Marijas viesošanās dienā

Un Marija cēlās tanīs pašās dienās un steigšus gāja kalnos uz pilsētu Jūdas novadā. Iegājusi Caharijas namā, viņa sveicināja Elizabeti. Un notika, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt, un Elizabete tapa Svētā Gara pilna, un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: “Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis. No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka lēkt. Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies.” Un Marija sacīja: “Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds, un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas. Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos. Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus. Viņš gādājis par Savu kalpu Israēlu un pieminējis Savu žēlastību, kā viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi.” Marija palika pie tās kādus trīs mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ savās mājās. [Lk.1:39-56]

Mīļie draugi, kamēr godīgs kristītais cilvēks dzīvo pasaulē, viņš ir aizņemts ar trim: sevi pašu, tuvāko uz zemes un Dievu Debesīs.

Šie trīs tiek apkopoti krāšņā mācībā, kā saka pravietis Miha: “Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti – darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā,” [Mih.6:8] un tas pieklājas katram cilvēkam. To māca arī apustulis Pāvils: „Lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā.” [Tit.2:12] Mums jādzīvo prātīgi pret mums pašiem, taisni pret tuvāko, un dievbijīgi pret Dievu, Visuvaldītāju.

Ar šiem trim arī jaunava Marija ir aizņemta mūsu evaņģēlijā, no kura mēs gribam mācīties: Kā mums, kristītiem ļaudīm, jāizturas, dzīvojot šajā pasaulē.

Tā Dieva žēlastība,
Pie savas mīļās draudzības,
Un viņa saderība,
Tā pastāv vien bez beigšanas;
Viņš uztur visas lietas,
Pēc savas taisnības,
Viņš valda visās vietās,
Ikvienam jābīstas:
Tas Debess pulks nekavē
To teikt, tam paklausīt,
To arī teic un slavē,
Tu mana dvēselīt. Āmen.

Evaņģēlists Lūka stāsta: „Un Marija cēlās tanīs pašās dienās un steigšus gāja kalnos uz pilsētu Jūdas novadā. Iegājusi Caharijas namā, viņa sveicināja Elizabeti. Un notika, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt.”

Marijas viesošanās dienā Lūkas stāsta, ka Marija cēlās laikā, kad eņģelis Gabriēls viņai bija atnesis vēsti no Dieva par to, ka viņai jādzemdē pasaules Pestītāju. Eņģelis viņai deva zīmi, ka Elizabete, kas bija krietni gados un neauglīga, ir sestajā grūtniecības mēnesī ar dēlu. Marija šo zīmi uztvēra nopietni, cēlas un gāja pie savas radinieces Elizabetes, lai apstiprinātu savu ticību. Viņa nevis vilcinājās, bet gāja steigšu, netērzēja ar katru, ko sastapa ceļā, nepārskaitīja visus kokus meža, bet steidzas, lai ātrāk nokļūtu tur, kur vajag. Viņa „steigšus gāja kalnos.” Viņai bija jāiet pāri Gilboas kalniem, kur ķēniņš Sauls sevi nodūra, [2.Sam.1:21] pāri Garicima un Ēbala kalniem, kur Mozus lika izteikt svētību un lāstus, [5.Moz.27:12-13] un pāri Efraima kalniem, kur tika nodurts moābiešu ķēniņš. [Soģ.3:27] Pāri visiem šiem augstajiem kalniem jaunavai Marijai bija jāmēro ceļš, lai nokļūtu Jūdas zemes un Jūdas cilts pilsētā Hebronā, kas piederēja priesteriem (levītiem), un tajā dzīvojuši Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs. [1.Moz.35:27] Marijai bija jāiet no Nacaretes, kur viņa tolaik dzīvoja, līdz Hebronai divdesmit jūdzes (Red. – Visticamāk, Mancelis domā zviedru jūdzi, kas ir 7,1 km, jo attālums no N līdz H taisnā līnijā ir 130 km, bet ejot pa ceļiem ap 186-201 km.), un šajā tālajā un smagajā ceļā Dievs viņu pasargāja. Ieejot priestera Caharija namā, Marija sveicināja Elizabeti, no sirds viņai vēlot visu labāko. Tāpēc arī, „kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt.” Šī lēkšana nebija tādas augļa kustības, kā mūsu bērniem mātes miesas. Šo bērnu Dievs īpaši uzmodināja, ka viņš lēca savas mātes miesās, it kā gribot apkampt pasaules Pestītāju, kurš gulēja jaunavas Marijas miesā. Ja Elizabetes bērns būtu spējis runāt, viņš būtu sacījis to pašu, ko, pieaudzis vīrs būdams, sacīja, rādot ar pirkstu uz Jēzu Kristu: „Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” [Jņ.1:29]

