Mazā katehisma priekšvārds mācītājiem un sludinātājiem

Mārtiņš Luters visiem uzticīgiem, dievbijīgiem mācītājiem un sludinātājiem. Žēlastība un miers Jēzū Kristū, mūsu Kungā!

Sniegt katehismu jeb kristīgo mācību šādā īsā, mazā, vienkāršā formā mani pamudināja un piespieda nožēlojamais, dziļais posts, par ko nesen, veikdams vizitācijas, esmu uzzinājis.

Palīdzi, mīļais Dievs, – cik daudzkārt esmu redzējis šo nelaimi, ka vienkāršais cilvēks taču nezina pilnīgi neko no kristīgās mācības – it īpaši lauku ciematos, un daudzi mācītāji diemžēl gandrīz nav spējīgi mācīt;

apliecību vai desmit baušļus; viņi dzīvo gluži kā lopi un nesaprātīgas cūkas un nu, kad pie tiem nonācis Evaņģēlijs, viņi tomēr iemācījušies gluži meistarīgi un pavisam brīvi to izmantot nelietīgi.

Ak jūs, bīskapi, kā gan jūs atbildēsit Kristus priekšā, ka esat ļāvuši tautai dzīvot tik negantu dzīvi un ne mirkli neesat apliecinājuši savu amatu? Ka tikai pār jums nenāktu visa sodība!

Jūs aizliedzat vienu Sakramenta veidu un spiežat ļaudis ievērot jūsu izdomātos cilvēku likumus, taču neprasāt, lai viņi zinātu lūgšanu Mūsu Tēvs, Ticības apliecību, desmit baušļus vai vēl kaut ko no Dieva vārda. Posts un bēdas pār jums mūžīgi.

Tāpēc es Dieva dēļ lūdzu jūs visus, mani mīļie kungi un brāļi, kas esat mācītāji vai sludinātāji: ņemiet pie sirds savu amatu, apžēlojieties par savu tautu, kas jums uzticēta un palīdziet mums nest Katehismu tautā, īpaši jaunatnes vidū, un, kas to nevar izdarīt labāk, – lai ņem šīs tāfeles un formas un vārdu pa vārdam lasa tās ļaužu priekšā, proti:

Vispirms, lai sludinātājs vairāk par visām lietām sargās lietot vairākus vai citādus desmit baušļu, Mūsu Tēvs, Ticības apliecības, sakramentu utt. tekstus un formas, bet lai ņem vienu vienīgu formu, pie tās paliek un lieto to vienmēr, gadu no gada; jo jaunie un vienkāršie ļaudis mācāmi pēc viena noteikta teksta un formas, citādi viņi it viegli var nomaldīties, ja šodien tiek mācīts tā, bet pēc gada citādi, it kā gribētu mācību uzlabot, – tā visas pūles un darbs var aiziet postā.

To skaidri redzējuši mūsu mīļie tēvi, kas lietojuši lūgšanu Mūsu Tēvs jeb Tēvreizi, Ticības apliecību, desmit baušļus un visu pārējo tikai vienā veidā. Tādēļ arī mums šīs lietas jāmāca jaunajiem un vienkāršajiem ļaudīm tā, ka nesagrozām nevienu zilbi un nemācām vai nerunājam vienā gadā tā, otrā citādi. Tādēļ izvēlies, kuru formu tu gribi, un paliec pie tās vienmēr.

Bet, kad sludini mācītiem un saprotošiem cilvēkiem – tad vari parādīt savas zināšanas, padarīt šīs lietas ļoti daudzveidīgas un aplūkot tās tik meistarīgi, cik vien tu spēj.

Bet, mācot jaunos ļaudis, paliec pie vienas noteiktas, nemainīgas formas un veida un māci viņiem visupirms šīs lietas, proti, desmit baušļus, Ticības apliecību, Mūsu Tēvs utt. – tieši pēc teksta, vārdu pa vārdam, ka viņi to varētu atkārtot un iemācīties no galvas.

Bet tiem, kas negrib mācīties, jāsaka, ka viņi aizliedz Kristu un nav kristieši; tie arī nav pielaižami pie Sakramenta, tādi nedrīkst būt par kūmām nevienam bērnam, tāpat nedrīkst lietot neko no kristīgas brīvības, bet ir atstājami pāvesta, viņa vietnieku un paša velna varā.

Turklāt arī vecākiem un namatēviem ir pienākums tādam atsacīt ēdienu un dzērienu un norādīt, ka šādus rupjus ļaudis valdniekam pienāktos izdzīt no savas zemes utt.

Jo, lai gan nevienu nevar un nedrīkst piespiest turēties pie ticības, tomēr ir nepieciešams ļaudis pie tās uzturēt un prasīt, lai viņi zinātu, kas ir pareizi, kas nepareizi to vidū, pie kā viņi grib mājot un dzīvot. Jo, kas grib dzīvot pilsētā, tam jāzina un jāievēro šīs pilsētas likumi – kaut arī sirdī viņš pats būtu blēdis vai nelietis.

Otrkārt, kad nu viņi labi zina tekstu, tad māci tiem arī pareizo izpratni, lai viņi saprastu, ko tas nozīmē, un te atkal ņem vai nu šo tāfeļu formu, vai kādu citu īsu, vienotu formu – ko tu izvēlies –

un paliec pie tās, nemaini tajā nevienu zilbi, gluži tāpat, kā tas sacīts par tekstu, un nesteidzies; jo nav jārunā par visu vienā reizē, bet gan – daļu pēc daļas. Kad viņi jau labi saprot pirmo bausli, tad par otro utt. Citādi ļaudis būs tā pārslogoti, ka īsti nepaturēs prātā nevienu.

