Marijas šķīstīšanas dienā jeb sveču dienā

Un, kad viņas šķīstīšanas dienas bija beigušās pēc Mozus bauslības, tad tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, lai to stādītu Tam Kungam priekšā pēc Tā Kunga bauslības priekšraksta: katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai ir Dievam svētīts, – un lai nestu upuri pēc Dieva bauslības priekšraksta: vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus. Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu, tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm.” [Lk.2:22-32]

Mīļie draugi! Mūki šo dienu sauc par sveču dienu (Missa Candelarum), jo viņu ticības cilvēki šajā dienā baznīcā stāv ar svecēm rokās un tiek svētīti un aplaistīti ar svētītu ūdeni. Viņi lielās, ka šīs sveces stāv pretī vētrai, pērkonam, krusai un zibenim, aizdzen no bērnu mātēm visus sālspūšļotājus un burvjus, mirējiem, kam rokās ieliek šīs sveces, tās rāda [dod] pēdējā stundā gaismu, lai viņi var ieiet mūžīgā dzīvošanā.

Bet jūs zināt, ka šīs sveces nespēj neko vairāk, kā jebkuras citas sveces. Ticiet vienīgi uz Kungu Jēzu Kristu. Viņš patiesi ir Dievs un cilvēks, “patiesais gaišums” [Jņ.1:9], un sevi sauc par gaišumu [gaismu]. [Jņ.12:35] Kad mums ir šis gaišums un Viņa svētais Evaņģēlijs, tad mēs līksmi kopā ar ķēniņu Dāvidu varam sacīt: “Tavā gaismā mēs redzam gaismu.” [Ps.36:10] Kristus ir “taisnības saule.” [Mal.3:20] Jēzus ir “auseklis no augšienes,” [Lk.1:78] kā dzied priesteris Caharija.

Šo šķīsto [skaidro] sveci, Kungu Jēzu, mēs turam savās ticības rokās vai dzīvojam, vai mirstam, un kopā ar ķēniņu Dāvidu sakām: “Kungs, mans Dievs, dari manas acis spodras, ka es neaizmiegu nāvē!” [Ps.13:4] Jo Kungs Kristus pats mācīja: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” [Jņ.14:6]

To labi apdomāja dievbijīgais, rāmais, godīgais vecais vīrs Jeruzalemē, vārdā Sīmeans, kas ikdienas gaidīja savu (pēdējo) stundiņu. Viņš ņēma savās vecajās, drebošajās rokās Templī atvesto sešas nedēļas veco bērniņu Jēzu un nosauc Viņu par pasaules Pestītāju, gaismu pagāniem un Israēla ļaužu slavu.

Tādēļ viņš tik neatlaidīgi gaidīja Israēla prieku, un šis prieks ir Jēzus Kristus. Par šo prieku arī mēs gribam šobrīd runāt un klausīties no svētā Evaņģēlija: Ka Jēzus Kristus ir mūsu prieks.

Ak, žēlīgais Dievs, vērs mūsu domas un prātu uz tavu godu un dari pie mums to, ko esi tik mīļi solījis: “Ikvienā vietā, kurā Es likšu pieminēt Savu Vārdu, tur Es nākšu pie tevis un tevi svētīšu.” [2.Moz.20:24]

Marijas šķīstīšanas dienā mēs lasām pie evaņģēlista Lūkas tā: Un, kad viņas šķīstīšanas dienas bija beigušās pēc Mozus bauslības, tad tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, lai to stādītu Tam Kungam priekšā pēc Tā Kunga bauslības priekšraksta: katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai ir Dievam svētīts, – un lai nestu upuri pēc Dieva bauslības priekšraksta: vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus.

