Mācība par Jaunavu Mariju [2.daļa]
Turpinājumā aplūkosim ikonu pielūgšanas un dievišķošanas praksi Latvijas Pareizticīgajā baznīcā. Lai arī to mēdz dēvēt par godināšanu, tomēr praksē tas izpaužas ne tikai kā pielūgšana, bet kā Pirmā baušļa pārkāpums – ļaudis savu cerību, ticību un paļāvību vērš uz tieši uz personificētu ikonu, no kuras sagaida brīnumus un palīdzību. Tas ir bīstams ceļš, kas laupa vienīgi Dievam pienākošos godu, kā arī ieved ticīgos viltus paļāvībā.
Paši Jaunavas Marijas ikonu nosaukumi skaidri izsaka ar to saistīto cerību un praksi, piemēram, Atbrīvotāja; Ātrā Palīdze; Bojā gājušo Atradēja; Ciešanu; Dzīvību Nesošais Avots; Dziedinātāja; Grēciniekiem Palīdze; Ļaunu siržu Mīkstinātāja; Negaidīts Prieks; Visu noskumušo Iepriecinātāja; utml.
Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra stāsts par Tihvinas brīnumdarošo Dievmātes ikonu skaidri parāda dziļos maldus, kur baznīcu novedis 1.baušļa pārkāpums.
Šis stāsts tika rakstīts sastībā ar Tihvinas brīnumdarošās Dievmātes ikonas novietošanu [uz neilgu laiku] Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē 2004.gada 21.jūnijā.
Citēšu atsevišķas stāsta rindkopas ar saviem izcēlumiem, lai skaidri parādītu tajā apliecināto:
Vissvētās Dievadzemdētājas godināšana aizsākās Apustuļu laikos un turpinās līdz pat mūsu dienām.
Pēc Pestītāja Debesbraukšanas [Debesīs pacelšanās] sākotnēji Jeruzālemes kopienas garīgās dzīves centrs bija Jāņa Teologa nams, bet tās dvēsele – Vissvētās Dievadzemdētājas kā Pestītāja un Dieva Dēla Mātes dzīve un kalpojums, jo Viņa līdzīgi rīta zvaigznei iemirdzējās pirms Kristus Pestītāja – Patiesības Saules lēkta.
Vēl pirms redzamās pasaules radīšanas Vissvētā Jaunava tika izraudzīta cilvēces pestīšanai. Vecā Derība ir Jaunavas – Augstākā Dieva Mātes – pirmstēlu piepildīta. Tā patriarhs Jēkabs Viņu redzēja kā kāpnes, kuras savieno debesis un zemi. Pravietis Mozus Dievmātes pirmstēlu saskatīja ērkšķu krūmā, kurš degdams nesadega – jo Viņa dzemdē Gaismu un paliek Nenīcīga. Dāvids Dievmāti redzēja kā Dzīvā Dieva šķirstu.
“Lūk, tava māte” – it kā Savam māceklim sakot: “Es aizeju no šīs pasaules un atstāju tev Savu Māti. Bijīgi godā Viņu, izpildi Viņas gribu, aicini Viņu palīgā, un Dievmāte būs tavs Iepriecinājums un Aizstāvība.” “No tā brīža māceklis Viņu ņēma pie sevis”. [Jņ.19:27]
Dionīsijs Aeropagīts, atbraucis no Atēnām uz Jeruzālemi, lai ieraudzītu Vissvēto Jaunavu, rakstīja apustulim Pāvilam: “Dieva vārdā apliecinu, ka bez Paša Dieva Visumā nav nekā tik lielā mērā Dieva spēka un svētības piepildīta. Neviens cilvēks ar prātu nespēj apjēgt to, ko redzēju. Dieva priekšā apliecinu: kad citu apustuļu vidū mirdzošais Jānis mani atveda Vissvētās Jaunavas vaiga priekšā, pārdzīvoju neizsakāmas jūtas. Man pretī iezaigojās Dievišķīgs starojums”. [J. Poseļaņins. “Dievmāte”, 1.lpp.]
Vistiklā Dievadzemdētāja pēc slavas pilnās Aizmigšanas parādījās apustuļiem un teica: “Esmu ar jums un neviens pret jums.” Šis Vissvētās Dievmātes apsolījums palicis nemainīgs līdz pat šai dienai.
