Mani ļaunākie murgi

Tautā valda satraukums. Viens kliedz šo, cits to. Mēģinājumi izlauzties cauri pūlim ir neveiksmīgi. Kas gan šī pa jezgu, kas aizšķērsojuši manu ikdienas gājumu?

Redzu, ka meklē dažus vīrus, lai vestu pūļa priekšā. Bet, tos neatraduši, viņi sagrāba trīs brāļus un dusmās kliedza: “Tie, kas visā pasaulē rada nemieru, atnākuši arī šeit!”

Šajā brīdī tirpas pārskrēja pār manu muguru. Kaut kur es šo balsi jau biju dzirdējis.

Tas bija toreiz, kad viņi man sacīja: “Nāc mums līdzi! Mums slāpst pēc citu asinīm, un mēs esam nodomājuši bez kāda iemesla uzbrukt nevainīgiem cilvēkiem! Mēs taisāmies viņus aprīt dzīvus, kā to dara elle, un sirdsskaidros pazudināt, it kā viņi jau ar vienu kāju kapā stāvētu! Mēs taisāmies iegūt lielu mantu, mēs taisāmies pildīt mūsu namus ar laupījumu! Saņemies droši un nāc mums līdzi! Mūsu naudas maks būs par mums visiem tikai viens un kopējs!”

Nē! Nē! Nē! Es nevēlos to atcerēties. Vēl mazāk es vēlos redzēt piepildāmies realitātē manus ļaunākos murgus.

“Kas jūs apmājis, jūs neprātīgie?” – es domāju. “Kas jums devis tiesības šādi rīkoties? Paši sev izdomājot likumus, un spiežot citus tiem pakļauties, jūs domājat, ka stāvat pāri likuma un esat nemaldīgi? Ja jau reiz saucaties kristieši, un turklāt luteriski, tad rimstieties un pameditējiet par to, kaut vai pa savai modei.”

Pēkšņi sajūtu, ka pūlis arī mani sāk virzīt uz notikumu degpunktu. Šādu slavu nekārodams, es centos izvairīties, bet pēc mirkļa esmu pirmajā rindā.

Priekšā ļoti aktīvi rosījās kāds zooloģiski nedefinējams radījums. Tāds kā putns ar pieciem vai vairāk spārniem, kuram mugurā stabili bija iekārtojušās cilvēkveidīgas būtnes, kas cildināja radījuma spārnus.

Pats interesantākais bija tas, ka daži no cilvēkveidīgajiem tā kā reprezentēja citas. Proti, tas atgādināja tādu kā “pelēko kardinālu” padarīšanu. Abi cilvēki ir pazīstami, abi ir uz dīvainā putna, bet viens ļoti pacietīgi, aktīvi un aizrautīgi izpilda kāda cita – lēnprātīgāka un sirsnīgāka – lēmumus.

Kāds pūlī iekliedzās: “Nost maskas! “Gan ienaidnieks cenšas izlikties tev ar muti draugs, tad tomēr sirdī viņam apslēpts ir viltus. Kad viņš mīlīgus vārdus runā, tad netici viņam, jo septiņas negantības mīt viņa sirdī. Lai gan ienaidu aizsedz ar viltu, tad taču viņa ļaunprātība draudzes priekšā drīz vien atklāsies. Kas bedri rok, tas pats tajā iekrīt, un, kas veļ kalnup akmeni, tam tas atpakaļiski uzvelsies virsū. Viltus mēle ienīst to, kam pati dzēlusi, un liekulīga mute ir par iemeslu pazudināšanai.””

Šis kliedzējs tiek apklusināts ar diezgan brutālu paņēmienu.

Pēc mirkļa kāds no pūļa vārdā Armants izkliedz: “Ir daudz tādu cilvēku, kas runā nevis to ko domā, bet to ko vajag, un smaida nevis tad, kad grib, bet tad, kad vajag, un lien dirsā tiem kam vajag, un kad vajag.”

Diemžēl [viņam pašam par laimi] šis kliedzējs, paliek neievērots.

Pagaidām visa uzmanība ir pievērsta trim brāļiem, kuri satraukti cenšas parakstīt kaut kādus papīrus, un izsaka savu neapmierinātību par notiekošā steigu, kā arī par to, ka netiek sniegti nekādi sīkāki paskaidrojumi, nedz arī atbildes uz viņu jautājumiem.

Kāda pusmūža kundzīte ar ļoti garām rokām, kura drošības nolūkos iesieta diezgan īsā ķēdē, histēriski kliedza uz brāļiem vienu un to pašu tekstu: “Ar jums nu būs kā ar to daiktu šampja pudelē gadu mijā! Ar jums nu būs kā ar to daiktu šampja pudelē gadu mijā! ….”

Viens no brāļiem pieklājīgā veidā mēģināja paskaidrot, ka šādi lietas kārtot nevajag. Viņš aicināja apdomāt par kļūdām, kas tika pielaistas pirms desmitdaļgadsimta. Acumirklī visi cilvēkveidīgie saniknoti metās viņam virsū, un saplosīja brāli gabalos.

Otrs no brāļiem sacīja, ka “ir kāds ļaunums, ko es redzēju zem saules, un, proti – tā ir nepareiza valdnieka rīcība: dažs nelga tiek celts lielā godā, un īsteni dižciltīgajiem jāsēž zemākā vietā.”

“Kāda augstprātība!” izkliedza viens no cilvēkveidīgajiem. “Mēs jau sen zinājām, ka tādi jūs esat – kriptoņemci. Turklāt cenšaties padarīt par tādiem arī neattīstītos prātus, nežēlīgi mīcot viņu smadzenes kā mālus, veidojiet no tām aizvēsturiskus un novecojušus ķēmus.”

Tad tauta, kas sākotnēji bija noskaņota labvēlīgi – nē! – drīzāk līdzjūtīgi, pret trim brāļiem, pēkšņi mainīja savas domas [emocijas] un sāka skaļā balsī kliegt: “Nost ar šiem, nost ar šiem, mēs gribam Barabu.”

Pēc mirkļa pūļa priekšā izgrūda mani un kādu cienījamu jauneklīgu kungu ar pagariem matiem. Histēriskā kundzīte uzbruka kungam un iesākās cīņa. Viņam pārmeta aizbēgšanu no putna. Izrādījās, ka viņš agrāk pievīlis tās uzticību, kad tā galvojusi par viņu. Kungam tomēr izdevās uzvarēt, jo viņam bija tāds kā abpusgriezīgs zobens, ar ko aizstāvēties pret jebkādiem uzbrukumiem. Tiklīdz uzbrucēju spars norima, viņš, caur pūli iedams, aizgāja.

Tad šie pamanīja mani. Putns pielidoja man klāt, un no putna muguras izskanēja vārdi: “Tu tiec apvainots zagšanā! Vai tev ir ko atbildēt?”

Biju ļoti satraukts. Cerēju, ka palikšu nepamatīts. Es klusā balsī atbildēju: “Es varbūt izteikšu savas personīgās domas. Kamēr e-ntuziasti četrus gadus mācoties skolā it kā apzaga un pievīla putnu, Vecrīgas kantorī algās vien tika izmaksāts turpat… .” Šajā brīdī es pamodos.

Par laimi, tas bija tikai sapnis. Lai gan jutos noguris un neizgulējies, tomēr to kompensēja prieks, ka tādas lietas notiek vien ļaunos sapņos, nevis reālajā dzīvē.