Mācības par attaisnošanu ticībā pasargāšanai no maldiem

Kristīgā terminoloģija, ar kuras palīdzību mācība par attaisnošanu ticībā tiek pasargāta no maldiem.

• “No žēlastības, Kristus dēļ, ticībā.” Šie termini tiek lietoti, lai izslēgtu no attaisnošanas mācības visus cilvēku darbus, gan iepriekšējos, gan patreizējos, gan gaidāmos. Konkordijas formula raksta:
  

  “Pie attaisnošanas patiesi pieder un ir nepieciešami tikai: Dieva žēlastība, Kristus nopelns un ticība.”

  Izteiciens no žēlastības attiecina pestīšanu vienīgi uz Dieva žēlastību Kristū (Dieva žēlastības pilnā labvēlība.) un izslēdz Romas katoļu teoloģijā mācīto, ka attaisnošanas cēlonis varētu būt tā dēvētā “iedvestā žēlastība”. Izteiciens Kristus dēļ nozīmē to pašu, ko “Kristus vietnieciskās gandarīšanas dēļ,” “jo Viņš ir mūsu dēļ piepildījis bauslību un izpircis mūsu grēkus”.

  Mācība par attaisnošanu Kristus dēļ ir jāaizstāv no: a) pāvestiešiem, kuri uzskata pat attaisnošanas cēloni iedvesto žēlastību, mīlestību utt.. b) no jūsmotājiem, kuri pamato attaisnošanu nevis Kristus nopelnos, bet gan “Kristū mūsos,” jeb Viņa iekšējā un svētdarošajā darbībā cilvēka sirdī (Osianders); un c) no visiem mūsdienu racionālistiskajiem teologiem, kuri noraida attaisnošanas tiesisko raksturu kā pārāk “juridisku” un definē to kā ētisku procesu jeb cilvēka transformēšanos, kas notiek Svētā Gara svētdarošās iedarbības rezultātā.

  Vārds ticībā norāda uz to, ka ticība ir līdzeklis [kas saņem], ar kura palīdzību ticīgais attiecina uz sevi žēlastības līdzekļos [kas dod] piedāvātos Kristus nopelnus. Visi šie trīs izteicieni kopā apstiprina biblisko patiesību, “ka mūsu taisnība ir meklējama nevis mūsu pašu vai visu cilvēku nopelnos, darbos, tikumos un vērtībā, bet gan vienīgi Kristū, mūsu Kungā”.

  Šī patiesība ir jāaizstāv no visām maldu mācībām, kuras aizstāj ārpus grēcinieka esošo Kristus objektīvo taisnību ar paša cilvēka taisnību, uzskatot to par attaisnošanas pamatu (pāvestieši, jūsmotāji, reliģiskie eksperimentētāji utt.).

• “Attaisnošana kā tiesisks jeb juridisisks, nevis fizisks jeb medicīnisks akts.” Šīs frāzes jēga būtībā ir tāda, ka attaisnošana nav grēcinieka iekšēja pārveidošana jeb viņa svētdarīšana, bet gan dievišķs akts, kura rezultātā Dievs pasludina grēcinieku par attaisnotu Kristus nopelnu dēļ. Tas nozīmē, ka attaisnošana pamatā ir nevis kādas izmaiņas cilvēkā, pateicoties kurām Viņš tiek darīts taisns, bet gan izmaiņas, kuru rezultātā Viņš tiek pasludināts par taisnu, pateicoties Kristus pilnīgajai taisnībai, kuru viņš ticībā attiecina uz sevi. Attaisnošanai sekojošās izmaiņas pašā cilvēkā ir ticības augļi un attiecas nevis uz mācību par attaisnošanu, bet gan uz mācību par svētdarīšanu.

  Tomēr, runājot par attaisnošanu kā tiesisku jeb juridisku darbību, mums ir jāatceras, ka pastāv kāda būtiska atšķirība starp laicīgajām tiesām un Dieva tiesu. Laicīgās tiesas attaisno, jeb pasludina par taisniem, nevainīgos un notiesā vainīgos. Tie, kas notiesā nevainīgo un attaisno vainīgo, Tā Kunga acīs ir negantnieki (Sal.pam.17:15). Taču Dievs, taisnojot cilvēkus, attaisno bezdievjus (Rom.4:5), pamatojotie tajā, ka Kristus ar savu pilnīgo paklausību ir izpircis bezdievju parādus (Jes.53:5-6; 2.Kor.5:21).