Aizritējuši jau gandrīz 20 gadsimti, kopš Jaunava un Dieva Māte aupšupcelta pie Radītāja un Visauzturētāja Troņa, bet cilvēku neatminība un ļaunums nav spējuši mazināt to mīlestību un godāšanu, kādu cilvēki veltījuši Vissvētajai Jaunavai un Aizstāvei.
Ticīgie kristieši ir izjutuši un izjūt Vissvētās Dievadzemdētājas mātišķo gādību. Visšķīstās Dievmātes godāšanā cilvēku sirdis rod patvērumu no šīszemes bēdām un gūst diženu cerību uz Mūžīgo Dzīvi.
Ne bailēs, bet mīlestībā un bezgalīgā žēlsirdībā Vissvētā Dievadzemdētāja ved mūs pie Kristus. Viņa žēlo mūs visupiedodošā līdzcietībā, Viņa ar Visšķīstajām Rokām gatava uzņemt tos, kuriem, liekas, vairs nav atgriešanās pie labas dzīves un pestīšanas.
Kristus Baznīcas vēsturē redzams, kā piepildās Viņas solījums nepamest pasauli. Tāpēc visu ticīgo kristiešu vārdā Kristus Baznīca lūgšanās Viņai sauc: “Tu dzemdībās jaunavību saglabāji, aizmigdama pasauli neatstāji, Dievadzemdētāja.”
Stāvēdama Dieva Troņa priekšā, Vissvētā Jaunava patiesi neatstāj pasauli un cilvēci.
Mūsu garīgai pamācībai un svētīgai pestīšanai Viņa mums atstājusi Savas svētās ikonas.
Un, jo tālāk aizritējis laiks kopš Vissvētās Dievadzemdētājas slavas pārpilnās Aizmigšanas, jo vairāk virs zemes izplatījušās Viņas svētās ikonas.
Pie Visšķīstās Jaunavas labestīgā vaiga nāk daudzas kristiešu paaudzes. Pie Viņas cilvēki atnes priekus un sēras, uztic Aizstāvei lolotās cerības un sapņus. Aizvadītajās divās tūkstošgadēs nav bijis ne mirkļa, kad cilvēka dvēsele neraidītu nopūtas Dievmātei, un cik priecīgs tas miteklis, kurā pie Vissvētās Dievadzemdētājas lēnprātīgā vaiga kvēlo lampadas liesmiņa.
Tomēr cilvēka mēle nespēj izteikt visus brīnumus, kurus Viņas žēlsirdība veikusi cietēju pestīšanas labā, nevaram saskaitīt pār mums izlieto žēlsirdību bagātības.
Dievmāte – uzticīga Uzmundrinātāja un Pamudinātāja uz upurdarbu un sirsnīga Aizlūdzēja par mums – Pati māca mūs cildināt Viņas slavu un dižumu!
Kopš Baznīcas pirmsākumiem kristieši vienmēr sevi uzticējuši mūsu Kunga Jēzus Kristus Mātes gādībai.
Arī mēs neklusēsim par brīnumiem, kurus Vissvētā Dievmāte parādījusi no Savas ikonas. Ikonu brīnumdarītāju spējas parādās lūgšanu un stingras ticības dēļ: lūgšana ticībā ir garīgs spēks, kas piesaista žēlastību, svētību un pats ceļas augšup, Dieva žēlsirdības brīnumu celts.
“Šodien pareizticīgie kristieši lūgšanās godā neskaitāmas agrāk nezināmas un no jauna atklājušās brīnumdarošas un mirres izlejošas Vissvētās Dievadzemdētājas ikonas. No tām nākošā palīdzība un izdziedināšana visiem, kuri no sirds vēršas pie Vissvētās Jaunavas tēliem, neapstrīdami apliecina Viņas labdarības cilvēku dzimumam un apstiprina mūsu Mātes – Svētās Pareizticīgās Baznīcas – patiesumu un svētumu.” [Sņessoreva. “Vissvētās Dievadzemdētājas zemes dzīve.” – SPb, 1910., 114. lpp.]
Tihvinas ikona ir viena no vispazīstamākajām un visvairāk godātajām Dievmātes brīnumdarošajām ikonām. To uzgleznojis svētais apustulis Lūka.