Tad nu mācīsimies, kā mums, kristītiem ļaudīm, šajā pasaulē jādzīvo. „Jo mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo,” [Ebr.13:14] saka apustulis (Pāvils). Ķēniņš Dāvids, lai gan bija bagāts, sacīja Dievam: „Mūsu dienas virs zemes ir kā ēna, un tur nav cerības!” [1.Lk.29:15] Viņš bija svešinieks un viesis Dieva priekšā uz zemes, bet pilntiesīgs iedzīvotājs Debesīs bija un ir vēl joprojām. „Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas,” [Fil.3:20-21] kā svētais Pāvils māca filipiešiem.

Kā cilvēks, svešumā būdams, vēro un mācās, kā viņam izturēties, tāpat arī mums, svešiniekiem šajā pasaulē, ir ļoti svarīgi zināt, kā mums visās lietās jāizturas.

Pirmkārt, evaņģēlists par Dieva māti saka: „Marija cēlās tanīs pašās dienās.” Viņa cēlās, kā jūs mēdzat runāt par cilvēku, kam ceļš ir zem kājām. Šī augšāmcelšanās un celšanās ved mūs uz grēku atstāšanu, par ko mums katram māca vēstulē efeziešiem: „Uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus.” [Ef.5:14] To apņēmās darīt arī pazudušais dēls, par kuru runā Kristus: „Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.” [Lk.15:18-19] Līdzīgi kā lasām par muitnieku, kas Jeruzalemes Templī nožēloja savus grēkus „iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” [Lk.18:13]

Visi jūs, bezdievji un bezbailīgie, kas savos grēkos vārtāties kā cūkas dubļos, visi jūs, es saku, nestāvat, bet guļat. Ļaudis „joprojām guļ savā vecajā raugā,” [Cef.1:12], proti, savos grēkos, kā Dieva Vārds runā un jums pārmet. Tad arī jums būs jāgaida, ka ellē „nāve tos gana kā avis, taisnā ceļā tie nonāk tās valstī,” [Ps.49:15] kā ķēniņš Dāvids jau sen atpakaļ jums sacījis.

Tāpēc „esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tam tūdaļ varētu durvis atvērt,” [Lk.12:36] kā māca Kungs Jēzus. Ja reizēm kāds grēks notiek, un ļaunā velna viltus, blēdīgi ļaudis vai arī paša miesas kārdināti jūs tiekat nogāzti zemē, kā vāji cilvēki, tad ar Dieva spēku atkal raušaties kājās, un „kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” [1.Kor.10:12]

Celieties augšā līdz ar Mariju „tanīs pašās dienās,” jo jūs zināt, ka „nakts drīz būs pagājusi, diena ir tuvu. Dzīvosim cienīgi, kā diena to prasa.” [Rom.13:12-13]

Dievs cilvēkiem, un arī mums, kas esat šeit sapulcējušies, dod savu Vārdu mācīties četras garas dienas, proti, mūsu jaunības dienas, brieduma gadus, vecumdienas un miršanas dienu. Ja jūs esat patiesi kristīti ļaudis un bīstaties Dievu no visas sirds, tad atstājieties no grēkiem šajas četrās dienās. Jums, jaunieši, esot jauniem, jums, pieaugušajiem, vecajiem un sirmajiem, jums, neveseliem un nogurušiem, jums visiem grēku atstāšana šajās četrās dienās ir vairāk vajadzīga nekā jūsu dienišķā maize.

Evaņģēlists saka, ka Marija „steigšus gāja kalnos.” Jūs jau dzirdējāt, kādi kalni viņai bija jāšķērso. Šie kalni bija Judejā. Mēs tiekam mācīti ikdienas domāt par Debesīm un mūžīgo dzīvošanu – par dāvanām, ko Dievs sagatavojis tam „kas paļaujas uz viņu.” [Jes.64:4] Tādas dāvanas, „ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis.” [1.Kor.2:9] Bībelē mēs lasām, ka svētais Jānis redzēja „svēto pilsētu Jeruzālemi nokāpjam no debesīm no Dieva,” kad viens no septiņiem eņģeļiem viņu „aiznesa garā uz lielu, augstu kalnu,” [Jņ.atkl.21:10] gribot mums mācīt, lai šīs zemes kalnos ieraugām mūžīgās dzīvošanas Debesu kalnu. Arī Dāvids saka par sevi: „Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība? Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi.” [Ps.121:1-2] Šie kalni ir ne vien Dieva žēlastība, visspēcība, gudrība un padoms, bet arī Debesis, kur Dievs dzīvo, ka šķiet it kā Viņš ir augsti augsti kalnos. Tādēļ ķēniņš jautā par mūžīgo dzīvību vēl skaidrāk: „Kungs, kas mājos Tavā mājoklī un dzīvos Tavā svētajā kalnā?” [Ps.15:1]