  Apoloģija saka:

  “Vēl vairāk, šajā vietā [Rom.5:1] attaisnot, saskaņā ar šī vārda tiesisko pielietojumu, nozīmē attaisnot vainīgo un pasludināt to par taisnu kāda cita, proti, Kristus taisnības dēļ, saņemot šo taisnību ticībā. Tādēļ, tā kā šajā Rakstu vietā kāda cita taisnība mums tiek pieskaitīta kā mūsējā, tad mums par to ir jārunā citādi, nekā filozofijā vai laicīgajā tiesā, kurā mēs vērtējam katra personīgo darbu taisnību.”

  Šāds iedalījums ir ļoti svarīgs, jo, ja Dievs attaisnotu vienīgi taisnos un tiesātu visus netaisnos, kā tas notiek laicīgās tiesās, tad netiktu izglābts neviens pats grēcinieks (Lk.18:14; Gal. 3:10), jo, neskatoties uz visiem saviem morālajiem centieniem, Dieva priekšā neviens cilvēks nav taisns (Jes.64:6). Romas katoļu mācība, ka Dievs attaisno vienīgi tos, kuri ir vai nu pilnībā, vai vismaz daļēji taisni, sagrauj visu Evaņģēlija vēsti par attaisnošanu ticībā. Luters pamatoti dēvēja šo mācību par “sātana indi” un “vispostošāko sērgu”, jo tā atņem grēciniekam jebkādu patiesu mierinājumu un laupa Dievam godu, kas Viņam pienākas kā žēlīgajam Kungam, kurš piedod grēkus bez jebkādiem nopelniem, Kristus dēļ (Rom.3:28; Ef.2:7-9).

  Šo patiesību ir nepieciešams uzsvērt tādēļ, ka attaisnošana ir tiesiska darbība tā biblsiskajā nozīmē noliedz ne tikai visi prokatoliski noskaņotie protestanti (Andreass Osianders, Švenkfelds), bet arī arminiāņi un sinergisti.

  To, ka darbības vārds δικαίουν nozīmē “pasludināt par attaisnotu,” nevis “padarīt par taisnu,” neapgāžami pierāda gan tas, kā tas konsekventi tiek lietots Rakstos, gan arī izsledzošie izteikumi [prievārdi] kopā ar kuriem šis termins tiek parasti lietots (Rom.3:23-28; 4:5-8). Tas viss apliecina, ka attaisnošana nav dziedināšanas vai svētdarīšanas process, kura rezultātā grēciniekam dota iespēja izpelnīties pestīšanu ar saviem labajiem darbiem, bet gan tiesisks akts, ar kura starpniecību Dievs Kristus dēļ pasludina viņu par taisnu, lai arī pats par sevi viņš ir necienīgs un netaisns (Rom.4:5).

• “Vienīgi ticībā”. Tam, ka Luters tik ļoti uzsver “vienīgi ticībā”, ir pamatots iemesls. Viņa oponenti, pāvestieši, bija gatavi atzīt, ka grēcinieks tiek pestīts ticībā, taču viņi atsacījās atzīt, ka viņš tiek pestīts vienīgi ticībā. Viņi labi saprata, ka ar šo izteicienu reformators nevēlējās izslēgt no attaisnošanas Dieva žēlastību, Kristus nopelnus un žēlastības līdzekļus kā līdzekļus, ar kuru palīdzību Dievs sniedz cilvēkiem to taisnību, kuru Kristus ir nodrošinājis pasaulei ar savu vietniecisko izpirkšanu. Viņi zināja, ka ar šo terminu Luters vēlējās definēt ticību vienīgi kā līdzekli, ar kura palīdzību tiek satverta Kristus taisnība, kas grēciniekam tiek piedāvāta Evaņģēlijā; un šādai definīcijai viņi nevarēja piekrist. Pasludinot, ka grēcinieks tiek pestīts ticībā, viņi definēja ticību kā tikumu vai pozitīvu īpašību, kuru viņam ir devis Dievs, tādēļ “pestīšana ticībā,” galu galā, nozīmē “pestīšana pēc darbiem” (ticība, kas darbojas mīlestībā).

