Luters starp Dievu un velnu

Vēstures gājumā Dr. Mārtiņš Luters un viņa teoloģiskais ieguldījums ir vērtēts ļoti dažādi. Pāršķirstot grāmatas un Luteram veltītus rakstus, ir viegli ievērot, ka Luters tiek gan nežēlīgi lamāts, gan tikpat nekritiski slavēts. Ņemot vērā apstākli, ka par Luteru ir sarakstīts visvairāk grāmatu pasaulē, dažādo viedokļu un variāciju skaitam nevajadzētu izbrīnīt. Šajā rakstā mēģināsim noskaidrot, kādu vietu Luters atvēlētu pats sev, ko viņš pats domātu par savu sūtību. Lai to saprastu, vispirms pievērsīsimies Lutera vēstures izpratnei.

LUTERA VĒSTURES IZPRATNE

Pēc Lutera domām vēsture ir Dieva un velna kaujas lauks. Uz šā fona tad arī apskatāmi gan atsevišķi cilvēka dzīves notikumi, gan vēstures gājums kopumā. Tādējādi Luters bija pilnīgi pārliecināts, ka reformācija ir Dieva cīņa pret velnu, un pats Luters atradās šīs kaujas vidū. Turklāt cilvēks nekad neatrodas starp Dievu un velnu kā neitrāla persona. Dievs un velns ne tikai zina to, kas notiek cilvēka sirdī, bet arī aktīvi piedalās šajos notikumos. Citiem vārdiem sakot, cilvēks vai nu pieder Dievam, vai velnam.

REFORMĀCIJA DIEVA DARBS

Pirmajā brīdī varētu likties, ka šai atziņai, ka viss ir atkarīgs no Dieva un Viņa darbības, vajadzētu izraisīt pašā cilvēkā pasivitāti. Tomēr tā tas nav. Atziņa, ka Dievs savā darbībā nav atkarīgs no viņa, radīja Luterā drošību, pārliecību un brīvību enerģiskai darbībai. Taču tajā pašā laikā arī ļāva viņam būt pazemīgam un apzināties savu atkarību no Dieva. Renesanses laikā briestošo ideju, ka vēsturi veido izcili cilvēki, Luters uzskatītu par “šausmīgiem maldiem.” Un, kā norāda vācu teologs Hermanis Zase, tas ir XIX gadsimts, kas “līdz ar moderno vēstures izskaidrojumu un varoņu godināšanu pirmoreiz atnes atbaidošu vācu reformatora slavināšanu, uz kuru pats Luters savā skarbajā valodā būtu atbildējis tā, ka visiem cildinātājiem šis ģēnija kults būtu pārgājis vienreiz par visām reizēm.” Tādējādi, kad Luteram reiz vaicāja, kā viņš ir veicis savu reformācijas darbu, tā nebūt nebija atjokošanās, kad Luters atbildēja, ka reformācijas darbu veicis Dievs, kamēr viņš ar Filipu un Amsdorfu dzēruši alu. Tomēr ikvienu darbu, kurā Luters tika iesaistīts, viņš uzskatīja par Dieva darbu. Labi apzinādamies savu nozīmīgo lomu reformācijas notikumos, Luters tomēr neuzskatīja sevi par reformatoru. Īstais Reformators bija Dievs. Tādējādi ikviens, kas cīnījās pret reformāciju, cīnījās nevis pret Luteru, bet nostājās velna pusē un cīnījās pret Dievu.

VĒSTURES JĒGA IR APSLĒPTA

Lutera vēstures izpratne nenozīmēja, ka Dieva roka ir skaidri redzama ikvienā vēstures notikumā. Patiesībā Luters uzskatīja, ka Dieva darbība nekad nav iepriekš paredzama, jo tā arvien ir apslēpta. Dieva roka jeb darbība vēsturē drīzāk ir ieraugāma nevis ar aukstasinīga vērotāja un vērtētāja, bet gan ar ticības cilvēka acīm. Tāpēc patiesa vēstures izpratne arvien ir saistīta ar Dieva vārda apsolījumiem nevis ar ārējām acīmredzamām norisēm. Kā to Luters norāda “Lielajā katehismā”:

“Pasaule šim apsolījumam netic un neuzskata to par Dieva vārdu, jo tā redz, ka tie, kas uzticas Dievam, nevis mamonam, cieš raizes un trūkumu, ka velns nostājas un cīnās pret tiem, tā ka tiem nav ne naudas, ne labvēlības, ne goda, turklāt tie tik tikko spēj vilkt dzīvību. Turpretī tiem, kas kalpo mamonam, ir vara, labvēlība, gods, labumi un ērtības pasaulē. Tāpēc šie vārdi ir īpaši vērsti pret to šķietamību, ko redzam pasaulē, un ir jāzina, ka tie nemelo un neviļ, bet izrādīsies patiesi.”

Līdzīgā atziņā ir balstīta arī Lutera izpratne par viņa un ikviena cilvēka līdzdalību Dieva darbā, veidojot vēstures gājumu. Dieva nerezamā roka virza vēsturi un Viņa nodomi un mērķi ir atklāti vienīgi Viņa vārdā dotajos apsolījumos. Šī izpratne mums palīdz saprast arī to, kādēļ Luters, pretēji gaidītajam, nekļuva par vācu nacionālistu kustības vadoni. Lasot Lutera 1521. gada aicinājumu “Vācu nācijas augstajām kārtām”, mēs dzirdam nevis nacionālā varoņa, bet pravieša balsi. Tā nav varoņa balss, kas cenšas vadīt savu tautu pretī nacionālai un politiskai neatkarībai no Romas. Tā ir pravieša balss, kas vada savu tautu uz biktskrēslu, lai tādējādi vestu to pie garīgas atjaunotnes un reformācijas. Luters pavisam viegli varēja kļūt par Vācijas Vilhelmu Tellu vai Džordžu Vašingtonu, taču šo iespēju viņš noraidīja. Ar savu Katehismu Luters mācīja savu mīļo vācu tautu lūgt un rakstīt vāciski nevis lai propagandētu “vācu gara” vienreizīgumu un pārākumu pār citām tautām, bet lai vācu tauta kļūtu citiem par piemēru dievbijībā un lūgšanā. Tādējādi “Luters kā vācietis bija traucēklis un nasta vācu tautas nacionālās identitātes meklējumos. Viņš atteicās kļūt par nacionālo varoni, un ar šo atteikšanos pats kļuva par vācu notikumu”, raksta viens no ievērojamākajiem mūsdienu reformācijas pētniekiem Dr. Heiko Obermans.

LUTERA IZPRATNE PAR SAVU UZDEVUMU

Raugoties no pašreizējās perspektīvas, Lutera dzīve un darbs gribot negribot tomēr liekas varonīga cilvēka veikums. Arī neskaitāmās par Luteru sarakstītās grāmatas mums rāda vīru, kas grūtā, smagā studiju darbā nonācis pie saviem evaņģēliskajiem atklājumiem. Tālākā Lutera dzīve parasti tiek aprakstīta, kā dziļi pārdomāts, apzināts mēģinājums šos atklājumus iedzīvināt tautā un aizsargāt pret visiem uzbrukumiem. Taču pats Luters savu dzīvi un darbu vērtēja citādi. Reformācijas notikumu pamatā nebija ne Lutera ambīcijas ne personiskās noslieces un rakstura īpašības. Luters neloloja augstas domas par sevi. Viņš zināja, ka ir citi, par viņu labāk izglītoti un talantīgāki cilvēki, piemēram, Roterdamas Erasms. Viņš pazina arī savu raksturu, kas neļāva viņam vēsā mierā no garīgiem augstumiem risināt teoloģiskus disputus. Luters ātri iekarsa un zaudēja pacietību, un pat viņa rakstiem trūka disciplinētības un dziļi pārdomātas iekšējās uzbūves. Luters nebija tiecies ne pēc profesora, ne sludinātāja amata. Pat teoloģijas doktora studijas tika viņam uzspiestas pret paša gribu. Luteram nepatika cīniņi un strīdi, lai gan jau kopš studiju gadiem viņš bija tajos guvis labu rūdījumu. Tas, par ko Luters priecātos visvairāk, būtu Bībeles studijas un klusas pārdomas. Laiku pa laikam savā dzīvē viņš vēlējās aizbēgt no visa tā, kas viņam bija jādara pret paša gribu. Reiz viņš pat mēģināja bēgt no Vitenbergas. Tomēr atkal un atkal Dievs viņu dzina, trieca un rāva sev līdzi, nedodams Luteram to dzīvi, pēc kādas viņš ilgojās. Arī viņa mūka stāvoklis un universitātes profesora amats nesolīja ļaužu atbalstu. Gan mūki, gan universitātes profesori Lutera laikā bija visvairāk izsmietā un nicinātā ļaužu kārta. Tā pilnīgi pret paša gribu un ārēji nepiemērots Luters tika ierauts reformācijas mutuļojošajos notikumos. Tas bija Dievs, kas, neņemot vērā augustīniešu klostera brāļa Mārtiņa vēlmes un stāvokli, virzīja vēstures gājumu.