Lai pareizi saprastu šos vārdus, jums jāzina, ko Dievs ir pavēlējis. Kad jūdu sieviete dzemdēja dēlu, viņa septiņas dienas bija nešķīsta, bet astotajā dienā zēnu bija jāapgraiza, bet mātei jāpaliek mājās trīsdesmit trīs dienas, neaizskarot šķīstas lietas. Bet, ja viņa dzemdēja meitu, viņa bija nešķīsta četrpadsmit dienas, un mājās bija jāpaliek sešdesmit sešas dienas, neaizskarot šķīstas lietas. [3.Moz.12]

Kādēļ pēc meitas dzimšanas Dievs laiku dubulto, mums neklājas jautāt. Tas var būt tādēļ, ka viņa pirmā ļāva velnam sevi pievilt, ka pirmā grēkoja un arī vīru pierunāja. [Sīr.25:24; 1.Tim.2:14]

Ko Dievs bija pavēlējis jūdu sievietēm, kas bija kļuvušas grūtas no vīrieša, jaunavai Marijai nevajadzēja ievērot, jo viņa tapa grūta “ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas,” [Jņ.1:13] bet no Svētā Gara. [Lk.1:35] Tādēļ no viņas dzima Svētais, ko sauc par “Visusvētāko.” [Dan.9:24] Tomēr viņa gribēja paklausīt Dieva vārdam un apliecināt, ka arī ir no Dieva tautas, negribēdama citām sievietēm rādīt nepareizu piemēru.

Ņemiet to mērā, sievietes. Kad Dievs jums ir palīdzējis, tad palieciet savā gultā līdz esat atpūtušās. Apdomājiet, cik ļoti Dievs jūs mīl un cik žēlīgs ir pret jums. Ja cilvēks nebūtu grēkojies, ikviena sieviete bērnu dzemdētu bez bēdām, sāpēm un mocībām. Bet, tā kā cilvēks ir grēkojis [grēcīgs], un pirmāk sieva, tad Dievs viņu ir sodījis sāpēs, gaužās sāpēs un vaidos dzemdēt bērnus. Tomēr Debesu Tēvs pret jums ir tik žēlīgs, kā pret savām meitām, un dod jums laiku, ka varat izturēt, savas miesas dziedināt, atgūt grūtā darbā iztērētos spēkus un atspirgt, lai zīdainis varētu savu barību saņemt.

Tādēļ pateicieties Dievam par Viņa lielo žēlastību, necelieties pārāk agri, lai sevi nepadarītu ar invalīdēm, kam trūkuma vai kādas slimības dēļ pāragri būtu jāmirst. Tādēļ nogaidi savu laiku. Tev nebūs nokaut, saka Dievs bauslībā. [2.Moz.20] Un apustulis Pāvils māca, lai savu miesu kopjam un sargājam. [red.-1.Kor.9:27] Un efeziešiem viņš raksta: “Jo neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu, bet katrs to kopj un glabā.” [Ef.5:29]

Daža nebēdniece uzreiz otrā dienā lec kājās un iet uz dzirnavām malt, redzot, ka cita kaimiņos arī tā dara. Tādas jaunietes nezin pat tik daudz cik cūka, kas sivēnus laidusi, vēl divas trīs dienas paliek midzenī. Kur kauns? Kur grēks?

Dažreiz dažs lempis, neprātīgs lops, necieš, ka nabaga sieva uz brīdi norimusi, kā pats Dievs pavēlējis, bet rūc kā kuilis pa istabu, rajās un nežēlīgi spiež sievu pie darba. Ak, tu lops, apdomā, ko Dieva vārds tev māca. Tā saka apustulis Pēteris, kam pašam arī bija sieva: “Tāpat, vīri, sadzīvojiet prātīgi ar sievu kā ar vājāko radījumu, godājiet viņas kā tādas, kas ir žēlastībā dotās dzīvības līdzmantinieces, lai jūsu lūgšanas netaptu traucētas.” [1.Pēt.3:7]

Evaņģēlists Lūka saka: Tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, lai nestu upuri pēc Dieva bauslības priekšraksta: vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus.

