Marijas pasludināšanas dienā jeb Kunga ieņemšanas dienā

Bet sestajā mēnesī eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja uz Galilejas pilsētu Nacareti pie jaunavas, kas bija saderināta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija. Un eņģelis, pie viņas ienācis, sacīja: “Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi!” Bet viņa iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis: kas tas par sveicienu? Un eņģelis sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.” Bet Marija sacīja eņģelim: “Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.” Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls. Zini, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arī ir grūta ar dēlu un iet tagad sestajā mēnesī – tā, ko dēvē neauglīgu, jo Dievam nekas nav neiespējams.” Bet Marija sacīja: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” Un eņģelis no viņas aizgāja. [Lk.1:26-38]

Mīļie draugi, svētkus Marijas pasludināšanas dienā ir pavēlējis svinēt imperators Justins AD 552. gadā, lai īpaši tiktu pasludināta mācība par Kungu, mūsu Pestītāju Jēzu Kristu, pret netiklā maldu mācītāja Nestoriusa maldiem, kas ar savu nešķīsto mēli sacīja, ka jaunava Marija bija grūta nevis ar Dieva Dēlu, bet vienīgi ar patiesu cilvēku.

Bet šis evaņģēlijs māca pavisam ko citu. Šī ir diena, kuru Dievs noteica apsolot Ādamam un Ievai sūtīt sievas dzimumu. [1.Moz.3:15] Šī ir diena, ko pacietīgi gaidījuši tēvi, pravieši un ķēniņi. Šī ir diena, kad noticis “patiesi liels dievbijības noslēpums: patiesi liels brīnums, ka “Viņš ir skatīts miesā.” [1.Tim.3:16] Šodien mēs dziedam: Dievs ir tapis cilvēks. Šī ir mūsu goda diena, kad mūsu miesa un asinis ir īpašā veidā tapušas vienas ar Dieva Dēlu [cilvēciskā daba tika uzņemta Dieva Dēla dievišķajā personā]. To jāatzīst katram cilvēkam, kam ir [cilvēciska] dvēsele, un no sirds jāpateicas Dievam.

Mēs šo dienu gribam svētīt Dievam par godu, pārdomājot mācību:
Ka Jēzus tika ieņemts jaunavas Marijas klēpī no Svētā Gara.

Ak, Dēls, ko Tēvs tur mīļu,
Kas mums ir dots par ķīlu,
Mums visiem bij iet postā:
Ak, mūsu dvēselīt!

No elles čūskas kosta,
Bij Jēzum atpestīt:
Kas mums to Debes` liegs?
Še mūsu Draudzenieks, Āmen.

Svētais apustulis Pāvils saka: “Tēvi, no kuriem arī Kristus cēlies pēc miesas.” [Rom.9:4-5] Marija, kas dzemdēja Jēzu, bija no Dāvida cilts un jūdu tautas. “Jo ir zināms, ka mūsu Kungs ir cēlies no Jūdas cilts.” [Ebr.7:14] Jūda bija Jēkaba dēls, Jēkabs bija Īzāka dēls, Īzāks bija Ābrahāma dēls.

Kad Kungs Jēzus tapa cilvēks no jaunavas Marijas miesas un asinīm, Viņš pieņēma arī cilti no tēviem, un īpaši no visu ticīgo tēva, Ābrahāma.

Jaunavas Marijas kļūšana par māti, un Kunga Jēzus Kristus cilvēktapšana šajā evaņģēlijā ir tā aprakstīta, ka mēs ar savu prātu to nevaram saprast. Tā ir jaunavība, svēta, apslēpta un pārlieku savāda lieta.

Jēzus ieņemšanu mēs nevaram izprast. Eņģelis Gabriēls saka: “Svētais Gars nāks pār tevi.” Tas mums māca, ka šis Kungs savas mātes miesās ir ieņemts savādāk nekā citi cilvēku bērni. Tādēļ mēs dziedam:

Ne no vīra asnīm nāk;
Bet tas svētais Gariņš māk,
Tādu augli gaismā celt,
Likt no jumpravs miesām zelt.