Tiklīdz Lutera 95 tēzes bija publicētas, paužot Lutera bažas par grēku piedošanas pārdošanu un pirkšanu, Luters gan Vācijā, gan Romā tika nosodīts kā ķeceris un dumpinieks. Pretinieku apgalvojumi bija tik acīmredzamā pretrunā ar Bībeli un ticību Kristum, ka nebija iespējams viņu rīcību skaidrot citādi, kā tikai ar pilnīgu garīgu aklumu un kurlumu pret Dieva vārdu. Luters saprata, ka arī viņi tiek dzīti līdzīgi kā viņš, tikai tas, kas dzina viņus, nebija Dievs. Viņa pretinieki pieprasīja no Lutera tikai vienu apklust. Taču Lutera klusēšana šajā gadījumā nozīmētu garīgu nāvi visiem tiem, kas jau sen tika maldināti ar baznīcas ārējo autoritāti. Un Luters nebija apklusināms.

Tomēr nebūtu arī pareizi teikt, ka viņš sekoja Dieva gribai vai vadībai. Šodien cilvēki bieži mēdz runāt par sekošanu Dieva gribai un Dieva gribas meklēšanu, jo Dievs tiem liekas tāls un grūti aizsniedzams, paslēpies kaut kur tālu projām aiz visuma dzīlēm. Luters to tā nesaprata. Viņš bija pārliecināts, ka cilvēkam nav dots pašam meklēt un izšķirt savus ceļus. Tas bija Dieva visvarenais spēks, kas dzina Luteru pa to ceļu, ko pats Dievs bija izvēlējies. Bet vai tās nebija tikai dievbijīgas iedomas, paša Lutera vēlmju un domu projekcijas? Vai Luters nejauca savu paša prātu ar Dieva nodomiem? Nekādā gadījumā! Luters nekad nemeklētu un neatzītu dievišķo providenci kā savas rīcības attaisnojumu. Līdzīgi Augustīnam viņš saprata, ka Dievs, kas ir viņam tuvāk nekā viņš pats sev, ar neapturamu spēku virza viņa individuālo dzīvi, tāpat kā Viņš virza visu kopējo vēstures gājumu. Lai saprastu, cik patiesa ir šī Lutera atziņa, pietiek kaut nedaudz iepazīties ar viņa darbiem, kur viņš vēršas pret Romas kūrijas ļaunprātīgo varas un Svēto Rakstu izmantošanu. Tam, ko Luters rakstīja, piemita tāds spēks, ko nebija iespējams apturēt un kam nebija iespējams pretoties ne ar kādu cilvēcisku gudrību vai varu. Šeit ir rodama atbilde uz noslēpumu, kādēļ Luteram bija tik daudz panākumu un kādēļ milzīgā Romas propagandas un varas mašinērija nespēja viņu apklusināt. Bijušo augustīniešu mūku, dievbijīgo brāli Mārtiņu dzina, stūma un trieca pats Dievs ar savu vareno roku.

