Maldīgās mācības par žēlastības līdzekļiem

Bibliskā mācība par žēlastības līdzekļiem ir krietni cietusi no katoļu, kalvinistu un racionālo sinergistu (arminiāņu) puses. Ņemot vērā šī jautājuma lielo nozīmi, mēs sniegsim detalizētu viņu maldu mācību izklāstu.

• Katoļu mācība. Katolicismā patiešām tiek mācīts, ka Kristus ar savu nāvi ir nodrošinājis grēciniekiem žēlastību. Tādēļ tas viennozīmīgi noliedz mācību, ka grēcinieks var tikt attaisnots un pestīts “bez dievišķās žēlastības Kristū” (Tridentas koncils, VI ses., 1, 2, 3, 10, 22. kan.). Saskaņā ar katoļu mācību, šī Kristus nodrošinātā dievišķā žēlastība ir domāta visiem cilvēkiem, tātad, Tridentas koncils (VI ses., 17. kan.) skaidri noraida kalvinistu mācīto partikulāro [tikai izredzētajiem domāto] žēlastību.

  Ņemot vērā šos faktus, Romas katoļu baznīcai it kā būtu jāmāca luteriskā mācība par attaisnošanu no žēlastībā, ticībā Kristus vietnieciskajai izpirkšanai; tomēr Roma ir viennozīmīgi noraidījusi arī šo principālo kristīgās Baznīcas mācību.

  Lai izprastu šādu attieksmi, mums ir jāpatur prātā tas, ko Romas katoļu teologam nozīmē termini “dievišķā žēlastība,” “taisnojošā žēlastība” utt.. Saskaņā ar viņu mācību, Kristus ir miris par pasaules grēkiem tādēļ, lai Dievs varētu iedvest cilvēkam tik daudz žēlastības (ielietā žēlastība), ka viņš kļūtu patiesi spējīgs izpelnīties savu attaisnošanu un pestīšanu (Tridentas koncils, VI ses., 4, 32. kan.) vai nu tiecoties pēc labā, vai arī veicot labus darbus*. Citiem vārdiem, saskaņā ar Romas katoļu mācību, Kristus ir nodrošinājis grēciniekam tik daudz žēlastības, ka viņi ar Dieva žēlīgo palīgu (pateicoties dievišķu spēju iedvešanai) var paši izpelnīties pestīšanu.

  No tā izriet, ka, saskaņā ar Romas katoļu mācību, žēlastības līdzekļi nav Dieva nozīmēti līdzekļi, ar kuru starpniecību Dievs piedāvā un sniedz ticīgam grēciniekam visu Kristus paklausību, bet gan līdzekļi, ar kuru starpniecību grēcinieks, pateicoties iedvestajai žēlastībai, gūst spējas izpelnīties pestīšanu pats saviem spēkiem. Visa mācība par žēlastības līdzekļiem tiek sagrozīta par labu attaisnošanai pēc nopelniem.

  Taču, tā kā paļaušanās uz labajiem darbiem allaž liek grēciniekam šaubīties par savu žēlastības un pestīšanas stāvokli (un šādas šaubas Romas baznīca pasludina par īpašu kristīgu tikumu – Tridentas koncils, VI ses., 9. nod., 13. kan.). tad sakramentu skaits ir ticis palielināts (iestiprināšana [konfirmācija], grēku nožēla, ordinācija, laulība un pastarā svētība [slimnieku svaidīšana]), lai grēcinieks ar daudzu “sakramentu” palīdzību varētu saņemt maksimālu ielieto žēlastību un tādējādi vairot arī savai pestīšanai nepieciešamos darbus (Tridentas koncils, VII ses., 3. un 4. kan.).

  It īpaši “grēku nožēlas sakraments” ir domāts tam, lai pamudinātu grēcinieku uz īpašiem labiem darbiem (krusta kariem, svētceļojumiem, indulgenču pirkšanu, iestāšanos klosterī utt.). Patiesībā, cītīgi lietojot “grēku nožēlas sakramentu,” labo darbu skaits nav ierobežots. Un tomēr, neskatoties uz visiem šiem darbiem, viņš nekad nevar būt pārliecināts par pestīšanu, kā rezultātā viņa kristīgā dzīve ir pastāvīga tiekšanās pēc pestīšanas ar labo darbu palīdzību. Pat sakramenti nespēj šim grēka nomāktajam cilvēkam sniegt mierinājumu, jo tiem ir “jāiedveš žēlastība” un tam ir jānotiek pašam par sevi, bez labiem nolūkiem no saņēmēja puses, tātad, tie nesniedz grēku piedošanu, dzīvību un pestīšanu. Tādēļ Romas katoļu mācība par sakramentiem radikāli atšķiras no bibliskās mācības par žēlastības līdzekļiem.

