka viņš uzskata pats sevi par brīvu, laimīgu, neiegrožotu, spējīgu, labu un dzīvu.” [70] Citiem vārdiem, saprast Evaņģēlija mācību un tās locekļus cilvēkam neļauj nevis vienīgi radikālā atšķirība starp saprātu un mācību, bet arī paša cilvēka iedzimtais garīgais aklums un nāve. Pat vēl ļaunāk, Dievs patiesībā nocietina neatdzimušo cilvēku, tā ka viņa galvā valda viens vienīgs juceklis, gluži kā Viņš to izdarīja ar Ēgiptes faraonu (2.Moz.4:21).[71]

Tātad, pēc Lutera domām, tas, kurš tic Kristum, tic visām tām lietām, kuras ir pilnīgā pretrunā ar dabu, saprātu un kuras šķiet esam neiespējamas, nepatiesas. Lūk, labi pazīstamais Lutera citāts no viņa “Komentāriem par Vēstuli galatiešiem”:[72]

“Jo ticība saka šādi: “Es ticu Rev, Dievs, kad tu runā.” Bet ko tad Dievs saka? Viņš saka, ka to, kas ir neiespējams, nepatiess, muļķīgs, vājš, absurds, pretīgs, herētisks un velnišķīgs – kā jums to saka priekšā jūsu saprāts.”

Luters saka šos vārdus, diskutējot par taisnošanas mācību, galveno ticības locekli, viņa solus Christus principa izpausmi. Viņš vēlreiz uzsver: “Tādējādi, kad Dievs izsaka ticības locekļus, Viņš allaž izsaka tādas lietas, kuras ir vienkārši neiespējamas un absurdas, ja mēs sekojam sava saprāta balsij. Saprātam tas patiešām šķiet smieklīgi un absurdi, ka Svētajā Vakarēdienā ir klātesoša Kristus miesa un asinis, ka Kristība ir “mazgāšana atdzimšanai un atjaunošanai Svētajā Garā” (Tit. 3:5), ka Kristus, Dieva Dēls, tika ieņemts un iznēsāts jaunavas klēpī, ka Viņš piedzima, cieta viskaunpilnāko nāvi pie krusta, ka Viņš tik uzmodināts no miroņiem, ka Viņš tagad sēž pie Dieva labās rokas un ka Viņam piemīt “visa vara debesīs un virs zemes” (Mt. 28:18).” Luters turpina, apliecinot, ka tieši tādēļ Pāvils dēvē kristus Evaņģēliju par “ģeķīgu sludināšanu” (1.Kor. 1:21). “Tā saprāts spriež par ticības locekļiem; jo tas nesaprot, ka augstākā pielūgsme (summus cultus) ir dzirdēt Dieva balsi un ticēt tam, ko Viņš saka. Tādēļ tad, kad runā Dievs, saprāts uzskata Viņa vārdu par herēzi un velna balsi; jo tas šķiet tik absurds.” Un tādēļ, pēc Lutera domām, ticībai ir jānogalina un jāsatriec saprāts. Šī saprāta nogalināšana, kura līdzinās tam, kā Ābrahāms grasījās nogalināt savu dēlu, apstiprina Dieva gudrību, taisnīgumu, žēlastību, majestātiskumu un dievišķumu, un dod godu vienīgi Viņam. “Tādēļ pasaulē nav lielākas, labākas vai patīkamākas reliģijas vai pielūgsmes (melior aut gratior religio cultusque), kā ticība, ticība vienīgi Kristum un Viņa vārdam.”[73] Taču Luters apskata opozīciju starp mācību un saprātu tajā pašā kontekstā, kurā viņš apskata taisnošanu ticībā un tādēļ simul justus et peccator nebūt nav nejaušība. Šinī vietā Lutera teoloģija ir ārkārtīgi sabalansēta.

Visos savos darbos Luters cīnās pret maldu mācībām. Vienīgais, ar kā palīdzību var izskaust maldu mācību, ir pareizā mācība. Un patiesā mācība, kura vienīgā spēj aizstāvēt kristieti no herēzes un nolādētajiem, sātaniskajiem meliem, ir patiesība par viņu pašu un par Kristu, patiesība, ka neviens nevar nomierināt Dievu; to spēj vienīgi Kristus un Viņš to spēj, vienīgi pateicoties tai neizmērojamajai un bezgalīgajai maksai, ko Viņš samaksāja, savai nāvei un asinīm, “kuru lāse ir dārgāka nekā visa radība.”[74] “Tādēļ es saku, ka nav tāda spēka, kurš spēj pretoties sektām, un no tām nav cita glābiņa, kā vienīgi šī kristiešu taisnības mācība (istum unicum articulum justitiae christianae). Ja šī mācība tiek nozaudēta, mēs vairs nespējam pretoties sektu maldiem.”[75]

Lasi turpinājumu »

---

[1] – LW 26: 52, 221, 223, 296.