CILVĒKS KĀ MŪLIS

Patiesībā tas bija humānists Roterdamas Erasms, kas, aizstāvēdams cilvēka izvēles brīvību, piespieda Luteru aprakstīt cilvēku kā kaujas lauku starp Dievu un velnu. Erasms piekristu Luteram, ka cilvēks līdzinās mūlim, kas, savas nezināšanas apstulbots, nespēj izšķirties starp divām siena kaudzēm. Tādēļ, pēc Erasma domām, cilvēkam jānāk palīgā ar izglītību. Turpretī Luters, lai gan ļoti augstu vērtēja izglītību, atzina, ka galvenā cilvēka problēma tomēr nav viņa zināšanu trūkums. Cilvēku par mūli padarīja nevis informācijas trūkums, bet tas, ka pats pēc savas dabas cilvēks bija mūlis. Un uz šā mūļa vienmēr kāds jāja. Vai nu tas bija Dievs vai velns, bet mūļa mugura nekad nebija tukša. Turklāt Luters bija pārliecināts, ka pašam cilvēkam nepieder izvēles iespējas jeb pašnoteikšanās. Viņš nevar savu jātnieku izvēlēties. Jātnieks ir tas, kas izvēlas viņu. Pestīšanas jautājumā lēmums nekad nepieder cilvēkam pašam, bet vienīgi Dievam. No sava pirmā elpas vilciena līdz pēdējai nopūtai cilvēks ir atkarīgs no Dieva. Dieva vārda spēkam, Dieva žēlastībai ticībā ir jādzen cilvēks uz priekšu līdz pat viņa dzīves pēdējam brīdim. Bez dievišķās žēlastības cilvēks sabrūk pats sevī un atgriežas nebūtībā. Tādējādi cilvēks savā dzīvē ir pilnīgi atkarīgs vai nu no pestītāja Dieva, vai no samaitātāja velna. Citas alternatīvas vienkārši nav. Turklāt cilvēkam, pat pamatojoties Rakstos, nav iespējams atklāt Dieva godības un varenības valstību, nedz arī Dieva nodomus šīs pasaules vēstures gājumam. Tādējādi, pretēji Erasma un jebkuriem humānistu uzskatiem, Luters bija pārliecināts, ka neviena cilvēka iespēju robežās nav veicināt un noteikt šīs pasaules progresu un attīstību. Tiesa, laicīgās lietās šis apstāklis nevienu cilvēku neatbrīvo no saprāta lietošanas, lēmumu pieņemšanas un brīvas rīcības. Tādējādi viss vēstures gājums šajā pasaulē bija atkarīgs no Dieva cīņas ar velnu. Ikviens cilvēks un arī pats Luters bija ierauts šajā cīņā.

Pievērsīsimies tagad dažiem konkrētiem piemēriem un mēģināsim izprast, kā pats Luters cīnījās pret velnu. Savā grāmatā “Kristietības būtība” vācu filozofs Ludvigs Feierbahs pauž domu, ka patiesā, augstākā un īstā kristieša dzīve ir bezlaulības dzīve. Lai gan Feierbahs sevi uzskatīja par īstu luterāni un dēvēja sevi pat par otro Luteru, tomēr viņa uzskati par laulības dzīvi patiesībā bija tie paši augsto viduslaiku uzskati, pret kuriem tik ļoti savā mūžā cīnījās Luters. Pēc Lutera domām laulība neapšaubāmi bija Dieva iestādījums, un jebkuru vēršanos pret laulību Luters saprata kā velna cīņu pret Dievu. Viduslaikos cilvēka seksualitāte tika noliegta. Neviens neatzītu, ka cilvēka seksuālās dziņas varētu nākt no Dieva vai tikt pielīdzinātas cilvēka intelektuālajiem sasniegumiem. Cilvēka uzdevums būtu šīs dziņas sevī noliegt un apslāpēt. Turpretī Luters par šādas attieksmes autoru uzskatīja velnu. Velns ienīst jebkuru Dieva darbu un, protams, arī laulību. Rūpīgi pētīdams un tulkodams vācu valodā Svēto Rakstu pantus par laulības iestādījumu un cilvēka seksualitāti, Luters to atzina par Dieva radītu un laulību par tās pareizu lietojumu. Luters nekāda gadījumā nebija spirituālists, kas mēģinātu visu garīgot, uzsverot tikai cilvēka garīgo pusi. Viss cilvēks miesa un gars ir Dieva radīta būtne visās viņa izpausmēs.