Vairākkārt apustulim Lūkam nācās dzirdēt kristiešu dievbijīgo vēlēšanos – lai būtu pieejams Visšķīstās Jaunavas Dievadzemdētājas attēls. Šis izglītotais Antiohijas pilsonis, svētā apustuļa Pāvila ceļabiedrs un viņa darbu līdzdalībnieks, ne tikai prasmīgs ārsts, bet arī mākslinieks, uz koka attēloja Dievmātes visšķīsto Veidolu ar Pirmsmūžīgo Mazuli uz rokām. Saskaņā ar Baznīcas tradīciju – mutvārdu vēstījumu – Lūka uzgleznojis vēl vairākas ikonas.
Ieraudzījusi ikonās Savu attēlu, Vissvētā Dievadzemdētāja pravietiski teica: “No Manis dzimušā un Mana svētība lai ir ar šīm ikonām.”
Tihvinas klosterī bez pašas parādījušās ikonas atradās vēl trīs īpaši godināmas tās kopijas. Pirmā – tā sauktā “Tihvinas Dievadzemdētājas iznesamā ikona”, tāpat guvusi slavu kā brīnumdaroša, atradās kolonnas dienvidu pusē senā ikonu skapītī. Šo ikonu nesa visos krusta gājienos, ienesa arī dievbijīgu kristiešu mājās – lai iepriecinātu gan bēdās, gan arī lai paustu pateicību Dievam par sūtītām žēlastībām.
Otra Dievmātes ikonas brīnumdarošā kopija atradās uz sienas pie klostera rietumu vārtiem. Pie šīs ikonas norisa daudzi izcili brīnumi.
Trešā izcilā brīnumdarošās ikonas kopija bija tā sauktā “Karapulka ikona”. Šo tēlu 1812. gadā ņēma līdz Kutuzova komandētais krievu karaspēks. Karam beidzoties, to atdeva atpakaļ klosterim līdz ar bagātīgām krievu kareivju veltēm. Šī ikona pavadīja Tihvinas družīnu Krimas kara laikā. Ikonas apkalums veidots apzeltītā sudrabā ar dārgiem akmeņiem. Neskaitāmas citas Tihvinas tēla kopijas izplatījušās pa visu krievu zemi.
Par godu brīnumdarošai Tihvinas ikonai tika celti dievnami, klosteri, sānaltāri un kapelas.
Debesu Ķēniņienes brīnumdarošais tēls apciemoja daudzas Vācijas pilsētas, daudziem desmitiem tūkstošiem cietēju un grūtdieņu sniegdams prieku un mierinājumu.
Dievmātes Tihvinas ikona apmeklēja daudzas Amerikas un Kanādas draudzes, un tas deva bagātīgus garīgus augļus. Pareizticība nostiprinājās, vairojās draudžu locekļu skaits.
Visa Tās vēsture no Jeruzālemes līdz šodienai liecina par Ikonas īstumu, autentiskumu un providenciālo nozīmīgumu Krievu Pareizticīgajai Baznīcai, Krievzemei kā Vissvētās Dievadzemdētājas daļai un visai Dieva tautai un turpmākajiem pasaules likteņiem.
Un mēs līdz ar Atonas klosteru iemītniekiem sauksim Visšķīstajai Valdniecei: “Neviens, pie Tevis nākdams, Visšķīstā Dievadzemdētāja, neaiziet no Tevis kaunā, bet gan lūdz žēlastību, svētību un pēc lūguma saņem labu dāvanu.” Šī lūgšana, ko Atonā ik dienas dzied vakara dievkalpojuma noslēgumā, īsos vārdos izteic stipru, nepārvaramu, neapdzēšamu cilvēces ticību uz Dievmātes aizstāvību.
Sakarā ar ikonas, teiksim, “oficiālo valsts vizīti” Latvijā, tapis raksts “Tihvinas Dievmātes ikonas ierašanos gaidot”, ko uzrakstījis LPB Debesbraukšanas baznīcas altāra kalpotājs Aleksandrs Akatovs un Anna Āboliņa. Citēšu atseviškus fragmentus no minētā raksta:
Pateicoties mūsu metropolīta Aleksandra pūlēm, ar Maskavas un visas Krievijas patriarha Aleksija svētību, Tihvinas Dievmātes ikona šā gada jūnija mēnesī ieradīsies Rīgā. Šī notikuma sakarā notika metropolīta Aleksandra tikšanās ar mūsu Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu.
Tikšanas laikā metropolīts teica: “Šis notikums ir būtisks visiem kristiešiem, jo ikona gleznota 1.gs., un tā visiem ticīgajiem ir liels svētums. Svarīgi, lai pret to tiktu izrādīta atbilstoša valsts, prezidentes un sabiedrības attieksme, lai atnāktu tai paklanīties, un to godam pavadītu tālākceļā.”