Ja jūs gribat kārtīgi saprast šos vārdus, tad jums jāzina, ka Dievs sievietēm pavēlēja pēc sešām nedēļām iet [atkal] uz Templi, bet ne tukšām rokām. Ja viņa bija bagāta, viņai bija jānes gadu vecu jēru par dedzināmo upuri un vienu jaunu balodi vai ūbeli par grēku upuri. Bet, ja sieviete ir nabadzīga tad viņai jānes divas ūbeles vai divi jauni baloži – vienu par dedzināmo upuri, vienu par grēka upuri. Šīs dāvanas pie Tempļa ieejas priesteris ņēma un upurēja. Pēc tam sieva bija šķīsta un ar Dievu izlīgusi, kā lasām Mozus grāmatā. [3.Moz.12:6-8]
Ko Dievs bija pavēlējis, to dara arī Jēzus māte Marija, un atnesa upuri, kas bija pavēlēts nabagam.

Klausieties, godīgās sievas, kad jūs pēc dzemdībām nākat Dieva namā, jums jāpienes upuri, kas Dievam patīk. Kas ir tādi upuri? Pateicieties Dievam ar muti un sirdi, ka Viņš jums tādā grūtā laikā ir žēlīgi palīdzējis. Kādas mokas jums tajā laikā bija jācieš, to jūs pašas labāk zināt, nekā es jums varu izstāstīt. Kad godīga sieviete tādu darbu apņemas un sāk strādāt, ka piere svīst, tad arī nāve ir tur pat tuvumā. Sāpes izstaigā mātei visus locekļus, visas dzīslas un asins lāsītes. Tad viņa var sacīt kā Dāvida dziesmu grāmatā: “Sniedz mums palīdzību pret ienaidniekiem, jo cilvēku palīdzība nav nekas!” [Ps.60:13]

Ja pāri visam Dievs nebūtu palīdzējis un devis sievietei spēku, tad vienā acu mirklī māte ar bērnu mirtu [paliktu]. Tāpēc, kad Dievs jums ar savu spēcīgo Tēva roku ir tik žēlīgi palīdzējis un iepriecinājis ar veselu bērnu, tad pateicieties Dievam par Viņa lielo palīdzību un žēlastību ne vien mājās, bet arī baznīcā. Šāda pateicība būs [red.-upur] dāvanas, kas Viņam no sirds patiks, kā Viņš pats caur Dāvidu saka: “Kas pienes upurim pateicību, tas tur Mani godā.” [Ps.50:24]

Pateicieties Dievam, ka Viņš pats jūs ar savu svēto roku dziedinājis un atdevis jums jūsu spēku un veselību, un jūs atkal varat nākt Dieva namā un mājās savus (sievietes) darbus darīt. Kura godīga sieviete negribētu dziedāt un sacīt?

Teic Dieva Kunga Vārdu,
Cik vari, mana dvēselīt;
Teic daudz, un dažu kārtu,
Kas tev grib laba padarīt,
Tev tavus grēkus piedot,
Kas tavu sirdi kremt,
Tev veselību iedot,
Un savā klēpī ņemt.

Vēl evaņģēlists Lūka saka, ka māte, jaunava Marija, nesa bērnu Jēzu lai to stādītu [iedāvinātu] Tam Kungam priekšā pēc Tā Kunga bauslības priekšraksta: katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai ir Dievam svētīts.

Dievs savā Vārdā bija pavēlējis, ka visus cilvēku un lopu pirmdzimtos, bija jāved uz Jeruzalemes Templi un jānodod Dievam. Ja zēns bija no priesteru cilts, tad viņam bija visu mūžu jākalpo baznīcā, bet, ja no citas cilts, tad bija jāizpērk. Ja pirmdzimtais bija no šķīsta lopa, tad to bija jāupurē tam Kungam. [2.Moz.22:29] “Un ēzeļu mātes pirmdzimušais jāizpērk ar avi, bet, ja tu to neizpērc, tad lauz tam sprandu.” [2.Moz.34:20] Tā mēs lasām Mozus grāmatā.