Treškārt, kad nu tu esi viņiem mācījis šādu īsu katehismu (Mazais katehisms), tad ņem Lielo katehismu un sniedz viņiem arī bagātīgāku un dziļāku izpratni. Šeit, lūdzu, izskaidro katru bausli līdz ar tā dažādajiem darbiem, nozīmi, derīgumu, draudiem un sodiem tā, kā tu to visu bagātīgi atrodi tik daudzās par šīm lietām sarakstītajās grāmatās.

Un īpaši aplūko to bausli un to lietu, kā visvairāk trūkst taviem ļaudīm. Tā septītais bauslis par zagšanu tev stingri jāatgādina amatniekiem, tirgotājiem, jā, arī zemniekiem un saimei; jo pie šiem ļaudīm ir daudz visādas neuzticības un zagšanas. Tāpat ceturtais bauslis tev jāskaidro bērniem un vienkāršajiem cilvēkiem tā, ka tiem jābūt klusiem, uzticīgiem, paklausīgiem, mierīgiem, – arvien minot daudz piemēru no Rakstiem, kur Dievs šādus ļaudis sodījis vai svētījis.

Tāpat īpaši pamāci valdību un vecākus, lai viņi labi valdītu un sūtītu bērnus skolā, norādot, ka tas ir viņu pienākums, un kādu postošu grēku viņi dara, ja to nepilda; jo līdz ar to viņi sagrauj un izposta gan Dieva, gan pasaules valstību, rīkodamies kā ļaunākie Dieva un cilvēku ienaidnieki;

un parādi jo skaidri, kādu briesmīgu postu tie dara, nepalīdzēdami audzināt bērnus tā, lai tie kļūtu par mācītājiem, sludinātājiem, rakstvežiem utt., un ka Dievs viņus tādēļ briesmīgi sodīs. Jo šeit ir nepieciešams sludināt; vecāki un valdība te grēko, un vai gan nebūtu jāsaka: velnam šajās lietās ir briesmīgs nodoms.

Visbeidzot, tā kā pāvesta tirānija ir novērsta, viņi vairs negrib iet pie Sakramenta un atstāj to neievērotu. Šeit nepieciešams mudināt, taču jāievēro, ka nevienu nedrīkst pie ticības vai Sakramenta dzīt spaidu kārtā, nosacīt kādus likumus vai laiku, vai vietas,

bet gan – jāsludina tā, lai viņi paši bez mūsu pavēles tiektos un pat piespiestu mūs, mācītājus, sniegt viņiem Sakramentu. To darām, viņiem sacīdami: kas nemeklē un neprasa Sakramentu vismaz kādas četras reizes gadā, par to jābaidās, ka viņš nicina Sakramentu un nav kristietis, gluži tāpat kā nav kristietis tas, kas netic Evaņģēlijam vai to neuzklausa; jo Kristus neteica vis – “To atmetiet” vai “To neievērojiet”, bet: “To dariet, cikkārt jūs dzerat..” Viņš grib, lai tas patiesi tiktu darīts, nevis pamests un neievērots. “To dariet,” Viņš saka.

Bet, ja kāds Sakramentu netur godā, – tā ir zīme, ka viņš nepazīst ne grēku, ne miesu, ne velnu, pasauli, nāvi, ne briesmas, ne elli, tas ir, viņš nekam no tā netic, kaut arī pats tajā visā iegrimis līdz ausīm, – tāds divkārt ir velna varā. No otras puses, viņam arī nav vajadzīga žēlastība, dzīvība, paradīze, Debesu valstība, Kristus, Dieva vai kāda cita labie darbi; ja tāds cilvēks ticētu, ka viņā pašā ir tik daudz ļauna un viņam tik daudz laba būtu vajadzīgs, – tad viņš gan neatmestu Sakramentu, ar ko pret šādu ļaunumu tiek palīdzēts un tik daudz laba tiek dots. Tad nebūtu vajadzīgs spiest viņu nākt pie Sakramenta ar pavēli, bet viņš pats būtu steidzies un skrējis, piespiedis pats sevi un mudinājis tevi, lai tu sniegtu tam Sakramentu.

Tādēļ tu šeit nedrīksti noteikt nekādu likumu, kā to dara pāvests, – tikai parādi skaidri šā Sakramenta labumu un kaitīgumu, vajadzību un derīgumu, draudus un svētību, – tad viņi gan paši nāks bez tavas piespiešanas; bet, ja tie nenāk, tad raidi viņus projām un saki, ka tie ir velna varā, tāpēc ka neievēro un nejūt savu lielo postu un Dieva žēlīgo palīdzību.

Ja tu tā nedari, bet pārvērt Sakramentu par likumu un indi, – tad tā ir tava vaina, ka viņi to nicina. Kā gan lai viņi nebūtu slinki, ja tu guli un klusē? Tādēļ ievēro to, mācītāj un sludinātāj!

Mūsu amats nu kļuvis pavisam kas cits, nekā tas bija pie pāvesta varas, tas kļuvis nopietns un svētīgs.

Tādēļ tagad ir daudz rūpju un darba, draudu un kārdinājumu, turklāt maz atlīdzības un pateicības pasaulē; bet Kristus pats grib būt mūsu alga, ja uzticīgi strādājam.

To palīdzi mums, visžēlīgais Tēvs, kam slava un pateicība mūžīgi caur Kristu, mūsu Kungu! Āmen.