Matejs un Lūka par Jēzus pēdējo mielastu

Varētu atrast pietiekamu iemeslu, lai apšaubītu markiāniskās un paulīniskās tradīcijas par Jēzus pēdējo mielastu un Svētā Vakarēdiena izcelsmi baznīcā, kas balstās uz iespējamiem pierādījumiem, ka Jaunajā Derībā pastāv atšķirīga tradīcija, kura vismaz detaļās būtu citādi skaidrota. Pat tādā gadījumā mums būtu rūpīgi jānoskaidro, vai baznīcai nebija pietiekama iemesla vairāk uzticēties tradīcijai, ko pārstāvēja Marks un Pāvils, nekā tai otrai. Bet arī tad Marka un Pāvila vēstījuma unikālais stāvoklis tiktu satricināts. Patiesībā ir cilvēki, kas uzskata, ka viņi ir atraduši pilnīgi atšķirīgu tradīciju, un tā rodama Lūkas evaņģēlija vēstījumā par Kunga mielastu.

Ja Mateja evaņģēlija vēstījums (26:26-29) ir tikai Mk.14:22-25 paplašināts atstāsts, kurā vissvarīgākais pievienotais teksts vārdiem par biķeri ir “grēku piedošanai”, Lūkas evaņģēlija teksts uzdod mums sarežģītu uzdevumu, kas nav atrisināts līdz pat mūsdienām. Mēs lasām, kā tas rakstīts Lūkas 22:14-20, izceļot tos vārdus, kas ir kopīgi ar Pāvila vēstules tekstu:

Un, kad tā stunda pienāca, tad Viņš apsēdās pie galda un apustuļi līdz ar Viņu. Un Viņš tiem sacīja: “Es esmu ļoti ilgojies šo Pashā jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu, jo Es jums saku: “Es to vairs neēdīšu, tiekāms tas piepildīsies Dieva valstībā.” Un, biķeri ņēmis, Viņš pateicās un sacīja: “Ņemiet un dalait to savā starpā! Jo Es jums saku: Es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekāms Dieva valstība būs nākusi.” Un, maizi ņēmis, Viņš pateicās, pārlauza to un tiem to deva, sacīdams: “Tā ir mana miesa (kas par jums top dota. To darait, mani pieminēdami!” Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums top izlietas).

Ir skaidri redzams, ka rakstītā tradīcija, kuru pārstāv Marks un Pāvils, šī teksta autoram ir bijusi pazīstama un kalpojusi kā avots. Tomēr šis teksts nav vienkārši divu iepriekšējo tekstu apvienojums. Līdzās tam, kas ir pārņemts no Marka (piem., “par .. top izlietas” Lk. 22:20 salīdzinājumā ar Mk. 14:24) un Pāvila, Lūkas evaņģēlijs 15.- 18.panti satur dažas ievērības cienīgas īpatnības, no kurām vispārsteidzošākās ir svētīšana un biķera pasniegšana pirms maizes. Tādējādi Lūkas stāstījumā, kā mēs to lasām tekstā, ir divi biķeri. Vārdi par vīna koka augļiem, kas Marka evaņģēlijā tiek teikti pār biķeri, te tiek likti pēc pirmā kausa izdalīšanas. Pirms tā 15.pantā mēs lasām vārdus par “šo Pashā” un piepildījumu Dieva valstībā.