[2] – LW 26, 331.

[3] – Turpat.

[4] – LW 37, 26.

[5] – LW 35, 384; 17, 39. Šeit Luters uzstāj, ka evaņģēliskā mācība par pamatošanos Rakstos ir spēkā pati par sevīm. Viņš saka, ka nav nekādas nepieciešamības kaut ko izlemt par mācību, jo, būdama pamatota Rakstos, tā nosaka visas pārējās lietas. Pāvestieši to apzinās un baidās no tā. Viņi necieš tīro mācību un tādēļ neskaitāmos veidos mēģina uzstādīt sev elkus.

“Tomēr mūsu mācība nav atkarīga no citu cilvēku veicināšanas un atbalsta. Mums tā nav jāstimulē, jo tā darbojas pati un pastāvēs mūžīgi. Tā ir mūsu godība. Tajā pašā laikā, pilnīgi nav skaidrs, kādēļ mēs esam tik nespēcīgi. Mums pretī stāv varenie pāvestieši. Savu pretstparu mums izrāda arī augstprātīgie jūsmotāji un anabaptisti, un šķiet, ka mūsos nav nekāda spēka. Taču mums ar to jāsamierinās.”

[6] – LW 34, 21.

[7] – Pilnu šī jautājuma izklāstu skat. Roberta Proisa rakstā “Luther and the Doctrine of Justification” žurnālā “Concordia Theological Quarterly”, 1984., 1. un turpmākās lpp.. Mēģināšu nedaudz pieskārtiestam, ko rakstīju šinī rakstā.

[8] – LW 26, 106. un turpmākās lpp.; LW 26, 106:

“Jo šis jautājums Pavilam nemaz nešķiet triviāls. Tā ir galvenā kristietības mācība. Ja tas tiek atzīts un paturēts acu priekšā, viss pārējais šķiet tukšs un bezvērtīgs. Jo kas ir Pēteris? Kas ir Pāvils? Kas ir eņģelis no debesīm? Kas ir visa radība, salīdzinājumā ar taisnošanas mācību? Tādēļ, ja jūs redzat, ka tā ir apdraudēta, nebīstieties sacelties pret Pēteri vai debesu eņģeli. Jo to nevar pārvērtēt.”

[9] – LW 26, 26.

[10] – LW 26, 26-27.

[11] – LW 26, 28. “Salīdzinātājs” ir visbiežāk lietotais aprakstošais vārds, ar kuru Luters apzīmē Kristu, it īpaši – savās lekcijās par Vēstuli galatiešiem, kā arī citos komentāros un sprediķos. Tas ir sava veida vienojošs termins, kurš apzīmē visu to, ko Kristus ir paveicis mūsu pestīšanai.

[12] – LW 26, 28-29.

[13] – LW 27, 182.

<[14] – LW 26: 54, 116, 126, 136, 198, 222, 223, 282-283, 285, 395; sal. Erl. Lat. 10, 137; 21, 12, 20. WA 18, 606; 46, 414; 56, 247; WA Tischreden 5, 5585.

[15] – WA 3, 620.

[16] – W II 17, 1070.

[17] – W II 9, 1775. Detalizētu izklāstījumu par Lutera solus Christus principu Rakstos un kristīgajā teoloģijā skat. E. Thestrup Pedersen, Luther som Skriftfortolker, Copenhagen: Nyt Nordisk Forlag Arnold Busck, 1959, 251.-270. lpp..

[18] – W II 19, 144.

[19] – sal. WA 24, 549; 42, 386; 42, 277.

[20] – W II 4, 2098.

[21] – W II 6, 439.

[22] – W II 4, 1424; 13, 573; 13, 2215-2216.

[23] – W II 14, 453.

[24] – W II 13, 1556.

[25] – W II 19, 1441.

[26] – Kartūzieši – mūku ordenis, ko 1084. gadā dibinājis Bruno Kartūzietis un seši viņa kolēģi. Izcēlās ar sevišķi stingra režīma ievērošanu
.
[27] – LW 26, 295.

[28] – LW 26, 208.

[29] – LW 26, 232; 26, 208: duo extreme contraria concurrant.

[30] – Turpat. Šī nostāja šķiet esam pretrunā ar to, ko Luters tik bieži ir sacījis par Rakstu autoritāti. Skat. LW 27, 156, kur Luters runā par to, ka kristiešiem ir nepieciešams meklēt patvērumu pie

“visspēcīgākās klints, kas ir dievišķie Raksti, nevis ar skubu jāuzticas ikvienam, lai kas tas arī nebūtu, kurš runā, lemj vai rīkojas pretēji to autoritātei.”

Vienā gadījumā viņš runā par Rakstu autoritāti, otrā – par Kristus virskundzību.

[31] – W II 12, 896.

[32] – LW 27, 38.

[33] – W II 7, 582-583.

[34] – desideratum – vēlamais (latīņu val.).

[35] -LW 27, 38; 27, 41.