Ejiet arī jūs uz šo mūžīgās dzīvošanas kalnu, nevis ar miesīgām kājām, bet ar sirdi un dvēseli. Mēs to nevaram izdarīt, kamēr vēl guļam savā iedzimtajā nelaimē, proti, savos iedzimtajos un izdarītajos (aktuālajos) grēkos, pirms neesam no jauna piedzimuši un pirms Dievs mūs nav atgriezis no grēkiem. Citādi mēs vēl piederam tiem, kas „Dievu nemaz nepazīst,” [1.Kor.15:34] un „viņu Dievs ir vēders, viņu prāts vērsts uz zemes lietām.” [Fil.3:19]

Pirmkārt, mēs ar sirdi un dvēseli ejam uz Debess kalnu, kad piedzimstam no jauna caur ūdeni un Garu, kļūstam par kristītiem cilvēkiem Kristībā un grēku pamešanā. Un, tāpat, kā Marija, ar Kristu zem šķīstās sirds, steidzās pāri kalniem, lai runātu ar savu veco radinieci Elizabati, tāpat mums ar dvēseli jākāpj Debesu kalnā, kad Pestītājs ir satvēris mūsu sirdi, „kamēr Kristus izveidotos jūsos.” [Gal.4:19]

Mēs ejam uz Debess kalnu, kad savas sirdis paceļam, novēršam no pasaules lietām, un pievēršam Dievam, kā Kristus mums pavēl: „Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” [Mt.6:33] Apustulis māca: „Tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām.” [Kol.3:1-2] Un pats arī tā darīja: „Aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.” [Fil.3:13-14] Un piebilst: „Visi, kas esam pilnīgi, turēsim tādas domas.” [Fil.3:15] Ņemiet vērā, viņš saka, „visi, kas esam pilnīgi,” proti, visi, kam ir patiesu kristītu ļaužu pestīšana, jo tie, kas dzenas pēc pasaules lietām un mantas kārībai, nav pilnīgi. Par viņiem Sīraks saka: „Kas dzenas pēc peļņas, peļņas dēļ maldīsies.” [Sīr.31:5]

Lūgšanā, ko Jēzus Kristus mums ir mācījis, divas reizes tiek runāts par Debesu valstību un Debesīm, bet par zemi tikai vienu reizi, lai mūs, kristītus cilvēkus, mācītu pāri visam domāt par Dievu un Debesīm.

Cilvēkam nav iespējams vienlaicīgi ar vienu aci vērot zemi, bet ar otru debesis, tādēļ arī nav iespējams, ka kristīts cilvēks varētu ļoti skumt par zemes lietam, un tajā pašā laikā no sirds domātu par Debesu dāvanām. Cilvēkam ir miesa no zemes un dvēsele no Debesīm. Tā kā dvēsele ir augstāka par miesu, tad mums vairāk jādomā par Debesīm nevis par zemi. „Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” [1.Jņ.2:17] Mums, kristītiem ļaudīm, jādzied kopā ar ķēniņu Dāvidu: „Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur es varēšu parādīties Dieva vaiga priekšā?” [Ps.42:2-3] „Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!” [Ps.73:25-26] Redzi, tas nozīmē iet pār kalnu.

Šī iešana mums vēl māca, kā mums dzīvē vienmēr jāsteidzas, tā mums bez mitas jādzīvo, kā klājas kristītiem cilvēkiem, kuru dzīvošana ikdienas nāk no ticības. Dieva Vārds saka: „Svētīgi ir tie cilvēki, kas Tevī atrod sev spēku, kam sirdīs stāv Tavi ceļi, kas, caur raudu ieleju staigādami, to dara par avoksnainu zemi.” [Ps.84:6-7] „Kad Ābrams bija deviņdesmit deviņus gadus vecs, Ābramam parādījās Kungs un teica: „Es esmu visvarenais Dievs, staigā manā priekšā un esi nevainojams.”” [1.Moz.17:1] Par iešanu ķēniņš Dāvids sacīja Dievam: „Es tecēšu Tavas bauslības ceļu, jo Tu apgaismo manu sirdi.” [Ps.119:32]

„Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas,” [2.Kor.4:16] māca Dieva vārds.