Brīnumdarošajai Tihvinas Dievmātes ikonai pasaulē atzīta ļoti augsta vēsturiskā un mākslinieciskā vērtība. Uzskata, ka šī ir viena no ikonām, kuru zīmējis pats apustulis un evaņģēlists Lūka. Neilgi pirms turku iebrukuma 1383.g. ikona pazudusi no Konstantinopoles un vairākkārt parādījusies Krievijā Ladogas ezera apkaimē. Vietās, kur pieredzēts šis brīnums, tika uzceltas baznīcas un kapelas. Arī Tihvinā tapa dievnams par godu Dievmātei, vēlāk te izveidojās vīriešu klosteris.
Ticam, ka Tihvinas Dievmātes ikonas ierašanās stiprinās Svētās Baznīcas vienotību un pasargās to no visādiem uzbrukumiem, un Vissvētā Dievmāte svētīs mūsu Latvijas un Krievijas Pareizticīgo Baznīcas šajā grūtajā laikā.
Pēc šo rakstu izlasīšanas ar nožēlu nākas secināt, ka šobrīd tiešām LPB ir grūts laiks, jo par baznīcas dzīves centu kļuvis pagānisks elku kults. Atvesto ikonu 2004.gada vasarā devās pielūgt tūkstošiem cilvēku stāvot kilometriem garās rindās, tādējādi cerot saņemt svētību.
Bet vai svētība nāk no ikonas? Turklāt Jēzus solīja sūtīt Svēto Garu, nevis savu māti. Diemžēl visā garajā aprakstā nevaram izlasīt nevienu frāzi, kas apliecinātu patieso Pestītāju Jēzu Kristu, un skaidru izpratni par žēlastības līdzekļiem – Dieva Vārdu un Svētajiem Sakramentiem, kuros Jēzus ir apsolījis savu klātbūtni līdz pasaules galam. Tie aizstāti ar ikonām.
Turklāt Jaunava, šķiet, ir varenāka par pašu Dievu, jo Kristus aizejot no pasaules esot atstājis savu māti, lai tā pēc savas debesbraukšanas būtu kopā ar ticīgajiem līdz pat pasaules galam, it kā pats Kristus to nespētu izdarīt.
Vēl raksts atklāj mācību par Mariju kā līdzpestītāju, ceļu pie Kristus, un brīnumdarītāju caur Viņas iestādīto līdzekli ikonu.
Bet, lasot šādus, maigi izsakoties, dīvainus stāstus, kas pretendē uz Kristīgās Baznīcas patiesās mācības un ticības nosaukumu, nav īsti skaidrs, kādēļ būtu pie Kristus jānonāk, ja jau visu sniedz Debesu Ķēniņiene, kuru “Baznīca lūgšanās sauc…”
Turklāt apgalvojumi, ka Jaunava ir parādījusies apustuļiem, nekad neatstāj pasauli un ir dāvājusi Baznīcai ikonas, nepārprotami izslēdz ticību patiesajai Svēto Rakstu vēstij par Pestītāju Kristu, Viņa sūtīto Aizstāvi – Svēto Garu, un apsolījumiem, kas saistīti ar Dieva Vārdu, grēku piedošanu Kristus dēļ, kā arī Kristības un Vakarēdiena nozīmi.
Un, ja arī citos rakstos par to būtu runāts sasnaņā ar Svētajiem Rakstiem, tomēr šīs divas ticības – ticība elkam un ticība Kristum – ir nesavienojamas, un līdz ar to ticīgajam šādā, madus kultivējošā, baznīcā ir ļoti grūti palikt uzticīgam Svēto Rakstu mācībai un saglabāt skaidru sirdsapziņu.
Kāds draudzes loceklis man reiz jautāja: “Vai LPB vēl ir kristīga Baznīca, kuras vārda tā runā?” Tiešām, tur ticība, cerība un paļāvība tiek vērsta prom no Kristus, un to dara ne tikai pati LPB, bet visu ticīgo un Baznīcas vārdā aicina to darīt visai sabiedrībai ar prezidenti priekšgalā.