LUTERA LAULĪBA

Tādēļ par spīti saviem ienaidniekiem un pretēji draugu brīdinājumiem 1525. gadā Luters salaulājās ar Katerīnu fon Boru. Tas notika pašā asiņainākajā zemnieku kara periodā, un Luters bija pārliecināts, ka pasaules gals vairs nav tālu. Tādēļ vēstulē kādam no saviem draugiem Luters rakstīja, ka viņš ņems savu Katerīnu “lai spītētu velnam.” Tā kā drīz būs jāmirst, tad es nebūšu ļāvis velnam man nolaupīt to, ko Dievs man ir gribējis dāvināt. Lutera ģimenē piedzima seši bērni trīs dēli un trīs meitas. Luters ļoti lepojās ar saviem bērniem un, lai gan bija arī stingrs, tomēr ļoti mīlošs tēvs, kas, kaut arī bija ļoti aizņemts, tomēr atrada laiku ne tikai lai ar bērniem kopīgi muzicētu un dziedātu, bet arī vienkārši rotaļātos. Lutera laulības dzīve bija viena no laimīgākajām laulībām, kāda vien iedomājama. Taču nevis tapēc, ka viņus ar Kati jau no paša sākuma būtu vienojušas īpašas romantiskas mīlestības jūtas, bet tādēļ, ka viņi laulību jau no paša sākuma saprata kā pienākumu pret Dievu un vienam pret otru. Protams, laulības, lai spītētu velnam, varētu likties pavisam dīvains laulību iemesls. Tomēr šis Lutera izteikums tikai skaidri apliecina Svēto Rakstu mācību, ka laulība ir Dieva dots iestādījums. Tādēļ aprecēt izbēgušu mūķeni Luters uzskatīja par vislabāko pretreakciju izdomātajam, velnišķīgajam bezlaulības dzīves viltus garīgumam. Un pēc divdesmit laulībā pavadītajiem gadiem Luters apliecināja, ka Dieva dāvana ir bijusi brīnišķīga:

“Es neatdotu savu Kati pat par Franciju un Venēciju kopā.”

LUTERS KĀ CILVĒKS

Lai gan tūdaļ pēc Vormsas reihstāga Lutera vārds un viņa uzskati kļuva plaši pazīstami, tomēr maz bija tādu, kas viņu pazina reāli kā cilvēku. Ja mēs gribam kaut nedaudz vairāk iepzīt Luteru, tad mums jācenšas viņu iepazīt atrauti no viņa publiskās darbības. Tas varbūt izklausīsies pārsteidzoši, bet pats Luters labāk par saviem kritiķiem pazina savas rakstura vājības. Kā mūks viņš tika mācīts izprast pats sevi, savu dvēseli, un mēs varam samēra droši uzticēties viņa paša spriedumam. Bija divas lietas, ko Luters atzina par saviem lielākajiem trūkumiem, proti, liekvārdību un straujās dusmas. Viņš pats šīs īpašības centās izskaidrot ar savu saksisko izcelšanos.