• Kalvinisma mācība. Tā kā kalvinisms noliedz vispārējo pestīšanas žēlastību un uzstāj, ka Dieva žēlastība Kristū Jēzū ir partikulāra, proti, ir domāta tikai zināmam cilvēku skaitam (izredzētajiem), tad tai nākas mācīt, ka neizredzētajiem nav patiesu žēlastības līdzekļu. Gluži otrādi, tiem, kurus Dievs ir izredzējis mūžīgai pazudināšanai, žēlastības līdzekļi kļūst par “pazudināšanas līdzekļiem,” kā to apgalvo Kalvins:
  

  “Ir universāls [vispārējs] aicinājums, kurā caur ārējā Vārda pasludinājumu Dievs vienādi aicina pie sevis visus, arī tos, kuriem [šis aicinājums] piedāvā smaržu uz nāvi un smagas pazudināšanas matēriju. ** “

  Tiesa, Kalvins atzīst, ka neizredzēto pazudināšanā ir vainojams arī tas, ka viņi noraida dievišķo žēlastību, kura viņiem tiek piedāvāta Dieva “vispārējā aicinājumā,” ar Viņa ārējā vārda sludināšanas starpniecību. Taču šis ir viens no daudzajiem kalvinistiskās soterioloģijas nekonsekventuma piemēriem. Patiesībā, saskaņā ar kalvinistu uzskatiem, neizredzētie nemaz nevar saņemt Dieva žēlastību, tādēļ viņi nevar to arī noraidīt. Kalvins raksta: “Vienīgi izredzētie piedzīvo Gara iekšējo spēku un līdztekus ārējām zīmēm saņem arī lietas [t.i., būtību] jeb sakramentam piemītošās labās īpašības.

  Īsāk sakot, saskaņā ar Kalvina mācību, neizredzētie nevar saņemt Dieva žēlastību, lai arī reizēm viņš apvaino noraidītājus [liekuļus] un neticīgos dievišķās žēlastības noraidīšanā. Kalvina gadījumā viņa izteiksmes veids ir vienīgi tukšas frāzes, kuras kopē ortodoksās kristietības mācībā lietoto valodu, saskaņā ar kuru liekuļi un neticīgie patiešām noraida dievišķo žēlastību, jo, pamatojoties Rakstos, šī žēlastība ir vispārēja un, līdz ar to, arī Dieva pestīšanas aicinājums attiecas uz visiem. Cilvēks var noraidīt žēlastību vienīgi tādā gadījumā, ja tā patiešām ir piedāvāta visiem cilvēkiem (nopietns [patiess] aicinājums), kā to allaž ir mācījuši mūsu dogmatiķi.

  Tomēr, galu galā, kalvinisms neatzīst žēlastības līdzekļu pastāvēšanu pat izredzētajiem, Kalvins nepārprotami iesaka kristiešiem nevērtēt savu izredzētību un pestīšanu pēc Evaņģēlija vispārējā aicinājuma, kurš tiek izteikts ar ārējā vārda starpniecību, bet gan vienīgi pēc speciālā aicinājuma, kuras pamatā ir Gara dota iekšēja apgaismība. Vadoties no strikti kalvinistiskām pozīcijām, šis norādījums ir gluži konsekvents, jo pat īsteni ticīgie neuzdrošinās balstīt savu pestīšanas cerību Dieva Vārda aicinājumā un apsolījumā; jo tas attiecas arī uz neizredzētajiem un tādēļ var viņus pievilt. Tādēļ reformātu dievbijīgie un izredzētie nespēj novērtēt savu izredzētību un pestīšanu citādi, kā vien pēc Svētā Gara dotās iekšējās apgaismības jeb iedvestās žēlastības.

