Luters – Rakstu skaidrotājs 1. Mozus grāmatas komentāros

Luters jau diezgan agri atgriezās pie burtiskas Rakstu izpratnes, uztverot Rakstus kā Bauslību un Evaņģēliju. Viņš gan neuzskatīja, ka Vecā Derība būtu Bauslība un Jaunā Derība – Evaņģēlijs, bet Bauslība un Evaņģēlijs Luteram ir divi veidi, kā Dievs runā gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā. Bauslība ir viss, kas pavēl, piespiež, draud un biedina, bet Evaņģēlijs ir īpašs Dieva mierinājuma vārds Kristū; ar to Dievs mierina, iedrošina un iepriecina Bauslības satriektu sirdsapziņu.

Izvairīdamies no alegoriskā Rakstu skaidrošanas veida, Lutera komentāri savā ziņā kļūst par vēsturisku skaidrojumu, tas ir, viņš pagātnes notikumus cenšas skaidrot kā reālus vēstures notikumus, tomēr tā ir citāda vēstures izpratne nekā tā, kuru mēs pazīstam kā vēsturisko pētniecību pēc apgaismības laika. Dž. Nestingens norāda, ka Luters necentās teorētiski rekonstruēt teksta sākotnējo nozīmi, bet drīzāk darīt tekstu saprotamu saviem klausītājiem kā Dieva vārdu, kas “nes” Kristu, līdz ar Viņu ienesot dzīvību smagajā ikdienas vēsturiskajā realitātē. Šim nolūkam Luters izmantoja viņam pieejamo vēsturisko informāciju un, ja tas bija nepieciešams, pat alegoriju. Tādējādi senie Bībeles personāži ieguva jaunu dzīvību, pārceļoties no senajiem laikiem Lutera pasaulē, un kļuva skaidrs, ka Bībeles teksts vienmēr ir aktuāls, nozīmīgs un dzīvs vārds.

1. Mozus grāmata Luteram bija grāmata, kas domāta baznīcai. Katrā pirmās Bībeles grāmatas lappusē viņš spēja ieraudzīt baznīcas vēsturi, jo Dievs nekad nebija bez Savas tautas. Protams, Luters zināja, ka 1. Mozus grāmata ir ebreju Svētie Raksti. Visiem zināma ir Lutera izteikti negatīvā attieksme pret jūdiem, kas īpaši raksturīga viņa mūža pēdējiem gadiem. Tomēr šo attieksmi nevar uzskatīt par antisemītismu, jo Lutera pretinieks bija nevis jūdi kā nācija, bet gan viņu reliģija. Tādēļ viens no jautājumiem, kuram Luters pievēršas cauri visai 1. Mozus grāmatai, ir jautājums par Dieva tautu. Jūdi lepojās ar savu fizisko piederību Ābrahāma dzimtai, saukdami sevi par Ābrahāma bērniem: “Jūs, kristieši, esat pagāni, nevis Ābrahāma dzimums, tādēļ velti lepojaties, saukdami sevi par baznīcu, jo būt baznīcai nozīmē – būt Ābrahāma mantiniekiem.” Šis arguments šķiet ļoti spēcīgs, bet Luters atrod tā atspēkojumu – arī Ismaēls fiziskā ziņā ir īsts Ābrahāma pēcnācējs, tomēr tiek atstumts un nesaņem mantojumu kopā ar Īzāku. Tādējādi top skaidrs, ka ne katrs Ābrahāma pēcnācējs ir viņa mantinieks, tomēr ir nepieciešams uzskatāmi pierādīt, kuri tad ir īstie Ābrahāma mantinieki. Paveikt šo uzdevumu Luteram lieliski palīdz apustulis Pāvils, kas, pamatodamies uz Mozus vārdiem, pierāda, ka vienīgie īstie Ābrahāma mantinieki ir nevis viņa fiziskie pēcteči, bet mantinieki pēc apsolījuma, tas ir, tie, kas tic Kristum. Luters kā vēl vienu pierādījumu min arī Jāņa Kristītāja vārdus: “Es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus” (Mt. 3:9). Tādējādi miesīga pēctecība pati par sevi vēl neko nenozīmē. Arī Absaloms, kas sadumpojās pret savu tēvu, ir miesīgs Dāvida dēls, tomēr bez ticības viņš iet pazušanā. Tas pats būtu noticis pat ar Īzāku, ja viņam nebūtu ticības, un arī bagātais vīrs Lūkas līdzībā sauc Ābrahāmu par savu tēvu, tomēr viņš to dara veltīgi (Lk.16:24). “Tādēļ,” secina Luters, “Svētais Pāvils pareizi saka – īstie mantinieki ir tie, kuri dzird apsolījumu un tam tic – neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav dzimuši no Ābrahāma miesas. Jo apsolījums, kas ir Dieva vārds, ir tik spēcīgs un varens, ka sauc vārdā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu, Rom. 4:17, un, kā Mt. 3:9 sacīts, Dievs spēj no akmeņiem radīt Ābrahāma bērnus. Miesa jeb miesīga dzimšana to nespēj. Tādas lietas spēj darīt vienīgi visspēcīgais Dieva vārds.” Tātad nevis fiziska izcelšanās vai nacionāla piederība dara par īstu Ābrahāma bērnu un mantinieku, bet gan ticība Dieva vārdā apsolītajam Kristum.