Šī bauslība jūdiem atgādināja, ko Dievs darīja Ēģiptes zemē. Dievs vienā naktī apkāva visus ēģiptiešu pirmdzimtos, bet Israēla bērnus saudzēja un atstāja dzīvus. To viņiem arvien bija jāatceras un jāpateicas Dievam. [2.Moz.13:15]

Jaunava Marija negribēja pārkāpt šo Dieva Vārdu, un ņēma savu dēlu līdzi uz Templi, un dāvāja Viņu kā īstenu pirmdzimto, Dievam, Viņa Debesu Tēvam.

Mācieties jūs, vecāki, nest savu bērniņu Dieva priekšā un dot, kā savu radību un dāvanu. Atnesiet savu bērnu un dāvājiet viņu Dievam, un lūdziet no sirds, lai Dievs jūsu bērnus ar Svēto Garu vadītu un valdītu, lai viņi jūsu mācību ņemtu vērā, jūs klausītu un tiktu godīgi izaudzināti. Lūdziet lai Dievs viņus pasargā no kauna, grēka un nelaimes, un uztur savā žēlastībā.

Šāda lūgšana ir ļoti nepieciešama. Jo, diemžēl, bērni piedzimst, kā Dievs saka: “cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām.” [1.Moz.8:21] Ātri vien nešķīstais gars bērniņam nedz redzot, nedz zinot var pielikt priekšā kāju un iegāzt lielos grēkos. Ak, Dievs, turi pār mums un mūsu bērniem savu spēcīgo roku, ka nekrītam kaunā un grēkā.

Daudz ir negodīgu cilvēku, no kuriem bērni un jaunieši dzird bezkaunīgus vārdus un dziesmas un sliktus darbus. Kā uguns ātri aizsvilstas pakulās, tā jaunieši viegli tiek samaitāti pie miesas un dvēseles. Ja Dievs viņus nesargā tad ātri vien vecāki cerētā prieka un goda vietā, pieredz kaunu un sirdsēstus kamēr vien dzīvo.

Nesiet savus bērnus Dieva priekšā un dāvājiet tos Viņam, pareizi mācīdami. Māciet viņiem Dievu atzīt un lūgt. Radiniet viņus jau no bērnība godīgi dzīvot un Dievu bīties. Dievs jums tāpēc dod bērnus, ka grib būt viņu atzīts, godāts, mīlēts un slavēts.

Klausieties, vecāki, nerunājiet bezkaunīgi nedz savā starpā, nedz ar svešiem. Arī mazai pelei ir ausis. Ko bērns, mazs būdams, redz un dzird, to viņš patur visu savu mūžu. Māci viņu Dievu pielūgt un neuzskati viņu par pārāk jaunu Dieva Vārda uzņemšanai un paturēšanai. Ja jau tavs bērns var runāt to, kas neklājas, kādēļ gan viņš nevarētu runāt to, kas ir Dievam par godu?

Ja Dievs devis tavam bērnam tādu prātu, ka viņš var mācīties Dieva Vārdu, tad sūti viņu skolā, lai viņš mācās. Bet sīkāk par dažādām mācībām mēs šobrīd nerunāsim. Mums tagad jāpārdomā jauko un mīļo mācību, ka Jēzus Kristus ir mūsu prieks.

Lūka saka: Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, tas ir, Jēzu Kristu.

Kungs Jēzus Kristus patiesi ir vienīgais un patiesais iepriecinājums visām radītām lietām uz zemes un debesīs.

Vienīgi nešķīstie gari un bezdievīgo dvēseles, kas ir elles ugunī, nevar priecāties par Kungu Jēzu. Kad tie domā par šo bērniņu, tad [cilvēks pat nevar aprakstīt] kādas izbailes, sirds sāpes un kaulu laušana tos pārņem. Domādami par šo bērnu viņi trīc un dreb kā apses lapa.

Tad nu klausieties un mācieties, ka Dieva un Marijas Dēls ir vienīgais Iepriecinājums pilnīgi visām lietām, arī tām, kuras radītas bez prāta un dvēseles. Vai brīnies to dzirdot? Jā, mans bērns, lai cik izbrīnīti mēs par to nebūtu, tas ko es tev tagad mācu, ir patiesi.