  Taču, saskaņā ar kalvinistu uzskatu, pat šī ticīgā cilvēka iekšējā apgaismošana notiek, nevis pateicoties Evaņģēlija sludināšanai, bet gan tiešā veidā (Hodžs: “Atdzimšana notiek bez vidutājiem.” “Jaunas dzīvības iedvešana atdzimušajos ir tiešs Gara darbs.” “Patiesība [Evaņģēlijs] piedalās atgriešanas darbā, taču nav līdzeklis, ar kura palīdzību tā tiek izraisīta.”).

  No tā izriet, ka kalvinisms neatzīst nekādus žēlastības līdzekļus, ar kuru palīdzību Dievs piedāvā un piešķir cilvēkiem pestīšanu, un izraisa ticību jeb atdzimšanu. Citiem vārdiem, kalvinismam nākas noraidīt žēlastības līdzekļus kā “vidutājus” jeb līdzekļus, ar kuru palīdzību tiek izraisīta atdzimšana. Vispārējās pestīšanas žēlastības noliegšana, attiecīgi sagrauj Rakstu mācību par žēlastības līdzekļiem, neatstājot ne zīmes, ne liecības, kas liecinātu par Dieva žēlīgo gribu attiecībā uz grēcinieku, gribu, kura izraisa vai spēcina ticību.

  Tiesa, kalvinisms runā par Dieva Vārdu un sakramentiem arī kā par dievišķās žēlastības “zīmēm” jeb “simboliem” (zīme, simbols, orderis, zīmogs). Taču, tā kā tas uzskata, ka dievišķā žēlastība ir sevišķa un ka vienas un tās pašas zīmes var būt gan “pestīšanas zīmes,” gan “pazudināšanas zīmes,” tad ticīgais nekad nedrīkst apšaubīt savu žēlastības stāvokli, jo viņš nevar noteikt, vai zīme jeb zīmogs viņa gadījumā apzīmē pestīšanu vai pazudināšanu. Tādēļ viņam nākas pamatot savu cerību uz pestīšanu savas sirds iekšējā apgaismībā; un tas, galu galā, nav nekas cits, kā ielietā žēlastība.

  Tomēr patiesais lietu stāvoklis ir vēl nopietnāks. Kalvinistiem raksturīgā vispārējās žēlastības un žēlastības līdzekļu noliegšana sagrauj arī biblisko mācību par pestījošo ticību un žēlastību. Ticība, kura pilnībā nepaļaujas uz Evaņģēlija žēlīgajiem apsolījumiem, nav patiesa ticība šī vārda bibliskā nozīmē, bet gan tukšas iedomas. Saskaņā ar skaidru Rakstu mācību, ticību izraisa Evaņģēlija sludināšana un tā pamatā sastāv no uzticēšanās Evaņģēlija apsolījumiem (Rom.10:17; Mk.1:15; 16:15-16). Jebkura cita ticība balstās pašu cilvēku liktos pamatos un tādēļ ir fiktīva ticība.

  Tieši šajā jautājumā starp katoļiem un kalvinistiem ir kas kopējs – tie abi nav uzticīgi Rakstu mācībai par pestījošo ticību. Katolicismam, kurš noraida grēcinieku pestīšanu vienīgi no žēlastības, nākas uzticēt pestīšanu iedvestajai žēlastībai (ielietajā žēlastība, t.i., svētdarīšana, labie darbi). Kalvinismam, kurš noliedz vispārējo pestīšanas žēlastību, līdzīgā kārtā nākas paļauties uz svētdarīšanu, lai iemantotu pārliecību par savu pestīšanu (savas sirds iekšējā apgaismībā). Katolicisms maldās, uzskatot, ka dievišķā žēlastība tiek iedvesta grēciniekā no izdarītās darbības kā tādas, jeb bez ticības no paša cilvēka puses; kalvinisms pieļauj tikpat smagu kļūdu, mācot, ka Svētais Gars izraisa atdzimšanu jeb ticību tiešā veidā, jeb bez žēlastības līdzekļu starpniecības. Abos gadījumos vērojama acīmredzama novirzīšanās no Rakstiem un, ja šīm mācībām tiek konsekventi sekots, tad pestījošā ticība nav iespējama, jo šīs mācības piedēvē tai nepareizu pamatu, t.i., Dieva žēlastība mūsos (pretēji Dieva žēlastībai par mums [mūsu dēļ]), jeb svētdarītu sirdi.

