Luters un ticības apliecības
Iespējams, ka teoloģijas un baznīcas vēstures studentus varētu izbrīnīt luterāņu pastāvīgā interese par savām ticības apliecībām un viņu pārliecība, ka šīs apliecības ir nozīmīgas ne tikai visai baznīcai kopumā, bet arī laicīgajai pasaulei. Daļēji to var saprast, apskatot Lutera nostāju jautājumā par konfesionālo teoloģiju vispār un viņa ietekmi uz apliecību veidošanos. Pašu Luteru interesēja trīs pakāpju attīstība: personīgā ticība, indivīda publisks paziņojums un individuāla kristieša ticības izklāsts vai publiska ticības apliecināšana kopā ar ticības brāļiem un māsām.
Mēs visi zinām par Lutera slaveno “Še es stāvu” runu un citiem nozīmīgime brīžiem, kuros viņš ir publiski apliecinājis savu ticību. Taču reizēm mēs aizmirstam, ka Luteram bija ārkārtīgi liela nozīme arī pirmajās publiskajās visu luterāņu ticības apliecināšanas reizēs. Vormsā, 1521. gadā, viņš bija viens. 1530. gadā Augsburgā viņam līdzās stāvēja daudzi evaņģēliski noskaņoti pilsētu pārstāvji un firsti. Viņam pašam nācās palikt Koburgas pilī, lai arī garā viņš bija Augsburgā, kopā ar šiem ticības apliecinātājiem. Augsburgas ticības apliecība bija Melanhtona spalvas darbs. Taču teologi ir pārliecināti, ka Luteram bija milzīga ietekme uz Augsburgas ticības apliecības tapšanu, pateicoties viņa iepriekš sarakstītajiem darbiem par sakramentiem un citiem jautājumiem, un pastāvīgajai sarakstei starp Koburgu un Augsburgu, kurā viņš apsprieda visbūtiskākos doktrinālos jautājumus un mudināja evaņģēliskos ieņemt stingru nostāju.
No visām luteriskajām ticības apliecībām vienīgi Konkordijas formula tika sarakstīta pēc Lutera nāves. Visas citas izteikti evaņģēliskās luteriskās reformācijas ticības apliecības, tādas kā abi Katehismi, Šmalkaldes artikuli, Augsburgas ticības apliecība un tās Apoloģija visas tika sarakstītas Lutera dzīves laikā, un viņš vai nu bija pats tās rakstījis, vai arī aktīvi piedalījies to rakstīšanā. Tātad, atdalīt Lutera darbus no luterānisma konfesionālajaiem dokumentiem ir pilnīgi nepareizi. Kad Melanhtons Augsburgas ticības apliecības Apoloģijā sacīja: “Ticība nevar būt stipra, ja tā neatklājas ticības apliecībā,” viņš izteica Lutera nostāju, ka tas, kas ir sirdī, ir mutiski jāizsaka.
Jau 1509. gadā Lutera attīstība noritēja verbum evangelii vocale (izrunātā Evaņģēlija vārda) virzienā. Kā sentenarius, Luters uzsvēra Dieva vārdu savos Pētera Lombardieša Sentenču komentāros. Saspringtajā laika posmā starp 1509. un 1519. gadu viņš izstrādāja savas idejas par atgriešanos no grēkiem, par taisnošanu ticībā un par ticības apliecināšanu. Melanhtons, sarakstot Augsburgas ticības apliecību un, protams, tās Apoloģiju, pamatā publiski izteica to, kam ticēja Luters, viņš un citi evaņģēliskie. Pievērsiet uzmanību, piemēram, Melanhtona izteikumam viņa 1521. gada Loci: “Jo Kristu var patiesi iepazīt no šīm lietām, jo pazīt Kristu nozīmē zināt, ko Viņš ir veicis. Tas nenozīmē, kā viņi saka, pazīt Viņa dabas vai iemiesošanās veidus.”* Centrālā Lutera ticības tēze, proti, ka kristīgā ticība ir uzticēšanās promissa dei et benefica Christi, Dieva apsolījumiem un Kristus veikumiem, atrodas arī ticības apliecību centrā. Uzsvaram uz bauslību un Evaņģēliju Lutera teoloģijā un ticības apliecībās ir izšķirošā nozīme Lutera darbos un teoloģijā tieši Lutera jaunās, evaņģēliskās taisnošanas izpratnes dēļ. Ja mēs meklējam kontinuitāti, tad mums ir jāsāk ar Luteru un Melanhtonu un jānonāk līdz Konkordijas formulai 1577. gadā.