Redzi, kad šis Kungs no jaunavas Marijas piedzima kā cilvēka bērns, tad līksmojot sakustējās debesis, zeme, jūra un sauszeme. Šīm lietām nevajadzēja šo Kungu par Pestītāju, bet visas lietas ir Viņa radītas, jo “caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” [Jņ.1:3] Ja Jēzus Kristus no šīm radītām lietām būtu novērsies kaut uz acumirkli, tad nevarētu pastāvēt nedz zeme, nedz debesis, nedz jūra, nedz cita lieta, kas ir bez prāta un dvēseles. Jo Viņš nes “visas lietas ar Savu spēcīgo vārdu.” [Ebr.1:3] Kristus māca: “Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī Es darbojos.” [Jņ.5:17] Un to Viņš dara ne vien kā Dievs, bet arī kā cilvēks. Kā saka ķēniņš Dāvids: “Esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām: avis un vēršus visnotaļ, arī lauku zvērus, putnus zem debesīm un zivis jūrā, un dzīvību, kas jūras dzelmju tekas izlodā.” [Ps.8:7-9]

Tādēļ mēs tos redzam, pat, ja tie ir bezprātīgi lopi, kā ubagus stāvam Dieva priekšā gaidot žēlastību un uzturēšanu, kā svētais ķēniņš Dāvids saka: “Viņi visi gaida uz Tevi, lai Tu viņiem barību dod savā laikā. Kad Tu to viņiem dod, tad viņi to sakrāj; kad Tu atver Savu roku, tad viņi top paēdināti ar visu labu. Bet, kad Tu apslēp Savu vaigu, tad viņi krīt bailēs; kad Tu viņiem atņem dvašu, tad viņi mirst un atgriežas pīšļos. Kad Tu sūti Savu Garu, tad viņi top dzīvi radījumi, tā Tu atjauno zemes seju. Tā Kunga godība lai paliek mūžīgi, Tas Kungs priecājas par Saviem darbiem! Kad Viņš uzlūko zemi, tad tā trīc; kad Viņš aizskar kalnus, tad tie kūp.” [Ps.104:27-32] Tādēļ “Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu. Diena dienai to pauž, un nakts naktij to dara zināmu. Nav nekādas valodas, nedzird ne vārda, neskan to balss.” [Ps.19:2-4] Bet, ja tu gribi dzirdēt viņu balsis, tad uzlūko zvaigznes, debesis un vismazāko zālīti un puķīti virs zemes – tie teiks tev Dievu, savu Kungu un Radītāju.

Kungs Jēzus Kristus, Dieva un jaunavas Marijas Dēls, ir prieks visiem svētiem eņģeļiem. Viņš tos ne vien ir radījis, bet arī nostiprinājis labumā tā, ka tie nevar grēkot. Cilvēks būdams Viņš “ir pie Dieva labās rokas, pēc tam kad Viņš uzkāpis debesīs un Viņam kļuvuši paklausīgi eņģeļi, varas un spēki.” [1.Pēt.3:22] Un pravietis Daniēls saka, ka redzējis, ka “tūkstošu tūkstoši [eņģeļi] kalpoja viņam, un desmit tūkstoši reiz desmit tūkstoši stāvēja pakalpot gatavi viņa priekšā.” [Dan.7:10] Tādēļ arī svētie eņģeļi Viņam arvien no sirds kalpojuši, jo mums jāzina, ka tie ir Viņa sulaiņi. Evaņģēlija “lietās pat arī eņģeļi kāro ieskatīties,” kā saka apustulis Pēteris, proti, svētie eņģeļi līksmo, ka caur Jēzus Kristus vārdu grēcinieki tiek at[no]griezti no grēkiem un tiek vesti uz žēlastības ceļu. Visvairāk svētie eņģeļi gaidīja Jēzu Kristu un priecājās, ka caur Jēzu Kristu cilvēki ir atkal izlīguši ar Dievu.