Pirmo cilvēku Dievs radīja, tā sacīt, ar savām rokām, no zemes, bet sievieti no Ādama ribas. No šiem cilvēkiem savu dzimumu turpina visi – augsti, zemi, bagāti, nabagi, kungi, kundzes, saime, vācieši un zemnieki. Bet Dieva Dēla ieņemšanā Dievs “ir devis ko jaunu šinī zemē.” [Jer.31:22]

Mēs ticam, ka “Kunga Gars ir piepildījis apdzīvoto zemi,” [Sal.gudr.1:7] un Dievs dara savu darbu, kad bērni tiek ieņemti un savu tēlu saņem. “Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam.” [Ap.d.17:28] Ēlihus sacīja Ījabam: “Mani ir radījis Dieva Gars, un Visuvarenā dvaša piešķir man dzīvību,” [Īj.33:4] un to Viņš dara visiem cilvēkiem. Bet Jēzus Kristus cilvēktapšanā Svētais Gars savu darbu ir darījis savādāk. Kā Svētais Gars nolaidās uz apustuļiem, un tie uzreiz runāja dažādās valodās un kļuva drosmīgi [Ap.d.2:3], tāpat Viņš īpašā veidā nāca pār jaunavu Mariju, un paveicis to, kas nekad pasaulē nebija noticis, un nenotiks.

Šī grūtniecība ir jaunavas grūtniecība.

Marija sacīja eņģelim: “Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.” Eņģelis bija sacījis: “Tu tapsi grūta savās miesās.” Dievam patika un pieklājās tieši tāda piedzimšana.

Šī grūtniecība un ieņemšana ir svēta, jo tā ir bez grēkiem. Kā bite sūc no krāšņiem ziediem nektāru un gatavo medu, bet nešķīstu neaiztiek, tāpat Svētais Gars jaunavas Marijas asins lāses šķīstījis no visiem grēkiem, un no tām veidojis Kristus cilvēcību.

Šī grūtniecība ir noslēpums.

Eņģelis saka: “Visuaugstākā spēks tevi apēnos. Apēnošanā bija Dievs. Līdzīgi kā teikts, ka “mākonis apklāja Saiešanas telti, un Tā Kunga godība piepildīja mājokli.” [2.Moz.40:34] Un “mākonis apklāja mājokli, proti, Liecības telti, bet vakarā pār mājokli bija ugunij līdzīga blāzma,” [4.Moz.9:15] kas apēnoja Israēla bērnus, un tas norāda uz Dieva klātbūtni, bet neviens cilvēks Dieva vaiga priekšā nespētu pastāvēt, ja Dievs nebūtu šādi, ja tā var teikt, apģērbies.

Līdzīgi Visuaugstākā spēks, Dieva Dēls, kā augstākā manta un dāvana ir apsedzies, un mūsu nabaga miesas un asinis apklājis, mācīdams, lai ar savu prātu nemēģinām izskaidrot un saprast Kristus cilvēktapšanu, bet zinām, ka to apklāj mākonis un priekškars.

Šo ieņemšanu īpašu dara ne vien līdz šim dzirdētais, bet arī sekojošais. Proti, Eņģelis saka: “Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.” Tu “sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.”

Šie Vārdi saka, ka Dievs un Cilvēks ir viena persona. Ko dara Dievs, to dara Cilvēks, citiem vārdiem sakot, ko dara Jēzus, Dieva Dēls, to dara Kristus, Marijas dēls. Vienvārdsakot, Dieva un Marijas Dēls ir viens Kristus.

Visu šo apdomājot, mēs mācāmies, ka Jēzus ir Mesija, Kristus, ko Dievs “svaidījis ar prieka eļļu kā nevienu no taviem bērniem.” [Ps.45:8] Kungs Jēzus ir mūsu Pestītājs.