Pat ja manuskriptu pārrakstīšana bija pilnīgi konsekventa, varētu jautāt – galvenokārt divu biķeru dēļ – , vai šis teksts ir sakārtots pareizajā secībā. Tomēr 19.b un 20.panta, kuru mēs ielikām iekavās, nav senākajā latīņu tulkojumā un Sīrijas manuskriptā, kā arī Grieķu kodeksā D. Ne tikai tāds rūpīgs tekstu kritiķis un ekseģēts kā Teodors Cāns, bet arī gandrīz visa angļu teoloģija un mūsdienās arī vācu teologu nospiedošais vairākums šajā gadījumā piekrīt, ka iepriekš minētie manuskripti ir saglabājuši Lūkas autentisko tekstu pretstatā lielajam daudzumam grieķu kodeksu un ka tādēļ 19.b-20. pants nepieder sākotnējam trešā evaņģēlija tekstam. Patiesībā šo vārdu, kas ir ņemti no Pāvila stāstījuma par Svēto Vakarēdienu, papildinājumu būtu vieglāk izprast nekā to trūkumu. Cāns ir izteicis viedokli – un nesen Jeremija ir apstiprinājis šo viedokli ar ļoti iespaidīgiem pamatojumiem – , ka Lūka pēc Teofila un citu viņam līdzīgu lasītāju, kuri vēl nebija uzņemti draudzē, domām, varēja rakstīt par pēdējo mielastu tikai nepilnīgi un neskaidri to apmelojumu dēļ, kas tika izplatīti par Svēto Vakarēdienu. Tas noteikti ietver pareizus novērojumus. Jau Jaunās Derības laikmetā, ilgi pirms baznīcā tika mācīta vēlākā slepenības disciplīna, cilvēki nepārprotami izvairījās publiski teikt par Svēto Vakarēdienu ko vairāk, nekā tas būtu absolūti nepieciešams. Jāņa evaņģēlija klusēšana attiecībā uz Svētā Vakarēdiena iestādīšanu, Svētā Vakarēdiena iztrūkums sarakstā, kur saskaņā ar Ebr. 6:1 u.trpm. tiek uzskaitīts viss, kam ir jāietilpst pamatapmācībā baznīcā, kā arī daudzi citi piemēri apstiprina šo tēzi, kuru nesen no jauna ar lielu izpratni un daudz jaunu materiālu palīdzību ir pamatojis Jeremija. Ja īsākais variants ir īstais, tad diez vai ir ticamāks izskaidrojums par šo, un mums tad ir jāsamierinās ar faktu, ka Lūka pasaka izšķirošos vārdus par Svēto Vakarēdienu: “Tā ir mana miesa”, bez kāda aizsega vai liekvārdības, bet ļauj tiem izskanēt to absolūtajā pilnībā kā mīklai pasaulei.

Bet vai manuskripta liecība patiešām pieprasa, lai priekšroka tiktu dota kodeksam D, kas citādi nekad netiktu uzskatīts par svarīgāko? Vai 19.b-20.panta izsvītrošana, iespējams, nav tikai viens no daudzajiem mēģinājumiem, kas ir īpaši klaji Sīrijas manuskriptos, novērst problēmu, kuru Lūkas evaņģēlijā izraisa biķera acīmredzamā atkārtotā lietošana Svētajā Vakarēdienā?

Mēs nevaram piekrist Cānam, ka tad, ja garākais lasījums būtu sākotnējais, nerastos nekādi jautājumi, ne arī izmaiņas. Tad mēs labākajā gadījumā varētu sagaidīt, ka tiktu atmests teksts ne par otro, bet par pirmo biķeri. Ja 19.b un 20.pants ir iespraudumi, tad tas tiešām ir ļoti sens teksts, jo Marka tekstā (kur trūkst “jaunā” pirms “derības”, kā tas ir Lk. 22:20) un Justīns (Justīns par saviem avotiem dēvē “apustuļu atmiņas”, t.i., evaņģēlijus; tādējādi viņa teksts balstās uz Lūkas, ne Pāvila tekstu) jau pazina tikai garāko lasījumu.

Tā kā, pamatojoties uz manuskripta liecību, nav iespējams izšķirt jautājumu par Lk. 22:19b-20 autentiskumu, mums ir jāapsver abas iespējas un katrā no gadījumiem jāvaicā, kas varētu būt Lūkas evaņģēlija vēstījuma par pēdējo mielastu īpašā raksturīgā iezīme – mēs jau esam aprakstījuši tā ārējās būtiskās iezīmes, no kurām vissvarīgākās bija atšķirības no Pāvila un Marka stāstījumiem.

Abiem tekstiem, tam, kas ņemts no D, un tam, kas iegūts no textus receptus, kopīgs ir tas, ka tajos vairāk ir uzsvērts Svētā Vakarēdiena eshatoloģiskais raksturs un tā saistība ar Pashā. Lūkas pārstāvētā tradīcija tādējādi neienes neko būtiski jaunu, jo ne Markam (14:25), ne arī Pāvilam (1.Kor. 11:26) netrūkst sava skatījuma uz mesiānisko mielastu un Kristus atgriešanos. Abi zina par pēdējā mielasta un Pashā saistību (Mk. 14:12-16; 1.Kor. 5:7 u. trpm.). Lūkas teksta, kurš ir garāks, īpatnība ir tā, ka viņš apvieno šo eshatoloģisko skatījumu ar Pashā, kas ievada īsto Svēto Vakarēdienu, un tajā vārdi par vīna koka augļiem, kuri Marka evaņģēlijā seko pēc vārdiem par biķeri, tiek teikti, sniedzot biķeri, kas vēl nav Svētā Vakarēdiena biķeris, bet var būt tikai viens no biķeriem, kādi tiek pasniegti Pashā svētkos. Paša Svētā Vakarēdiena izpratne garākajā Lūkas evaņģēlija tekstā ir tieši tāda pati kā Pāvilam.