Lutera nepiekāpība un stiprā pārliecība ticības jautājumos ļāva viņam izturēt milzīgo cīņas spriedzi Augsburgā un Vormsas reihstāgā, tomēr tai bija arī negatīvā puse. Proti, Lutera nostāja lielā mērā samazināja arī viņa draugu skaitu, jo Luteru nebija viegli panest. Taču taisnības labad jāsaka, ka par reformācijas simbolu Luters tika padarīts pats pret savu gribu. Viņš nevarēja vairs pat mājās pateikt ne vārda, kas netiktu drīz iznēsāts tālu jo tālu. Tādējādi ikviens asāks Lutera izteikums tūdaļ kļuva zināms atklātībā un bieži vien tika pat stipri pārspīlēts. Tomēr, izdarot spriedumu par Lutera ātro dabu un nepiekāpību, ir jāatceras, ka nevienā no oficiālajiem disputiem, kur Luters piedalījās, neviens ar viņu nevēlējās diskutēt nopietni. Viņa argumenti vienkārši tika ignorēti un Romas pretinieki centās Luteru dažādi apvainot, aizkaitināt vai vienkārši apvainot ķecerībā. Šajos apstākļos Luters parādīja patiesībā izcilas spējas, cik vien ilgi iespējams uzturēt jēgpilnu dialogu. No 1520. gada Lutera publiskā darbība kļuva arvien atklātāka un viņa oriģinālā domāšana, asais prāts un dzīvā valoda uzplauka visā krāšņumā. Bet, tiklīdz viņš bija atklājis Evaņģēliju un atminējis velna uzbrukuma mērķus, Luters dažreiz arī zaudēja spēju atšķirt patiesos ienaidniekus un velna kārdinājumus no cilvēkiem, kam vienkārši bija atšķirīgi uzskati. Tiklīdz Luterā radās aizdomas par velna klātieni, tā viņš vairs nespēja atšķirt apzinātus melus no vienkāršas kļūdīšanās.

Tomēr tas pats Luters, kas neciestu iebildumus pret saviem teoloģiskajiem uzskatiem, bija gatavs atzīt ne tikai savas nepilnīgās rakstura īpašības, bet arī nepilnīgās zināšanas. Izteiktā veidā tas atklājās Bībeles tulkošanas darbā, kur Luters meklēja citu palīdzību un padomu un respektēja atšķirīgus viedokļus. Luters atzina arī Melanhtona kā zinātnieka pārākumu un slavēja viņa sistemātiķa talantu. Tādējādi Luters, kaut arī bija izcila personība, tomēr labi apzinājās arī savus trūkumus un vājās vietas. Pēc Lutera nāves viņa kabatā tika atrasta zīmīte ar vārdiem:

“Mēs esam ubagi, tas ir tiesa”.

Šos vārdus parasti attiecina uz Lutera attieksmi pret Dievu, taču tik pat labi tos varētu arī attiecināt uz Lutera attieksmi pret cilvēkiem. Arī cilvēku priekšā Luters bija pazemīgs ubags un lūdzējs, izņemot gadījumus, kad viņš bija pārliecināts, ka viņam ir darīšana ar savu lielāko ienaidnieku velnu. Tad Luters nesaudzēja nevienu.

VĪNS, KOMPĀNIJA UN ZIEDI ZĀLES CĪŅAI PRET VELNU

No Vartburgas pils laikiem Luters labi zināja, ka velns mīl cilvēku nošķirt no citiem. Kad cilvēks ir viens, viņš ir vieglāk pieveicams. Tādēļ velns cilvēkus dzen vientulībā, lai mocītu tos ar šaubām, rūpēm un depresiju. Luters sauca velnu par “skābo garu”, kas ienīst priecīgu cilvēku. Turpretī Dievs ir prieka Dievs. Tādēļ Luters iesaka depresijas māktiem cilvēkiem meklēt kompāniju kāršu spēlei un laba vīna malkam vai darīt kaut ko citu, kas cilvēku no sirds ielīksmotu. Turklāt darīt to ar priecīgu prātu un mierīgu sirdsapziņu, jo skumjas un depresija nekad nenāk no Dieva, bet arvien no velna. Vēl viens līdzeklis cīņai ar velnu Luteram bija mūzika. Luters atzina, ka mūzikai ir daudz kā kopīga ar teoloģiju, jo tā dziedina dvēseli un ceļ garu. Kārtis, mūzika un kompānija ir Dieva dāvanas. Luters noraidīja ne tikai pašizdomāto viduslaiku dievbijību, bet viņam nebija nekā kopīga arī ar vēlākām puritāniskās dievbijības formām. Jebkuru viltus dievbijību, jebkuru pašizdomātu pseidodievbijības izpausmi Luters atzina par velna viltību, ar ko velns cenšas sagūstīt cilvēka sirdsapziņu un atraut to no Dieva. Luters bieži mīlēja atpūsties savā dārzā. Viņš nekad nevarēja beigt priecāties par dabu, un, izaicinot velnu, īpaši jūsmoja par rozēm kā Dieva dāvanu. Daudziem Lutera izturēšanās likās ļoti savāda, kad viņš Leipcigas disputā ieradās ar ziedu rokās, disputa laikā to brīdi pa brīdim pasmaržodams. Taču Luters šajā zieda smaržā meklēja mierinājumu un atgādinājumu par Dievu tajos brīžos, kad ar viņa pretinieka Eka muti velns viņam uzbruka visnežēlīgāk.