  Taču pestījošā ticība ir cieši saistīta ar pestījošā žēlastību un, ja tiek sagrozīta viena, tad no tā cieš arī otra. Tā kā katolicisms un kalvinisms sagroza mācību par pestīšanu, pamatojot ticību paša cilvēka labajās īpašībās, tad tie sagroza arī mācību par pestījošo žēlastību. Tie abi uzskata pestījošo ticību nevis par Dieva labvēlīgu attieksmi pret grēciniekiem, ko izraisījis Kristus upuris (Dieva žēlastības pilnā labvēlība), bet drīzāk par Dieva žēlīgu un svētdarošu darbību cilvēka sirdī, kas vienā gadījumā pazīstama kā ielietā žēlastība (katolicisms), bet otrā gadījumā – kā savas sirds iekšējā apgaismība (kalvinisms).

  Šī patiesība ir spēkā, neskatoties uz daudzu reformātu apgalvojumiem, ka grēcinieka ticības objekts ir Dieva žēlastības pilnā labvēlība. To, ko viņi māca teorijā, tie neievēro praksē, it īpaši tad, ja viņiem ir jāmierina kāds grēcinieks, kuru satrauc viņa žēlastības stāvoklis. Tā kā viņi noliedz vispārējo žēlastību un visas pasaules salīdzināšanos, pateicoties Kristus nāvei, viņiem ir jānorāda grēciniekam, kurš meklē pārliecību par pestīšanu, uz dievišķās žēlastības darbību viņa sirdī, jeb uz “Kristus klātbūtnes un iemājošanas patreizēju piedzīvošanu, kuru papildina aktīva kalpošana un šķīsta dzīve” (Strongs). Vēl vairāk, lai iegūtu papildus pārliecību, viņi apgalvo, ka Svētais Gars, ja reiz ir gūts, nekad nevar tikt nozaudēts. Taču abas šīs mācības ir pašu cilvēku izgudrojumi, tādēļ arī no tām gūtā pārliecība par pestīšanu ir tikai cilvēciska un, līdz ar to, veltīga un tukša.

• Sinergisma maldi. To, ko mēs sacījām par katolisko semipelagiānismu, varētu attiecināt arī uz sinergismu (arminiānismu). Gan katolicisms, gan sinergisms noliedz grēcinieku pestīšanu vienīgi no žēlastības. Abi pestīšanu attiecina daļēji uz cilvēka paša cēlajiem centieniem izpelnīties žēlastību vai izšķirties par labu tai. Un, lai arī ne sinergisms, ne arminiānisms neuzskata, ka žēlastības līdzekļi darbotos no izdarītās darbības kā tādas, tomēr tie abi uzskata tos ne tikai par Dieva izvēlētiem līdzekļiem, ar kuru palīdzību Viņš žēlīgi piedāvā pestīšanu, izraisa un stiprina ticību, bet gan drīzāk par interaktīviem elementiem, kuri pamudina grēcinieku atgriezties, izmantojot viņam piešķirtās dievišķās spējas.

  Taču šeit atkal būtu jāsaka, ka ticība, kura pilnībā nepaļaujas uz Kristus dēļ dāvāto Dieva žēlastību, nav patiesa ticība šī vārda bibliskajā nozīmē (Gal.5:4; 3:10), bet gan gluži otrādi – apzināta Evaņģēlija noraidīšana (Rom.4:4-5). Tātad, galu galā, arī sinergisms sagroza mācību par žēlastības līdzekļiem un padara par neiespējamu pestījošo ticību.

• Ir gandrīz lieki piebilst, ka biblisko mācību par žēlastības līdzekļiem noliedz arī visi tie, kuri neatzīst Kristus vietniecisko gandarīšanu. Tā kā viņi atsakās pieņemt Kristus vietnieciskās nāves nopelnīto salīdzināšanos, tad viņiem nākas salīdzināties ar Dievu, “mēģinot turēt Dieva baušļus” un tas izslēdz iespēju, ka varētu pastāvēt kādi dievišķi žēlastības līdzekļi – grēku piedošanas jeb attaisnošanas līdzekļi (Ef.1:7; Gal.5:4). Modernisms ir pagānisms, kurš slēpjas aiz kristīgas terminoloģijas un sagrauj pašus kristīgās reliģijas pamatus, proti, attaisnošanu no žēlastības, ticībā Kristus asiņu panāktajai izpirkšanai (Rom.3:23-28).
   