Īsākajā teksta variantā, šķiet, ir otrādi. Ja mums nebūtu neviena cita stāstījuma par seno kristiešu Svētā Vakarēdiena izcelsmi un būtību, mums būtu jāpieņem, ka Jēzus saviem mācekļiem deva vispirms biķeri un tad maizi. Sniedzot biķeri, Viņš teica eshatoloģiskos vārdus par vīna koka augļiem. Izdalot maizi, Viņš atsevišķi teica mīklainos paskaidrojuma vārdus: “Tā ir mana miesa.”

Ja mēs to uzskatām par sākotnējo tekstu, tad mums ir jājautā, kāpēc Lūka šo notikumu ir atainojis šādi. Vai viņš to darīja tādēļ, ka Marka un Pāvila pārstāvētās tradīcijas, kuras bija pastāvējušas jau pirms viņa, uzskatīja par nepatiesām un gribēja tās aizvietot ar labāku? Tas viss nešķiet ticami. Tad vienīgais izskaidrojums, kādu mēs varam rast, ir tāds, ka šī stāstījuma mērķis nav aprakstīt Svētā Vakarēdiena iestādīšanu, bet gan tikai netieši norādīt uz to. Tādēļ viņš “paslēpj” Svētā Vakarēdiena biķeri ar to aprakstošajiem vārdiem par derības asinīm aiz Pashā mielasta svētības kausa ar to aprakstošajiem eshatoloģiskajiem vārdiem. Tā paša iemesla dēļ viņš aprauj Svētā Vakarēdiena vārdus ar: “Tā ir mana miesa”, paskaidrojumu atstājot tumsā tītu.

Justīns tieši tāpat attiecās pret dažiem autentiskiem faktiem par Svēto Vakarēdienu, kad viņam nācās saskarties ar pagānu apvainojumiem. Kā viņš par to stāsta, apustuļi vēsta, “ka viņiem tika dota šāda pavēle. Jēzus paņēma maizi, teica pateicības lūgšanu un sacīja: ‘To dariet, mani pieminēdami; tā ir mana miesa’, un tāpat Viņš ņēma biķeri, teica pateicības lūgšanu un sacīja: ‘Šīs ir manas asinis.’” Pavēles atkārtot [šo norisi] vietas maiņa tekstā un paskaidrojuma vārdu saīsināšana parāda, cik ļoti apoloģēts bija norūpējies par to, lai pilnībā neatklātu noslēpumu. Ja nu ir jārunā, tad vai nu netiek pateikts viss, vai vismaz tiek mainīta secība.

Tādējādi Lūkas evaņģēlija īsākajā teksta variantā Pashā biķeris kalpo kā norāde uz Svētā Vakarēdiena biķeri un tajā pašā laikā apslēpj to. Maizes un biķera secības apgrieztā kārtība šajā gadījumā, ir vēlama, lai apslēptu to, kas patiesībā notika. Tas ļauj domāt, ka liturģiskās tradīcijas darbā Didahē, uz kuru, iespējams, jau tiek norādīts 1.Kor. 10:16, 1.Kor.20, kurās eiharistiskā lūgšana, sniedzot biķeri, tiek teikta pirms eiharistiskās lūgšanas, sniedzot maizi, atspoguļo biķera-maizes secību īsākajā Lūkas teksta variantā. Tomēr varētu iebilst, ka liecības par šādu praksi vēl nav pierādījums šī teksta vēsturiskajai ticamībai. Jo nozīmīgākie dokumenti, kuros tās var atrast, pilnīgi nekļūdīgi apliecina, ka, piedaloties Svētajā Vakarēdienā, maize tiek pasniegta pirms biķera.

Saskaņā ar Didache 9. [5.] vispirms tiek teikta pateicības lūgšana pār biķeri, tad pār maizi, bet pamācībā (instruction) tā vienmēr runā par Eiharistijas “ēšanu un dzeršanu”, un noslēguma lūgšana 10.3. attiecas uz “ēdienu un dzērienu”, “garīgo ēdienu un dzērienu.” Arī Pāvila 1.Kor. 10:16 – atsauce rāda ciešo saistību ar Didahē 9. 4. un 10. 5. – vispirms tiek minēts “svētības biķeris, ko mēs svētījam,” un tad “maize, kuru mēs laužam.” 1.Kor. 11:23-26 mums rāda, ka nekādus pārāk tālejošus secinājumus, kas izrietētu no šīs secības, attiecībā uz praktisko lietošanu nevar izdarīt.