  Tādēļ Lutera “vienīgi ticībā” palīdzēja tikt galā ar šiem semipelaginānisma maldiem. Tās pozitīvais aspekts apliecināja to, ka ticība kalpo vienīgi kā instruments jeb līdzeklis, bet negatīvais – ka šī taisnojošā ticība nav uzskatāma par labu darbu jeb īpašību.

  Luterāņiem šajā gadījumā bija visas tiesības apgalvot, ka, noliedzot “vienīgi”, viņu oponenti noliedz arī ticībā; citiem vārdiem, ka viņu mācība par attaisnošanu ir tiešā pretrunā Rakstu mācībai (Rom.3:28; 4:5), kura izslēdz no attaisnošanas jebkādus cilvēku darbus.

  Tā “vienīgi ticībā” kļuva par reformācijas lozungu un arī mūsdienās joprojām ir konfesionālās luteriskās baznīcas lozungs, kurš atklāj pasaulei tās centrālo mācību, proti, ka grēcinieks tiek attaisnots Dieva priekšā bez nopelniem, Viņa žēlastībā, neatkarīgi no bauslības darbiem (Rom.3:21-28). Katoļu enciklopēdijā par “ticību” ir teikts šādi: “Ja no šī artikula [Augsburgas ticības apliecības IV art.] izsvītrotu nepieņemamo “vienīgi” , tad šis artikuls būtu pieņemams arī katoļiem.”

• “Attaisnošanai nav nepieciešami pat labo darbu klātbūtne”. Šis izteiciens ir jāapskata saistībā ar kādu citu svarīgu patiesību, proti, “ka ticība nekad nav viena, tomēr ir vienīgā, kas taisno”. Šī patiesība tiek skaidri mācīta Rakstos. No vienas puses, pestījošajai ticībai allaž seko darbi (Rom.5:1-5; Gal.5:6; Jēk.2:20); no otras puses – ticība nav pestīšanas cēlonis tādēļ, ka tā izraisa labos darbus (Rom.3:28; 4:5).

  Konkordijas formla par to raksta:

  “Labie darbi nenāk pirms ticības, tāpat kā svētdarīšana nenāk pirms attaisnošanas. Bet vispirms Svētais Gars ar Evaņģēlija starpniecību izraisa mūsos atgriešanos un ticību. Tas ļauj saņemt Dieva žēlastību Kristū, ar kuras palīdzību cilvēks tiek attaisnots. Un tad, pēc attaisnošanas, Svētais Gars viņu arī atjauno un svētdara, kam tad arī seko labie darbi.

  To nedrīkstētu izprast tā, it kā attaisnošana un atjaunošana būtu savstarpēji nošķirtas lietas un patiesa ticība varētu kādu laiku pastāvēt līdzās ļauniem nolūkiem, bet tādējādi tiek norādīta kārtība [..] kādā tās seko viena otrai. Jo Lutera sacītais tomēr paliek patiesība: Ticība un labie darbi itin labi saskan un sadzīvo (ir nesaraujami saistīti), tomēr svētības avots ir vienīgi ticība bez darbiem; un tomēr tā nekad un ne uz brīdi nav viena.”

  Tādi izteikumi, kā “attaisnošanai ir nepieciešami labie darbi,” vai “pestīšanai ir nepieciešami labie darbi,” ir jānosoda gan kā nepareizi paši par sevi, gan kā tādi, kuri aizstāv pelagiānisko mācību par cilvēka līdzdarbošanos savā atgriešanā. Tieši pret šādiem maldīgiem izteikumiem luteriskā baznīca apliecina: “Attaisnošanai nav nepieciešama pat labo darbu klātbūtne.”

• “Attaisnošanai nav dažādu pakāpju” (Attaisnošanai nav dažādu pakāpju, tā nenotiek pakāpeniski, tā nepieņem vairāk un mazāk.). Šis luterāņu izteikums ir vērsts pret pāvestiešu un prokatoliski noskaņoto protestantu izteikumiem, kuri, jaucot svētdarīšanu ar attaisnošanu, pieņem, ka attaisnošana ir pakāpeniska, jo arī dievišķā žēlastība cilvēkā (iedvestā [ielietā] jeb piesaistītā žēlastība) darbojas pakāpeniski, padarot cilvēku aizvien pilnīgāku un liekot viņa attaisnošanai būt atkarīgai no panākumiem svēttapšanā.