• Tas, kas attiecas uz modernistiem, zināmā mērā attiecas arī uz jūsmotājiem (entuziastiem), kuri māca, ka Svētais Gars darbojas ārpus dievišķajiem žēlastības līdzekļiem (ārpus šī entuziasma [Gara iedvesmojuma]).

  Šie maldi ir izpaudušies dažādās formās. Viena no tā ir cvingliānisms: “Svētajam Garam nav nepieciešams līdzeklis, ar kura palīdzību iekļūt un darboties cilvēku sirdīs; tādēļ ticība nav Evaņģēlija auglis, bet gan tiešas Gara darbības rezultāts” (nepastarpināti darbojošais Gars). Kvekerisms ir vēl viena un daudz radikālāka entuziasma forma: “Dievs dod savu Garu bez sava vārda starpniecības, tādēļ var tikt pestīti arī tie, kuri nekad nav dzirdējuši par vēsturisko Kristu.” Taču jūsmotāju maldus aizstāv arī tie mūsdienu teologi, kuri māca, ka ticību var izraisīt pati “Kristus persona” vai “Viņa vēsturiska manifestēšanās”, bez Evaņģēlija vēsts par Viņa vietniecisko nāvi. Pestījošā ticība, bez šaubām, uzticas vēsturiskajam Jēzum, taču vēsturiskais Jēzus ir evaņģēliju Jēzus, kurš, būdams krustā sists, izlēja savas asinis par pasaules grēkiem (1.Jņ.1:7; Gal.3:13; 2:20). Bet mūsdienu racionālisms noraida šo Kristu, vienīgo grēcinieku Pestītāju, kura nopelni ar žēlastības līdzekļu starpniecību tiek patiesi piedāvāti visiem cilvēkiem.

  To, ka modernais eksperimentālisms (pārdzīvojumu teoloģija) ir nekas vairāk, kā entuziasms, neprasa īpašus pierādījumus. Ticība kuru ar žēlastības līdzekļu starpniecību nav izraisījis Svētais Gars, nav patiesa ticība, bet gan pašapmāns (1.Tim.6:3-4). Dažādās entuziasma formas (Mincers, Cvinglijs, Hodžs, pietisti, modernie eksperimentālisti) atšķiras nevis pēc veida, bet gan vienīgi pēc intensitātes pakāpes. Tādi mūsdienu eksperimentālistu izteikumi, piemēram: “Kristietis dzīvo nevis no žēlastības līdzekļiem, bet gan no personīgas sadraudzības ar Dievu, kuru viņš piedzīvo Kristū” (A. Harnaks), vai: “Cilvēks, kuru ir iekšēji uzveicis Kristus personas spēks, šī paša iekšējā procesa gaitā piedzīvo Dieva dāvāto grēku piedošanu” (V. Hermans), apliecina, ka viņi noliedz žēlastības līdzekļus gluži tāpat, kā visi citi jūsmotāji pirms viņiem. Ticība patiešām ir pārdzīvojums, taču šo ticību jeb šo pārdzīvojumu ir jāizraisa Evaņģēlijam (Jņ.8:31-32; 17:20). Ik reizi, kad cilvēks meklē Dieva žēlastību ārpus Evaņģēlija, viņš sagāž pašus ticības pamatus.

No argumentiem, ar kuru palīdzību dažādu grupējumu jūsmotāji ir mēģinājuši pamatot savu noraidošo attieksmi pret žēlastības līdzekļiem, mums būtu jāmin šādi:

• Žēlastības līdzekļi nav nepieciešami, jo Svētajam Garam nav nepieciešami līdzekļi (Cvinglijs: vadonis jeb rīks), lai iekļūtu un darbotos cilvēka sirdī.

  Atbilde: Svētie Raksti skaidri māca, ka Svētais Gars parasti neuzrunā cilvēku bez ārēju līdzekļu palīdzības (Jņ.17:20; Rom.10:17; Ef.2:20 utt.).