Kungs Jēzus ir prieks, ko gaidījuši visi vecāki. Ak, cik gan nepacietīgi Ādams būs gaidījis apsolīto sievas dzimumu. Ieva domāja, ka tas jau atnācis, kad piedzima Kains. “Ticībā Ābels ir nesis Dievam labāku upuri nekā Kains; tās dēļ par viņu ir liecināts, ka viņš ir taisns.” [Ebr.11:4] Arī Lamehs domāja, ka viņa dēls Noa ir īstenais prieks, tādēļ sacīja: “Šis mūs mierinās mūsu pūliņos un mūsu roku darbā, kas cēlies no šīs zemes, ko Tas Kungs ir nolādējis.” [1.Moz.5:29] Kristus saka, ka Ābrahāms ticības acīm redzēja Kristus dienu un priecājās. Jēkabs uz miršanas gultas sauca: “Kungs, es ceru uz Tavu pestīšanu!” [1.Moz.49:18] Jāzeps, tāpat kā viņa tēvs, negribēja tikt apglabāts Ēģiptē, gaidīdams [cerēdams] uz apsolīto Jēzus Kristus dienu. Ar to ir šie svētie jau augšāmcēlušies.

Jēzu Kristu priecādamies gaidīja visi ticīgie Israēla ļaudis. Redzi, “daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.” [Lk.10:24] “Mēs gaidām, Kungs, uz Tevi; pēc Tevis ilgojas mums dvēsele,” [Jes.26:8] viņi dzied caur pravieti Jesaju. Mūsu evaņģēlija teksts saka, ka arī Sīmenāns gaidīja uz Israēla iepriecināšanu. Arī Anna runāja “uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu.” [Lk.2:38] Filips līksmi sacīja Nātānaēlam: “Mēs esam To atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu.” [Jņ.1:45]

Kungs Jēzus ir visu pagānu prieks. Tu domāsi, kā tas var būt, ka Kristu priecājoties gaidītu pagāni, kas par Dievu nenieka nezina? Tev jāzina, ka visiem cilvēkiem, arī pagāniem, vajadzēja, lai Dieva Dēls taptu par cilvēku, nāktu uz zemes un viņus sapulcinātu pie sevis. Gluži kā ne katrs slimnieks vai slīcējs tūdaļ ar vārdiem nesaka, ka viņam vajag ārstu vai palīgu, tāpat arī pagāni nepazīst Pestītāju, bet miesā un dvēselē grēka dēļ bija tik vāji un nogrimuši ellē, ka viņiem nekā citādi nebija iespējams palīdzēt, ja vien Dieva Dēls nebūtu tapis cilvēks un atpestījis viņus no grēkiem, Dieva dusmām un elles mokām.

Gaidīšana un prieks pieauga jo dienas, jo vairāk ne vien pagānu vidū, kas reizēm tika mācīti atzīt Dievu, bet arīdzan starp tiem, kas caur apustuļu mācību bija atzinuši Jēzu un uzņēmuši patieso svēto ticību. Par tiem ir pravietojis Jesaja: “Laiku beigās notiks, ka Tā Kunga nama kalns stāvēs jo stingri savos pamatos un pacelsies pāri visiem kalniem un pakalniem un pie tā saplūdīs visas tautas.” [Jes.2:2; Mih.4:1] “To starpā būs arī daudzas citas tautas, tās ies un sacīs: “Nāciet, lai steidzamies augšup Tā Kunga kalnā un ejam Jēkaba Dieva namā, lai Viņš mums māca Savus ceļus, ka lai mēs staigājam Viņa tekas!” – Jo no Ciānas izies bauslība un Tā Kunga vārds no Jeruzālemes.” [Mih.4:2]