Lutera ekseģētiskā cīņa ar jūdiem par Dieva tautas titulu bija vairāk teorētiska nekā eksistenciāla. Daudz smagāka bija cīņa ar Romas baznīcu, kas arī pretendēja uz šo titulu. Šajā cīņā Luters izmantoja nedaudz citādus ekseģētiskos principus nekā diskusijās ar jūdiem. J. Pelikans norāda uz trim galvenajiem ieročiem, kurus Luters cīņai pret Romas katolicismu rod pirmajā Bībeles grāmatā.

Viens no veidiem bija 1. Mozus grāmatā aprakstītos konfliktus lietot kā ilustrāciju cīņai starp patieso un viltus baznīcu. Šī cīņa sākas līdz ar Ādama un Ievas krišanu un turpinās viscaur baznīcas vēsturē, kur vērojams tas pats naids, kas starp Kainu un Ābelu, Ismaēlu un Īzāku, Ēsavu un Jēkabu – Dieva baznīcu un velnu. Otrs princips bija baznīcas amatu, politiskās ietekmes un cita veida ārējo pazīmju nozīmes ierobežošana. “Ne tikai ķeceri, bet arī turki un jūdi sauc sevi par baznīcu. Tādēļ tas, kurš vienkārši apgalvo, ka viņš ir baznīca, vēl neko nav pateicis – viņam tas jāpierāda.” Nepietiek arī ar to vien, ja kāds tiek saukts par baznīcas bīskapu, priesteri vai kardinālu, jo “tās visas, kā Svētais Pāvils Rom. 9:8 saka, ir miesīgas lietas un saistītas tikai ar cilvēku, bet Dievs neuzlūko cilvēka vaigu.” Te Luters skarbiem vārdiem vēršas pret pāvestu un viņa piekritējiem, kas apgalvo, ka apustuliskā pēctecība, kas saņemta ar roku uzlikšanu, un dažādi baznīcas amati padara tos par likumīgo baznīcu, bet luterāņus sauc par atkritējiem – “atmestiem un nedzīviem baznīcas locekļiem”. Luters secina, ka lietas ir pilnīgi citādas, tieši pretējas, nekā to apgalvo Romas oficiozi: “Tādēļ, kaut arī viņi lielās ar sukcesiju, amatu un likumīgo varu, tomēr, neticēdami apsolījumam, viņi nav nekas vairāk kā Ismaēls Ābrahāma namā.” Visu nosaka nevis formāla ārēja piederība, nevis amati un nosaukumi, laicīga bagātība, ietekme, gudrība un pasaules atzinība, bet gan Dieva apsolījums un paļāvības pilna ticība šim apsolījumam. “Tādēļ mums labi jāiegaumē šie vārdi, jo tie vēršas pret visiem, kuri lielās ar miesu. Jūdi lielās ar savām asinīm – ar to, ka viņi esot Ābrahāma dzimums. Turki lielās ar savām uzvarām un lielo varu. Pāvests lielās ar sukcesiju, sacīdams, ka savu amatu esot mantojis no apustuļiem. Savukārt mēs sakām, ka nav pamata secināt: mēs esam apustuļu sekotāji, kas mantojuši amatu, tādēļ esam baznīca. Jo šeit ir rakstīts: “No Īzāka tiks dēvēti tavi pēcnācēji,” nevis no Ismaēla. Tas nozīmē: Dieva tauta ir nevis tie, kuriem ir miesīga sukcesija, bet gan tie, kuriem ir apsolījums un kuri tam tic, tie ir Dieva tauta.”