• Tā kā atdzimšana ir Dieva visvarenības darbs, to nevar izraisīt kādi līdzekļi.

  Atbilde: Svētie Raksti skaidri māca, ka atdzimšana ir Dieva visvarenības darbs, kurš tiek īstenots ar noteiktu līdzekļu palīdzību (Ef.1:19; Rom.10:17; Tit.3:5). Tādēļ Hodžam nav taisnība, rakstot: “Ja Evaņģēlijs un sakramenti dod pestīšanu, tad jau tas vairs nav Dievs, kurš pestī.” (Skat. tam sekojošo novienkāršošanu līdz absurdam: “Ja maize uztur dzīvību, tad tas vairs nav Dievs, kurš to uztur.”)

• Uzskats par to, ka Dievs savās attiecībās ar cilvēku ir atkarīgs no kādiem līdzekļiem, ir Dieva necienīgs.

  Atbilde: Tā kā Dievs ir pats vēlējies izmantot noteiktus līdzekļus gan dabas, gan žēlastības valstībā, tad mums nenākas Viņu par to tiesāt.

• Ja Dievs patiešām darbotos ar žēlastības līdzekļu starpniecību, tad tiktu izglābti visi, kuriem nākas saskarties ar šiem līdzekļiem.

  Atbilde: Šis arguments nav patiess, jo žēlastība, kura darbojas ar līdzekļu starpniecību, var tikt noraidīta (Mt.23:37; Ap.d.7:51).

• Žēlastības līdzekļi nav nepieciešami, jo pestījošā ticība ir atkarīga no Kristus.

  Atbilde: Mēs atzīstam, ka pestījošā ticība ir atkarīga no Kristus; taču, ja vien šī ticība nepamatojas žēlastības līdzekļos, tā nepamatojas arī Kristū (Jņ.8:31-32; 17:20; 1.Tim.6:3 un tālāk).

• Daudzi paļaujas uz to, ka ir kristīti un līdz ar to ieslīgst pašapmierinātībā.

  Atbilde: Neskatoties uz to, Raksti māca par Kristības iedarbības spēku (Ap.d.2:38; 1.Pēt.3:21).

• Svētie Raksti māca, ka mēs tiekam pestīti vienīgi ticībā Kristum, tādēļ Kristība nav tā, kura izraisa atdzimšanu.

  Atbilde: Raksti māca, ka pestīšanu sniedz gan ticība, gan Kristība. Tās neizslēdz, bet gan drīzāk papildina viena otru.

• Tāda Rakstu vieta, kā Jņ.3:8, liecina pret mācību par žēlastības līdzekļiem.

  Atbilde: Šī Rakstu vieta apraksta noslēpumaino Svētā Gara darbību, taču tā nesaka, ka Svētais Gars darbojas bez līdzekļu starpniecības (Jņ.3:5; 6:45; Ef.3:6; 1.Pēt.1:23; Jņ.17:20).

Tas pierāda, ka skaidrām Rakstu vietām, kuras apliecina Dieva noteikto un lieto žēlastības līdzekļu nepieciešamību (Jes.55:11; Jer.23:39; Ap.d.2:38; 20; 32; Rom. 10:17; 1.Pēt.1:23; 3:21 utt.), jūsmotāji mēģina pretstatīt paši savus racionālistiskos priekšstatus par to, kas Dievam ir iespējams un ko Viņš uzskata par sevis cienīgu.

Bibliskā mācība par žēlastības līdzekļiem ir tik nozīmīga, ka ikvienam kristietim būtu jāpārliecinās, vai šajā jautājumā viņš “stāv ticībā” (2.Kor.13:5). Ja kristieši ignorē žēlastības līdzekļus (Dieva Vārda uzklausīšanu un sakramentu lietošanu), viņiem draud briesmas atkrist no ticības un zaudēt savu pestīšanu (Jņ.8:43-47). Visiem kristiešiem pastāvīgi uzglūn arī paštaisnums, jo viņu miesā pēc dabas mīt bauslības uzskats (Gal.3:1-3). Runājot par žēlastības līdzekļiem, ir jāņem vērā arī Kristus nopietnais brīdinājums: “Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā” (Mt.26:41).