Jūdi vēl joprojām gaida pestītāju, un apsmej mūs, ka ticam krustā sistajam. Bet mēs pateicamies Dievam, ka mums šo ticību ir mācījis savā Vārdā, un īpaši šajā evaņģēlijā.

Šo ticību mums māca laiks, kad aprakstītais norisinājās.

Evaņģēlists saka: “Sestajā mēnesī eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja…” Šie vārdi norāda uz Jāņa Kristītāja ieņemšanu, kurš piedzima ātrāk un kristīja Jēzu. Proti, evaņģēlists saka, ka tas, par ko es tagad stāstīšu, notika vecās Elizabetes, priestera Caharijas sievas, sestajā grūtniecības mēnesī. Šie vārdi norāda uz Jēkaba pravietojumu: “Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekāms tas Šīlo (sievas dzimums, jaunavas dēls) nāks.” [1.Moz.49:10]

Lūka raksta, ka Jānis Kristītājs tika ieņemts svešā ķēniņa Hēroda laikā. Un pēc sešiem mēnešiem ir ieņemts Kristus. Tā nu katrs, kam Dievs devis prātu, var saprast, ka Kristus ir ieņemts ne vien [romieša (red.-Idumejas proselīta)] Hēroda, bet arī imperatora Augusta [42. valdīšanas gadā. Red.- Augsuts valdīja no 27BC līdz 14AD. Nav saprotams kādēļ minēts 42. valdīšanas gads, proti, 11AD.] laikā, kad jūdi bija apspiesti, vara jūdiem atņemta un pravietošana apklususi. Tā nu eņģeļa un Jēkaba sacītais attiecas tieši uz šo laiku.

Mēs varam ticēt, ka Jēzus ir patiesi Pestītājs, kad apdomājam, kas šo vēsti mums atnesis. Jēzus ieņemšanu un cilvēktapšanu pasludinājis eņģelis no Debesīm. Tas pats eņģelis, kas Kristus atnākšanas un ciešanu laiku bija pasludinājis pirms vairākiem gadsimtiem pravietim Daniēlam. [Dan.9:21]

Vai kāds būs tik vientiesīgs, un sacīs, ka šeit tiek runāts par parastu cilvēku? Runāts tiek par vienu cilvēku – Jēzu Kristu – kas ir žēlastība. [Rom.5:15] Bībelē mēs lasām, ka eņģeļi ir pasludinājuši Ismaēla [1.Moz.16], Īzāka [1.Moz.17:19], un Simsona [Soģ.13:3] dzimšanu, bet viņi tiek ieņemti un piedzimst tāpat, kā visi bērni. Viņiem bija tēvs un māte, viņi tika ieņemti savas mātes miesās, viņu vecākiem esot kopā kā laulātiem, kā Dievs to ir iedibinājis. Bet nekur mēs nelasām, ka būtu kāds ieņemts kā šeit, brīdī, kad apēno Svētais Garas un ar Dieva spēku bez vīrieša klātbūtnes, proti, kā Marija saka “lai notiek ar mani pēc tava vārda.” Tas mums māca, ka Jēzus no Nacaretes ir patiess Pestītājs.

To mums vēl vairāk māca vieta, kur Viņš tika ieņemts.

Eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja uz Galilejas pilsētu Nacareti. Matejs saka: “Viņu sauks par Nacarieti,” [Mt.2:23] proti, “zars riesīsies no Isaja [Dāvida tēva – 1.Sam.16:1] celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus.” [Jes.11:1]

To mēs redzam šodien. Zars ir Jēzus, kas izaudzis no panīkušās Dāvida cilts. Augļi ir mūžīgā pestīšana un Debesu valstība. Lai neviens, kas Zaram, Jēzusm Kristum, “tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību,” [Jņ.3:16] un “zaļo kā palma.” [Ps.92:13] Jo Jēzus Kristus ir kupls zars, dzīvības koks, kas mūs, nokaltušos un neauglīgos prātus grib iedēstīt, ka mēs veldzēti Viņa dzīvības spēkā, jeb sulu kā no bērza saņemam un Kunga dēstīti taisnības koki [Jes.61:3] Dieva draudzes druvā, augam Dievam par godu un slavu, un tad viegli un krāšņi iemiguši, tiekam priecīgi pārstādīti Dieva Debesu dārzos.

