Mājokļa jautājums Bībelē
Visu lietu Radītājs pazemojās. Jēzus “bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību.” [2.Kor.8:9]
Dievs Viņam noteica ciešanu ceļu, lai izpirktu mūs. Turklāt Viņš kļuva nabadzīgs. Proti, “lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur Savu galvu nolikt.” [Mt.8:20] Kristum bija atļauts nolikt galvu vienīgi pie krusta, kur Viņš nokāra galvu un atdeva garu. [Jņ.19:30] Tā ir pirmā sadaļa Bībeles mājokļu programmā, bez kuras nav iespējams aptvert otro.
Reiz Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. Un, kur Es noeju, to ceļu jūs zināt.” [Jņ.14:1-4]
Jēzus darīja zināmu, ka Debesīs ir daudz mājokļu. Tur nav dzīvokļu deficīts. Gluži otrādi, Jēzus vēlas tur izmitināt pēc iespējas vairāk cilvēku. Viņš ir “sagatavojis” debesu mājokļus. Citiem vārdiem sakot, Viņš tos ir iekārtojis, lai kurā katrā brīdī varētu uzņemt iemītniekus. Neviens mājoklis debesu valstībā nav nepiemērots dzīvošanai.
Kā Jēzus tos iekārtoja? Kļūstot ar bezpajumtnieku un nokarot galvu pie krusta.
Paši par sevi mēs nepavisam nebijām piemēroti debešķīgajiem mājokļiem. Mēs būtu tos piecūkojuši ar saviem grēkiem. Mēs tur dzīvotu tik pat nesaticīgi, nešķīsti un grūtsirdīgi, kā šeit. Tādēļ Jēzus mūs šķīstīja, mirstot par mūsu grēkiem.
Kad mūsu grēki ir piedoti, mēs kļūstam piemēroti debesu mājokļiem. Ticība Kristum dāvā piedošanu. “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.” [Ap.d.16:31] Tādēļ Jēzus saka: “Ticiet Man.” “Jūsu sirdis lai neizbīstas!” [Jņ.14:1]
Pat, ja mēs būtu ļoti trūcīgi, debesīs mums ir rezervēts mūžīgs mājoklis, un tur mūs sagaida mūžīgs prieks. Tur mēs skatīsim Dieva Jēru savām acīm.
Pat, ja mēs būtu ļoti bagāti, mūsu vērtīgākais “noguldījums” ir Debesu valstība. Tā arī ir Bībeles mājokļu programmas otrā sadaļa.
Jeruzalemes kristieši pārdeva savus īpašumus, un saņemto naudu nolika pie apustuļu kājām. Šie līdzekļi tika izdalīti saskaņā ar katra vajadzībām. Viņi rūpējās par trūcīgajiem, kā arī uzturēja apustuļus, lai tiem nav jāiegrimst laicīgās rūpēs.
Tā bija ļoti apdomīga naudas ieguldīšana, jo pēc 40 gadiem Jeruzaleme tika nopostīta. Viņu mīlestības darbs bija pilnībā labprātīgs.
Protams, viss netika pārdots. Draudzei, kurā bija 5000 locekļu, kas regulāri sanāca kopā dievkalpojumos, bija nepieciešama pajumte. Daudzi šim nolūkam atvēlēja savas mājas, un šī prakse tika pārņemta arī citās draudzēs. Svētais vakarēdiens arī tika noturēts mājās. Piemēram, Marka mātes nams bija lūgšanu vieta. [Ap.d.12:12]
Tā ir mājokļu programmas trešā sadaļa: laicīgais īpašums mums tiek dots tādēļ, lai mēs ar to kalpotu tuvākajam un lietotu to Evaņģēlija izplatīšanai.
Jeruzalemes izpostīšana ir pasaules gala priekšvēstnesis. Pastarajā dienā mūsu īpašumi pilnībā zaudēs vērtību. Mēs nevarēsim to paņemt līdz. To paņems uguns. Jerzualemes draudze ir katras vietējās draudzes ideāls. Pirmie kristieši savu laicīgo īpašumu investēja Evaņģēlija izplatīšanā, lai pēc iespējas vairāk cilvēku mantotu īpašumu Debesīs. Viņu noguldījums deva iespēju uzklausīt Evaņģēliju arī mums.
Kuru mājokļa programmas sadaļu īstenojam mēs?
Nu, un ko piedāvājat?
Pārdot visu un izdalīt bomžiem nav liela māksla.
Un pēc tam – pievienoties tiem pašiem bomžiem?
A kas mūs visus uzturēs?
Ļaut savā mājā, kur aug bērni utt., mitināties bomžiem? Un visu vākt un satīrīt pēc viņiem, uzraujoties uz zādzībām? Uzturēt tādus liekēžus?
Jēzum bija vienkārši – viņš uzbūra zivis vai maizi, ja vajadzēja ēst. Mums tādu spēju nav. Tikai ar darbu. Bet tas savukārt prasa ieguldīt naudu izglītībā vai biznesā, normālus dzīves apstākļus, pieklājīgi izskatīties, ne kā bomzim, un tā tālāk.
Par grēkiem. Neesmu redzējis nevienu kristieti, kas būtu pēc kristības negrēcīgs kļuvis. Tādi paši vien ir kā bija pirms tam. Tikai tagad acīmredzot var grēkot nebēdājot. Tāda tā atšķirība?
Vai vienīgais kristieša mērķis ir nolikt galvu pie krusta (tipa ļaut sevi pamatīgi nomocīt un apsmiet) un atdot galus?
Vot padomājiet kristieši par šito.
Draugs, kartupel, karstu-tu-streb,
1. Atbalstīt, uzturēt un veicināt Evaņģēlija sludināšanu pasaulē nenozīmē apkopt bezpajumtniekus. Runa ir par kristīgo draudzi. Vari, protams, kļūt par māti kartupeli kā Kalkutas Terēze, bet tas nav tas, par ko runā autors. Pasludini labo vēsti, iztulko kādu grāmatu, noorganizē kādu pasākumu, ziedo draudzei un misijas darbam.
2. Bez grēka nav neviens, tomēr sirdsmiers un mūžība pieder svētajiem, proti, tiem, kas nevis paši ir svēti kļuvuši, bet kurus par tādiem darījis Dievs Jēzus Kristus nopelna dēļ.
3. Kartupel, tavs uztraukums man atsauca atmiņā Mk.10:17-22.
Turklāt, kartupel, ja tev ir ko pārdot, tad priecājies. Labi, ka tev nav jāmaksā 40 gadus kredīts par vienistabas dzīvokli Pleskodālē.
Ar cieņu,
gviclo