Tādējādi pat īsākais Lūkas evaņģēlija teksta variants liecina par to pašu Svēto Vakarēdienu, par kuru mēs zinām no Pāvila un Marka [vēstījumiem]. Pat tas, kurš nevar piekrist viedoklim, ka Lūka gribēja apslēpt to, kas patiesībā notika Svētā Vakarēdiena iestādīšanas laikā, un kurš īsākā teksta varianta variācijās saskata apzinātu citu tradīciju labošanu, tomēr, pamatojoties uz šo tekstu, nespēj rast citu Svētā Vakarēdiena nozīmi. Nevar apgalvot, ka Lūka attēlo Svēto Vakarēdienu, kas nav Kristus nāves izskaidrošana un pielīdzināšana, bet gan tikai mesiāniskā mielasta iepriekšparedzēšana. Jo savienošana gan ar mesiānisko mielastu Dieva valstībā, gan ar Jēzus nāvi piemīt visām Svētā Vakarēdiena tradīcijām, kaut arī reizēm vairāk saskatāma ir viena, reizēm cita. Tas, ka tekstā pietrūkst vārdu par derības asinīm, vēl nemaina Svētā Vakarēdiena raksturu. Tikmēr, kamēr Lūkas stāstījumā ir vārdi: “Tā ir mana miesa”, viņš tur, kur vienmēr var saglabāties viņa paša stāstījuma savdabīgums, viņš līdzdala to, kas ir būtisks Marka un Pāvila [vēstījumos].

Daži pētnieki, kā Bultmanis, K. L. Šmits un šajā gadījumā Leicmanis, ir gājuši soli tālāk un ir izņēmuši arī 19.a pantu no tā senākā stāstījuma par Svēto Vakarēdienu, kas ir ietverts Lūkas evaņģēlijā. Bet šādai rīcībai, kad no teksta tiek izņemts 19.a pants, trūkst pamatojuma gan no tekstuālā kriticisma puses, gan no literārā kriticisma puses. Tas ir radies tāda aizsprieduma dēļ, ka Lūkas evaņģēlija tekstā ir jābūt iekļautam senākajam vēstījumam par Jēzus pēdējo mielastu, kas atšķirīgs no Marka un Pāvila vēstījumiem. Bet vai ir kāds brīnums, ka Lūkas evaņģēlijs pilnībā atšķiras no citiem vēstījumiem, ja tiek apgalvots, ka ar citiem vēstījumiem kopīgais teksts nav autentisks? “Tas, kas ir saglabājies līdz šim laikam, apraksta, kā Jēzus savā pēdējā mielastā savu mācekļu vidū pauda pārliecību, ka Viņš savu nākošo mielastu kopā ar savējiem svinēs Dieva valstībā”. Tas patiesi ir viss, kas paliek, ja tiek atņemts viss pārējais. P. Fains nemaldās, norādīdams, ka, izmantojot šo metodi, viņš neko nevar pierādīt.

Aizvien mazāk un mazāk ir dzirdami apgalvojumi, ka 19.a pants nav autentisks. Tomēr nav mitējušies mēģinājumi atrast Lūkas evaņģēlija īsākā teksta variantā kāroto Svētā Vakarēdiena tradīciju, kas būtu atšķirīga no Marka un Pāvila [vēstījumiem]. Leicmanis konstatē, “ka Lūka apraksta tādu Svēto Vakarēdienu, kurš ietver eshatoloģiskas gaidas un kurā maize ir īpaša iezīme”. Tomēr viņš nespēj izskaidrot vārdus: “Tā ir mana miesa.” Tie rada vislielākos šķēršļus viņa pieņēmumam, ka vissenākais, pirmspaulīniskais Svētais Vakarēdiens bija tikai galda sadraudzības, kāda Jēzum bija ar Viņa mācekļiem, un maizes laušanas turpināšana. Leicmaņa hipotēzi ticamāku nepadara arī viņa norāde uz maizes laušanu Emavas notikumā, kas aprakstīts Apustuļu darbu grāmatā. Jo ne nosaukums “maizes laušana”, ne piezīme, ka svinēšana tika veikta ar “prieku”, neļauj secināt, ka te notiek kaut kas būtiski cits nekā Svētajā Vakarēdienā Pāvila draudzēs. Arī tas, ka Didache lūgšanās trūkst atsaukšanās uz Kristus nāvi, nepierāda, ka šajā Eiharistijā netika pieminēta Jēzus nāve. Mēs varam tikai vēlēties, lai mūsu rīcībā būtu pilna baznīcas liturģija, no kuras ir radusies Didahē. Kamēr apgalvojums: “Tā ir mana miesa,” tiek uzskatīts par autentiskiem Jēzus vārdiem, kuriem jau bija sava loma maizes laušanā senbaznīcā, mums ir jāpieņem, ka nekad nav bijis tāda Svētā Vakarēdiena, kas reizē nebūtu arī Jēzus nāves piemiņas svinības un Viņa pēdējā mielasta atkārtošana.