Jā, bēdīgi ir ar viņiem. Lai arī pareizticīgie nav tik naski kā romieši uz dažādu murdziņu ‘ex cathedra’ pasludināšanu (jo nav jau tik vienota “krēsla”), tas viņu bezpreģela, bezbremžu misticisms ir kaut kas monstrozs. Tādā ziņā, ka tas aprij un iznīcina jebkādu konstruktīvu, sakarīgu sarunu. (Ir mēģināts.) Ja tu nešļūc pa viņu hrizmām ieeļļoto reni, tad tu vienkārši tai visā nepiedalies, bet ar skaidru prātu un vienkāršu, biblisku ticību tāda šļūkšana nav iespējama. Lūk, arī visa oikumēne.
Var jau saprast džeku izmisumu, ka ir jāizdomā bildes un patriarhu tētiņi, ko bučot, lai tai bardakā būtu kaut jel kāda struktūra un baznīcas “vienība”.
draugs Didzi, romiešu “murdziņu” apskats ar Dievpalīgu sekos drīz
Bet beigās apskatīsim arī biblisko mācību par Kristus māti.
ar pareizticīgajiem īstenībā nav tik vienkārši: tai pat laikā viņu vidū ir daudz ļaužu, kas par šo klanīšanos bildei teiktu: bet es Dievam klanos, protams, ka tikpat labi arī citur varētu klanīties. tur ir šausmīgas atšķirības starp cilvēku izpratnēm.
Tā “Dievam klanīšanās” ir atruna, ko izglītotākie viņu starpā lieto, lai atšūtu uzbāzīgus protestantu interesentus. Neviena ‘nabožnaja staruška’ neko tādu i nedomā. Dievs viņai ir tāls un svešs, no Jēzus (2. Mozus, kurš faktiski ir bargāks par pirmo) viņa raustās, Marija – tā vēl it kā nekas, un tomēr drošāk kādu no savējiem svētajiem nolūgties – taču jau tāds pats krieviņš bijis, kā viņa pati.
pareizticības esot divas, vienlaicīgas un pretējas, tā arī man stāstīts.
Liekot lietā to, kas pie Aristoteļa ir labs un paturams, nākas secināt, ka viena no šīm “pareiz”ticībām tādā gadījumā ir stipri nepareiza. Lai gan šiem jau vairāk tas Platons patīk. :)
Minētais Dionīsijs, kurš raksta Pāvilam, droši vien ir domāts Pseidodionīsijs, kura raksti, atspoguļojot jūtamu neoplatonisma ietekmi, ir attiecināmi uz, ja nekļūdos, 4. vai 5. gs.
Man personīgi romieši liekas daudz pievilcīgāki, jo viņiem kaut ko izdomā un kā dogmu pasludina cilvēks ar akadēmisku teoloģisku izglītību – pāvests, nevis kā pie pravoslāviem, kur kurš katrs starecs meža būdiņā var nez ko izdomāt un pasludināt savam atbalstītāju pulciņam kā dogmu. Lai atceramies vēl joprojām valdošo histēriju par Antikrista skaitli pasēs Krievijā – tā nāca no dažiem starciem un vēl nav rimusies.
ej galiigi… cik ilgi jaapiipee, lai shitaadu uzceptu? afigetj…
Nu ļoti dīvains portāls!! Lasu un brīnos, kā cilvēkiem nav laika iet pie Dieva, lūgt utt., bet sēdēt internetā ur rakstīt ne jau ko skaistu, bet nepārtraukti kašķēties, naidoties. Tā taču nedara kristīgi ļaudis. Vai kāds no jums ir bijis latviešu pareizticīgā baznīcā Rīgā? Vai kāds no jums ir īsti jutis mūsu Dieva Jēzus Kristus lielo spēku???? Un kāpēc jūs nerunājat par to kādu baznīcu Kristus iedibināja? Gudri tak cilvēki esat, ne? Un zinat, kāpēc ir Luterticība:))) Kasaties vien, ne jums tas par svētību. Lai Dievs apžēlojas.
P.s. Dieva māti jāgodā, citādi nebūtu mums Kristus… Un beidziet ķidāt nevajadzīgas lietas. Mērķis mums ir viens! Padzerties. Man patīk to darīt no māla krūzītes, citam no glāzes, citam ar plaukstām…
paldies salas par e-viedokli, līdzība par krūzīti ir forša, taču gribu vērst uzmanību, ka e-BAZNICA raksta nevis par krūzītēm, bet par to dziru… uzmanieties un pārbaudiet ko dzer ikviens, kā to darīja berojieši [Ap.17:11]
ar cieņu
Jūsu e-minence