Ko Saulam līdzēja, ka viņš bija labs un klausīja Dievam, kad kļuva par ķēniņu, [1.Sam.10] ja vēlāk piepeši atkrita no Dieva, pārkāpa Dieva vārdu, [1.Sam.15] bez iemesla ienīda Dāvidu, [1.Sam.18] lika nokaut astoņdesmit piecus Dieva kalpus, [1.Sam.22] meklēja burvjus [1.Sam.28] un galu galā pats sevi nodūra? [1.Sam.31]

Jūdas bija Jēzus Kristus māceklis, bet vēlāk viņš kļuva par velnu, jo par naudu nodeva Jēzu.

Iegaumējiet labi. Nepietiek vien iesākt labi dzīvot, bet vajag pastāvēt līdz galam. Jēzus saka: „Kalps, kas, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa prāta, dabūs daudz sitienu.” [Lk.12:47]

Evaņģēlists saka, ka Marija „steigšus gāja kalnos,” proti, viņa gāja čakli, ātri un nekavējoties. Steidzies arī tu sasniegt to vietu, kur tava ticība tiek (ie)stiprināta. Tev jāpietiek ar to, ka dzirdi Dieva vārdu un apsolījumus, nevis jāgaida zīmes no Kristus kā jūdiem. [Jņ.2:18] Bet zīmes, ko Dievs tev rāda savā vārdā, neniecini. Ar šīm zīmēm (ie)stiprini savu ticību, kā darīja jaunava Marija, čakli steigdamās pie savas radinieces Elizabetes, lai redzētu, ko Dievs darījis.

Aplūkojiet varavīksni, ko Dievs licis debesīs. [1.Moz.9:13] Tā ir derības zīme starp Dievu un mums, ka Viņš vairs negrib plūdos noslīcināt cilvēkus. Ja uzlūkosi varavīksni, kad Dievs tev piesūtīs kādu nelaimi, tu redzēsi, ka Dievs tevi gan nopērs, bet pēc tam gribēs būt žēlīgs.

Bībelē var atrast daudz zīmes. Piemēram, kā Dievs tautu izveda cauri Sarkanai jūrai, [2.Moz.14] kā baroja tuksnesī četrdesmit gadus ar maizi no debesīm,[2.Moz.16] un no akmens (kas gan ko tādu savā dzīvē ir redzējis?) lika tecēt ūdenim, [2.Moz.17] un vēl daudz citas zīmes un brīnumus. Ar šādām zīmēm un brīnumiem tu varēsi (ie)stiprināt un uzticēt Dievam savu ticību. Pasaulē nevar būt tik liela un smaga nelaime un kaite, ko Dievs nevarētu novērst un aizdzīt.

Ej čakli un steidzies kā Marija, ja tev jāiet darīt to, ko pavēlējis Dievs. „Nevilcinies pievērsties Kungam, neatliec no dienas dienā, jo pēkšņas būs Kunga dusmas, pienāks atmaksa – un būsi pagalam!” [Sīr.5:7]

Tā mums jāizturas pret sevi.

Otrkārt, kamēr mēs viesojamies šajā pasaulē, mums pareizi jāizturas pret savu tuvāko, un jānovēl viņam visu labāko. „Iegājusi Caharijas namā, viņa sveicināja Elizabeti. Un notika, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt, un Elizabete tapa Svētā Gara pilna.” Tā dara visi Dieva bērni, sveicina viens otru un novēl visu labāko. Jūs esat viena sirds un viena dvēsele, un zināt, ka jums ir viens Dievs un Tēvs, viens Pestītājs Jēzus Kristus, viens Iepriecinātājs, Svētais Gars, jums ir viens Dieva Vārds, jūsu dvēseles barība, viena Kristība, viens Dievgalds, viena ticība, un visiem priekšā viena mūžīgā dzīvošana. Tāpēc vēliet viens otram visu labu. Šāds sveiciens ir sirsnīga lūgšana, kā Kristus saka saviem mācekļiem: „Namā ieiedami, sveicinait to. Un, ja tas nams ir vērts, tad jūsu miers lai nāk pār to, bet, ja tas nav vērts, tad lai jūsu miers atkal pie jums atgriežas.” [Mt.10:12-13] Ja Svētais Gars dzīvo jūsu sirdīs, tad to varēs ātri pamanīt jūsu lēnībā. Mīli savu tuvāko pēc Kristus pavēles „kā sevi pašu.” [Mt.22:39] Kungs Jēzus saka: „Visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” [Jņ.13:35] Un Pāvils māca: „Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna.” [1.Kor.13:4]