Kā to savā darbā Variata Semper Varianda pasniedz Hermanis Zasse: “Lai arī kādi nebūtu Konkordijas formulas trūkumi, bez tās luteriskā reformācija tajā laikā būtu iznīkusi dažādu, atšķirīgu viedokļu haosā. Varenais: “Mēs ticam, mācam un apliecinām,” ar kuru sākas ikviens tās doktrināklais formulējums, atjauno 1530. gada Augsburgas ticības apliecības magnus consensus, kas bija ticis nozaudēts nebeidzamajās Šmalkaldes līgas savstarpējās diskusijās līdz pat līgas izjukšanai un vēlāk doktrinālās diskusijās. [..] Daudz peltā Konkordijas grāmata tajā laikā saglabāja pasaulē altārsakramentu un, līdz ar to, arī Evaņģēliju.” **
Tas, kas bija padomā Konkordijas formulas autoriem, pamatā bija rūpes par vienības saglabāšanu un harmonijas panākšanu protestantu konfesijā. Pirmām kārtām, tā bija luteriska ticības apliecība, taču viņi aptaujāja par to arī citu konfesiju pārstāvjus.*** Ja mēs pievēršamies Konkordijas formulai, mēs tajā atrodam dažus spēcīgus izteikumus par ticības apliecību mērķi. Harmonija ir autentiskā luterisma simbols. IX artikulā (95-96) mēs lasām: “Mums ir patiess prieks un dziļa mīlestība uz īstu harmoniju, un mēs no sirds tiecamies un esam pilni apņēmības no savas puses darīt visu iespējamo, lai to sekmētu. Mēs vēlamies tādu harmoniju, kura nelaupītu godu Dievam, kura neko neatņemtu no svētā Evaņģēlija dievišķajās patiesības, kas neļautu ieviesties ne mazākajiem maldiem, bet gan vestu nabaga grēcinieku pie patiesas un neviltotas grēku nožēlas, celtu viņu ticībā, stiprinātu viņu viņa jaunajā paklausībā, tādējādi uz mūžiem taisnojot un glābjot viņu vienīgi Kristus nopelnā.”
No šī izteikuma ir pietiekoši skaidrs, ka Konkordijas formulas kā luterāņu un arī evaņģēlisko galvenais nolūks bija tāds pats kā Luteram, kad viņš pirmo reizi apliecināja savu ticību Vormsā un parakstījās zem kopējās ticības apliecības Augsburgā. Jebkuri mēģinājumi nošķirt melanhtonisko konfesionālismu no Lutera ticības apliecības patiesībā ir vēsturiska fakta sagrozīšana. Luters bija ar to ārkārtīgi cieši saistīts un Konkordijas formulas autori bija ārkārtīgi tuvi Luteram viņa rūpēs par Kristus nopelna un Evaņģēlija mērķu uzsvēršanu. Kādu harmoniju viņu vēlējās? Tas nepavisam nebija tāds formulējums, kura mērķis būtu par katru cenu panākt mieru. Tā bija, kā viņi to pasniedza Konkordijas formulā (XI artikuls, 95-96), harmonija, kura būtu ilgstoša tādēļ, ka tā bija cieši pamatota Rakstos, un viņi vienīgi reizēm pieminēja Lutera autoritāti, kā arī nebūvēja savu argumentāciju uz tīri racionāliem pamatiem, bet gan allaž atsaucās uz Rakstiem un pamatā uz Evaņģēlija vēsti, ko sludina Raksti.