Nācaretes pilsētas vārdā sauc Jēzu Nācarieti. Dievs Viņu apsolīja un no mātes miesām izsūtīja veikt lielo darbu – mūs svētīt un šķīstīt. Tādēļ Viņš saka: “Viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti.” [Jņ.17:19] Viņš ir izredzējis par māti jaunavu, kas bija apsolīta un saderināta. Tā Viņš mums māca, ka grib būt visu ticīgu dvēseļu līgavainis, un saderināties ar tām. Caur Hozeju Viņš saka: “Es saderēšos ar tevi uz mūžu mūžiem, Es gribu saistīties ar tevi savstarpējā uzticībā un paļāvībā pēc tiesas un taisnības laipnīgumā un žēlastībā, Es saderēšos ar tevi ticībā un nezūdamā uzticībā, un tu atzīsi To Kungu.” [Hoz.2:21-22]

Arī bērna māte norāda uz Jēzu kā īstenu pasaules Pestītāju. Bībele māca, ka viņai bija jābūt ne vien no Dāvida cilts, bet arī bija jābūt [un jāpaliek] jaunavai. Šeit stāv rakstīts: Eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja pie jaunavas, un jaunavas vārds bija Marija. Mesijas, Kunga Jēzus, pasaules Pestītāja mātei bija jābūt jaunavai. To mēs apliecinām: “Es ticu uz Jēzu Kristu, Dieva Vienpiedzimušo Dēlu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas.” To vairākus gadsimtus iepriekš bija pravietojis Jesaja: “Redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls.” [Jes.7:14] Tas visos laikos bijis liels brīnums. Šis bērns ir Mesija, sievas dzimums, jaunavas dēls.

Tam Dievs lika tā notikt arī tādēļ, lai apdomājam, ka sieviete, pirmā jaunava [Ieva], bija ļaunā eņģeļa, velna, pievilta, un ienesa pasaulē nelaimi, nāvi un elles mokas. Tagad citai jaunavai, Marija vārdā, labais un svētais eņģelis pasludina, ka taps grūta un dzemdēs to, kas cilvēkiem atnesīs mūžīgo dzīvošanu un pestīšanu. Vai tad Dāvids nesaka pareizi? “Žēlīgs un lēnīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un bagāts žēlastībā. Viņš nesaskaņas nepaturēs mūžam un nedusmosies mūžīgi.” [Ps.103:8-9] Apustulis Pāvils saka: “Kad atspīdēja Dieva, mūsu Glābēja, laipnība un mīlestība uz cilvēkiem, Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības.” [Tit.3:4-5] Un apustulis Jānis māca: “Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu.” [1.Jņ.4:9]

Vārda “Marija” nozīme pilnībā nav skaidra, bet pastāv uzskats, ka tas nozīmē rūgtā vai skumjā [vai nabadzīgā]. Šī jaunava gan nāk no augstas cilts, bet ir nabadzīga, kam nekā nav pie rokas. Tomēr Dievs viņu tā cienīja, ka viņai bija jākļūst par Dieva Dēla māti. Ar šodien Dievs uzlūko zemo, un nenovēršas nedz no nabadzīgā, nedz nelaimes mocītā. Viņš pats saka: “Es uzlūkoju nabagu [un kam sagrauzts gars].” [Jes.66:2] Un Dāvids saka: “Kas ir tāds kā Tas Kungs, mūsu Dievs, kas mājo augstībā, kas noskatās no augšas uz debesīm un uz zemi!” [Ps.113:5-6] Ņemiet vērā šo mācību, ka Dievs jūs mīl.