LŪGŠANA

Tā kā Luters bija pārliecināts, ka reformācija ir paša Dieva darbs, tad viss, kas atlika kristiešiem bija lūgt Dievu, lai Viņš reformē baznīcu. Luters visā savā dzīvē ir bijis liels dievlūdzējs. Šajā ziņā viņu par piemēru min pat Romas katoļu vēsturnieki. Luters uzskatīja, ka tieši lūgšanas ir bijušas tās, kas pasargājušas gan viņu personīgi, gan luterisko baznīcu kopumā pret visiem velna uzbrukumiem. Arī savās vēstulēs, rakstos un sprediķos Luters bieži aicināja ļaudis lūgt par viņu, zinādams lielo aizlūgšanu nozīmi. Pati mīļākā Lutera lūgšanu grāmata bija psalmi. Jau no klostera dzīves laikiem viņš bija iemīļojis psalmu grāmatu, ko lasīja katru dienu. Luters klosterī bija mācījies identificēt sevi ar psalmistu, tā ka Dāvida vārdi kļuva par viņa paša palīgā saucieniem bēdās un slavas dziesmām priekos. Arī pats savu Katehismu Luters uzskatīja par lūgšanu grāmatu un lasīja to katru dienu.

SLIMĪBAS

Arī slimības Luters uztvēra kā velna uzbrukumus. Jau Vartburgas laikā, kad Luters bija 37 gadus vecs, viņu iesāka vajāt slimības. Galvenokārt Luteru mocīja nierakmeņi.Taču trīs reizes Vitenbergā plosījās arī mēris. Visas reizes Luters atteicās pamest pilsētu. Viņš bija pārliecināts, ka to prasa viņa mācītāja pienākums. Arī citiem ļaudīm Luters ieteica nebēgt, bet cīnīties pret nāvi. Luters bija ar mieru atzīt, ka slimības ir Dieva uzlikts pārbaudījums tikai tad, ja visi iespējamie dziedniecības līdzekļi bija izmantoti un slimība tomēr neatstājās. Normāli Luters atzītu, ka slimības ir no velna un pret tām jācīnās ar medicīniskiem līdzekļiem un lūgšanām. Veselība ir no Dieva, bet nāve ir velna mērķis. Luters bija pārliecināts, ka mūžīgā dzīvība nesākas vis debesīs, bet jau šeit uz zemes. No populārā viduslaiku saukļa memento mori izriet, ka dzīvības vidū mēs esam nāves ielenkti. Turpretī Lutera ticība palīdzēja viņam sacīt:

“Nāves vidū mēs esam dzīvības apņemti”.

Šis varētu būt viens no Lutera dzīves moto, kas palīdzēja viņam rast spēku, lai pildītu to milzīgo pienākumu daudzumu, kas gūlās uz viņa pleciem, un lai izturētu tos briesmīgos uzbrukumus, kas viņam bija jāpiedzīvo.

Īsi apkopojot šīs pārdomas, varētu sacīt, ka Luters sevi uzskatīja gan par ubagu, gan par varonīgu karavīru. Ubags viņš bija Dieva priekšā, bet nepiekāpīgs, varonīgs cīnītājs velna priekšā. Tādējādi visa Lutera dzīve bija no vienas puses pilnīga paļāvība uz Dievu, no otras puses nemitīga cīņa pret velnu, vienalga, kādā veidā velna darbi izpaustos. Luters vienmēr vispirms bija pienākuma cilvēks, un kā savu galveno pienākumu viņš saprata Evaņģēlija vēsts atjaunošanu, kas vienlaikus arī kļuva par nemitīgu cīņu pret lielāko Evaņģēlija ienaidnieku velnu.