Runājot par ticības apliecību apliecināšanu, Konkordijas formulā ir pieminēta kristīgā brīvība tajās baznīcas tradīcijās un praksēs, kuras Dievs nav nedz aizliedzis, nedz pavēlējis kā dārgu Dieva dāvanu. Šāda brīvība ir cieši jāsargā no patvaļīgas brīvības, no vienas puses, un no bezizejas legālisma, no otras puses. X artikulā (10) ir sacīts: “Tāpat mēs ticam, mācam un apliecinām, ka ticības apliecināšanas laikā [kad tiek pieprasīta debesu patiesības apliecināšana], kad Dieva vārda ienaidnieki vēlas apspiest tīro svētā Evaņģēlija mācību, visai Dieva draudzei, jā, ikvienam kristietim, bet īpaši Dieva vārda sludinātājiem kā Dieva draudzes vadītājiem [kā tiem, kurus Dievs ir nozīmējis pārvaldīt Viņa baznīcu], Dieva vārds liek brīvi un atklāti apliecināt [dievišķo] mācību un to, kas pieder pie visas [tīrās] reliģijas, ne tikai vārdos, bet arī darbos un savos veikumos.” Tātad, starp lex credendi (ticēšanas likumu) un lex orandi (atklātas ticības apliecināšanas likumu) nepastāv nekāda plaisa. II artikulā (16) ir sacīts: “Un pēc tam kad Dievs ar Svēto Garu Kristībā ir sācis dot patieso Dieva un ticības atziņu, mums būtu Viņu nemitīgi jāpiesauc šajā pašā Garā un žēlastībā, ik dienas vingrinoties Viņa vārda lasīšanā un īstenojot to dzīvē, lai Viņš mūsos saglabātu ticību un savu debešķīgo dāvanu, ik dienas mūs stiprinātu līdz pat mūsu galam. Ja vien pats Dievs nav mūsu skolotājs, mēs nevaram izzināt un iemācīties neko, kas būtu patīkams Viņam un noderīgs mums, un citiem.”
Tātad, patreizējais jautājums ir, cik lielā mērā luteriskās ticības apliecība ir adekvāts dokuments pabeigtības ziņā un cik lielā mērā tās ir adekvātas būtisko patiesību izteikšanas ziņā, ņemot vērā pārmaiņas teoloģiskajā diskusijā un filozofiskajā valodā. Šeit mēs nonākam pie pašas lietas būtības. Ir ticis apgalvots, ka autoritātes problēma ir protestantisma Ahileja papēdis. Hermeneitiskā problēma, metode, kura tiek lietota kristīgo patiesību interpretēšanai ir mūsdienu teoloģisko diskusiju centrālā problēma. Tas, ka ticības apliecībām ir liela nozīme mūsdienu teoloģiskajās diskusijās, patlaban ir plaši atzīts. Konfesionālie formulējumi tiek atzīti par ne tikai svarīgiem atsevišķu reliģijas filozofu formulējumiem, bet gan par Dieva draudzes, proti, baznīcas formulējumiem. Tādējādi, daudzās nesen sarakstītās grāmatās, kuras ir veltītas ticības apliecību izpētei, ir tikusi augstu novērtēta ticības apliecību nozīme šodienas baznīcā. Tā, piemēram, nesen izdotā grāmatā, kuras redaktori ir Vencels Loffs un Lūiss Spics, “Nesaskaņas, dialogs un vienprātība. Pētījumi par luteriskās reformācijas Konkordijas formulu” (Widerspruch, Dialog und Einigung: Studien zur Konkordienformel der luterischen Reformation), ir tādi raksti, kā Vilhelma Kancenbaha sarakstītais “Konfesionālās hermeneitikas modelis un Konkordijas formulas funkcionēšana mūsdienu luterismā” (Modelle konfessioneller Hermeneutik und die Funktion der Konkordienformel im Neuluthertum, 277.-296. lpp.), kurā Kancenbahs, kurš ir labi pazīstams Lutera un Melanhtona pētnieks apskata konfesionālo hermeneitiku un Konkordijas formulas funkcionēšanu mūsdienu luterismā. Joerga Baura raksts tajā pašā grāmatā “Baznīcas ticības apliecības mūsdienu izpratne” (Kirchliches Bekenntnis neuzeitliches Bewustsein, 315.-335. lpp.), kurā viņš apskata ticības apliecību saistību ar Hēgeli un citiem ietekmīgiem filozofiem.
* – Robert Stupperich, red., Melanctons Werke in Auswahl, II, 1 (Gütersloh, 1952.), 7. lpp., 9.-12. rinda.
** – Lutheran Theological Journal V (1971. g. augusts), 49. lpp..
*** – Skat. Lewis W. Spitz un Wenzel Lohff (red.), Dicord, Dialog and Concord. Studies in the Lutheran Reformation’s Formula of Concord (Philadelphia: Fortress Press, 1977.), II daļa: “Vētsuriskās esejas. Reakcija uz Konkordijas formulu – luterāņi, skandināvi, anglikāņi, dāņu reformāti, franču reformāti un katoļi.”
Ieskaties