Kungs Jēzus ir visu kristīto ļaužu prieks. Viņu gaida katrs no mums. Ja tu gribi saņemt īstu barību savai dvēselei, gribi un gaidi Jēzu. Viņš, “Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.” [Jņ.6:33] Ja tu iekāro taisnību, tad gaidi uz Jēzu Kristu. Viņš ir kā taisnības aka, un ūdens avots, “kas verd mūžīgai dzīvībai.” [Jņ.4:14] Tu esi grēcinieks, redzi, “Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus.” [1.Tim.1:15] Ja tu esi saslimis, tad “Tas Kungs, jūsu ārsts.” [2.Moz.15:26] “Es tas esmu, kas runāju taisnību un kam ir vara un līdzekļi palīdzēt!” [Jes.63:1] Ja tu mirsti, Viņš ir “augšāmcelšanās un dzīvība.” [Jņ.11:25] Viņš tevi uzmodinās pastarā dienā un sacīs: “Ieej sava kunga priekā.” [Mt.25:21] Vienvārdsakot, Jēzus Kristus ir viss. “Kungs ir bijājams, bezgala dižens, viņa varenību var tikai apbrīnot. Daudzinot Kungu, cildiniet viņu, cik jūsu spēkos – viņš daudzkārt vēl pārāks! Audziet spēkā un nepagurstiet, cildinot viņu, jo nekad jūs nebūsit galā. Kurš gan ir redzējis un var aprakstīt viņu, kurš – sumināt tādu, kāds viņš ir?” [Sīr.43:29-31]

Ņemiet labi vērā šo mācību un paturiet to savā sirdī. Mūki jums grib iestāstīt, ka jūs paši ar savu lūgšanu nevarat iet pie Kunga Jēzus. Viņi jums saka, ka visupirms ir jāpielūdz jaunava Marija un apustuļi. Bet tie ir meli. Klausieties, ko jums saka jūsu prieks Jēzus: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” [Mt.11:28]

Ir tādi, kas saka, ka Jēzus nav visu ļaužu prieks, un nav visu dēļ miris. Arī viņi melo. Klausies, ko tavs Prieks pats saka: “Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” [Lk.19:10]

Dažreiz savā nelaimē arī tu, cilvēk, domā, ka Kungs Jēzus ir kļuvis nejauks, tomēr Viņš ir “skaistākais [jaukākais] starp cilvēku bērniem.” [Ps.45:3] Viņš ir mūsu prieks.

Raugieties uz Viņu, jūs, kristītie ļaudis, kas esat Dievam padevušies. Lai Kungs Jēzus ir jūsu prieks. Sakiet no sirds: Kungs Jēzu! “Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!” [Ps.73:25-26]

Kad mēs patiesi un pareizi gaidām Kungu Jēzu un atzīstam par mūsu prieku, tad mēs ienīstam iekāres, kas karo pret mūsu dvēselēm. “Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā.” [Tit.2:11-12]

Jēzus ir mūsu prieks tad, kad mēs Viņa vārdu tā klausāmies, ka arī mūsu dvēsele veldzējas un dzied:

Dod mūsu mīlestībai,
Pret tevi zelt un augt:
Dod mūsu uzticībai,
Iekš labiem darbiem plaukt:
Tas Gars pie mums lai sitās,
Lai mūsu sirds nemitās,
Pēc tevis slāpt un saukt.

Jēzus Kristus ir mūsu prieks un mēs Viņu gaidām tad, kad mēs steidzamies pie Dieva galda, jo šeit Viņš mūs mielo ar savu paša miesu, ko Viņš mūs dēļ pie krusta nodevis, un dzirdina mūs ar savām paša asinīm, ko Viņš mūsu dēļ izlējis, lai iemantotu grēku piedošanu.

Viņš ir mūsu prieks, kad labprāt uzņemam nelaimi, ko Dievs piesūta un sakām: “Es pacelšu svētības kausu un piesaukšu Tā Kunga Vārdu.” [Ps.116:13]

Viņš ir mūsu prieks un mēs Viņu gaidām, kad domājam par Debesīm un ilgojamies redzēt Kungu Jēzu un sakām: “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur es varēšu parādīties Dieva vaiga priekšā?” [Ps.42:2-3]

Kungs Jēzu, Tu, mūžīgā Tēva vienīgais Dieva Dēls:

Dod mūsu mīlestībai,
Pret tevi zelt un augt:
Dod mūsu uzticībai,
Iekš labiem darbiem plaukt:
Tas Gars pie mums lai sitās,
Lai mūsu sirds nemitās,
Pēc tevis slāpt un saukt. Āmen.