“Ar vislielāko nelokāmību mēs pieprasām, lai visi kristīgās mācības artikuli, gan lieli, gan mazi, lai arī mēs nevienu no tiem neuzskatām par mazu, tiktu saglabāti visā to tīrībā un skaidrībā. Tas ir ārkārtīgi nepieciešams. Jo šī mācība ir mūsu vienīgā gaisma, kura mūs apgaismo un vada, un rāda ceļu uz debesīm; ja tā tiek izkropļota kaut vienā vietā, tad tā tiek izkropļota pilnībā.”

Un Luters piebilst, ka mēs būsim laimīgi uzturēt mīlestību un vienprātību ar tiem, kuri mums uzticīgi piekrīt visos kristīgās mācības jautājumos.

[36] – Turpat; sal. WA 40, II, 46.

[37] – opus ad extra – darbs, ko Dievs veic attiecībā uz radīto pasauli (latīņu val.).

[38] – LW 27, 59; 27, 16 – concord; 27, 62 – concordia; 27, 91. Skat. LW 26, 104: Kristieši ir

“kompanjoni mācībā un tajā viņiem ir sadraudzība; tas ir, mums ir viena un tā pati mācība, jo mēs sludinām vienu Evaņgēliju, vienu Kristību, vienu Kristu, vienu ticību. Tādēļ, runājot par jums, mēs nevaram neko mācīt vai pavēlēt, jo attiecībā uz mācību esam pilnīgi vienisprātis.”

[39] – LW 26: 115, 177, 280, 285.

[40] – Concordia Theological Quarterly, 1989. g. jūlijs, 53. sēj., 197. lpp..

[41] – LW 26, 177.

[42] – Citēts no Francis.A. Schaeffer, D.D., “Truth Versus the New Humanism and the New Theology”, grāmatā Erich Kiehl and Waldo Werning, “Evangelical Directions for the Lutheran Church”, 1970., 21. lpp..

[43] – Skat. LW 17, 265. un turpmāk.

[44] – ŠA III, IV.

[45] – LW 27, 51. un turpmāk.

[46] – W II 6, 1078.

[47] – W II 18, 1265.

[48] W II 16, 1675-1676.

[49] – W II 7, 492.

[50] – W II 17, 1415.

[51] – LW 27, 37.

[52] – LW 27, 38.

[53] – Turpat.

[54] – LW 27, 39.

[55] – LW 34, 52-53; sal. LW 34, 33, 39. Dažādos doktrinālos rakstos Luters ir sniedzis dažādus sarakstus, kuri līdzinās augstāk minētajam, taču nekad nav vienādi. Tā, piemēram, vairākām tēmām Luters pieskaras “Mazajā katehismā”. Citas tēmas viņš apskata “Šmalkaldes artikulos”. Skat. arī W II 19, 288, kur Luters saka, ka galvenās mācības daļas jeb gabali, “kas arī ir nepieciešami pestīšanai,” ir šādi: par ticību, par mīlestību, par cerību, par darbiem, par ciešanām, par debesīm, par elli, par grēku nožēlu, par Svēto Vakarēdienu, par grēku, par bauslību, par nāvi, par Kristu, par Dievu, par brīvo gribu, par žēlastību, par Kristību.

[56] – LW 26, 430.

[57] – W II 9, 820.

[58] – W II 11, 439.

[59] – W II 10, 1586.

[60] – W II 19, 341-342.

[61] – LW 40, 379. un turpmākās lpp..

[62] – Skat. Lutera Traktātu par kristīga cilvēka brīvību un Baznīca Bābeles gūstā. LW 36.

[63] – LW 39, 305. un turpmākās lpp.

[64] – LW 40, 310.

[65] -W II 1, 1554.

[66] – Skat. Bengt Hägglund, Theologie und Philosophie bei Luther in der Occamistischen Tradition (Lund: CWK Gleerups forlag, 1955), 15. un turpmākās lp.; arī Brian Gerrish, grace and Reason (Oxford: Oxford University Press, 1962), 28. un turpmākās lpp.; arī Bernhard Lohse, Ratio und fides; Eine Untersuchung über die Ratio in der Theologie Luthers (Göttingen: Vandenhoeck & Ruprecht, 1958), 55. un turpmākās lpp..

[67] – WA 39, II 6.

[68] – Er. Lat. VI 318-319; WA 1, 325 un turpmāk.; WA 5, 537; 10 I, I 48; 12 292; 15, 526; 20 II, 394 un turpmāk; 27, 76; 32, 259; 37, 202, 295, 366; 39 I, 175; 39 II, 375; 40 I, II, 221 un turpmāk; 49, 360; 51, 11.

[69] – LW 33,23.

[70] – LW 33, 130.

[71] – LW 33, 164. un turpmāk.

[72] – LW 26, 227. Skat. arī 231. lpp..

[73] – LW 26, 229.

[74] – LW 26, 176.

[75] – Turpat.