Kungs Jēzus ir īstens Mesija un Pestītājs, jo ir ne vien cilvēks, bet arī Dievs. Mūsu Pestītājs ir Dievs un Cilvēks vienā Personā. Evaņģēlists saka: Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu. Dievs ķēniņam lika sacīt: “Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu.” [2.Sam.7:14] Jaunavas Marijas Dēls ir Dieva Dēls, un Dieva Dēls ir Marijas Dēls. Nekad tāds brīnums nav redzēts!

“Jo tāds augstais priesteris mums arī pienācās, svēts, bez ļaunuma, neaptraipīts, atšķirts no grēciniekiem un pacelts augstāk par debesīm.” [Ebr.7:26]

“Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi..” [Ps.51:7] “Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Nekad ne.” [Īj.14:4] Un Jēzus saka: “Kas no miesas dzimis, ir miesa.” [Jņ.3:6] “Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs,” [Rom.7:18] par sevi saka apustulis Pāvils. Jēzus saka: “Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi. Tas viss sagāna cilvēku, bet ēšana ar nemazgātām rokām cilvēku nesagāna.” [Mt.15:19-20] Tik samaitāts ir cilvēks Dieva priekšā. Kad mēs pārdomājam cilvēka dzimšanu no mātes, tad uzreiz mēs būtu metami elles ugunī.

Tad nu pie sevis apcerēdams, iepriecini sevi ar to, ka Jēzus Kristus ar savu šķīsto un svēto dzimšanu ir šķīstījis tavu nešķīsto un grēcīgo dzimšanu un svētījis no visa iedzimtā grēka, ka tev nav jābaidās no pazudināšanas, ja vien tu esi un paliec Kristū, “kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.” [Fil.3:21]

Dieva Rakstos mēs lasām, ka Jēkabs, gribēdams saņemt sava tēva Īzāka svētību, uzvilka sava vecākā brāļa, Ēsava, svētku drēbes. [1.Moz.27:15] Ja tu vēlies saņemt Dieva svētību, [Debes] labumu un mantu, tad tev jāapģērbj Jēzus Kristus svētības un taisnības drānas, kurš ir ieņemts savas mātes miesās bez grēka, un “mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu.” [1.Kor.1:30] “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” [2.Kor.5:21]

Tādēļ Viņš ir iedibinājis svēto Kristību, lai tā mums dāvātu Kristus pelnīto svētību un šķīstību. “Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību.” [Rom.5:2] Kristū “mums, kas Viņam ticam, dota iespēja tuvoties Dievam bez bailēm un ar paļāvību.” [Ef.3:12]

Iepriecinieties jūs, noskumušie vecāki, ar šo mācību. Lai jūsu sirdis atspirgst. Diemžēl, dažreiz bērni mātes miesās, vai dzimstot, vai piedzimuši, nomirst bez Kristības. Ja jūs esat Dievu no sirds pielūguši, un šo Dieva dāvanu, kas zem mātes sirds, Dievam uzticējuši, tad Kristus, mazais, visšķīstākais, vissvētākais bērniņš arī šādu bērnu dēļ ir zem Marijas [šķīstās] sirds ieņemts, liecinot, ka ir Pestītājs arī nedzimušiem bērniem, kas guļ zem savas mātes sirds. Dievs ir spēcīgs. Viņam ir pašam sava vara. Kā Viņš tādiem bērniņiem dvēselīti paņēmis, pirms tie kristīti, tāpat Viņš var darīt arī tiem, kas jau dzimuši un kristīti. Šīs lietas mums ir apslēptas, un mēs tās neizpratīsim. “Iepriecinait cits citu ar šiem vārdiem!” [1.Tes.4:18]

Noslēgumā lūgsim:

Dod mūsu mīlestībai,
Pret tevi zelt un augt:
Dod mūsu uzticībai,
Iekš labiem darbiem plaukt:
Tas Gars pie mums laid sitās,
Laid mūsu sirds nemitas,
Pēc tevīm slāpt un saukt, Āmen.