Svētā Vakarēdiena skaidrojums, kas būtu atšķirīgs no Marka un Pāvila dotā, var tikt veidots, pamatojoties tikai uz Lūkas īsāko stāstījumu, ja vien var parādīt, ka vārdiem: “Tā ir mana miesa,” tur ir citāda nozīme nekā Marka un Pāvila [vēstījumos]. To ir mēģinājis pierādīt Rūdolfs Oto. Viņš uzskata, ka Lūkas evaņģēlijā (22:17-19a un 29) viņš ir atklājis vissenāko vēstījumu par Svēto Vakarēdienu. 19.a pantam pievienojot 29.pantu iegūstam: “Tā ir mana miesa (= tas esmu Es pats); un tāpēc Es jums novēlu valstību, kā Mans Tēvs man to novēlējis, ka jums būs ēst un dzert pie mana galda manā valstībā un sēdēt uz troņiem, un tiesu spriest pār divpadsmit Israēla ciltīm”. Bet tā ir patvaļīga kombinācija, un tas, ka tā ir nepārliecinoša, kļūst skaidrs, ka ir loģiski pierādāms, ka pirmo reizi Lūka 28.-30.pantu ir ielicis stāstījuma par Svēto Vakarēdienu kontekstā, līdzīgi kā tas ir ar to, kas ir pirms tiem.

Tāpat nepārliecinoši ir Oto turpmākie pieņēmumi, ka vārdi: “Tā ir mana miesa,” aramiešu valodā den hu gufi, nenozīmē neko vairāk kā tikai: “Tas esmu Es pats”. Šāds pieņēmums balstās uz citu pieņēmumu, ka vārdi, kas tiek izteikti par biķeri, nekādā ziņā nevar būt Jēzus vārdi un ka vēlākā tradīcija attiecībā uz vārdiem: “Šīs ir manas derības asinis,” pilnībā izmainījusi sākotnējo “miesas” nozīmi, definējot, ka tikai “miesas” un “asiņu” pretnostatījumā vārds miesa iegūst fiziskās miesas nozīmi. Tomēr nav pat visniecīgākās norādes, ka jebkad varētu būt notikušas šādas radikālas izmaiņas vārdu: “Tā ir mana miesa,” nozīmē. Tad tam būtu bijis jānotiek baznīcas pašos pirmsākumos, pat pirms izveidojās Marka un Pāvila pārstāvētās tradīcijas, un tādējādi tam bija jānotiek Jēzus pēdējā mielasta aculiecinieku dzīves laikā. Šāds maz ticams pieņēmums būtu jābalsta uz stingrāka pamata nekā tas, kurš acīmredzot veido tā vienīgo pamatojumu, proti, iepriekšpieņēmumu, ka sākotnējam Lūkas stāstījumam ir jāietver priekšstats par tādu Svēto Vakarēdienu, kas ir pilnīgi atšķirīgs no tradicionālā Marka un Pāvila izklāsta. Patiesībā nav iespējams pierādīt šādas senākas tradīcijas, kas savā Svētā Vakarēdiena izpratnē atšķirtos no citiem stāstījumiem ne tikai detaļās, bet pašos pamatos, eksistenci. Lūkas īpašais stāstījums mums sniedz būtisku papildinājumu tam, ko ir atklājis Pāvils un Marks, bet precīzi neatbilst tam, ko tie abi stāsta par Svētā Vakarēdiena patieso iestādīšanu un vārdiem, kurus tad teica Jēzus. Tādējādi saskaņā ar visiem vēsturiskās pētniecības noteikumiem Pāvila un Marka pārstāvētās tradīcijas tiek uzskatītas par senākajiem vēsturiskajiem avotiem.