  Oponējot šiem maldiem, konfesionālā luteriskā baznīca, pamatojoties Rakstos, māca, ka attaisnošana ir momentāna un tādēļ ir pilnīga jau tajā pašā brīdī, kad cilvēks sāk ticēt Kristum (Rom.4:7; Lk.18:24; Rom.5:1). Tā Luters raksta:

  “Attaisnošana nenāk pa daļām, bet visa uzreiz.”

  Tiesa, pastāv dažādas ticības pakāpes, jo vienam kristietim ticība var būt spēcīga, bet otram – vāja. Taču arī vāja ticība taisno tieši tikpat lielā mērā, cik stipra ticība, jo pat vāja ticība ir uzticēšanās Kristus taisnībai. Luters pamatoti saka:

  “Tādēļ Kristū, pateicoties ticībai, mēs visi esam vienādi. Varbūt Sv. Pētera ticība ir spēcīgāka par manējo, tomēr tā ir tāda pat ticība Kristum.

  Uzņemot Kristu, mēs Viņu uzņemam pilnībā, neatkarīgi no tā, vai to daram spēcīgi vai vāji.”

• “Grēku piedošana ir pilnīga, nevis tikai daļēja piedošana.” Šo patiesību vēlreiz un vēlreiz apstiprina mūsu luteriskās ticības apliecības. Apoloģija raksta:
  

  “Saskaņā ar Ps. 32:1: “Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti,” grēku piedošana nozīmē svētību.”

  Un Konkordijas formula :

  “Saskaņā ar to, kā Svētajos Rakstos tiek lietots vārds attaisnot, tas apzīmē grēku piedošanu, proti, pasludināšanu par brīvu no grēka varas.”

  Un vēlreiz:

  “Ticības taisnība Dieva priekšā ir vienīgi žēlīga salīdzināšanās jeb grēku piedošana.”

  Šo patiesību māca Sv. Pāvils Rom.4:5-8, kur viņš saka, ka attaisnoto grēki ir apklāti jeb piedoti. Tie mūsu dogmatiķi, kuri iedala attaisnošanu divās daļās, proti, Kristus taisnības pieskaitīšanā un grēku piedošanā, to dara skaidrības dēļ. Patiesībā Kristus taisnības pieskaitīšana ir obligāts grēku piedošanas priekšnosacījums; citiem vārdiem, Dievs, pieskaitot grēciniekam Kristus pilnīgo taisnību, piedod viņam grēkus. Dievišķajā attaisnošanas spriedumā abas šīs darbības patiešām sakrīt; jeb, mēs varētu sacīt, tās veido vienu un to pašu darbību, proti, attaisnošanu.

  Runājot par attaisnošanas cēloni, Raksti reizēm min Kristu (Rom.3:22), reizēm – Kristus taisnību (Rom.5:18) vai Viņa nāvi un asinis (1.Kor.2:2), vai Viņa augšāmcelšanos no mirušajiem (Rom.10:9), vai Viņa vārdu (1.Jņ.5:13) utt.. Taču visas šīs Rakstu vietas apliecina vienu un to pašu patiesību, proti, ka grēcinieks ir attaisnots, pateicoties Kristus vietnieciskajām ciešanām un nāvei, kuru Dievs Evaņģēlijā par brīvu piedāvā visiem cilvēkiem. Tomēr skaidrības labad mūsu dogmatiķi parasti izšķir vairākus attaisnošanas iemeslus:

  • Dieva žēlastība ir iekšējs pamudinošs cēlonis;
  • Kristus (Viņa vietnieciskā gandarīšana), ārējs pamudinošs cēlonis jeb nopelni;
  • Evaņģēlijs, instrumentāls cēlonis no Dieva puses.

  Šis iedalījums palīdz mums izprast svarīgo patiesību, ka Dievs visžēlīgi piedod grēkus visiem, kuri ticībā satver žēlastības līdzekļos piedāvāto Kristus taisnību.