Luteriskajā baznīcā pietisti bija tie, kuri pievērsa nemiera pilno grēcinieku nevis Dieva Vārdam un sakramentiem, bet gan savām lūgšanām un centieniem iemantot Dieva labvēlību un žēlastības stāvokli. Viņi arī mācīja grēciniekam balstīt savu pārliecību par žēlastības iemantošanu balstīt nevis Evaņģēlija objektīvajos apsolījumos, bet gan atbilstošā grēku nožēlas un ticības līmenī, kurš ļautu sajust žēlastību. Abi šie aspekti ir raksturīgi reformātu (jūsmotāju) mācībai. Vēl vairāk, tā kā viņu uzskati par pestīšanu pamatojas tajā, ko varētu nosaukt par ielieto žēlastību, tad viņi patiesībā aizstāv katolicisku mācību.

Brīdinot savus klausītājus no sektu subjektīvisma, kurš padara žēlastības līdzekļu piedāvāto Dieva piedošanu un šo līdzekļu iedarbību par atkarīgu no klausītāja subjektīvās attieksmes, mums ir skaidri jāuzsver pestīšanas objektīvā daba, tas ir, vietnieciskās izpirkšanas objektivitāte un realitāte, kura nav atkarīga no pašu cilvēku rīcības un veikumiem, un žēlastības līdzekļu objektīvais raksturs, pateicoties kuram tie tiešā veidā piedāvā cilvēkiem grēku piedošanu un veic savas funkcijas ik reizi, kad tiek lietoti. Pievērsīsim uzmanību tam, ko par to saka Dr. Valters:

“Mūsu mīļās Evaņģēliski luteriskās baznīcas raksturīga iezīme ir tās objektivitāte, kas nozīmē, ka visas tās mācības pēc savas būtības attur cilvēkus no pestīšanas meklēšanas sevī, savās spējās, centienos, sekmēs un stāvoklī, un liek viņam meklēt pestīšanu ārpus sevis, turpretī raksturīga visu citu baznīcu iezīme ir to subjektivitāte, kura liek cilvēkam pamatot savu pestīšanu sevī.”

Pēc savas dabas visi cilvēki ir jūsmotāji un vienīgi pateicoties pastāvīgai žēlastības līdzekļu lietošanai ticīgais iemanto spēku pārvarēt kārdinājumu atsacīties no žēlastības līdzekļiem.

Šajā sakarā mums ir jābrīdina mūsu klausītāji no tā, lai viņi nekad nepadarītu par savas ticības objektu pašu ticību, proti, nebalstītu savu ticību ticībā. Ticība ir jābalsta vienīgi Evaņģēlijā un nekādā gadījumā ne pašā cilvēkā esošās lietās. Luters trāpīgi saka:

“Tā ir pavisam cita lieta – ticību TURĒT un uz ticību PAĻAUTIES.”

Mums, bez šaubām, ir nepieciešama ticība, taču vienīgi tādēļ, ka ticībā tiek pieņemti Evaņģēlija apsolījumi un nevis tādēļ, ka ticība pati par sevi, kā laba īpašība, varētu salīdzināt cilvēku ar Dievu. Prasīt, lai cilvēks vispirms noskaidro, vai viņam ir ticība, un vienīgi pēc tam ļaut viņam ticēt dievišķajai žēlastībai – tie ir kalvinistiski maldi, nevis luteriska prakse. Tādas Rakstu vietas, kā Mk.16:15-16; Ap.d.16:31; Rom.10:9 utt., kuras tiek citētas, lai pamatotu šos reformātu maldus, patiesībā liek mums novērsties no mums pašiem un turēties pie objektīvajiem Evaņģēlija žēlastības un pestīšanas apsolījumiem.

* – Pēc Romas katoļu mācības, tad kad cilvēks ir saņēmis Dieva žēlastību (ielietā žēlastība), viņš ar šīs žēlastības palīdzību nopelna attaisnošanu tiecoties pēc labā; tas vēl nav reāls nopelns, taču Dievs to savā žēlastībā pieņem un vairo cilvēkā savu žēlastību līdz viņš sasniedz tādu pakāpi, kad viņš var nopelnīt attaisnošanu veicot labus darbus, t.i., pats, bez Dieva žēlastības palīdzības.

** – Iespējams, atsauce uz 2.Kor. 12:6, kur gan nav runāts par Evaņģēlija pasludināšanu.