Tāpat kā Marija, kas palika trīs mēnešus pie Elizabetes, viņai klausīja un pati labprāt darīja visu, kas bija mājā darāms, un negaidīja līdz viņai pasacīs, tāpat arī mums jāparāda mīlestības un žēlastības darbus tam, kam tas vajadzīgs. Dieva Vārds māca: „Neaizmirstiet labu darīt un dāvanas dot, jo tādi upuri Dievam labi patīk.” [Ebr.13:16]

Elizabete bija vecāka par Mariju, tādēļ jaunākā klausa vecāko. Ejiet un dariet tā arī jūs. „Sirmas galvas priekšā tev būs piecelties, un godini vecu cilvēku,” [3.Moz.19:32] pavēl Dievs. Marija negribēja pie Elizabetes maizi ēst slinkodama un par velti. Viņa strādāja. Nekaunieties, cilvēku bērni, no darba. Kam kauns no darba, tam drīz kaklā būs valgs, un karātavās viņu rotās kraukļi un vārnas. „Kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst.” [2.Tes.3:10] Sīraks māca, ka „daudz ļauna iemāca slaistīšanās.” [Sīr.33:28] Redzi, cik labi klājas, kad „Gideons kūla kviešus,” [Soģ.6:11] kad Pēteris ar darba biedriem izmet tīklus, [Lk.5:5] kad Sāra mājās vāra un cep, [1.Moz.18] kad Rebeka nes ūdeni, [1.Moz.24:15] kad „Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm,” [Lk.10:40] kā Dieva Vārds runā par šiem ļaudīm.

Ņemiet to vērā jūs, sliņķi un dienas zagļi, kas caurām dienām turat savas rokas kabatās, skatāties pārkārušies pār žogu, kā bezdelīgas skraida šurpu turpu, un izstiepušies saulē ar labpatiku sildāt slinkos kaulus. Jūs sakož mušas un odi, un ātri vien jūs esat noplīsuši, kā nokrituši no karātavām, jums būs jāstrebj nevērtīga putra, vēders paliks pliks un tukšs, un tad jūs sāksiet zagt. Kāds būs jūsu darbs, tādu algu saņemsiet.

Tā mums jāizturas pret savu tuvāko.

Treškārt, kamēr mēs mītam šajā pasaulē, mums pareizi jāizturas pret Dievu. Marija slavē Dievu, Kungu, un pateicas Viņam par visu labdarīšanu, ko Viņš viņai, saviem ļaudīm un visiem cilvēkiem ir darījis. Vispusīgi apsver arī tu, ko Dievs ir darījis pie tevis, un tu pamanīsi tik daudz dāvanas, ka tu visas nespēsi saskaitīt. Atdari savas lūpas priekā, un pateicies Viņam no visas sirds. „Teici To Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī, Viņa svēto Vārdu! Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!” [Ps.103:1-2] „Priecājieties, jūs taisnie, par To Kungu un teiciet Viņa svēto Vārdu!” [Ps.97:12] Tā ķēniņš Dāvids jūs māca savā Psalmu grāmatā.

Slavējiet kopā ar Mariju Dieva lielo žēlastību. Viņš mūsu lielajā nelaimē, kad bijām nogrimuši savos grēkos, uzlūkoja ar savām laipnajām acīm, un „Viņš darījis varenus darbus.” No Dieva žēlastības mēs esam, kas mēs esam. Ticiet Dieva spēkam, ar kuru Viņš glābj un sargā dievbijīgos, iepriecina nabagus un noskumušos, bet nogāž bezdievjus „un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā.” To izjuta faraons, lepnais ēģiptiešu valdnieks. Teiciet Dieva bagātību, kurā Viņš „izsalkušo pildījis ar labumiem,” nabagiem dod dienišķo maizi, bet „bagātos Viņš atstājis tukšus.” Viņš atstāj tukšā un atrauj savu svētību un sātu tādiem bagātniekiem, kas nepareizi dzīvo ar savu mantu un ar to apgrēkojas.

Ticiet Dieva patiesajam Vārdam, jo Viņš „pieminējis Savu žēlastību, kā viņš runājis” saviem kalpiem un mīļajiem bērniem. Viņš mūžīgi uztur savu Vārdu, un mūžīgi nepaliek kaunā, kas uz to paļaujas. „Svētīgi ir tie, kas dzīvo Tavā namā, tie Tevi slavē vienumēr!” [Ps.84:5] Tāpēc „slavēts lai ir Dievs Tas Kungs, Israēla Dievs, kas vienīgais dara brīnumus! Lai mūžīgi slavēts Viņa godības Vārds, un Viņa godība lai piepilda visu zemi! Āmen! Āmen!” [Ps.72:18-19]

Lasi arī citus Georga Manceļa sprediķus