Tomēr Luters necentās saistībā ar dievkalpošanu noliegt visu ārējo. Sava nozīme bija gan amatiem, gan ceremonijām, bet tas viss ir domāts nevis ārējas godības izrādīšanai, bet Dieva vārda sludināšanai. Tas ir trešais princips, kuru Luters atrod 1. Mozus grāmatā, kas palīdz viņa cīņā pret Romas katolicismu. Tieši Dieva vārds ir tas, kas veido, rada un nosaka Viņa baznīcu.

Līdzās jūdiem, turkiem un Romas katolicismam Luteram nācās cīnīties arī ar fanātiķiem jeb entuziastiem, kas pārstāvēja reformācijas kreiso spārnu. Šie ļaudis pret Luteru vērsa tos pašus argumentus, kurus Luters bija izmantojis savā cīņā pret Romas katolicismu. 1. Mozus grāmatā Luters rod divus ekseģētiskus principus, kas ļauj viņam atspēkot jūsmotāju argumentus.

Viens no šiem paņēmieniem bija visas 1. Mozus grāmatā aprakstītās teofānijas skaidrot ar Dieva vārda kalpošanas amatu. Otrs princips bija 1. Mozus grāmatā aprakstītās brīnumu zīmes un apsolījumus skaidrot kā pierādījumu tam, ka, radīdams Savu baznīcu, Dievs vienmēr darbojas caur Savu vārdu un sakramentiem.

Fanātiskie Lutera pretinieki Vecās Derības teofānijas, vīzijas un sapņus uzskatīja par nepastarpinātām, tiešām Dieva atklāsmēm. Tādēļ Luters ne tikai meklēja Vecās Derības teofānijās Dieva Dēlu, bet viņš tajās centās atrast arī norādes uz kalpošanas amatu. Luters bija izveidojis hronoloģisku Vecās Derības tabulu, kurā bija minēti visu patriarhu dzīves gadi. Izmantojot šo tabulu, Luters vienmēr spēja norādīt, ka tad, kad Mozus rakstīja “Dievs runājis”, tas bijis kāds no patriarhiem, kas runājis Dieva vārdā. Gadījumos, kad šāds skaidrojums nebija iespējams, Luters uzskatīja, ka tas, kas kalpojis ar Dieva vārdu, bijis eņģelis. Tā tas bijis, piemēram, tad, kad Dievs sauca paradīzes dārzā: “Ādam, kur tu esi?” Savukārt, kad Dievs uzrunāja Kainu, Viņš to darīja ar Ādama starpniecību; kad Dievs aicināja Noasu iekāpt šķirstā, Viņš to darīja ar Metuzāla starpniecību; arī Ābrahāmu Dievs aicināja ar svētu vīru starpniecību, un, pavēlot Ābrahāmam neupurēt Īzāku, bija vajadzīga ārējā vārda starpniecība, lai pārliecinātu viņu. Līdzīgi tas noticis arī visos citos gadījumos. Dievs runājis ar kalpošanas amata starpniecību.

Fanātiķu naids pret kalpošanas amatu izpaudās arī kā dziļa nepatika pret tiem ārējiem līdzekļiem, ar kuriem Dievs Sevi atklāja, proti, vārdu un sakramentiem. Šo attieksmi Luters uzskatīja par raksturīgu visiem ķeceriem un norādīja, ka, tāpat kā bez Dieva vārda nevar būt Gars, tāpat bez sakramentiem nevar būt nedz Dieva vārds, nedz baznīca. Patriarhu laika baznīcai bija gan Dieva vārds, gan sakramenti. Tās bija dažādās zīmes, kas pavadīja patriarhiem dotos Dieva vārda apsolījumus. Luters saskatīja šādas zīmes laba un ļauna atzīšanas kokā, apģērbā, kuru Dievs deva Ādamam un Ievai, pēc plūdiem tā bija varavīksne, upuri un citas Dieva žēlastības zīmes, ar kurām Dievs atklāja Sevi un cēla Savu baznīcu.

Tādējādi, skaidrojot 1. Mozus grāmatu, Lutera ekseģētiskā darba centrā ir Dieva tauta jeb baznīca. Tas ir viņa savdabīgi vēsturiskais un burtiskais Rakstu skaidrošanas princips, kas atšķiras no tā, ko mēs mūsdienās parasti saprotam ar šiem vārdiem. Šāds Rakstu izklāsts ļauj Vecās Derības svētajiem Ādamam un Ievai, Ābrahāmam un Sārai, Jēkabam un Rahēlei kļūt mums tik tuviem, ka viņu dzīves stāsts kļūst arī par mūsējo. Te slēpjas lielā un nepārspējamā vērtība, kas Lutera 1. Mozus grāmatas komentāriem joprojām ir mūsu dienās un kas to atšķir no mūsdienu pētnieku darbiem.